Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

trīsdesmit ceturtā nodala

Kamēr smailīte tuvojās krastam, uguns uz Stāvās klints sāka apdzist un debesīs pacēlās tikai pelēki dūmi.

Beils pacēla savu laivu virs galvas un nesa to uz zārdu, atstādams Renu un Toraku seklumā. Mērodami ceļu pa pludmali uz tuvāko mitekli, viņi nepārmija ne vārda.

Rena noslaucīja lāses no sava loka, pakarināja to pie būdas spāres un devās iekšā, lai sadabūtu kaut ko ēdamu.

Toraks no kaudzes paņēma Jūras izskalotus koka ga­balus un sāka kurināt ugunskuru. Viņš jutās nedrošs un pārsalis, taču Jūra vismaz bija nomazgājusi zīmes no viņa krūtīm. Bet no viņa prāta šīs zīmes tik viegli, visticamāk, neizgaisīs.

Viņš Rēnai gribēja izstāstīt visu: to, kas notika uz Klints, un to, ka viņš ir garagājējs. Taču pagaidām vēl bija par agru. Tā vietā Toraks sacīja:

Piedod! Es patiešām noticēju, ka tu esi slima. Tu izskatījies slima.

Rena nolika zemē bļodu un apsēdās.

- Nu, viņa teica, es savukārt domāju, ka tu esi miris. Izskatās, ka mēs abi esam maldījušies.

Viņa pagrūda uz Toraka pusi bļodu.

- Atradu mazliet vaļa gaļas. Nepatīk, ka tai nav klāt kadiķogu, taču gluži labi garšo ari bez tām.

Abi skatījās traukā, bet neviens no viņiem neķērās tam klāt.

- Rena, Toraks uzrunāja draudzeni. Nekādu zāļu nav. Tas, ko viņš teica par sakni, ir nieki.

Meitene apņēma ceļgalus un sarauca uzacis.

- Vai dzirdēji? puisis jautāja. Es teicu, ka nekādu zāļu nav.

Pēkšņi Rēnas uzacis izlīdzinājās un viņa izslējās. Meitene paraudzījās uz Toraku, bet pēc tam uz gaļu.

- Kadiķogas, Rena sacīja.

- Ko? Toraks nevarēja saprast.

- Kad es biju ieslodzīta alā, Beils atnesa man mazliet pārtikas un Vilks man izsita no rokām bļodu. Man šķita, ka viņš sajucis prātā. Bet, Torak, viņš mani izglāba! Brīdināja no kadiķogām.

Rena piecēlās un sāka soļot šurpu turpu.

- Roņu burvis ar tām izplatīja sērgu! Viņš sūtīja tokorotus, lai tie saindē ogas! Un tad kadiķogas nonāca lašu plāceņos un cilvēki saslima.

Viņa brīdi klusēja.

- Vilks neļāva man ēst, jo ēdiens bija saindēts. Un agrāk es nesaslimu tāpēc, ka plāceņus, kurus ēdu, biju nozagusi Seiunai, un tie bija palikuši pāri no pagājušās vasaras…

- …un es nesaslimu, piezīmēja Toraks, jo nebiju paņēmis līdzi nevienu plāceni.

Viņi lūkojās viens otrā.

- Tātad, ja neviens neēdīs kadiķogas, Rena minēja, un lašu plāceņus…

- …varbūt izveseļosies…

>

- …varbūt zāles nemaz nevajadzēs.

Lūk, atbilde. Toraks to aptvēra. Tai piemita izsmalci­nātība, ar kādu bija apveltīts Tenriss. Kā gan viņš būtu smējies, noskatīdamies, kā viņi pūlas atrast pretlīdzekli, kura nav! Cik gudrs viņš būtu juties! Cik varens!

Un tomēr pat tagad Toraks nespēja burvi ienīst. Tenriss bija viņa asinsradinieks. Viņš Torakam bija paticis. Un Toraks bija gribējis iepatikties Tenrisam.

Nolicis galvu uz ceļiem, viņš mēģināja atvairīt sāpes. Taču savulaik glītā, bet sakropļotā seja joprojām bija vi­ņam acu priekšā; pazīstamā balss turpināja skanēt viņam ausīs. Pajautā Finkedīnam par tēvu! Liec, lai viņš izstāsta taisnību!

Kādu taisnību? Ko burvis ar to bija domājis?

Tobrīd atskrēja Beils.

- Nāciet ātri! viņš aizelsies sauca.

Viņš pāri strautam aizveda abus uz ūdenskrituma pa­kāji pludmales dienvidu galā.

Nokrituši uz akmeņiem, tur gulēja tokoroti. Viņu drū­mās sejas un nekustīgos, sadragātos locekļus rasināja migla.

Toraks staipīja kaklu pret krauju un brīnījās, kas vi­ņus piespiedis rāpties tur augšā. Tad puisis atcerējās Vilka gaudošanu. "Neradījumi ir projām!"

Kas tie tādi? Beils čukstus jautāja.

- Tokoroti, Rena atbildēja zemā balsī.

Beils noelsās.

- Biju pārliecināts, ka tie sastopami vienīgi teikās. Domāju, ka…

Tokorotu meitene iekunkstējās, un viņas kaulainais augums noraustījās krampjos.

- Viņa vēl ir dzīva, Toraks secināja.

Zēnu pārņēma žēlums. Tie abi izskatījās tik bērnišķīgi. Ne vecāki par astoņiem vai deviņiem gadiem.

- Viņi ir slepkavnieki, Beils drūmi noteica.

Izvilcis nazi, Ronis devās uz priekšu.

Aiz akmeņa parādījās Vilks un ņurdēdams lika viņam apstāties.

Beils sastinga.

- Kas…

Toraks nometās uz viena ceļa, un Vilks, pietecējis pie drauga, šņaukādamies un ošņādams bikstīja ar purnu vi­ņam vaigā.

Toraks uzmeta skatienu Rēnai.

- Viņš teic, ka esot padzinis neradījumus.

- Kā? meitene gribēja zināt. Kā viņš to spēja?

Toraks uz mirkli ielūkojās Vilkam acīs un tad papu­rināja galvu.

- Es labāk nejautāšu. Viņi ir nekaitīgi. Apmierināsi­mies ar to.

Beils izbrīnīts raudzījās Torakā.

- Tu spēj ar to sarunāties?

- Ar viņu, Toraks izlaboja. Vilks ir "viņš".

- Tad šis būtu Vilks, noteica Beils. Uzlicis vienu roku uz sirds, viņš paklanījās. Priecājos!

Tokoroti no jauna pakustējās.

Rena steidzās pie viņiem un nometās tiem blakus ce­ļos. Viņas seja kļuva bēdīga.

- Tuvojas beigas, meitene teica. Viņa vērsās pie To­raka: Tev ir dziedniecības augu rags. Vai tajā atradīsies mazliet okera?

Toraks pasniedza prasīto, taču Beils izskatījās uztrau­cies.

- Ko tu gatavojies darīt?

- Nāves zīmes, Rena atbildēja.

- Viņi nav tās pelnījuši! Beils iesaucās.

Rena pagriezās pret jaunekli.

- Šie abi kādreiz bija bērni. Viņu dvēseles joprojām ir viņos dziļi noslēpušās. Tām vajadzīga palīdzība, lai atbrīvotos.

- Viņi ir slepkavas, Beils palika pie sava.

- Lai viņa rīkojas, sacīja Toraks. Viņa šīs lietas pārzina.

Kamēr abi puiši skatījās, Rena sajauca sarkano okeru ar ūdeni un uzzieda to abiem tokorotiem uz pieres, krū­tīm un papēžiem.

Vilks bija apsēdies viņai blakus un viegli luncināja asti, ar tās galiņu aizskardams zāli. Dzīvnieka zeltainajās acīs mirdzēja gaisma. Toraks prātoja, ko dzīvnieks spēj sa­skatīt.

Rēnas seja kļuva nepieejama, meitene pusbalsī sāka kaut ko murmināt. Toraku pārņēma satraukuma vilnis. Viņš lēsa, ka draudzene cenšas no bērnu dziļākās būtības izvilināt dvēseles un aicina tās ārā no slēptuvēm.

Pēkšņi tokorotu zēns sažņaudza dūres. Meitene noraustījās un atvēra acis.

Pa Rēnas vaigu noritēja asara.

- Ejiet mierā! viņa nočukstēja. Tagad jūs esat brīvi. Brīvi…

Tokorotu zēns nodrebēja un palika nekustīgi guļam. Meitene smagi, gārdzoši nopūtās, un iestājās klusums.

Viegls vējiņš noglāstīja gundegas. Vilks pagrieza galvu, it kā ar skatienu pavadīdams kaut ko netveramu.

- Viņi ir aizgājuši, sacīja Rena.

Nākamajā dienā no Jūras kraukļu salas atgriezās Roņi, un Toraks, Rena un Beils pavadīja krietnu laiku, saru­nādamies ar ģints vadoni.

Pārsteidzoši, ka Islins par sava burvja nāvi nebija tik satriekts, kā draugi bija gaidījuši. Patiesībā ziņa, ka ta­gad atbildība par visu jāuzņemas viņam, deva vadonim jaunu sparu. Nosūtīdams ātrākos ziņnešus uz Mežu, lai brīdinātu ģintis par saindētajām kadiķogām, un vīrus, lai atvestu mājās Asrifu un Detlanu, viņš izskatījās manāmi jaunāks. Tokorotu ķermeņi tika iecelti laivā, aizvesti aiz apvāršņa un atdoti Jūrasmātei.

Kad tas bija padarīts, Islins izraidīja no savas mītnes visus, izņemot Toraku.

- Rīt es kopā ar tevi sūtīšu Beilu, sirmgalvis teica. Viņš parūpēsies, lai tu neskarts nokļūtu atpakaļ.

- Paldies, vadoni! Toraks tikko dzirdami sacīja.

Roņu vadonis zēnu nopētīja.

- Tev sevi nav jāvaino. Viņš muļķoja arī mani. Un es esmu krietni vien vecāks.

Toraks neatbildēja.

- Tu par viņu skumsti, vecais vīrs secināja.

Puisis bija pārsteigts, ka vadonis to ir pamanījis.

- Viņš pret mani bija laipns, zēns sacīja. Es gribu teikt pirms beigām. Vai tas viss bija izlikšanās?

Roņu ģints vadonis palūkojās Torakā ar tādām acīm, kas bija redzējušas visdažādākās ļaunprātības un muļ­ķību.

- Šaubos, vai viņš pats to zināja. Islins brīdi klusēja un tad turpināja: Dodies atpakaļ uz Mežu, Torak! Tu esi piederīgs tam. Taču, ja tev jelkad ievajadzēsies mājas, tās tevi šeit gaidīs.

Zēns, izrādīdams pateicību, piespieda dūres krūtīm, taču sirdī cerēja, ka šo piedāvājumu nekad nenāksies iz­mantot. Šī sala viņam šķita pārāk spokaina.

Nākamajā rītā viņi devās ceļā. Vilks brauca Toraka laivā, bet Rena sēdēja kopā ar Beilu. Diena bija padevu­sies saulaina un mirdzoša, un ceļotājiem talkā nāca spir­dzinošs rietumu vējiņš. Viņiem izbraucot no Roņu līča, Toraks pēdējo reizi paskatījās atpakaļ. Virs sakumpušajām būdiņām vērpās dūmi, un seklumā plunčājās bērni. Kalnu pakāji ietvēra pīlādži un bērzi, virs kuriem riņķoja balti ūdensputni.

Viņš zināja, ka nav piederīgs šai bīstamajai, klinšaina­jai pasaulei, kura mūžam atkarīga no Jūras. Taču kaut kādā ziņā tā bija arī bagāta un skaista, un visbeidzot Toraks saprata, kāpēc Beils tik ļoti mīl savu zemi.

Pēc brīža Toraks paskatījās augstāk, ieraudzīja Stāvo klinti un viņam sašļuka dūša. Viņš nebija spējis tur at­griezties. Beils bija devies turp viens pats, atradis Toraka tēva nazi un, ne vārda neteikdams, atdevis to īpašnie­kam.

Ceļinieki brauca ātri, un viņu biedri bija vienīgi alki un jūras ērgļi. Vienreiz Torakam šķita, ka tālumā pavīd gara, robota spura, kas kādu laiku viņiem seko. Kamēr viņš mirkšķināja acis, tā bija pazudusi.

Bija jau liela diena, kad Vilks klusināti ierējās, laivas priekšgalā piecēlās kājās un, saspicējis ausis, sāka lunci­nāt asti. Drīz vien Beils kaut ko uzsauca; Toraks nesa­prata, taču Rena, plati pasmaidījusi, augstu virs galvas pacēla loku.

Toraks pagriezās un ieraudzīja, ka virs viļņiem parā­dās Mežs.

Kad viņi sasniedza krastu, tuvojās nakts, taču milzīgā dzintara saule joprojām slīdēja zemu virs Jūras.

Toraks ātri pārģērbās savā vecajā briežādas kamzolī un stulpiņos un sasaiņoja roņādas apģērbu. Dabūjis at­pakaļ ģints aizbildņa ādas gabalu, somu, loku un guļam­maisu, viņš jutās lieliski. Bet, palīdzēdams Beilam iekraut patapināto ietērpu viņa laivā, Toraks prātoja, kad un vai vispār viņam būs lemts sastapties ar Roņu puisi nākamreiz.

Beidzot Beils nolēma doties projām. Iedams lejup uz krastmalu, viņš klusēja, un Toraks saprata, ka Beils at­ceras pēdējo reizi, kad kopā ar draugiem šajā piekrastē bija tik nelāgi apgājies ar svešinieku no Meža.

- Mēs vēl tiksimies, Beil, Toraks sacīja. Kādudien es tev parādīšu Mežu.

Roņu jauneklis paskatījās uz staltajām priedēm, kuras apjoza pludmali.

- Pirms dažām dienām es būtu šaubījies, vai tas maz iespējams. Un nekad nebiju domājis, ka redzēšu, kā vilks kuģo smailītē. Tad…

- …tad kāpēc Ronis nevarētu pastaigāt pa Mežu? Toraks smaidīdams jautāja.

Beils plati uzsmaidīja pretim.

- Patiešām, kāpēc ne, radiniek?

Tad, pamājis ar galvu Rēnai un Vilkam, viņš ielēca laivā un, plīvojot gaišajiem matiem, devās uz rietumiem, bet Jūra ap viņu rietošās saules gaismā liesmoja zeltā.

Tovakar Toraks un Rena no dzīviem bērziņiem zaļu paparžu un tumši purpursarkanu ugunspuķu pārpilnā klajumā uzslēja īstu Meža mitekli. Viņi baudīja arī īstu Meža maltīti, kas sastāvēja no sautētām balandu lapām, apceptām vēlpieņu saknēm un saujas meža aveņu, ko Toraks atrada pie muklāja, kurā savulaik bija ievilinājis Detlanu un Asrifu.

- Nav redzama neviena kadiķoga, Rena apmierināti noteica.

Pēc tam abi sēdēja pie ugunskura, ieelpoja priežu sveķu smaržu un klausījās, kā Mežā pilnā balsī trallina putni. Kopš ilgiem laikiem viņi zem šalkojošajiem kokiem at­radās pustumsā. Starp zariem bija redzamas pat dažas blāvas zvaigznes.

Vilks bija aiztecējis naksnīgās medībās, un Rena saldi nožāvājās.

- Vai saproti, viņa apjautājās, ka drīz jau būs klāt lāceņu mēnesis? Man garšo lācenes.

Toraks neatbildēja. Ilgāk to nedrīkstēja atlikt. Jau kopš Beila aizbraukšanas puisis centās saņemt drosmi pastāstīt Rēnai, kas viņš ir.

- Rena, viņš teica, saraucis uzacis un vērdamies ugunī. Man tev kaut kas jāpastāsta.

- Kas? meitene vaicāja, izritinādama guļammaisu.

Viņš ievilka elpu.

- Kad mēs bijām Ērgļa augstienē, Roņu burvis man kaut ko pateica. Kaut ko par mani.

Rena pārtrauca savu nodarbi.

- Tu esi garagājējs, viņa klusi sacīja. Zēns vēroja draudzeni.

- Vai tu sen jau to zini?

- Kopš viņš tev to pastāstīja.

Rena no stulpiņa centās izvilkt atrisušu valdziņu.

- Tovakar, kad mēs sastrīdējāmies, viņa turpināja,

- es biju uztraukusies, tāpēc tev sekoju. Es visu dzir­dēju.

Toraks mirkli klusēja.

- Ko tu par to domā? viņš pēc brīža jautāja.

- Par ko?

- Par to, kas es esmu.

Viņam par pārsteigumu, Rena plati pasmaidīja.

- Torak, tu joprojām esi cilvēks. Brīdi valdīja klusums. Tad Rena sacīja:

- Patiesību sakot, kad es to uzzināju, nejutos visai pār­steigta. Man vienmēr šķita, ka tu atšķiries no citiem.

Toraks mēģināja pasmaidīt, taču nespēja.

- Nebēdā, draudzene viņu uzmundrināja. Galu galā varbūt tieši tāpēc tu spēj sarunāties ar Vilku.

- Kāpēc tev tā šķiet?

- Nu, mani tavas spējas vienmēr ir darījušas nemie­rīgu, viņa teica, no jauna pievērsdamās valdziņam.

- Tu biji zīdainis, kad tēvs tevi ielika vilku midzenī, par mazu, lai iemācītos pat cilvēku valodu, kur nu vēl lai sarunātos ar vilkiem. Kā tad tas nākas?

Rena pašķieba galvu uz vienu pusi.

- Varbūt tolaik tavas dvēseles iemājoja kādā no vil­kiem? Kā tev šķiet?

Toraks kodīja apakšlūpu.

- Nekad nebiju par to domājis.

No medībām atgriezās Vilks, un viņa purns bija no­traipīts sarkans. Dzīvnieks to notīrīja pret papardēm un, apošņājis ugunskuru, aizgāja pie Toraka un pielika de­gunu zēnam pie zoda.

- Varbūt viņš varētu zināt? Rena minēja.

- Par mani? puisis jautāja, kasīdams Vilkam starp ausīm. Kā gan? Un vilku valodā es nemaz neprastu to pavaicāt.

Rena ielīda guļammaisā un saritinājās.

- Bet viņš joprojām ir tavs draugs, meitene pie­bilda.

Toraks pamāja ar galvu. Nezin kāpēc šis apstāklis vi­ņam neļāva justies kaut nedaudz labāk.

Rena nožāvājās vēlreiz.

- Nosnaudīsimies, Torak!

Zēns iekārtojās guļammaisā un apgūlās uz muguras. Viņš bija noguris, taču miegs nenāca.

Vilks ieņurdējās, piespiedās Torakam pie sāniem un jau drīz vien miegā raustīja kājas.

Toraks gulēja ar atvērtām acīm un raudzījās uguns­kurā.

Pēc laba brīža Rena jautāja:

- Torak? Vai tu vēl esi nomodā?

- Jā, viņš atbildēja.

- Pašās beigās, kad jūs abi bijāt ūdenī, Roņu burvis tev kaut ko uzsauca. Ko viņš pateica?

Toraks bija cerējis, ka Rena viņam to nevaicās.

- Es nedrīkstu tev to stāstīt, viņš teica. Vismaz tagad ne. Vispirms man jārunā ar Finkedīnu.