Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

DEVIŅPADSMITĀ NODALA

Toraks atkal ir Meža malā. Spīd saule, Jūra ir reibinoši zila, un viņš ir bez elpas no smiekliem, jo vāļājas smiltīs kopā ar Vilku.

Sajūsmināta astes luncināšana, ķepu svaidīšana un augsti, vijīgi lēcieni. Vilks piezemējas, ar krūtīm cieši pie­spiež Toraku pie zemes un pārklāj viņa seju ar bučām; zēns sagrābj draugu aiz čupra un laiza tam purnu, zemā, jūsmīgā balsī murminādams, cik ļoti viņam tā pietrūcis.

Vilks ir tik ļoti paaudzies! Viņa sāni un gurni ir mus­kuļoti un stingri, un, kad viņš saslejas pakaļkājās un uz­liek priekšķepas Torakam uz pleciem, viņi var ieskatīties viens otram acīs. Bet joprojām tas ir vecais, labais Vilks. Tās pašas dzintara acis un patīkamā svaigas zāles un silta, tīra kažoka smarža. Tās pašas kucēna draiskulības un neizskaidrojama gudrība.

Vilks skaļi nolaiza Torakam vaigu un aizskrien pa smil­tīm; mirkli vēlāk tas atgriežas, kratīdams jūraszāļu kum­šķi zobos un gaidīdams, ka draugs viņam to atņems…

…bet tagad ūdenszāles peld aukstajā Jūrā un abi cī­nās par dzīvību. Vilks ir pārbijies no tik dziļa ūdens. Viņš cenšas turēt purnu virs viļņiem ausis ir pieglaustas un acis no šausmām kļuvušas melnas. Toraks cenšas pie­peldēt tuvāk, lai Vilku nomierinātu, taču zēna locekļi ir smagi kā sapnī, un straume viņu no drauga vienīgi at­tālina.

Tad pāri Vilka mugurai Toraks ierauga mednieka spuru.

Vilks to vēl nav pamanījis, taču viņš ir tuvāk, un zobenvalis viņu aprīs pirmo.

Toraks cenšas izkliegt brīdinājumu, taču skaņas nenāk pār lūpām. Glābiņa nav. Nav arī zemes. Tikai nežēlīgā Jūra un mednieks, kas cer uz laupījumu.

Toraks tam Vilku neatdos. Tā ir pārliecība: tik droša kā tas, ka ledainie viļņi pļaukā viņa seju, tik neapšau­bāma kā viņa paša vārds. Nekādas vilcināšanās! Viņš zina, kas darāms.

Dziļi ievilcis elpu, Toraks ienirst. Viņš kustas mokoši lēni, bet paspēj izpeldēt zem Vilka un nostāties ceļā med­niekam. Tagad Vilks ir viņam aiz muguras. Tagad tam ir iespēja izglābties.

Starp Toraku un melno spuru nav nekā. Viņš redz, kā uzvilnī sudrabainas putas. Viņš redz, kā pa zaļgano ūdeni tuvojas milzīgā, strupā galva. Sirds bailēs dauzās.

Zobenvalis atver žokļus, cik spēdams, lai viņu ap­rītu…

Toraks, drebēdams pie visām miesām, pamostas.

Viņš atrodas Roņu miteklī starp aizmigušiem cilvē­kiem. Vaigi mikli no asarām. Zēns tās notrauš. Viņš grib nokļūt atpakaļ sapnī pie Vilka. Taču Vilks ir tālu. Un viņš, Toraks, nolemts Sērai.

Mirkli zēns gulēja, skatīdamies tumsā. Virs galvas viņš redzēja arkas veidā saslietas vaļa ribas, kas balsta būdu; roņādas pārsegs viegli plandījās vējā. Valis beidzot Toraku tomēr bija aprijis.

Viņš klusi piecēlās un virzījās starp gulētājiem. Beils pagriezās pret Toraku un piesardzīgi atvēra aci, taču ļāva viņam iet. Abi zināja, kāpēc. Kur gan viņš varētu aizbēgt?

Toraks izklumburoja pelēkajā rīta gaismā. Augstu virs viņa mākoņi uz kalnu smailēm atstāja rasu un lēnām aizslīdēja pāri klintīm. Roņu nometnē viss bija mierīgi; gulēja pat suņi.

Toraks izslāpis devās uz priekšu gar līci uz ūdenskri­tumu, kas gāzās no klints un pa akmeņainu gultni atrada ceļu uz Jūru. Šeit Roņu līča krasts izrādījās leknāks, nekā bija izskatījies iepriekšējā vakarā. Zāle bija piebārstīta ar dzeltenām gundegām un purpursārtām gandrenēm, bet uz zemākajām klinšu nogāzēm auga pat pīlādži un bērzi.

Toraks nosprieda, ka no Roņu puses ir cietsirdīgi ļaut viņam vaļu izbaudīt šo skaistumu. Viņš jutās kā murdā iekļuvusi zivs, kas var peldēt, bet saprot, ka ir sagūs­tīta.

Nometies ceļos strauta malā, zēns pasmēla saujā spir­dzinošo ūdeni.

No upītes pretējā krasta, pieplacis lielam akmenim, viņu vēroja Sekotājs.

Toraks sastinga. Ledainais ūdens iztecēja viņam starp pirkstiem.

Ko tu gribi? viņš jautāja aizsmakušā balsī.

Radījums nekustējās. Savēlušās krēpes nosedza visu tā augumu, izņemot nagus un spīdumu acīs.

- Kāpēc tu man seko? Toraks kliedza. Ko tu gribi?

Viņa priekšā pār akmeņiem aizslīdēja ēna; Toraks pa­skatījās augšup un redzēja, kā zemu aizlido kaija. Kad viņš nolaida skatienu, Sekotāja vairs nebija.

Kliegdams un uz visām pusēm raidīdams šļakatas, Toraks skrēja pāri strautam, taču naidnieks jau bija pa­zudis starp akmeņiem un kadiķu krūmiem.

Viņš nebija to nosapņojis. Pieliecies, lai apskatītu klintsbluķi, uz kura bija tupējis Sekotājs, zēns ķērpjos pamanīja nagu pēdas.

Domas joņoja kā negudras. Tas viņam bija sekojis pāri Jūrai…

- Ar ko tu te sarunājies? jautāja kāda balss aiz mu­guras, un pagriezies viņš sastapa Beila aizdomīgo ska­tienu.

- Tu ar kādu runāji. Kas tas bija?

- Šeit neviena nav, Toraks atbildēja. Es runāju pats ar sevi.

Kāpēc tas viņam sekoja? Un kā tas ticis pāri Jūrai?

Tad viņš atcerējās Asrifa pazudušo ķīpu ar lašu ādām. Viss skaidrs. Kamēr jaunekļi bija aizņemti ar Toraka tvar­stīšanu, Sekotājs vienu saini iztukšojis un pats tajā no­slēpies. Torakam riebās doma, ka neradījums bijis gluži blakus saritinājies laivā.

- Es tev neticu, Beils sacīja. Ja tu runāji ar sevi, kāpēc tad izskaties tik vainīgs?

Toraks neatbildēja. Viņš izskatījās vainīgs tāpēc, ka tāds bija. "Kas notiks, ja tu to būsi atvedis atpakaļ?" Beils bija jautājis iepriekšējā vakarā. Viņš bija domājis sērgu, nevis Sekotāju. Bet vai tad bija atšķirība?

Toraks pielēca kājās un brida atpakaļ pāri strautam.

- Kur ir Tenriss? viņš steigšus jautāja. Man ar viņu jārunā.

Beila zilās acis samiedzās.

- Kāpēc? Viņš tev nepalīdzēs.

Toraks neņēma jaunekli vērā. Viņam bija radusies kāda doma. Tas bija bīstami ielaisties ar burvjiem vienmēr ir bīstami taču viņš varētu paglābties no Sēras.

- Kur viņš ir? Toraks jautāja vēlreiz.

Beils ar galvu pameta uz pārkāri, kas slējās virs līča ziemeļu gala.

- Uz Stāvās klints. Bet viņš ar tevi negribēs runāt.

- Gribēs gan, Toraks iebilda.

Taka vijās augšup pa stāvo kalna nogāzi, un dažviet viņam vajadzēja rāpties uz visām četrām.

Sasniedzis virsotni, puisis bija bez elpas; viņš atra­dās pie šauras pārejas, pa kuru varēja nokļūt uz līdzenas laivas veida pārkares, kas izvirzījās virs Jūras. Tās vidū stāvēja zema granīta plāksne, kura bija raupji izkalta zivs veidā. Uz tās gulēja "jūras olu" kaudzīte. Blakus tupēja Roņu burvis un kaut ko klusi murmināja.

- Burvi! cīnīdamies pēc elpas, viņu uzrunāja Toraks.

- Man ar tevi jārunā.

- Ne tik skaļi, Tenriss brīdināja, skatienu nepacēlis.

- Un piesargājies uzkāpt uz līnijām.

Paskatījies lejup, zēns ieraudzīja, ka visu pārkāri pietīklo smalkas, sudrabotas līnijas; tās nebija izkaltas ar āmuru, bet gan iepūlētas pelēkajā akmenī tik gludi, ka tām nespēja kaitēt ne ķērpji, ne lietus vai sniegs. Toraks redzēja zobenvaļus un zivis, ērgļus un roņus: tie cits citu vajāja vai arī bija savijusies kopā, it kā viens otru ēstu, visi dejoja mūžseno mednieka un medījuma deju.

Roņu ģints burvis piecēlās ar trim "jūras olām" apde­dzinātajā plaukstā un sāka tās izvietot uz Stāvās klints.

- Esi atnācis kaulēties par savu dzīvību? viņš vai­cāja.

- Jā, atbildēja Toraks.

- Bet tu aizvainoji Jūrasmāti.

- Es negribēju…

- Tai ir vienalga, Tenriss sacīja, nolikdams akmeni. Nepaskatījies uz atnācēju, viņš uzaicināja:

- Palīdzi man! Padod man "olas" citu pēc citas!

Toraks atvēra muti, lai iebilstu, taču tad to atkal aiz­vēra. Abi virzījās pa stāvo klinti, un, kad burvis izstiepa roku, zēns pasniedza akmeņus. Reiz, kad viņi bija nonā­kuši pie pārkares malas, Toraks tālu lejā ieraudzīja Jūras skurbinošo vizmu.

- Šodien tā izskatās mierīga, vai ne? izsekojis viņa skatienam, jautāja Tenriss. Bet vai tu zini, cik varena tā ir?

Toraks papurināja galvu.

Ar pievilcīgu kustību burvis nolika zemē vēl vienu ak­meni, un pie viņa jostas maigi iežvadzējās alku knābji.

- Vīram, ar kura nomedīto vali mēs vakar vakarā mie­lojāmies, nācās nogriezt matus, lai izlūgtos piedošanu, ka tas paņēmis vienu no viņas bērniem. Viņam būs trīs dienas jādzīvo vienam bez ēdiena, un viņš nedrīkstēs pie­skarties draudzenei. Tikai tad, kad vaļa dvēseles būs at­griezušās pie Jūrasmātes, mednieks drīkstēs atgriezties.

Burvis norādīja uz "jūras olām" pie savām kājām.

- Ar to es patlaban nodarbojos. Gatavoju ceļu, pa kuru pavadīt dvēseles.

Viņš brīdi paklusēja.

- Tev jāsaprot, Torak, ka Jūrasmātes daba ir daudz bargāka un neparedzamāka nekā tava Meža likumi.

No krastmalas atplūda tālīnas balsis. Paskatījies lejup, Toraks redzēja, ka Roņu ģints mostas. Beils sarunājās ar diviem vīriem un rādīja uz Stāvo klinti.

- Burvi, sacīja Toraks, man kaut kas tev…

Tenriss viņu ar paceltu roku apklusināja.

- Tā dzīvo pašā Jūras dzelmē, viņš čukstēja, un ir varenāka par sauli. Kad tā ir apmierināta, viņa sūta mums roņus, zivis un jūras putnus. Kad Jūrasmāte dus­mojas, viņa patur tos pie sevis un kulsta asti, lai saceltu vētru. Kad viņa ieelpo, Jūra saplok. Kad viņa izelpo, iestājas paisums.

Burvis apklusa un skatījās uz cilvēkiem, kuri rosījās krastmalā.

- Tā nogalina bez brīdinājuma, ļaunuma un žēlastības. Pirms daudzām ziemām no rietumiem atnāca Lielais vil­nis. Izdzīvoja tikai tie, kas paspēja uzrāpties šajā klintī.

Viņš pagriezās pret zēnu.

- Vēja spēks, Torak, ir milzīgs, taču Jūras varenība ir neiedomājama.

Toraks brīnījās, kāpēc burvis viņam to visu stāsta.

- Tāpēc, ka zināšanas ir spēks, Tenriss teica, it kā sadzirdējis viņa domas.

Zēns paskatījās apkārt.

- Vai zāles tu pagatavoji šeit?

Par pārsteigumu Torakam, Tenriss šķībi pasmaidīja.

- Es gaidīju, ka tu to jautāsi.

Aizgājis atpakaļ pie altārakmens, viņš paņēma uz tā guļošo krabja spīli, pielika to lūpām un izpūta tievu, smaržīgu dūmu strūkliņu.

- Galvenais, viņš teica starp dūmu vērpetēm, ir nevis kur tās taisa, bet kad. Tam piemērota tikai viena nakts gadā. Visvarenākā nakts. Vai vari uzminēt, kura?

Toraks svārstījās.

- Vasaras saulgrieži?

Burvis uzmeta viņam asu skatienu.

>

- Man šķita, ka tu neko nezini par burvestībām.

- Nezinu. Taču es piedzimu vasaras saulgriežu naktī, tāpēc tā man iekrita prātā. Un tā ir arī lielu pārvērtību nakts, un visi zina, ka burvestības…

- …ir pārveidības, Tenriss viņu pārtrauca.

Burvis atkal pasmaidīja.

- Tāpat kā pati dzīve. Koks salapo. Medījums kļūst par mednieku. Zēns par vīru. Tu esi apķērīgs, Torak. Es varētu tev daudz iemācīt. Žēl, ka tev jādodas uz Sēru.

Toraks centās nepalaist garām izdevību.

- Par to man ar tevi jārunā. Es es nebraukšu uz Sēru.

Tenriss brīdi klusēja. Spilgtā rīta saule izgaismoja viņa apdegumus.

- Ko tu teici?

Zēns aizturēja elpu.

- Es nebraukšu uz Sēru. Tev jāpagatavo zāles. Un man tās jānogādā uz…

- Man jāpagatavo zāles? saltums Tenrisa balsī šķita aizmiglojam sauli. Un kāpēc man tas būtu jādara?

- Tāpēc, ka saslims arī tavi ļaudis, ja tu to nedarīsi.

Toraks pastāstīja burvim par Sekotāju kā tas tika sasniedzis salu. Viņš pateica arī par savu pārliecību, ka

Sekotājs ir dvēseļēdāju spiegs, kas atsūtīts, lai izplatītu sērgu. Ne vārda neteikdams un kūpinādams savu krabja spīles pīpi, Tenriss klausījās. Bija grūti pateikt, kas viņam prātā, taču Toraks juta, kā auļo burvja domas.

Zēns nobažījies vēroja, kā burvis staigā ap altārakmeni, tad paņem pēdējo "jūras olu" un noliek to sev priekšā.

- Vai to tu savā prātā esi izperinājis? viņš jautāja.

- Bez šaubām, ne! pārbijies atbildēja Toraks.

- Tev kaut ko vajadzētu zināt. Man nepatīk blēdī­bas.

- Tā nav blēdīšanās. Es pat nenojautu, ka Sekotājs ir šķērsojis Jūru. Es tikai lūdzu tevi pagatavot zāles, jo…

- Tikai? Tenriss viņu pārtrauca. Tas nav tāds nieks, kuru es varu pasmelt no spaiņa! Man vajadzēja trīs mē­nešus, lai pilnveidotos. Man vajadzēja uzkāpt Ērgļa augs­tienē, lai atrastu selika sakni, kas nekur citur neaug! Saulgriežu naktī man nācās pesteļot kā nevienam kopš

Lielā vilna laikiem!

Toraks aplaizīja lūpas.

- Saulgrieži būs jau pēc četrām dienām.

Tenriss viņu nopētīja.

- Tu laikam nepadosies, vai ne?

- Es nevaru, Toraks atbildēja. Cilvēki iet bojā.

Burvis pagrozīja rokā "olu", un viņa acis draudīgi

iezaigojās.

- Kas man var liegt tevi aizsūtīt uz Sēru, bet zāles paturēt pašam?

Zēns atvēra muti un tad to atkal aizvēra. Par to viņš nebija iedomājies.

- Tā tev būs mācība, Torak, Tenriss brīdināja. Ne­kad nemēģini slēgt darījumus ar burvjiem. Sevišķi ar mani.

Toraks pacēla zodu.

- Biju iedomājies, ka burvji cilvēkiem palīdz.

- Ko gan tu zini par burvjiem? Tu esi tikai mednieks.

- Tu esi vajadzīgs Kraukļiem! Tāpat kā Ūdriem, Vīto­liem un Mežakuiļiem, un, cik man zināms, arī citām ģin­tīm! Kas zāles aizvedīs uz Mežu, ja tu mani aizsūtīsi uz Šēru?

Tenriss nolika pie kājām pēdējo "olu".

- Ja es sadomāšu taisīt zāles, tev nāksies man palī­dzēt.

Toraks aizturēja elpu.

- Jūras ģintis Saulgriežu svētkus katru vasaru svin citā salā, burvis sacīja. Šogad ir Jūras kraukļu kārta. Daudzi no mums dodas ceļā jau šodien; citi tiem sekos. Drīz nometne būs tukša.

- Es palīdzēšu, lai ko tas prasītu, teica Toraks.

Torakam par pārsteigumu, Tenriss iesmējās.

- Skat, kāds brašulis! Tu pat nezini, kas no tevis tiek prasīts.

- Es darīšu, ko liksi.

Burvis stāvēja, skatīdamies uz zēnu, un viņa sabeigtā seja žēlumā noraustījās.

- Nabaga mazais Toraks, viņš nomurmināja. Tu nenojaut, kam piekriti. Tu pat nezini, kur esi.

Zēns paskatījās lejup un beidzot ieraudzīja rakstu, kuru Tenriss bija izlicis no "jūras olām".

Tā bija milzu spirāle, un viņi stāvēja tās viducī kā divas mušas, kas iekļuvušas zirnekļa tīklā.