Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

OTRĀ NODALA

- Kur ir Finkedīns!? Toraks sauca, kad bija sasniedzis Kraukļu nometni.

- Tur projām lejā pie upes, atbildēja vīrs, kas ķidāja lasi. Ievāc kizilu bultām.

- Kas ar Seiunu? Kur ir burve?

- Zīlē ar kauliem, atsaucās meitene, kura vēra uz cīpslas zivju galvas. Viņa ir uz Klints, bet labāk pagaidi, līdz pati atnāk.

Toraks neapmierinātībā grieza zobus. Kraukļu burve atradās ļoti augstu uz Aizbildņa klints trauslais, gai­sīgais stāvs bija pārliecies kauliem, un viņai blakus ģints aizbildnis, sakļāvis stipros, melnos spārnus, spalgi ieķērcās "krā!".

Kam vēl varētu pateikt?

Rena ir medībās. No Oslaka, ar kuru viņš dalīja pa­jumti, nav ne miņas. Pie kūpinātavas Toraks bija manī­jis Saielotu un Poju sava vecuma puikas -, taču tiem nekādā ziņā nedrīkstēja tuvoties, jo viņš nepiederēja pie

ģints un tāpēc tiem nepatika. Visi bija tik ļoti aizņemti ar lašiem, ka negribētu klausīties netīkamo atgadījumu ar slimo cilvēku Mežā. Un, kad Toraks paskatījās apkārt, viņš sāka šaubīties, vai kaut kas vispār ir noticis. Viss izskatījās tik labi.

Kraukļi bija uzslējuši nometni vietā, kur Platupe izlau­žas no ēnainas aizas un garām Aizbildņa klintij dārdēdama brāžas pāri krācēm. Katru vasaru savā neizprotamajā ceļā no Jūras uz kalniem šīs krāces pārvarēja laši. Upe nikni centās tos aizskalot atpakaļ, taču lielās zivis nelikās mierā un lauzās caur putojošo jūkli, slaidos lēcienos spīdinādamas izliektās muguras, līdz beidzot aizgāja bojā no spēku izsīkuma vai arī sasniedza mierīgākus ūdeņus aiz krācēm, vai arī tās ar žebērkļiem nodūra Kraukļi.

Lai tiktu pie lašiem, ģints vīri upes gultnē bija sa­dzinuši mietus un no klūgām to starpā iepinuši laipas tik stipras, ka uz tām varēja stāvēt daži zvejnieki ar že­bērkļiem. Zveja bija darbs, kas prasīja lielu māku, jo ikviens, kurš iekristu ūdenī, kļūtu par kropli vai būtu pagalam: upe bija nepielūdzama un klintsradzes slējās no krācēm kā asi, nolūzuši zobi. Taču atalgojums bija bagātīgs.

Kraukļu mītnes stāvēja tukšas: visi atradās pie kūpinā­tavām un apstrādāja tās dienas lomu, lai tas nesasmaktu. Vīri, sievas un bērni kasīja nost zivīm zvīņas, ķidāja lomu, bet citi pa to laiku grieza gabalos sārto gaļu un lika rindā šķēles, lai tās būtu pa ķērienam pirms izkāršanas uz zār­diem. Saielots un Pojs berza kadiķogas, kuras vajadzēja sajaukt ar žāvēšanai paredzētajām lašu sloksnēm, lai gaļa ilgāk turētos svaiga un arī lai nomāktu piegaršu, ja tā kādreiz paradītos pēc ilgstošas glabāšanas.

Nekas netika izniekots. Lašu ādas cilvēki konservēja ūdensnecaurlaidīgās posa tvertnēs; no acīm un asakām varēja pagatavot līmi; aknas un ikri noderēs vakariņās un ziedojumam aizbildnim un lašu gariem.

Viscaur Mežā arī citas ģintis rosījās pie upēm un smē­lās to dāsnumu. Mežakuiļi, Vītoli, Ūdri un Odzes. Un, kur nebija cilvēku, pulcējās citi mednieki: lāči, lūši, ērgļi un vilki. Visi svinēja lašu nārstu, kas pēc bargās ziemas tiem dāvāja jaunus spēkus.

Tā nu tas bija iekārtots kopš pašiem pirmsākumiem. "Skaidrs, ka viens slimnieks šo kārtību nespēs mainīt," nosprieda Toraks.

Taču tad viņš atcerējās pussapuvušo seju un pūžņo­jošās acis.

Tajā pašā brīdī no viņu būdas iznira Oslaks un Toraka sirds priekā iepukstējās straujāk. Gan Oslaks zinās, ko darīt.

Taču, zēnam par pārsteigumu, Oslaks viņa stāstā klausījās pa ausu galam, un izskatījās, ka viņš ir vairāk nodarbināts ar sava žebērkļa iesiešanu.

- Tu saki, ka viņš bija no Mežakuiļu ģints? sarau­cis uzacis, jautāja Oslaks, pakasīdams plaukstas virspusi. Gan jau viņu burvis par šo parūpēsies. Nu, viņš iespieda Toraka rokā žebērkli, aizej uz braslu un atnes man kādu lasi.

Toraks samulsa.

- Bet, Oslak…

- Ej vien, ej, draugs viņu pārtrauca.

Toraks piecēlās. Tas neizskatījās pēc Oslaka. Patiesību sakot, nekad agrāk tā nebija atgadījies. Biedrs, ar kuru abi dalījās pajumtē, bija milzonīgs vīrs ar savēlušos bārdu un mazliet biedējošu ārieni viņam trūka vienas auss un gabala vaiga pēc neveiksmīgas saķeršanās ar āmriju. Zvēru viņš gan nekad nevainoja.

- Pats esmu vainīgs, viņš mēdza atbildēt, ja kāds ko prasīja. Es to sabiedēju.

Tāds bija Oslaks. Viņš un viņa draudzene Vedna Torakam tūlīt pat piedāvāja vietu savā būdā, kad tas ieradās pie Kraukļiem, turklāt abi pret puiku vienmēr bija laipni. Bet Oslaks bija arī stiprākais vīrs ģintī, tāpēc Toraks ne­kurnēja un paņēma žebērkli. To darīdams, viņš ieraudzīja kaut ko, no kā sastinga kā zemē iemiets. Oslaka plaukstas virsa bija vienās čulgās.

- Kas tev ar roku!? viņš jautāja.

- Knišļi sadzēla, jau stiprāk kasīdamies, atbildēja Oslaks. Tik traki man nekad nav bijis. Visu nakti ne­varēju gulēt.

- Nemaz neizskatās pēc knišļu dzēlieniem, teica Toraks. Sāp arī?

Oslaks joprojām kasīja roku.

- Dīvaini. Taisni vai liekas, ka paša dvēsele tek ārā. Bet tas taču nevar būt, vai ne?

Viņš lūkojās Torakā, un izskatījās, ka Oslakam mazliet arī sāp; viņa seja bija satraukta un bērnišķīga.

Toraks norija siekalas.

- Nedomāju gan, ka paša dvēsele tevi atstās pa knišļu dzēlienu vietām; tā tevi var pamest tikai caur muti, ja esi slims vai sapņo.

Viņš brīdi paklusēja.

- Tu neesi slims?

- Slims? Kāpēc man jābūt slimam?

Oslaka augumam pārskrēja trīsas.

- Tikai jūtos tāds maķenīt savārdzis, vīrs piebilda.

Toraks sažņaudza rokā žebērkli.

- Es atvedīšu Seiunu.

Oslaks sabozās.

- Man nevajag Seiunu. Tagad ej!

Pēkšņi tas vairs nebija Oslaks. Tas bija milzenis, kas, dūres sažņaudzis, glūnēja uz Toraku.

Mirkli vēlāk izskatījās, ka viņš atgūst savaldīšanos.

- Liec mani mierā! Ej vien. Tulls jau gaida.

- Labs ir, Oslak, cik mierīgi vien spēdams, noteica Toraks.

Pusceļā uz upi viņš pagriezās un atskatījās. Oslaks joprojām kasījās.

- Tek ārā, viņš murmināja.

Pēc brīža vīrs piecēlās un gāja uz būdu, un uz plikā laukumiņa aiz viņa vienīgās auss, kur bija izraustīti mati, Toraks pamanīja meduskrāsas kreveli līdzīgu bērzu rūsai.

Toraks juta, kā viņa ķermenī ielavās aukstums.

Viņš skrēja uz braslu, pie kura, tīrīdams nazi, tupēja Oslaka jaunākais brālis.

- Tull! viņš sauca. Man šķiet, ka Oslaks ir slims!

> » '

Viņa stāsts izvērtās par nesakarīgu mistrojumu, no kura Tulls neko nesaprata.

- Torak, tie ir knišļi. Tā notiek katru vasaru, lūk, kur tas suns aprakts.

- Tie nav knišļi, puisis iebilda.

- Ar viņu viss ir kārtībā, Tulls sacīja, norādīdams uz laipu.

Ar žebērkli, kura galā locījās lasis, tur rosījās Oslaks.

Iekodis lūpā, Toraks paraudzījās apkārt. Viss izska­tījās tik labi. Bērni spēlējās ar mirdzošām zivju zvīņām. Pārgalvīgie jaunie Kraukļi kaitināja suņus, kniebdami tiem astē. Tulla piecgadīga is dēliņš Deriis sek lumā šļakstinājās ar rotaļu sumbru, kuru tam no priedes mizas bija izgrebis Oslaks.

Ļaunu priekšnojautu pārņemts, Toraks satvēra žebēr­kli un brida ūdenī.

Braslu veidoja četri laukakmeņi starp taku un krācēm iesācēji tur mācījās noturēt līdzsvaru. Tulls norādīja uz pirmo akmeni, taču Toraks nedroši virzījās uz ceturto, palikdams upes vidū, lejup pa straumi no Oslaka. Viņš nezināja, kas notiks, tikai to, ka jābūt piesardzīgam.

- Skaties uz lašiem, nevis uz ūdeni! Tulls sauca no krasta.

Torakam šķita, ka tas nav iespējams. Akmeņi bija glumi no dūņām; viņam apkārt mutuļoja zaļa straume, kurā šad un tad pavīdēja sudrabotie laši. Žebērklis bija garš un smags, tas neļāva noturēt līdzsvaru. Tam bija divi brieža ragi, uz kuriem uzdurt un noturēt zivis, ja vien viņš kādu noķertu, taču pagaidām tas neizdevās. Dzīvodams kopā ar tēvu, Toraks makšķerēja tikai ar auklas un āķa palīdzību. Ar žebērkli rokā, kā jau to nemitējās daudzi­nāt Saielots, viņš izskatījās pēc lempīga, septiņgadīga bērna.

Toraks mēģināja saņemties. Gandrīz nolauza žebērkli, jo netrāpīja. Teju vai iegāzās ūdenī.

- Ļauj lašiem papeldēt garām un tikai tad mērķē! sauca Tulls. Dur tos, kad tie noguruši atgriežas no krā­cēm!

Toraks mēģināja vēlreiz. Atkal nekā…

No kūpinātavas līdz upei atplūda smieklu šalts. Toraka seja dega kā ugunī. Saielotam tas patika.

- Nu jau labāk! drīzāk gan liekuļodams, uzsauca Tulls. Tā tikai turpini! Es mazliet vēlāk atgriezīšos.

Viņš aizgāja piesviest malku ugunskuram, atstādams Deriju seklumā sarunājamies ar rotaļu sumbru.

Uz brīdi Toraks aizmirsa par visu uz pasaules, jo mē­ģināja neizlaist no rokām žebērkli, neiekrist ūdenī un nozvejot zivi. Drīz vien viņš bija slapjš no galvas līdz kājām. Un upe bija nikna. Ik pēc brīža pret akmeni, uz kura viņš stāvēja, triecās lieli viļņi.

Pēkšņi Toraks no laipas puses izdzirdēja kliedzienu. Viņš pacēla galvu un atvieglojumā noelsās.

Oslaks bija uzdūris vēl vienu lasi. Ar vienu vienīgu cirtienu viņš to bija nomedījis un tagad, nometies ceļos, centās zivi dabūt nost no žebērkļa.

"Ar viņu viss ir kārtībā," Toraks centās sev iestāstīt.

Viņš skatījās, kā vīrs kasa roku. Tad Oslaks pasniedzās aiz auss un iecirta nagus krevelē. Lasis aizslīdēja pa laipu. Oslaks atņirdza zobus, noplēsa kreveli un… to apēda.

Toraks riebumā novērsās un gandrīz iekrita upē.

Saule paslēpās aiz mākoņa. Ūdens kļuva melns. Garām, šķielēdams ar pusaklu aci, paslīdēja kāds nekam nederīgs lasis.

Toraks uzmeta skatienu seklumam.

Derijs bija aizgājis.

Vēl viens uzsauciens no upes augšteces puses.

Viņš pagriezās.

Derijs bija uz laipas un klumburoja pretim tēvocim, kas viņu nedzina projām, bet ar rokas mājienu aicināja tuvāk.

Nāc nu, vīrietis aicināja ar briesmīgā kaislībā pār­vērstu seju. Nāc pie manis! Es tiem neļaušu paņemt mūsu dvēseles!