Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

DIVDESMIT PIRMĀ NODALA

Toraks atkal sapņoja par Vilku, un tas viņu brīdi­nāja:

"Uf! Uf! Briesmas! Ēna! Nomedīts!"

- Kāda ēna? Toraks nesaprata. Kur?

Taču vilks attālinājās, un Toraks nespēja tam sekot, jo kāds turēja viņu ciet.

- Laid mani! viņš kliedza, sizdams ar dūrēm.

- Mosties!

Tas bija Beils.

- Ko? Toraks atvēra acis. Viņš atradās būdā Roņu apmetnē, un gar ieejas aizsega malu miteklī ieplūda gaisma.

Bija pagājusi diennakts, kopš viņš uz Stāvās klints runāja ar burvi. Kamēr Tenriss pārliecināja ģints vadoni nesūtīt Toraku uz Sēru, tuvojās saulgrieži, Mežā plosījās slimība, un bija pagājusi vesela diennakts…

- Kāds vilks? Beils strupi noprasīja.

- Kas? Nezinu. Es nesaprotu, par ko tu runā.

Beils nebija piemuļķojams.

- Tu vēl neesi pamodies, bet jau melo, viņš, riebumā saviebies, teica.

Toraks neatbildēja. Viņš vēl bija sliktā sapņa varā. Ēna. Nomedīts. Ko tas nozīmē? Vai viņam jāuzmanās no Sekotāja vai arī no kā cita?

- Celies augšā! pavēlēja Beils un iespēra Torakam pa cisku.

- Kāpēc? Vai mēs dodamies uz Augstieni?

- Tas notiks rīt. Šodien man tev jāiemāca braukt ar laivu.

- Tevi Kāpēc tev?

- Pajautā Tenrisam, tā ir viņa ideja, no Beila balss varēja saprast, ka viņam tā nepatīk vēl vairāk nekā To­rakam. Kaut ko apēd un nāc uz krastmalu. Es aiznesīšu smailītes.

- Kāpēc Beils? zēns jautāja burvim, kad bija to atra­dis starp akmeņiem ievācam jūraszāles. Kāpēc to nevar darīt kāds cits?

"Vienalga kurš, bet cits," viņš nodomāja.

Tenriss viņam veltīja greizu smaidu.

- Un šādu pateicību es saņemu par to, ka izglābju tevi no Šēras.

- Taču Beils no visiem ir…

- …vislabākais smaiļotājs, burvis pabeidza Toraka vietā. Ņem, turi grozu un skaties; tev vajadzētu kaut ko iemācīties.

- Bet…

- Šīs ir brūnaļģes, Tenriss skaidroja, satvēris garu jūraszāļu stīgu. Ja tās izžāvē, stīgas kļūst tik cietas kā šis, viņš papliķēja pa naža spalu. Ja nomazgāsi tās saldūdenī un piesūcināsi ar roņu taukiem, varēsi nopīt virvi. Vai redzēji, kā es to nogriezu? Pie akmens vienmēr jāatstāj aļģes pamatne, lai tā varētu turpināt augt. Tas ir svarīgi.

Toraks stāvēja kluss un nekustīgs, un arī burvis kādu brīdi neko nerunāja.

- Tev Beils būs vajadzīgs, viņš beidzot teica. Tev būs nepieciešams arī Asrifs, jo viņš ir vislabākais klinšu kāpējs. Un Detlans varēs aizlienēt mazliet sava muskuļu spēka.

- Mēs brauksim četratā?

- Torak, tu nespēj to paveikt viens.

- Es zinu. Bet es domāju, ka kopā ar mani būsi tu. Tu kādreiz jau esi sakni atradis. Kāpēc tu negribi to darīt arī šoreiz?

Torakam patika Roņu ģints burvis. Tas viņam atgādi­nāja Finkedīnu, tikai bija laipnāks un ne tik drūms.

Tenriss nopūzdamies aizskāra sejas rētaino pusi.

- Uguns mani apdedzināja ne tikai no ārpuses. Tā skāra arī plaušas.

Viņš iemeta grozā brūnaļģi.

- No manis tev nebūs nekāda labuma.

Zēns apmulsa.

- To es nezināju. Man žēl.

- Man arī, burvis laipni piebilda. Bet ir vēl kāds iemesls, kāpēc es sūtu viņus. Tie ir tavi radinieki, Torak. Vai nu tev tas patīk, vai ne, bet tev jāiekaro viņu uzti­cība.

- Par to es neuztraucos, Toraks sacīja.

- Bet vajadzētu gan, teica burvis.

Viņa balss bija lēnīga, taču tajā bija jaušams neapšau­bāms spēks.

Sāc ar Beilu. Ja pieveiksi viņu, pārējie tev sekos. Un, Torak, viņa mute noraustījās, labi, ka tev ir gaiša galva.

- Nē, nē, nē\ Beils kliedza un satracināts ar dažiem aira smēlieniem pieīrās blakus Toraka ādiniecei. Atspied kājas pret malām tu esi sasvēries uz vienu pusi, pārvieto svaru nē, ne tik daudz, tu apgāzīsi laivu!

Pasniedzies uz priekšu, viņš pagrieza smailīti taisni.

- Es taču tev jau teicu! Lai noturētu līdzsvaru, neiz­manto airi, tas nav tam domāts! Tev jānoturas taisni ar gūžu un cisku palīdzību. Kad būsi medībās, var gadīties, ka laivā jāieceļ ronis, un tad tev abas rokas vajadzēs brī­vas.

- Kaut tā tik ļoti negāzelētos! Toraks murmināja.

Viņa laiva, kurai bija sekla iegrime un ķīlis ass kā

nazis, pastāvīgi draudēja apgāzties. Toraks jutās kā va­bole, kas cenšas noturēties uz peldoša zariņa.

- Tā nav laivas vaina, teica Beils, bet gan tava.

- Kāpēc tai jābūt tik seklai? Toraks vaicāja.

- Ja malas būtu augstākas, tu izniekotu spēkus, cīnī­damies pret vēju. Mēģini vēlreiz. Nē! Es taču tev teicu! Nesit pa ūdeni. Šķel to ar airi! Tev jābūt mierīgam, pilnīgi mierīgam.

- Es cenšos, Toraks izgrūda caur sakostiem zobiem.

- Pacenties labāk, Beils norūca. Vai tad Mežā jums laivu nav?

- Protams, ir! Toraks atbildēja un ilgojās pēc Mežakuiļu vienkočiem un uzticamajām Kraukļu briežādas lai­vām. Taču tās ir labas un smagas, un mēs nekad…

Ar labām un smagām tu Jūrā tālu netiksi, Beils izsmējīgi teica. Laiva ar apaļu dibenu saceļ burbuļus, kas brīdina visus roņus piecdesmit harpūnas metienu at­tālumā; un, ja tu nespēsi laivu pietiekami ātri pagriezt, tā sašķīdīs pirmajā lielākajā brāzmā. Nē, nē, pāri viļņiem, nevis tiem cauri! Tev jāslīd pa ūdens virsmu kā jūras krauklim.

Liels vilnis triecās pret Toraka laivas priekšgalu un puisi izmērcēja.

Krastā smējās bērni. Mazākie spēlējās ar laiviņām, ku­ras peldināja ar roņādas gabaliem izklātās smilšu bed­rēs. Lielākie turpretim braukāja apkārt mācību laivās. Atšķirībā no Toraka tiem nevajadzēja baidīties no apgā­šanās, jo viņu smailītes bija aprīkotas ar šķērskokiem, kuriem abos galos bija piesieti ar gaisu pildīti roņa zarnu pūšļi.

Kad Beils bija draudējis Toraku iesēdināt iesācēju laivā, puisis pamatīgi apvainojās, taču patlaban mācību smailītes viņu vilināja. Beils bija bargs skolotājs un mā­cekli dzenāja nežēlīgi. Skaidri redzams, ka jauneklim sa­gādātu prieku pastāstīt Tenrisam, ka no Toraka nekas neiznāks.

Sāka izskatīties, ka viņa cerības piepildīsies. Toraks bija cauri slapjš, viņa galva karstajā saulē dunēja. Ciskas un pleci ilgojās pēc atpūtas, un rokas trīcēja no pārgu­ruma. Viņš tik tikko spēja pacelt airi, kur nu vēl noturēt līdzsvaru.

Un viņam nemaz nekļuva vieglāk no tā, ka Beils savu laivu vadīja teicami. Viņš smailīti varēja apgriezt ar vienu vienīgu delnas locītavas kustību un piecelties tajā kājās, it kā atrastos uz sauszemes. Beils pat nedižojās. Uz ūdens jauneklis jutās labāk nekā mājās, un par savām kustībām viņam nemaz nevajadzēja domāt.

Tagad, kad sāka celties vējš un Toraks ķepurojās, lai paliktu virs ūdens, vecākais zēns pieīrās viņam blakus un prasmīgi nolīdzsvaroja savu laivu, vienu aira galu aizbāzdams aiz šķērssiksnas, bet otru atstādams ūdenī.

- Tev jāiemācās labāk braukt, viņš teica un sāka ar

liekškeri smelt ūdeni no Toraka smailītes.

>

- Vai arī, jautāja māceklis, pusceļā jūs mani pametīsiet?

- Jā, tieši uz to es ceru.

- Dod man iespēju! Manā rīcībā ir bijusi tikai viena diena. Tu to dari jau kopš kādu sešu gadu vecuma.

- Piecu.

Beils uzmeta skatienu iesācējiem seklumā, un viņa seju aptumšoja skumjas.

- Mans brālis sāka mācīties airēt vēl agrāk.

- Lūdzu, dod man iespēju, Toraks atkārtoja.

Beils mirkli domāja.

- Brauc uz priekšu, viņš izrīkoja. Es sekošu. Šoreiz nedomā par katru aira smēlienu. Tikai skaties uz Jūru un airē, cik ātri vien vari.

Toraks apgrieza laivu un sāka irties.

No sākuma viņš ķepurojās kā parasti un laiva saslējās pakaļkājās kā zaķis riesta laikā, bet šļakatas dzēla sejā.

Tad kaut kas atgadījās. Pats to gandrīz neievērodams, viņš bija uztvēris ritmu. Airu lāpstiņas šķēla ūdens virsmu bez šļakstiem, un ar katru smēlienu zēns izjuta Jūras spēku, kas gulēja zem viņa, tas gulēja zem viņa, nevis darbojās pret viņu. Toraks traucās aizvien ātrāk. Laiva rāvās uz priekšu, un viņš slīdēja pāri viļņiem tik žigli un viegli kā putns.

- Iemācījos! viņš kliedza.

Beils piekuģoja viņam blakus un ne visai priecīgs vē­rīgi skatījās.

- Brīnišķīgi! Toraks sauca. Tas ir brīnišķīgi!

Beils lēnām pamāja ar galvu. Viņš sevi piespieda ne­smaidīt.

Vēja brāzma satvēra Toraka laivu, apgrieza to riņķī un dzina tieši virsū vecākā puiša smailītei.

- Griez prom! Beils kliedza. Ašāk! Ašāk! Tu mani nogremdēsi.

Cīnīdamies pret vēju, Toraks iegremdēja ūdenī irkli tas noraustījās un gandrīz izmeta viņu no laivas, un, kad zēns izvilka airi no ūdens, viņš redzēja, ka tā lāpstiņa ir nolūzusi.

- Uzmanies! Beils uzsauca, kad Toraka laiva slīdēja uz viņa pusi.

- Es nevaru to pagriezt!

Vecākais puisis sparīgi iegremdēja ūdenī airi un šā­vās uz priekšu tieši tik ātri, lai novērstu sadursmi, bet Toraka smailīte apgriezās ap savu asi un apgāzās.

Apģērbs vilka viņu dibenā, taču, par laimi, piesteidzās Beils un satvēra mācekli aiz kamzoļa apkakles.

- Ko tu dari!? viņš auroja. Tu varēji nogremdēt mūs abus!

- Tas bija negadījums, Toraks šļupstēja.

- Negadījums!? Tu gribēji caurdurt manu laivu! Beils pārskaities apgrieza Toraka laivu un pieturēja tās priekš­galu, kamēr Toraks pārrausās pāri malai.

- Tas bija negadījums, māceklis elsa. Man salūza airis.

- Tas nav iespējams! Airus taisa no visizturīgākajiem kokiem.

- Ko nu tu teiksi? Toraks vicināja to, kas bija palicis pāri no irkļa. Ja tie ir tik izturīgi, kāpēc mans salūza kā skals?

Viņš apklusa un sāka pētīt salūzušā aira kātu. Kāds to bija iecirtis. Turklāt tas bija iecirsts līdz pusei tā ka varēja salūzt jebkurā laikā.

- Kas tur ir? Beils jautāja.

Toraka domas kavējās pie Sekotāja. Taču vainīgs va­rēja būt ikviens: Beils, Asrifs vai Detlans, vai arī jebkurš cits Ronis.

Ne vārda neteikdams, Toraks pacēla salauzto irkli, un Beils to paņēma. Viņš bija vērīgs. Jauneklis tūlīt pama­nīja, ka airis ticis iecirsts.

- Tu domā, ka es to izdarīju? viņš prasīja.

- Izdarīji?

- Nē!

- Bet tu taču gribi, lai man neveiktos. Tu tā teici.

- Tāpēc, ka tu mūs aizkavēsi, iekļūsi nepatikšanās un mums nāksies tevi glābt.

- Nē, neiekļūšu, Toraks sacīja ar pārliecību balsī, kaut gan īstenībā tik drošs nejutās. Beil, mēs vēlamies vienu un to pašu. Mums vajadzīgas zāles.

- Un man būtu jātic, ka ģints ir briesmās, Beils sarkastiski teica, tikai tāpēc, ka tu gribi izmeloties no Sēras?

Toraks viņu cieši vēroja.

- Ko tu gribi ar to teikt?

- Es nezinu, ko tu sastāstīji Tenrisam uz Stāvās klints, Beils sacīja, taču esmu pārliecināts, ka tu esi mazs, gļēvs melis, kas gatavs darīt visu, lai glābtu savu ādu. Viņš pasvieda Torakam salauzto airi. Varbūt tāpēc tu tik labprāt tici tam, ka es varētu izspēlēt šādu joku. Tāpēc, ka Mežā tu esi pieradis rīkoties tamlīdzīgi.

Kamēr Toraks vārgi īrās atpakaļ uz krastu, viņam ausīs skanēja Beila apvainojumi. Vecākais zēns bija aizbraucis pirmais un jau stiepa savu laivu uz steķiem. Notikušais viņu vairs neinteresēja.

"Viens tu to nespēj," bija sacījis Tenriss. "Tev jāiekaro viņu uzticība. Sāc ar Beilu… pārējie sekos."

Burvim bija taisnība, un Toraks to zināja. Par to, ka viņš nevienu necenšas piemuļķot, vispirms jāpārliecina Beils.

Torakam pēkšņi iešāvās prātā kāda doma. Ja viņš spētu pierādīt, ka uz salas atrodas Sekotājs, Beilam būtu viņam jānotic.

"Jāatrod pēdas," viņš nosprieda. "Pat Beils tad nevarēs iebilst."

Un tas varētu būt iespējams. Varbūt Toraks bija slikts smaiļotājs, taču uziet pēdas viņš prata nevainojami.

Kad zēns sasniedza pludmales dienvidu galu, tuvojās mijkrēslis vai drīzāk īslaicīga zilgme, kuru ap vasaras saulgriežiem varēja uzskatīt par krēslu. Atstājis smailīti pludmalē, viņš pārbrida pāri strautam un sāka virzīties gar tā krastu. Apkārt laidelējās un ūdenī nira zīriņi, taču Toraks tiem nepievērsa uzmanību.

Bija piemērots laiks pēdu meklēšanai: izkliedētā gaisma saasināja ēnas. Toraks bija apmierināts arī ar to, ka Roņi, gatavodamies vakariņot, rosījās ap ugunskuriem, tāpēc neviens viņu krastmalā nepamanīja. Nebija noskaņojuma skaidrot, ko viņš šeit dara.

Mīkstajos dubļos nebija manāmas nekādas pēdas. Taču tālāk uz priekšu kāds neliels radījums, varbūt Sekotājs, garām iedams, no zāles bija notrausis rasu.

Sekot pēdām nebija viegli rasā tā ir vienmēr taču tēvs bija Torakam iemācījis kādu viltību: viņš pagrieza galvu un vēroja tās ar acs kaktiņu.

Nevienu neatradis, viņš nonāca pie moluskiem klātas klintsradzes, kas bija pārkārusies pāri Jūrai. Aiz akme­ņiem pašā līča malā vīdēja bērzu puduris. Kā par brī­numu, pēdas neveda uz turieni, bet gan augšup klintīs. Toraks atrada noplēstu ķērpi un saoda puvuma smaku vietā, kur Sekotājs bija rāpies pāri izskalotu jūraszāļu kaudzei.

Visbeidzot smilšainā laukumiņā, kuru bija sanesis iepriekšējais paisums, viņš tās ieraudzīja: nevainojamas pēdas ar asu nagu nospiedumiem. Tās bija ļoti svaigas. Skudras un smilšu vaboles vēl nebija paspējušas izmīdīt to malas.

"Paskaties, Beil!" Toraks pie sevis uzgavilēja.

Pa kreisi no viņa atskanēja čerkstoši smiekli un tur jau tas bija: mazs, kuprains stāvs, ietinies sapelējušām ūdenszālēm līdzīgos matos kā līķautā.

Toraks bija pārāk sajūsmināts, lai nobītos. Lūk, pie­rādījums, kas viņam vajadzīgs! Ja viņš to spētu noķert, Beilam nāktos atzīt sakāvi.

Radījums pagriezās un bēga.

Toraks rāpās tam pakaļ.

Zem viņa basajām kājām slīdēja glumas jūraszāles, un galvā skanēja Vilka brīdinājums. Sekotājam nekas nesa­gādātu lielāku prieku kā tas, ka Toraks ieveltos Jūrā.

Viņš sasniedza plaisu klintī, kur bangojošā Jūra raidīja augšup šļakatas. Aiza bija pārāk plata, lai tai pārlēktu, taču Sekotājs kaut kādā veidā bija ticis tai pāri. Tagad tas ar ļaunumā kvēlošām acīm stāvēja otrā pusē, it kā mudinātu Toraku lēkt.

Ak nē, zēns noelsās. Es neesmu tik dumjš!

Sekotājs atņirdza brūnus zobus, iešņācās un, klaudzi­nādams nagus pret klintīm, aizbrāzās tumsā.

Toraks pieskrēja pie aizas malas, kur jūraszāles bija sausākas un neizskatījās tik slidenas. Viņam nācās pabrī­nīties, kā visā šajā mitrumā vienā vietā tomēr gadījušās sausas jūraszāles…

Par vēlu. Ūdenszāles zem kājām pašķīrās, un viņš iegāzās Jūrā. "Torak, tu esi muļķis!" Vilku bedre! Visvien­kāršākās lamatas.

Aukstuma un jūraszāļu apņemts, viņš atspērās pret Jūras dibenu, lai tiktu virs ūdens, un pamanīja vietu, pa kuru varētu tikt krastā. Viļņi izrādījās lielāki, nekā bija iz­skatījušies no klintīm, taču izrāpties no ūdens šķita viegli un vienīgais cietušais tad būtu viņa lepnums. Sekotājs, bez šaubām, sen jau būs gabalā.

Cenzdamies atbrīvot seju no ūdenszālēm, viņš meklēja, kur pieķerties. Zāles izrādījās izturīgākas, nekā izskatījās. Toraks nevarēja tās dabūt nost vai izbāzt tām cauri roku, lai aizsniegtu klinti.

Pēkšņi viņš pārsteigts saprata, ka tās nav jūraszāles. Tās bija no brūnaļģēm novītas virves samezglotas vir­ves, un šis bija roņu tīkls. Viņš bija sapinies tīklā, un acīmredzot tieši to Sekotājs bija gaidījis.

Bangas dauzīja Toraku pret klintīm tā, ka viņš nespēja ievilkt elpu. Turēties virs ūdens kļuva aizvien grūtāk, jo tīkls bija cieši satvēris Toraka kājas un traucēja kustēties. Šķita, ka tā augšpuse ir piesieta pie klintīm un lejā to velk kaut kas smags, varbūt akmeņi, jo puisim nācās krietni papūlēties, lai noturētu galvu un plecus virs ūdens.

"Kā Beils par to smietos!" sapīcis nodomāja Toraks.

"Kā viņi visi zvaigātu, ja atrastu mani bultas lidojuma attālumā no apmetnes ķepurojamies tīklā!"

Viņš spētu atbrīvoties no valgiem, ja pie rokas būtu nazis, taču ieročus Roņi Torakam neuzticēja. Nācās saukt pēc palīdzības un paciest neizbēgamās nievas.

Palīgā! viņš kliedza. Es esmu šeit! Palīdziet man kāds!

Līcī svilpoja vējš. Virs galvas klaigāja zīriņi. Viļņi ar troksni plīsa pret klintīm.

Neviens viņu nedzirdēja. Neviens nesteidzās talkā.

Turēties virs ūdens kļuva aizvien grūtāk. Un dīvainā kārtā izskatījās, ka viļņi ir kļuvuši lielāki: tagad tie jau sniedzās viņam līdz pazodei.

Pēkšņi Toraks atskārta skarbo patiesību, un tā viņu nobiedēja. Viņš bija iekļuvis roņu tīklā pārāk tālu no apmetnes, lai kāds varētu viņu sadzirdēt, un sākās pai­sums.

Ūdens līmenis strauji cēlās.