Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

Priekšvārds

Toraks dzīvoja pasaulē pirms seštūkstoš gadiem, tas ir, pēc leduslaikmeta, kad vēl nebija attīstīta zemkopība un visa ziemeļrietumu Eiropa bija klāta ar mežiem.

Cilvēki Toraka laikā izskatījās tādi paši kā tu vai es, taču viņu dzīvesveids bija pavisam citāds. Tie neprata rakstīt un nepazina metālus un riteņus, bet viņiem tos arī nemaz nevajadzēja. Mūsu senči lieliski mācēja izdzīvot arī bez visa tā. Viņi pazina dzīvnieku paražas un zināja visu par kokiem, augiem un akmeņiem mežā. Ja tiem kaut ko ievajadzējās, viņi zināja, kur to atrast vai kā izgatavot. Ļaudis dzīvoja nelielās ģintīs, un vairākums no tām bija lielas klejotājas: dažas, kā, piemēram, Toraka Vilku ģints, palika vienā vietā tikai pāris dienu, turpretim citas, tā­das kā Kraukļu vai Mežakuiļu ģints, vienuviet nometnēs dzīvoja vairākus mēnešus vai pat veselu gadalaiku, bet, piemēram, Roņu ģints pārstāvji mitinājās noteiktā vietā visu laiku. Un, ja gribi zināt, Kraukļi un Mežakuiļi kopš "Vilkabrālī" aprakstītajiem notikumiem bija pārvietoju­šies tikai nelielu gabaliņu, kā tas redzams kartē.

Kad gatavojos rakstīt "Garagājēju", es zināmu laiku pavadīju Grenlandē un arī Lufutu salās ziemeļrietumu Norvēģijā. Es pētīju sāmu un inuītu tradicionālo dzīves­veidu un uzzināju, kā viņi taisa laivas, medī roņus un izgatavo apģērbu.

Ideja par Stāvo klinti radās, aplūkojot senos akmens grebumus Direbergetā netālu no Leiknesas Norvēģijas ziemeļrietumos.

Doma par "medniekiem" mani apciemoja, kad peldējos kopā ar savvaļas zobenvaļiem Tisfjordā Ziemeļnorvēģijā. Es nevarētu aprakstīt Toraka piedzīvojumus ūdenī, ja pati nebūtu pabijusi tamlīdzīgās vietās; un, tāpat kā Toraks, peldot jūrā kopā ar zobenvaļiem, es mainīju domas par šiem apbrīnas cienīgajiem dzīvniekiem.

Gribu pateikties Tromses Polārijas [1] darbiniekiem Norvēģijā par to, ka viņi man palīdzēja saprast, ko no­zīmē būt ronim; Rietumgrenlandes iedzīvotājiem par viesmīlību, atklātību un asprātīgajiem jokiem; Apvienotās Karalistes Vilku aizsardzības biedrībai par dažiem ne­aizmirstamiem brīžiem, kurus varēju pavadīt kopā ar vairākiem lieliskiem vilkiem; Tisfjordā iedzīvotājiem par palīdzību iepazīt zobenvaļus un jūras ērgļus un misteram Derikam Koilam, Londonas Tauera kraukļu kopējam, par to, ka viņš ar mani dalījās savās daudzpusīgajās zināša­nās par dažiem ļoti īpašiem kraukļiem. Un visbeidzot, kā vienmēr, es vēlos pateikties savam aģentam Pīteram Koksam un manai redaktorei Fionai Kenedijai par nerim­tīgo entuziasmu un atbalstu.

Mišela Peivere Londona, 2005