Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

CETURTĀ NODALA

Burves mācekle paņēma sumbra raga lāpstiņu un ugunskurā sagrāba karstus pelnus. Vēl kūpošus viņa tos iebēra savā kailajā plaukstā.

Toraks noelsās.

Rena pat nesaviebās.

Pie viņas kājām putekļos kārpījās Oslaks, taču virves bija stipras. Vīrs bija piesaistīts zirgādas nestuvēm un gaidīja burvestību nobeigumu. Bera zintis uz savas ādas bija jau izbaudījusi un tagad vārtījās slimnieku mītnē, kur brēca, juzdamās slimāka nekā jelkad.

Kraukļu burve kopā ar mācekli bija izmēģinājusi visu. Lai izdzītu apsēstību, viņa bija apziedusi slimnieku mē­les ar dubļiem. Viņa bija sējusi makšķerāķus pie saviem pirkstiem un ieslīgusi transā, lai ar pirkstiem noķertu nelaimīgo noklīdušās dvēseles. Viņa tos bija kvēpinājusi paegļu dūmos, lai padzītu slimības tārpus. Viss velti.

Patlaban Seiuna gatavojās noslēguma ritiem un Kraukļi stāvēja klusēdami. Liesmu atblāzma lēkāja uz viņu sa­trauktajām sejām.

Nakts bija karsta un skaidra, un augstu pāri Mežam slīdēja mēness sirpis. Vējš bija nostājis, un gaiss pilns skaņu. Tikko dzirdama kūpinātavu zārdu čīkstēšana. Aizā ķērca kraukļi. Trakoja krāces.

Pacēlusi kaulainās rokas pret mēnesi, burve spēra soli uz nestuvju pusi. Vienā rokā viņa bija satvērusi savu amuletu, bet otrā sarkana krama bultu.

Toraks uzmeta skatienu burves māceklei, kuras seja viscaur bija notriepta ar upes māliem. Viņu vairs neva­rēja pazīt.

- Lai uguns attīra paša dvēseli… Seiuna daudzināja, riņķodama ap nestuvēm.

Rena uzbēra pelnus uz nelaimīgā vīrieša krūtīm.

- Lai uguns attīra pasaules dvēseli!

Rena uztriepa pelnus sirdzēja pierei.

- Sadedz, slimība, sadedz!

Oslaks ārprātā kliedza un nošķieda burvi ar asiņainām putām, kas vēlās tam pār lūpām.

Izbaiļu čala pāršalca ģinti. Burvestībām nebija panā­kumu.

Toraks aizturēja elpu. Aiz viņa norimis stāvēja Mežs. Pat apšu lapas bija mitējušās drebēt, jo gaidīja iznā­kumu.

Viņš redzēja, kā Seiuna pieliek bultu pie Oslaka krū­tīm un zīmē uz tām spirāli.

- Nāc, slimība! viņa ķērca. Ārā no galvas, nāc kaulā. Ārā no kaula, nāc miesā…

Pēkšņi Toraks sāpēs saķēra vēderu. Kamēr burve skai­tīja lūgsnu, viņam iekšā kaut kas iedūrās.

Viņa lēnām zīmēja spirāli uz Oslaka krūtīm.

- Ārā no mīkstumiem, nāc ādā. Ārā no ādas, nāc bultā…

Atkal sāpes it kā viņas vārdi grieztu uz āru Toraka iekšas. "Vai tā ir sērga," Toraks prātoja. "Vai tā tas sā­kas?"

Spēcīga roka satvēra viņa plecus. Aiz puiša stāvēja Finkedīns, kas vēroja burvi.

Ārā no bultas, pieceldamās sauca Seiuna, prom ugunī!

Viņa iegremdēja bultu kvēlojošajās oglēs.

No tām pret debesīm pacēlās zaļas liesmas.

Oslaks kliedza.

Kraukli iešņācās. » )

Seiuna nolaida rokas.

Burvestības nebija izdevušās.

Toraks no jauna saķēra vēderu un cīnījās pret ģīboņa lēkmi.

Pēkšņi ugunskura gaismā pavīdēja tumšs apveids. Tas bija ģints aizbildnis, kas lidoja tieši viņam virsū. Toraks centās izvairīties, taču viņu bija cieši satvēris Finkedīns. Pēdējā mirklī krauklis pašāvās sāņus. Tas bija nikns: viņa ģintij draudēja briesmas. Toraks nespēja saprast, kāpēc tas lidoja virsū tieši viņam.

Viņš mēģināja ieskatīties acīs Rēnai, taču tā bija no­metusies ceļos un mēģināja izprast zīmes, kuras, putekļos kārpīdamies, bija atstājis Oslaks.

Izlocījies no Finkedīna satvēriena, Toraks metās skriet starp pārsteigtajiem skatītājiem prom no apmetnes iekšā Mežā.

Viņš sasniedza mēnesgaismas apspīdētu klajumu un, zaudējis spēkus, apsēdās, atbalstījies pret oša stumbru. Atkal uznāca nelāgais reibonis. Viņš pieslējās kājās un sāka rīstīties.

Kaut kur tālumā iebrēcās pūce.

Toraks pacēla galvu un caur tumšo oša lapotni ierau­dzīja mirgojam aukstas zvaigznes. Saķēris galvu, viņš no­slīdēja zemē. Reibonis bija mitējies, taču viņš vēl aizvien trīcēja. Viņš jutās pārbiedēts un vientuļš. Viņš pat neva­rēja aprunāties ar Renu. Rena bija viņa labākā draudzene, bet vienlaikus arī burves mācekle. Viņai tas nav jāzina. Nevienam nav jāzina. Ja viņš ir slims, viņš labāk nomirs viens pats Mežā, nevis pieslokšņots nestuvēm.

Pēkšņi Toraku pārņēma briesmīgas aizdomas. "Kāds ēd manas dvēseles," bija sacījis Oslaks. Vai tie bija jukušā murgi, vai arī tur slēpās kāds patiesības grauds?

Aizvēris acis, zēns klausījās naktī. Netālu vīteroja mel­nais strazds. Brikšņos aizsmakuši čiepstēja sarkanrīklītes mazuļi.

Visu savu dzīvi Toraks bija aizvadījis, kopā ar tēvu klejojot pa kalniem un lejām, turēdamies tālāk no ģintīm. Meža iemītnieki bija viņa draugi. Viņš neilgojās pēc cilvē­kiem. Dzīvot pie Kraukļiem bija grūti. Tik daudz seju. Tik maz laika pabūt vienatnē. Toraks tiem nebija piederīgs. Tas bija pavisam citādi, nekā dzīvot kopā ar tēti.

Viņam tik ļoti pietrūka Vilka.

Pēc tam kad tētis aizgāja bojā, Toraks atrada vilku mazuli. Divus mēnešus viņi Mežā kopā medīja un sasta­pās ar visdažādākajiem pārbaudījumiem. Dažreiz Vilks, kā jau kucēns, bikstīja ar purnu visu, kas gadījās ceļā. Citkārt tas kļuva par ceļvedi, kura dzintarkrāsas acīs mir­dzēja dīvaina pārliecība. Un vienmēr viņš bija barabiedrs. Dzīvot bez Vilka bija tik sāpīgi.

Bieži vien Toraks domāja, ka jāiet draugu meklēt; taču dziļi zemapziņā viņš saprata, ka nekad vairs nebūs lemts doties uz Kalnu. Tā jau savā parastajā atklātībā teica arī Rena:

- Pagājušajā ziemā bija citādi. Bet tagad? Nē, Torak, nedomāju gan.

- To es zinu, viņš iebilda, bet, ja es turpināšu gaudot, varbūt Vilks atradīs mani.

Pa sešiem mēnešiem tas nebija noticis. Toraks bija mēģinājis sev iestāstīt, ka tā ir laba zīme: tas liecināja par to, ka Vilks savā jaunajā barā ir laimīgs. Taču nezin kāpēc šī doma sāpēja visvairāk. Vai Vilks viņu aizmirsis?

No tālienes ar vēju atplūda neskaidras skaņas.

Toraks apsēdās.

Tas bija vilku bars. Vilki gaudodami priecājās par me­dījumu.

Zēns aizmirsa par nelabumu viņš aizmirsa visu -, jo vilku dziesma plūda viņam pāri kā upe.

Viņš dzirdēja zemās, skaļās bara vadoņu balsis, ku­rām klusāk piebalsoja pārējie vilki, kas tiem bijīgi lēkāja apkārt, un vilku mazuļu nedrošo iekaukšanos, jo arī tie gribēja piedalīties kopīgajās dzīrēs. Taču kāda balss, pēc kuras Toraks tik ļoti ilgojās, nebija dzirdama.

To jau viņš bija gaidījis. Vilks viņa Vilks kopā ar baru dzīvoja tālu ziemeļos. Vilki, kurus viņš dzirdēja patlaban, atradās vairāk uz austrumiem kalnos, kas robežojās ar Dziļo mežu.

Tomēr Toraks gribēja mēģināt. Aizvēris acis, viņš pie­lika plaukstas pie mutes un nogaudoja sveicienu.

Vilku balsis tūdaļ pieklusa.

"Kur tu medī, vientuļniek?" atskanēja ass un skarbs galvenās vilcenes kauciens.

"Daudz skrējienu attālumā no tevis," atbildēja Toraks. "Saki man, vai arī tavos medību laukos plosās sērga?"

Viņš nezināja, vai ir pietiekami skaidri izteicies, jo iz­klausījās, ka vilki nav sapratuši.

"Mūsu medību lauki ir lieliski!" tie aizvainoti iegau­dojās. "Vislabākie visā Mežā."

Patiesi, Toraks necerēja, ka tiks saprasts. Viņa vilku valodas zināšanas nebija izcilas un prasme izteikties vēl vājāka. "Un tomēr," viņš, sirdij sažņaudzoties, nodomāja, "mans Vilks būtu sapratis."

Pēkšņi vilku dziesma mitējās.

Toraks atvēra acis. Viņš vēl aizvien atradās turpat mēness apspīdētajā laucē starp tumšām papardēm un spokainām vīgriezēm. Šķiet, ka viņš bija pamodies no miega.

Kļuva dzirdamas klusas spārnu vēdas, un pagriezies viņš ieraudzīja dzeguzi, kas bija apmetusies uz siekstas un pētīja Toraku ar dzeltenīgu aci.

Zēns atcerējās Oslaka ņirgāšanos. "Tu neesi mūsē­jais! Tu esi dzeguzēns." Jukušā murgi, taču tajos slēpās daļa patiesības. Dzeguze iekliedzās un aizlidoja. Kaut kas putnu bija nobaidījis.

Toraks bez trokšņa pieslējās kājās. Roka sniedzās pēc naža.

Spilgtajā mēnesgaismā nora izskatījās tukša.

Nedaudz tālāk uz austrumiem Platupē ietecēja strauts. Klusiņām viņš tā krastā meklēja pēdas. To tur nebija; ne­bija manāma arī krastmalas zaros ieķērusies dzīvnieku vilna vai saliekti krūmiņi.

Taču kāds šeit bija. Toraks to juta.

Viņš pacēla skatienu un nopētīja dižskābarža vainagu, kas pletās virs galvas. Viņam pretim nikni lūrēja kāds radījums. Mazs. Naidīgs. Mati kā pērnā zāle, un seja klāta lapām.

Toraks šo radību redzēja ļoti īsu mirkli. Vēja brāzma sašūpoja koka zarus, un prom tā bija.

Tādu viņu uzgāja Rena: nekustīgi stāvam ar nazi rokā un lūkojamies augšup.

- Kas noticis? viņa jautāja. Kāpēc tu aizbēgi? Vai tu… Vai tu neesi kaut ko sliktu apēdis?

Burves mācekle negribēja izrādīt bailes par to, ka viņš varētu būt saslimis.

- Ar mani viss ir kārtībā, Toraks atbildēja, taču tas, protams, nebija tiesa. Kad viņš bāza atpakaļ makstī nazi, roka trīcēja.

- Tavas lūpas ir pelēkas, Rena sacīja.

- Man nav nekādas vainas, Toraks palika pie sava.

Kad viņš apsēdās zem dižskābarža, Rena aplūkoja

drauga plaukstas, taču nekādu čūlu uz tām nebija.

Viņa centās neizrādīt savu atvieglojumu.

- Varbūt tā būs bijusi kāda indīga sēne? viņa mi­nēja.

- Slēpņļauži, Toraks pārtrauca draudzeni. Pēc kā tie izskatās?

- Ko? Tu taču to zini tikpat labi kā es. Viņi ir tādi paši kā mēs, tikai, kad pagriež pēcpuses, var manīt, ka tās ir pretīgas…

- Bet sejas, kādas izskatās sejas?

- Es taču jau teicu tādas pašas kā mums! Kāpēc tu jautā? Kas noticis?

Toraks papurināja galvu.

- Man šķiet, es kaut ko redzēju. Es nodomāju, varbūt slēpņļauži ir tie, kas izplata sērgu.

- Nē, Rena iebilda. Man tā nešķiet.

Viņa baidījās stāstīt, ko uzzinājusi ārstēšanas rituāla laikā. Tas nebija nekas patīkams. Pēc visa, ko viņš bija pārdzīvojis pagājušajā ziemā…

Lai atliktu to uz vēlāku laiku, Rena devās pie strauta, nomazgāja seju un noskrāpēja no plaukstām biezo mālu kārtu, kas viņai bija ļāvusi neapdedzinoties nest karstos pelnus. Pēc tam meitene pagrāba sauju mitru sūnu un sniedza tās Torakam.

- Pieliec pierei. Tad tu jutīsies labāk.

Apsēdusies viņam blakus papardēs, Rena no pārtikas

kules izņēma dažus lazdu riekstus un sāka tos uz akmens

>

dauzīt. Vienu viņa piedāvāja Torakam, taču puisis attei­cās. Rena noprata, ka abi domā par slimību, taču neviens no viņiem negrib par to runāt.

Toraks apjautājās, kā viņa to atradusi.

Draudzene nosprauslājās.

- Varbūt es nesaprotu vilku valodu, taču tavu gaudo­šanu man vajadzētu pazīt.

Brīdi viņa klusēja.

- Joprojām ne miņas?

- Nē.

Rena apēda vēl vienu riekstu.

- Ārstniecības kūre. Tā nelīdzēja, vai ne? Toraks jautāja.

- Starp citu, no tās kļuva vēl sliktāk. Izskatās, ka Oslaks un Bera tagad domā, ka visa ģints ir pret viņiem.

Viņa sarauca uzacis.

- Seiuna teic, ka esot dzirdējusi par tamlīdzīgu sērgu, kas plosījusies dziļā pagātnē pēc Lielajiem plūdiem. Tolaik esot izmirušas veselas ģintis. Stirnu ģints. Bebru ģints. Viņa sacīja, ka senos laikos pret to droši vien bijušas zāles, par kurām mūsdienās aizmirsts. Vēl viņa teica, ka sērga sakņojas bailēs. Ka to audzē bailes. Tāpat kā kokam plaukst lapas.

- Kā kokam lapas… Toraks nomurmināja.

Viņš pasniedzās pēc nūjas un sāka tai plēst nost mizu.

- No kurienes tā rodas?

Rena vairs nedrīkstēja klusēt. Vajadzēja to viņam pa­stāstīt.

- Vai atceries, viņa negribīgi iesāka, ko Oslaks sacīja uz takas?

Toraks sažņaudza nūju dūrē.

- Es arī par to domāju. "Ēd manas dvēseles…" viņš norija siekalas. Dvēseļēdāji.

Putnu dziesmas bija apklusušas. Tumšās koku lapot­nes sakļāvās.

- Vai to tu domā? jautāja Toraks. Vai tev šķiet, ka dvēseļēdājiem varētu būt kāds sakars ar sērgu?

Rena minstinājās.

- Varbūt. Un kā domā tu?

Zēns pieslējās kājās un pagājās pa klajumu, ar mietu uzsizdams pa ērgļpapardēm.

- Es nezinu. Es pat nezinu, kas tie tādi ir.

- Torak…

- Vienīgais, ko zinu, viņš pēkšņās dusmās iesaucās, ka tie bijuši burvji, kas kļuvuši slikti. Viss, ko zinu, ir tas, ka mans tēvs bija viņu ienaidnieks, taču viņš man par tiem nekad nestāstīja.

Puisis kapāja papardes.

- Un vēl es zinu, ka viņi kaut kādā veidā zaudēja savu varenību un cilvēki domāja, ka tie ir aizgājuši, taču tā nebija. Un pagājušajā vasarā, Toraks stāstīja drebošā balsī, pagājušajā vasarā kropls dvēseļēdājs uzmeistaroja lāci, kurš nogalināja tēti.

Zēns trakās dusmās ar kūju bakstīja zemi. Pēc tam

viņš mietu aizmeta.

»

- Bet varbūt tu kļūdies, Rena, varbūt tie nemaz nav vainojami…

- Torak, nē. Paklausies manī! Oslaks zemē ieskrāpēja zīmi. Trīsžuburi dvēseļu medībām. Dvēseļēdāju piederības zīmi.