Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

TREŠA NODALA

Notikumus krastmalā neviens no Kraukļiem nebija pamanījis. Torakam kaut kas bija jāuzsāk.

Sažņaudzis rokā žebērkli un stāvēdams uz akmens brasla vidū, viņš pamanīja, ka pie upes no dažādām pu­sēm parādās divi cilvēki.

No austrumiem ieradās Rena ar savu iemīļoto loku vienā rokā un ar meža baložu virteni otrā.

No upes grīvas puses, viegli pieklibodams un atspiez­damies pret nūju, ar kizila saišķi pār plecu nāca Finkedīns.

Acumirklī abi saprata, kas noticis, un nolika zemē sa­vas nastas.

Lai apturētu Oslaku, kas atnācējus bija pamanījis,

Toraks viņam uzsauca:

- Oslak, kas vainas? Pastāsti! Varbūt varu palīdzēt?

- Neviens man nevar palīdzēt\ Oslaks kliedza. Ma­nas dvēseles tek ārā! Tās kāds ēd\

Pēc šiem vārdiem cilvēki pagriezās, lai paskatītos, kas noticis. Derija māte iekliegdamās saliecās uz priekšu. Tulls viņu no aizmugures pieturēja. Oslaka draudzene Vedna kodīja pirkstu kauliņus. Uz Klints nekustīga stā­vēja Seiuna.

Rena bija sasniegusi celiņu taču Finkedīns tur bija jau priekšā, par spīti tam, ka piekliboja. Klusēdams viņš meitenei atdeva savu kūju.

- Kas ēd tavu dvēseli? Toraks uzsauca Oslakam.

- Zivs!

Viņa lūpas klāja dzeltenas putas.

- Zobi. Asi zobi!

Viņš norādīja uz upi, kur lēkāja un par savu paša dvē­seli nenoguris cīnījās lasis.

Toraks sajuta pēkšņas izbailes. Tā notiek ar daudziem, kas pārliekušies pāri upei, un no tā neceļas nekāds ļaunums, ja vien neesi tik slims, lai apreibtu un iekristu straumē.

- Drīz tā būs pagalam, Oslaks kunkstēja, un no manis paliks pāri tikai spoks. Nāc šurpu, Derij, upe mūs vēlas!

Bērns brīdi vilcinājās, taču tad devās pie tēvoča, pie­spiedis no priežu mizas izgrebto sumbru pie krūtīm.

Toraks uzmeta mirkli Finkedīnam.

Kraukļu vadoņa seja joprojām bija kā akmenī cirsta. Viņš notvēra zēna skatienu un pielika pie lūpām rādītāj­pirkstu. Tu esi starp viņiem un krācēm. Apturi tos!

Toraks pamāja ar galvu un saspringa. Kājas no auks­tuma bija gluži nejūtīgas. Rokas sāka trīcēt.

Beidzot Derijs bija pienācis pie Oslaka, kas aizsvieda žebērkli un pakampa brāļadēlu. Klūgu pinumi bīstami ieliecās.

- Oslak! Finkedīns uzsauca. Viņa balss bija klusa, taču kaut kādā veidā, kaut arī krāces trakoja, to varēja dzirdēt. Atgriezies krastā!

- Lasies prom\ Oslaks iebļāvās.

Toraks pārbijies pamanīja, ka Oslaks ir atraisījis vīteņ­augu virvi no mietiem, kas bija iedzīti laipas galā; viens stiprāks pieskāriens, un visa būve kopā ar Deriju un viņu pašu aizietu pa straumi.

Toraks to nedrīkstēja pieļaut.

- Tas esmu es, Toraks! Nevajag…

Oslaks pagriezās pret zēnu.

- Kas tu tāds esi, ka mācīsi man, kas jādara!? Tu neesi mūsējais! Tu esi dzeguze! Ēd mūsu ēdienu un dzīvo mūsu mājās. Esmu dzirdējis, kā tu slapsties Mežā, cenzdamies sagaudot savu vilku. Mēs visi to esam dzirdējuši! Kāpēc tu neliecies mierā? Vilks nekad vairs neatgriezīsies!

Rena līdzjūtībā sarāvās, bet Toraks nekustējās. Viņš bija pamanījis to, ko neredzēja Oslaks: pa taciņu kliboja Finkedīns. Tobrīd Oslaks kopā ar klūgu pinumu sašūpo­jās.

Derijs atvēra muti un sāka brēkt.

Finkedīns stāvēja kā klints.

- Oslak! viņš uzsauca.

Tas pagriezās atpakaļ.

- Liecies mierā!

Finkedīns pacēla rokas, lai pierādītu, ka negatavojas nākt tuvāk. Pēc tam, ģintij klusumā uzmanīgi vērojot, viņš, kājas sakrustojis, apsēdās uz klūgu pinuma. Ģints vadonis atradās kādus sešus soļus no krastmalas, un, ja Oslaks parautu virvi, laipa iebruktu; taču Finkedīns iz­skatījās tik mierīgs, it kā sēdētu pie ugunskura.

- Oslak! viņš teica. Ģints mani ir izvēlējusi par vadoni, lai valdītu kārtība. Tu to zini.

Oslaks aplaizīja lūpas.

- Un kārtība valdīs, Finkedīns turpināja. Arī ar tevi viss būs labi. Liec zemē Deriju! Ļauj viņam nākt pie manis. Ļauj man aizvest viņu pie mātes.

Oslaka seja kļuva pelēka.

- Noliec viņu, Finkedīns atkārtoja. Bērnam laiks vakariņot.

Vadoņa nosvērtā balss sāka iedarboties. Oslaks lēnām atraisīja brāļadēla rokas no sava kakla un nolika viņu uz pīteņa.

Derijs palūkojās augšup, it kā prasīdams atļauju, tad pagriezās un rāpoja pie Finkedīna.

Tas nometās uz viena ceļa un pasniedzās pēc mazuļa.

Rotaļu sumbrs izslīdēja no Derija rokas un iekrita ūdenī. Bērns iespiegdamies tiecās pēc tā. Finkedīns satvē­ra viņu aiz kamzoļa krāgas un piespieda sev cieši klāt.

Kraukļi krastmalā atviegloti uzelpoja.

Toraks sajuta vārgumu ceļgalos. Viņš noraudzījās, kā Kraukļu vadonis pieceļas un iesāņus virzās uz krastmalu. Kad viņš to bija sasniedzis, Deriju pakampa Tulls un cieši satvēra dēlu.

Kā apdullis sumbrs uz taciņas stāvēja Oslaks. Kamēr tas skatījās mutuļojošajā ūdenī, no viņa rokām izslīdēja virve. Klusiņām pie viņa piegāja Finkedīns, saņēma aiz pleciem un teica vārdus, kurus neviens cits nedzirdēja.

Oslaks sarāvās un lāva Finkedīnam sevi aizvest uz krastu, kur vīri to satvēra un nogāza zemē. Viņš izskatījās tik apmulsis, it kā nezinātu, kā šajā vietā nokļuvis.

Toraks atrada ceļu pār braslu, nometa žebērkli smiltīs un nodrebēja.

- Vai ar tevi viss kārtībā? jautāja Rena.

Viņas spilgti sarkanie mati bija slapji no šļakatām un seja tik bāla, ka ģints piederības zīmju tetovējumi uz vai­giem izskatījās kā trīs tumšas svītras.

Toraks pamāja ar galvu. Un zināja, ka nav Renu pie­muļķojis.

Tālāk krastmalā Finkedīns sarunājās ar Seiunu, kas bija norāpusies no Aizbildņa klints.

- Kas šim kaiš? vadonis vaicāja, kad apkārt abiem bija salasījusies visa ģints.

Kraukļu burve grozīja galvu.

- Viņam iekšā cīnās dvēseles.

- Tad jau tas ir kāds trakuma paveids? Finkedīns gribēja zināt.

- Varbūt, atbildēja Seiuna. Tikai es ar tādu nekad agrāk neesmu sastapusies.

- Es gan, Toraks metās starpā.

Viņš steigšus izstāstīja par mednieku no Mežakuiļu ģints.

Kamēr burve klausījās, viņas seja sadrūma. Ģintī viņa bija visvecākā ar daudzām ziemām uz pleciem. Gadi ne­bija viņu žēlojuši matus izbalinājuši kā vecu kaulu, un viņa drīzāk izskatījās pēc kraukļa, nevis pēc sievietes.

- Es izzīlēju to ar kauliem, burve noķērcās. Vēs­tījumu: "Tas tuvojas."

- Man ir vēl kas sakāms, teica Rena. Kad biju medībās, es satiku dažus ļaudis no Vītolu ģints. Viens esot slims arī pie viņiem. Čūlas. Plānprātība. Šausmīgas bailes.

Kad Rena pagriezās pret Seiunu, meitenes acis bija melnas kā akači.

- Vītolu ģints burvis sūta jums ziņu. Arī viņš ir zīlējis ar kauliem. Un pirms trim dienām tie nemitīgi vēstījuši par kādu nelaimi: "Tas tuvojas…"

Cilvēki ar rokām gaisā rakstīja zīmes, lai atvairītu ļau­numu. Citi pieskārās ģints svētumam gludajām, mel­najām kraukļa spalvām, kas bija piešūtas pie viņu kam­zoļiem.

Etāns, kaislīgs, jauns mednieks, ar mulsumu sejā pa­spēra soli uz priekšu.

- Pārbaudīdams lamatas, es atstāju uz kalna Beru. Viņai uz rokām bija čūlas. Tādas pašas kā Oslakam. Es laikam izdarīju kļūdu, vai ne?

Finkedīns grozīja galvu. Viņš braucīja savu tumši sar­kano bārdu, un viņa seja bija noslēpumaina, taču Toraks redzēja, ka ģints vadoņa domas šaudās kā negudras.

Kraukļu vadonis nekavējās dot pavēles.

- Tull, Etan! Paņemiet dažus vīrus un tālāk no ap­metnes liepu birzī uzceliet būdu. Aizvediet turp Oslaku un sargājiet, lai neaizmūk. Vedna, netuvojies viņam. Man žēl, taču citas izejas nav.

Viņš pagriezās pret Seiunu, un ģints vadoņa zilās acis kvēloja.

- Pusnaktī. Veiksim ļaunuma izdzīšanas ritus. Tev jā­izdomā, kas ar viņu atgadījies.