Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

DIVDESMIT PIEKTĀ NODALA

-Es teicu Beilam, ka tu laivā neņemsi nekādu kra­vu, Tenriss sacīja, palīdzēdams Torakam dabūt līdz ūde­nim smailīti. Tev jātaupa spēki.

Viņš uzmeta Torakam bažīgu skatienu.

- Tu izskaties noguris. Neesi izgulējies?

Zēns papurināja galvu. Viņš gribēja burvim izstāstīt par tīklu un tokorotu, taču vairs nebija laika. Pārējie jau rosījās pie laivām.

Diena bija karsta, un Jūra maldinoši mierīga. Taču Toraks domāja par moivu izbailēm un par melno spuru, kas šķeļ viļņus.

Tenriss uzminēja viņa domas.

- Es nobūru tavu laivu. Mednieks pat nezinās, ka tajā esi tu.

- Man gribētos, lai arī tu brauktu kopā ar mums, Toraks teica.

Tenriss pasmaidīja.

- Man arī.

Ar veselo roku viņš aizskāra Toraka plecu.

- Esi uzmanīgs!

Pēc tam Roņu burvis aizsoļoja pa krastmalu.

Nesdams virsjaku, kas bija pagatavota no roņu zar­nām, parādījās Detlans.

- Tev tā noderēs, viņš teica.

- Paldies, Toraks pateicās.

Jaka bija cieta, un, kad viņš to uzvilka virs kamzoļa, tā berza kaklu un plaukstu locītavas. Taču tā ļaus viņam palikt sausam.

- Un aizbāz aiz vestes šo, Detlans sacīja, pasnieg­dams viņam nelielu kaltētas vaļa gaļas vīstokli. Bet neēd to.

- Kam tad tas domāts? Toraks gribēja zināt.

- Jūras ceļojumos vienmēr jāņem līdzi pārtika, Det­lans, saraukdams uzacis, atbildēja. Ja noiesi dibenā, tu nebūsi ar tukšām rokām.

Toraks paskatījās uz gaļu un aizbāza to aiz kamzoļa.

Tie Roņi, kuri vēl nebija devušies uz Jūras kraukļu salu, bija sapulcējušies krastā, lai noskatītos, kā puiši do­das ceļā.

Detlana mazā māšele centās savaldīties, lai neraudātu. Viņa bija pietiekami veca, lai atcerētos laiku, kad plosījās sērga, un tagad, nobijusies, ka var aiziet bojā tuvinieki, viņa cilvēkiem uzmācās, pārbaudīdama, vai uz to rokām nav čūlu.

Asrifa māte nomāktā omā pliķēja dēlam pa krūtīm un vai desmito reizi piekodināja būt uzmanīgam.

Beila tēvs iespieda dēla rokā kādu mazu nieciņu. Tas nomurmināja pateicības vārdus. Tēva smaids atspoguļojās viņa zilajās acīs.

Skatīdamies uz viņiem, Toraks sajuta spējas sirdssā­pes. Taču tad viņš iedomājās par Vilku un Renu un sāka justies labāk.

- Vai tas bija amulets? Toraks jautāja, kad vecākais zēns atnāca pārbaudīt viņa laivu.

Beils pamāja ar galvu.

- Gabaliņš no pirmā manis nomedītā roņa ribas. Tētis to aptinis ar jūras kraukļa zarnu, un, ja būs vētra, tā palīdzēs man tikt krastā.

Viņš uzmeta skatienu Torakam.

- Kāds amulets ir līdzi tev?

- Man tāda nav, Toraks sūkstījās. Taču, kad dzīvoju Mežā, man bija tēva nazis un mātes zāļu rags.

Beils apdomājās. Tad viņš uzskrēja augstāk krastā, kur atradās būdas, un pēc brīža atgriezās ar garenu jēlādas aizsaini.

- Tavi amuleti, viņš teica. Tenriss uzskata, ka tev tie jādabū atpakaļ.

Toraks atvēra saini. Tur atradās zilā slānekļa nazis, viņa ārstniecības augu maciņš un no brieža ragu žubura izgatavota doze.

- Paldies, viņš nomurmināja.

Taču Beils bija pagriezies un viņu nedzirdēja.

Viņi nevilcinājās un devās ceļā. No sākuma Toraks bija aizņemts tikai ar to, lai noturētu līdzsvaru, taču, kad ceļinieki bija apbraukuši zemesragu, viņš uzdrošinājās pamest skatienu pār plecu. Vaļa žokļu kaulu arkā stāvēja Tenriss un noraudzījās aizbraucējiem pakaļ. Uz mirkli šis skats zēnu padarīja nemierīgu. Izskatījās, it kā valis Roņu burvi būtu aprijis.

) Sudrabkaiju un kairu pavadībā viņi labā ātrumā virzī­jās uz rietumiem. Sacēlās viegls vējiņš, un Jūra pārklājās ar sīkiem vilnīšiem, kas izskatījās pēc grumbām večas sejā.

- Viņa ir mierīga, Detlans sacīja, piebraucis tuvāk Torakam.

Toraks par to nebija pārliecināts. Par spīti Tenrisa burvestībām, viņš nebeidza pētīt ūdeni un meklēt tur garas, melnas spuras. Ik reizi, kad garām laivai pašāvās zivs vai pāri viņa lokam pārslīdēja kaijas ēna, Toraks sa­rāvās. Robainā spura varēja uzglūnēt visur. Varbūt tieši patlaban tā atradās zem viņa smailītes.

Viņi airēja visu rītu, saule raidīja svelmainus starus no skaidrajām debesīm, un garām slīdēja piekraste. Toraks nobrīnījās, ka vēl turas spēki, un aira vienmērīgās kus­tības drīz vien iemidzināja viņa modrību.

Zēns ar aizmiglotu skatienu vērās pār laivas malu un gandrīz tieši zem sevis ieraudzīja peldam augšup nelielu, tumšu apveidu, kas ātri auga lielāks.

Toraks noskurinājās, lai atjēgtos, un laiva bīstami sa­šūpojās. Viņš mēģināja brīdināt pārējos, taču sauciens iestrēga kaklā.

Blakus airim virs ūdens parādījās spīdīga, pelēka gal­va, kas nopurināja no ūsām ūdens lāses. Atkailinādams divas rindas ļoti asu zobu, ronis nožāvājās un paskatījās Torakā ar mīlīgām, ziņkārīgām acīm.

Toraks gari un saraustīti nopūtās.

Izpletis nāsis, nopūtās arī ronis. Tā gludais, pelēkais apspalvojums bija izraibināts ar tumšiem riņķiem: lūk, izskaidrojums, kāpēc dzīvnieks bija tik draudzīgi noska­ņots, tas zināja, ka netiks medīts.

Roni pamanīja arī Beils. Plati smaidīdams, viņš pa­grieza laivu.

- Aizbildnis! Tagad es zinu, ka mums paveiksies!

Ronis slinki apgriezās uz muguras un, kustinādams uz vēdera pakaļējās pleznas, noraudzījās, kā Beils aiziras garām. Tad tas klusi nošņācās, aizvēra nāsis un pazuda zem viļņiem.

Varbūt aizbildņa dēļ no zobenvaļa ar roboto spuru ne­bija ne vēsts, un puiši spēja doties uz priekšu tik žigli, ka pirms pusdienlaika varēja izkāpt mazā līcītī atpūsties.

Bija iestājies bēgums, un krastmalas smiltis pietīkloja ūdenszāles un jūrasžagatu trīspirkstaino kāju nospiedumi. Beils ar Asrifu iekurināja ugunskuru un aizgāja piepildīt dzeramtraukus ar ūdeni, bet Detlans parādīja Torakam, kā atrast gliemenes. Drīz vien viņu rīcībā bija kaudzīte mīkstmiešu, kurus viņi izcepa uz oglēm. Torakam šķita, ka gliemenes garšo mazliet labāk nekā pirmajā reizē. Droši vien viņš sāka pie tām pierast.

Gliemjiem viņi klāt piekoda kaut kādus kraukšķīgus jūraszāļu stublājus, kurus bija salasījis Asrifs. Tie gar­šoja pēc sāļa, zaļa ledus, un Toraks tos ēda vienīgi kom­pānijas pēc; viņam labāk garšoja ceptas alteju saknes, kas bija stīgras un salkanas. Viņi ieturējās klusēdami, un Torakam šķita jocīgi, ka kopā ar tiem pašiem puišiem, kuri tikai pirms četrām dienām viņu bija nolaupījuši, viņš tagad jutās gandrīz vai omulīgi.

Pagāja pusdienlaiks, viņi turpināja ceļu uz rietumiem, un Torakam sāka smelgt rokas un ciskas. Palaikam viņš sāka klanīties un iztrūkās no snaudiena tikai tad, kad no rokām draudēja izkrist airis. Taču Roņi, gaišajiem matiem plīvojot aiz muguras, bez apstājas devās uz priekšu.

Toraks bija atmetis cerību jelkad nokļūt pie mērķa, kad izdzirdēja tālīnu ūdensputnu trokšņošanu. Samiedzis saulē acis, viņš ieraudzīja, ka priekšā no ūdens stateniski paceļas klints siluets, kas izskatās pēc mednieka spuras.

Virs pašas klints smailes viņš varēja saskatīt riņķojam tumšus apveidus.

"Ērgļi," Toraks nodomāja.

- Vai tiešām tu rāpsies tur augšā? Toraks jautāja, atgāzis galvu pret Ērgļa augstieni.

- Esmu to darījis jau agrāk, Asrifs atbildēja un pa­raustīja plecus. Taču viņa seja bija kļuvusi mitru smilšu krāsā.

- Vienreiz, Beils noburkšķēja. Tu to esi darījis tikai vienu reizi. Un arī tad netiki līdz ligzdām.

Viņi stāvēja tieši blakus Augstienei uz šaura akmeņu krāvuma, ar kuru beidzās klinšu virkne, kas ietiecās Jūrā kā līks putna nags. Uz šiem akmeņiem viņi bija atstājuši savas smailītes, praktiski domādami, Beila vārdiem runā­jot, "ja viņš krīt, lai nesadauza laivas".

Ērgļa augstiene bija augstākā klints, kādu Toraks jeb­kad bija redzējis. Neskaitāmu ziemu sala deldētas, tās drūmās sienas bija tumši sarkanas kā jēla vaļu gaļa un no vienas vietas notašķītas ar putnu mēsliem. Smaka ķērās Torakam kaklā, un putnu ķērkšana atbalsojās galvā.

Un, ja kāds uzskata, ka klintis pie Roņu līča ir putnu pārapdzīvotas, tad šeit bija vēl daudzkārt sliktāk. Starp jūras kraukļiem, kas pulcējās uz zemākajiem akmeņiem, kairu ordām, kuras cīnījās par dzīves telpu virs tiem, un trīspirkstu kaijām un sudrabkaijām, kas plūcās augstāk, nevarēja nokrist pat ābols. Uz visaugstākajām klintsradzēm balstījās milzīgas, bezveidīgas ērgļu ligzdas.

- Vairākas no šīm ligzdām ir simtiem gadu vecas, Beils stāstīja, un dažiem ērgļiem ir pāri par piecdesmit.

Par spīti troksnim, viņš runāja klusi, un Toraks sa­prata, kāpēc. Tas nebija tikai ērgļu dēļ, no kuriem viņiem vajadzēja uzmanīties. Nomodā bija pati Augstiene, kura varēja nopurināt no saviem pleciem nelūgtu viesi. Pie puišu kājām gulēja sašķīdušu akmeņu atlūzas, un tas no­zīmēja tikai vienu. Nogruvumi.

Par spīti tam, Beils bija stāstījis, ka Roņi patiešām šad tad ir rāpušies Augstienē, ja citu medījumu nav varējuši iegūt un tuvāk pie nometnes nav varējuši salasīt olas. Ar to varēja izskaidrot, kāpēc līdz zemākajai ligzdai, kas tomēr atradās reibinoši augstu, ik pa gabalam klintī bija iedzītas īsas akmens tapas.

Klints virsotne bija viņu galamērķis, taču Toraks tur nevarēja saskatīt nevienu augu, nemaz nerunājot par Tenrisa aprakstīto seliku. "Ne visai liels, apmēram pleca augstumā, ar purpurpelēkām lapām un dzelkšņainām sak­nēm kā ērgļa nagiem," tā burvis bija sacījis par augu.

Torakam sāka sāpēt sprands, un viņš to paberzēja.

- Kurš iedzinis klintī tapas? viņš jautāja.

- Mana vectēva vecaistēvs, Beils atbildēja. Taču mums tās visu laiku jāatjauno, jo klintis kustas.

- Un parasti mēs nerāpjamies līdz ligzdām, Asrifs piebilda.

- Un patlaban arī nav labākais laiks mēģināt to darīt, sacīja Detlans. Viņiem ir mazuļi. Ērgļi nospriedīs, ka Asrifs rāpjas pēc tiem.

- Cerēsim, ka viņiem pietiks prāta, lai saprastu, ka tas tā nav, Beils teica.

No dozes, kas karājās pie viņa jostas, vecākais puisis sadabūja kaltētu, pelēkzaļu lakstu, kuru salauza četrās daļās.

- Lūk, viņš izdalīja gabalus.

Detlans un Beils savējos gremoja, bet Toraks augu aizdomīgi aplūkoja.

- Kas tas tāds ir?

- Klinšaugs, Beils atbildēja ar pilnu muti. Tas novērš reiboni.

- Es biju domājis, ka augšā rāpsies tikai Asrifs.

- Kā tad, Beils apstiprināja. Taču, skatoties augšup, galva var sareibt tikpat ātri, kā skatoties lejup.

Augs bija rūgts, taču Toraka prāts tūlīt pat kļuva skaidrāks.

Vērodams, kā Detlans palīdz Asrifam uzvilkt smagu brūnaļģu pinuma krūšu apsēju un pārbauda tā aizmugurē piestiprināto lielo koka kāsi, Toraks jutās lieks un nevie­nam nevajadzīgs. Beils pārmeta pār plecu virves rituli un apskatīja āķi tā galā.

- Kas jādara man? Toraks vaicāja.

Asrifs veltīja viņam platu smaidu, kas vairāk līdzinājās grimasei.

- Noķer mani, ja es kritīšu.

- Labāk nemaisies pa kājām, Beils noburkšķēja.

Toraks sakoda zobus. Tie viņam neļāva pat palīdzēt.

Apslāpējis nepatiku, viņš skatījās, kā Beils atvēzējas

un met virvi. Tā uzlidoja augstu un glīti pārkrita pār tapu, kura rēgojās kādu desmit soļu augstumā. Asrifs satvēra virves galā esošo āķi un aizkabināja to aiz kāša, kas bija piestiprināts viņa krūšu apsējam, bet Detlans satvēra virves otru galu un cieši pavilka. Ar rokām un kājām meklēdams klintī izciļņus un tapas, Asrifs sāka rāpties, bet Detlans vilka virvi, lai noturētu viņa svaru, ja biedrs paslīdētu.

Kad Asrifs tuvojās tapai, pār kuru bija pārmesta virve, viņš blakus tai atrada radzi un, turēdams līdzsvaru uz kāju pirkstgaliem, ar vienu roku pieplaka klintij, bet ar otru atkabināja āķi sev no muguras un nosvieda to zemē. Tas atsitās pret zemi ar dobju būkšķi Torakam veicīgi vajadzēja palēkt sāņus -, un Beils, pacēlis āķi un uzma­nīdamies, lai netrāpītu klinšu kāpējam, pārmeta to pāri kādai tapai, kas atradās vēl augstāk. Asrifam nenācās viegli saglabāt līdzsvaru, lai noķertu āķi, kas šūpojās, un piestiprināt to savam krūšu apsējam.

Viņš rāpās augstāk, un no klints pacēlās ūdensputni, kuri sašutuši sāka lidināties Asrifam virs galvas. Pāris reižu viņš paslīdēja un atdalījās no klints sienas. Vienīgi krūšu apsējs un Detlana muskuļu spēks ļāva viņam iz­vairīties no nāves.

Kamēr Detlans un Beils svīda pie virves, Toraks stāvēja blakus un ienīda savu bezspēcību. Asrifs nedroši virzījās augšup. Augstāk, kur Beils vairs virvi nevarēja uzmest, klinšu kāpējs darīja to pats, izvēlēdamies tapas, kas bija pietiekami tuvu, lai varētu tām apmest virvi, nezaudējot līdzsvaru. Patlaban viņš tuvojās ligzdai.

Kamēr Toraks, ar plaukstu piesedzis acis, skatījās, no klints virsotnes pacēlās tumšs, uzkumpis siluets. Tam bija milzīgi, izliekti spārni, un tas lēnām riņķoja lejup uz Asrifa pusi.

Vientuļš ērglis meta lokus virs Augstienes smailes. Rena domāja par to, kā klājas Torakam klints viņā pusē, un pielika soli.

Kaut gan saule jau laidās uz rietu, uz takas joprojām bija karsti, un vieglais vējiņš, kas pūta no ezera, daudz nespēja līdzēt. Viņa bija devusies ceļā krietni pirms rītausmas. Meitenei par atvieglojumu, drīz atgriezās Vilks; tas nadzīgi lēkšoja uz rietumiem, un turēties viņam līdzi nenācās viegli. Arī tagad Vilks rikšoja pa priekšu, taču vienmēr atgriezās pie Rēnas.

Viņa nevarēja saprast, vai Vilks zina, kur meklējams Toraks, vai arī viņš uzņēmis pie ezera redzētā smaiļotāja pēdas. Viņa pati tās uziet nespēja, taču ezera krastā at­rada zem krūma noslēptu vēl vienu smailīti. Laiva bija tukša. Varbūt atstāta rezervē. Tomēr tā neatklāja, ko šajā salas apgabalā darījis nepazīstamais.

- Mūsdienās Roņi vairs neiet uz salas vidieni, bija teicis Tiu. Kādreiz viņi to darīja, taču beidzamā laikā tie stingrāk sākuši raudzīties, lai Mežs tiktu turēts atse­višķi no Jūras.

»

- Vai rietumu piekrastē neviens nedzīvo? Rena jau­tāja.

Tiu bija papurinājis galvu.

- Tā pieder ērgļiem. Viņu mitekli var redzēt pa lielu gabalu: tā ir augsta, sarkana smaile, kas izskatās pēc mednieka spuras.

Pirmoreiz Rena smaili pamanīja ap pusdienlaiku. Pat­laban, atstājusi aiz muguras ezeru, viņa stāvēja tieši tās priekšā.

No šīs puses tā izskatījās nepieejama: bīstama krauja ar birstošiem akmeņiem, uz kuras pat ne viena vienīga vistene nespētu iesakņoties. Taču pa kreisi starp dažiem skrajiem pīlādžkokiem gar klints dienvidu pakāji uz Jūru vajadzētu būt ceļam. Ja viņa grib atrast Toraku, jāmēģina doties turp.

Taču, Rēnai par pārsteigumu, Vilks par šo ceļu nemaz nelikās zinis. Tā vietā viņš pagriezās uz ziemeļiem un pazuda jaunu bērziņu biežņā; no jauna izniris no tās, viņš aicināja Renu sekot. Vilks neizskatījās uztraucies, bet gan vienkārši aizrāvies. Meitene nolēma doties viņam pa pēdām.

Lauzdamās caur biežņu un drīz vien palikusi bez el­pas un noskrāpējusies, viņa saprata, ka rāpjas klinšainā nogāzē. Pēc brīža Rena atvieglota nonāca uz vējainas ko­res, kas slējās augstu virs pludmales, kura bija klāta ar mirdzošām, melnām smiltīm. Ziemeļu pusē pludmale spēji beidzās ar klinti, kas ietiecās Jūrā un kuras pakājē gulēja izmētāti akmens bluķi. Starp tiem, par kaut ko lielu un beigtu ķērkdami, plēsās putnu bari.

"Maita," nosprieda Rena, noraudzīdamās, kā lejup pa nogāzi uz pludmali traucas Vilks. "Nav brīnums, ka viņš ir tik aizrautīgs. Tagad viņam būs diezgan, ko ēst."

Tik tālu tikusi, viņa nolēma paskatīties, kas tas par radījumu.

Vējš mainīja virzienu, un viņai degunā iesitās puvuma smaka. Kad Rena bija sasniegusi krastmalu un soļoja pa gurkstošajām ogļu melnajām smiltīm, viņa pamanīja, ka pludmales otrā galā Vilks izklīdina putnus. Vārnas un kai­jas metās viņam virsū, taču Vilks tās atvairīja ar dažiem labi mērķētiem kampieniem. Kraukļi, kuri bija gudrāki, sēdēja uz klintīm un gaidīja savu kārtu.

Rena pamanīja, ka pirms viņas šeit bijis arī kāds cits. Blakus Vilka pēdām bija cilvēka pēdas. Tas bija gājis, ne­vis skrējis. Lai ko arī smaiļotājs šeit darījis, laika viņam bijis pietiekami.

Kad viņa piegāja tuvāk, maitas smaka kļuva tik ne­ciešama, ka meitenei vajadzēja elpot caur muti. Spožajā saulē viņa nevarēja izšķirt, kas tas tāds ir, kas tur guļ nobeidzies starp klintsbluķiem. Bija redzams vienīgi liels, kuprains, ar putnu mēsliem nošķiests apveids un Vilks, kas badīgi plosīja tumši sarkano gaļu.

Kad tuvojās Rena, Vilks aiztecēja uz otru pusi, lai starp abiem būtu lielāks attālums. Tam vajadzēja nozīmēt, ka viņai jādod dzīvniekam pietiekami daudz plašuma mal­tītei, taču tas, ko Rena ieraudzīja, lika viņai šo prasību aizmirst. "Ak nē!" viņa nodomāja. "Tas nevar būt!"

Vilks pacēla galvu un uzrūca Rēnai, tad paklusi iesmilkstējās un paluncināja asti. Tas nozīmēja, ka Rena viņam patīk, bet ir pienākusi par tuvu viņa gaļai.

Meitene kāpās atpakaļ. Viņa bija redzējusi pietiekami daudz.

Jauns mednieks ticis noķerts brūnaļģu tīklā un pēc tam nosists ar cirvi. Pēc tam tā līķis atstāts par barību putniem. Tikai zobi tam bija izdauzīti.

Juzdamās nelabi, Rena noslīga ceļos smiltīs un rau­dzījās uz palielo, melno spuru, kas bija nosēta ar putnu knābienu pēdām. Kā iespējams pastrādāt kaut ko tādu?

Tad viņa atcerējās Brūnaļģu ģints vīru brīdinājumu par vientuļo zobenvali.

"Nav brīnums, ka tas ir pārskaities," viņa nodomāja.