Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

ASTOŅPADSMITĀ NODALA

Kaiju brēcieni grieza Torakam ausīs, un asins smaka ķērās kaklā.

Viņš redzēja sarkanajās putās plunčājamies bērnus un sievietes asinssarkanajā ūdenī mazgājam jēlādas. Starp šaudīgajām ugunskuru liesmām kā ēnas kustējās vīri, kuri blakus arkai, kas bija izveidota no sasietajiem kociņiem, krāva lielus gabalus gaļas. Cilvēku rokas, kājas, sejas viss bija sarkans kā sapnī.

- Kādam padevušās varenas medības, sacīja Asrifs.

- Pirmās šajā vasarā, teica Beils. Un mēs tās pa­laidām garām. Viņš lika saviem vārdiem skanēt tā, it kā pie visa vainīgs būtu Toraks.

Pēkšņi Toraks saprata, ka visa šī gaļa nāk no viena vienīga medījuma. Viņš pamanīja astes spuru, kas bija garāka par smailīti. Tas, ko viņš bija noturējis par koci­ņiem, bija milzīgi žokļu kauli.

"Ja jau tas nav mednieks, tad droši vien valis," sprieda Toraks. Zobu vietā žokļus klāja garu, rupju, melnu matu

bārkstis, kuras kāds Roņu ģints vīrs ar nazi grieza nost. Viņš bija nogriezis arī savus matus. Tie gulēja viņam pie kājām vienā kaudzē ar vaļa mutes bārkstīm.

Laipodams pa slidenajiem, sarkanajiem oļiem, Toraks ievēroja, cik visi ir priecīgi. Visa ģints pacilāti burzguļoja. Tik liels medījums nozīmēja pārtiku priekšdienām.

Beils izlēca no laivas un pavēlēja Torakam palikt uz vietas.

- īslins izlems, ko ar tevi pēc mielasta darīt.

Palicis viens akmeņainajā krastmalā, zēns sajuta Roņu

durstīgos skatienus. Starp Kraukļiem viņš bija svešinieks, taču šeit bija vēl sliktāk. Un šie cilvēki skaitījās viņa asinsradinieki.

Viņš vēroja, kā Beils atraisa savus saiņus un pasviež tos vēju ārdētam vīram, kas bija atnācis tam pretim. Toraks saprata, ka tas ir Beila tēvs, jo abi bija līdzīgi.

Gūsteknis skatījās, kā Detlans novieto savu laivu uz krāģiem un kā to apkampj starojoša sieviete un maza meitene, acīmredzot māsa, kas, gribēdama pievērst brāļa uzmanību, lēkāja augšā lejā. Detlans izskatījās apmulsis, taču priecājās viņu redzēt.

Asrifu, kas joprojām kūņojās seklumā, strostēja ķildīgs sievišķis, augumā vēl mazāks par viņu.

- Tev vajadzēja atvest divas paunas ar lašādām! viņa sūkstījās, bikstīdama puisim ar pirkstu krūtīs. Kā tu varēji vienu izsaimniekot?

- Nezinu, Asrifs murmināja. Es ieliku abas, es to labi atceros. Bet tagad viens sainis ir pazudis…

Runādamies ar tēvu, Beils norādīja uz Toraku. Pēc tam viņš aizskrēja pa pludmali, lai aprunātos ar kādu cilvēku pie ugunskura.

Tuvojās krēsla, un Roņi gatavojās dzīrēm, bet Toraks joprojām gaidīja. Vaigs sāpēja. Viņš bija izbadējies.

Tagad Toraks saprata, kāpēc neviens nebija papūlējies viņu sasiet. Šeit nebija, kurp bēgt: līci kā siena ieskāva kalni. Dienvidu pusē no stāvas klints lejup traucās ūdens­kritums. Ziemeļos uz klintsradzi, kas karājās pār Jūru kā milzu laiva, augšup vijās taka. Pat ja Roņi ļautu Torakam bēgt, viņš netiktu projām no salas. Viņu noķertu, bet Mežā ģintis pa to laiku sirga un izmira…

Debesis kļuva tumši zilas. Līdz Torakam atplūda ēdiena smarža. Trijkājos, kas likās saslieti no vaļa kau­liem, viņš redzēja karājamies ādas katliņus, kuru saturu pļāpādamas maisīja gaišmatainas sievietes. Atšķirībā no vīriešiem, kuriem bija tetovētas rokas, viļņotās, zilās ģints piederības līnijas rotāja sieviešu lielus.

Netālu no viņām vairākas meitenes ķiķinādamas at­raka kūpošu uzkalniņu, no kura plūda kārdinoša ceptas gaļas smarža. Toraks par tamlīdzīgu ēdiena gatavošanas veidu bija uzzinājis no Kraukļiem, taču nekad nebija re­dzējis, ka to dara tieši šādi. Gaļas gabals tik liels kā viņš pats tiek ievīstīts jūraszālēs un ielikts nokaitētos akmeņos, kuriem pa virsu uzsedz vēl vienu kārtu jūras­zāļu un smiltis.

Sievietes sāka likt ēdienu bļodās. Toraks novēroja, ka ar ēdiena gatavošanu nodarbojas tikai viņas, bet vīrieši pa to laiku sadala vaļa liemeni. Nez kāpēc viņam tas šķita dīvaini. Vai tad Roņu meitenes pašas nemedī? Toraks prā­toja, ko par to teiktu Rena.

Viņš izsalcis skatījās, kā ģints salasās lokā ap uguns­kuru. Neviens joprojām nenāca pasaukt viņu.

Atskanēja Jūras šalkām līdzīga murmināšana, un visi ģints locekļi pacēla rokas. No ļaužu loka izsoļoja kāds cilvēks, un Toraks pazina vīru ar nogrieztajiem matiem. Viņa rokās bija grozs ar moivām, un viņš devās uz žokļa kaulu arku, lai noliktu tās priekšā ziedojumu. Toraks lēsa, ka tā ir pateicība valim par to, ka dzīvnieks atdevis savu dzīvību ģintij. Taču vīrs nevis atgriezās mielastā, bet gan, smagi soļodams, pazuda tumsā, kas valdīja zem pārkarenās klintsradzes alas priekšā.

Kad Toraks jau bija gandrīz zaudējis cerības, pēc viņa atnāca Detlans, un abi apsēdās nostāk no ugunskura kopā ar Asrifu un Beilu.

Kāda meitene pasniedza Torakam bļodu. Tā bija tik smaga, ka viņš to gandrīz nometa zemē, un, tad zēns pārsteigts ieraudzīja tā ir izgatavota no akmens. Kāpēc, Meža vārdā, bļodas būtu jātaisa no akmens? Kā tās var panest, kad jāpārvieto apmetne?

Taču tad viņš attapās. Roņi nometni nekad nepārvieto.

- Ēd, teica Detlans un pasvieda Torakam karoti.

Viņš uzmeta skatienu cienastam. Tas sastāvēja no ga­bala tumši sārtas gaļas, kas bija pārklāta ar biezu, pelēku tauku šķēli, un mazāka kumosa purpursarkana liesuma. Gaļa peldēja stīgrā sautējumā, kas oda pēc Jūras; tur bija arī puse no zivs un divas garenas, bālas radības, kas izskatījās pēc pirkstiem.

- Kas par vainu? Beils jautāja. Vai ēdiens nav labs diezgan? Vari priecāties, ka mēs tev vispār kaut ko do­dam.

- Nekad neesi ēdis gliemenes? gribēja zināt Asrifs.

- Kas tas par ēdienu? Toraks atjautāja.

- Šī sārtā ir vaļa gaļa, Detlans skaidroja, un pa virsu tai ir taukums.

Viņš uzdūra uz naža purpursarkano liesumu savā bļodā.

- Šis ir īpašs ēdiens. Vaļa sirds. Katram ir ticis pa gabaliņam, lai mēs pārņemtu tās spēku un drosmi.

Detlans iebāza kumosu mutē un sāka to košļāt.

- Bet Mežā jau jūs pie tik labām mantām netiekat, sacīja Asrifs.

Toraks neņēma viņu vērā un ēda. Vaļa gaļa bija cīp­slaina, treknums trekns un sājš, bet gliemenēm garšas nebija vispār. Taču zivs bija garšīga.

- Vai tu tiešām nekad nebiji redzējis roni? Detlans apjautājās.

- Detlan, kāpēc tu dzesē muti? Beils vaicāja. Izskatījās, ka Detlans Toraka tumsonību uzskata par

personisku apvainojumu.

- Roņi dod mums visu, viņš dedzīgi skaidroja.

- Apģērbu, mājokļus, laivas. Pārtiku, harpūnas, gaismu.

Viņš apklusa, un bija skaidri redzams, ka jauneklis prāto, vai kaut ko nav aizmirsis.

- Un kā ar jūsu jakām? pats pret savu gribu ziņ­kārības dēļ apprasījās Toraks. Tā plānā āda, kurai var redzēt cauri. Tas taču nevar būt ronis.

- Ir gan, Asrifs sacīja. Jakas ir izgatavotas no roņu zarnām.

- Es jau tev teicu, piebilda Detlans. Roņi mums

dod visu. Mēs esam ronu cilvēki.

»

Toraks sarauca uzacis.

- Bet nevienam taču nav brīv medīt ģints aizbildņus. Kāpēc tad jūs tā darāt?

Visi trīs izskatījās pārbijušies.

- Mēs to nekad nedarāmi Detlans iesaucās. Viņš dusmīgi norādīja uz plankumaino ādu pie savām krūtīm.

- Šis ir mūsu ģints aizbildnis! Tas ir plankumainais ro­nis! Mēs medījam un ēdam pelēkos roņus!

Toraks šīs nianses nespēja izprast, un dzirdētais viņam šķita nepatiess un aplams. Tas droši vien atspoguļojās viņa sejā, jo Detlana uzacis draudīgi saraucās.

- Es jau teicu, ka tā ir veltīga laika tērēšana, Beils sacīja, pieceldamies kājās. Pēc tam viņš vērsās pie Toraka:

- Nāc nu! Laiks satikties ar vadoni.

Roņu ģints vadonis Islins bija vecs un sačākstējis. Izskatījās, ka no viņa sūcas laukā dzīvība.

Viņa sirmo matu un bārdas šķipsnās bija iepītas ma­zas zilā krama krellītes un ausu ļipiņas līdz pleciem bija novilkuši savērpušies šķēpveida gliemežvāki.

Beils nospieda Toraku uz ceļiem. Pēc tam viņš Roņiem nosauca gūstekņa vārdu un izstāstīja, kādā veidā tas pār­kāpis likumu. To izdzirdējuši, cilvēki kliedza un skrēja pielikt rokas vaļa žokļa kaulam. Vadonis ar trīcošu roku glāstīja bārdu, taču neko neteica. Viņa asarojošās acis nepārtraukti šaudījās uz visām pusēm. Toraks nevarēja saprast, vai aiz tām slēpjas gara spējas vai to trūkums.

Visbeidzot Islins ierunājās.

- Tu saki, ka esi radinieks, viņš murmināja čērkstošā balsī, kas skanēja tā, it kā viņam tik tikko pietiktu spēka, lai izspiestu to no krūtīm.

- Mana tēva māte bija no Roņiem, Toraks sacīja.

- Kā sauc tavu tēvu?

- To es nedrīkstu teikt. Viņš aizgāja bojā tikai pagā­jušajā rudenī.

Vadonis apsvēra dzirdēto un kaut ko iečukstēja ausī cilvēkam, kas stāvēja viņam blakus. Vīrieša seju sedza dūmu mutuļi, taču pēc biezajiem smilšu krāsas matiem un muskuļainajiem locekļiem Toraks varēja spriest, ka šis vīrs ir daudz jaunāks par Islinu. Viņa pusgarās bikses un kamzolis bija gluži ikdienišķs, taču josta bija grezna. Tā bija divu plaukstu platumā, pīta no ādas sloksnēm un izrotāta ar sarkaniem un dzelteniem alku knābjiem.

"Alki," Toraks nodomāja. "Droši vien šis ir burvis."

- Kā sauc tavu māti? jautāja ģints vadonis.

Toraks to pateica.

Vadonis saknieba šaurās lūpas.

Roņi aizturēja elpu.

- Es pazinu šo sievieti, vecūksnis nosēcās. Tā drau­dzējās ar kādu cilvēku no Meža. Nezināju, ka viņai ir dēls.

- Kā mēs varam zināt, vai viņš nemelo? burvis, galvu nepagriezis, iebilda. Kāpēc mums jātic, ka šis puika ir tas, par ko uzdodas?

Burvis runāja klusā balsī, un visi Roņi bija pieliekušies uz priekšu, lai sadzirdētu viņa vārdus.

Vīrietim bija izcila balss: plūstoša un zema, varena kā zemūdens straume, kā pati Jūra. Tā bija balss, kurā gri­bētu ieklausīties ikviens. Uz mirkli Toraks pat aizmirsa, ka šī balss viņu bija nosaukusi par meli.

Vadonis pamāja ar galvu.

- Gluži manas domas, Tenriss.

Dūmi izklīda, un Toraks ieraudzīja burvja seju vis­maz vienu tās pusi, jo Tenriss joprojām bija pa pusei aizgriezies. Savā ziņā vīrietis bija glīts: tam bija taisns deguns, plata mute, kuru apņēma dziļas smieklu krunci­ņas, un tuvu pie stingrajām žokļa līnijām nogriezta tumši zeltaina bārda.

Toraks nojauta, ka šis ir virs, kura rokās ir patiesā vara pār Roņiem, vīrs, kurš lems viņa likteni. Uz mirkli Toraks atcerējās Finkedīnu.

- Es saku taisnību, viņš teica. Es esmu jūsu asins­radinieks.

- Ar tavu vārdu būs par maz, sacīja burvis.

Viņš pagriezās pret gaismu, un Toraks ieraudzīja, ka viena sejas puse tam ir briesmīgi apdegusi. No dobuma, kuram nebija skropstu, raudzījās pelēka acs. Galvas ādu vienā pusē izraibināja sārti lāsumi. Tikai mute bija pali­kusi neskarta. Tā Torakam sāji uzsmaidīja, it kā lai viņu iedrošinātu.

Zēns piespieda plaukstas krūtīm un paklanījās.

- Es atzīstu, ka esmu pārkāpis jūsu likumus, viņš teica, taču tikai tāpēc, ka es tos nezināju. Tēvs man nekad nestāstīja par Jūru.

Tenriss, Roņu burvis, pašķieba daudz cietušo galvu.

- Ko tu darīji krastmalā?

- Meža zirgu vadone man teica, ka to, ko meklēju, es atradīšot pie Jūras.

- Un ko tad tu meklē?

- Zāles.

- Pret ko? Vai tu esi slims?

Toraks papurināja galvu. Tad viņš pastāstīja burvim par sērgu.

Stāsts nobaidīja Roņus ne pa jokam.

Vadonis pasvieda gaisā krunkainās rokas.

Daudzi Roņi pārbīlī kliedza.

Beils pielēca kājās ar briesmīgu seju.

- Kāpēc tu mūs nebrīdināji? viņš auroja. Kas no­tiks, ja tu to būsi atvedis atpakaļ?

Toraks uz viņu vērīgi paskatījās.

- Jums šī kaite ir pazīstama? Jūs esat ar to saskāru­šies?

Ar sāpēs izvagotu seju Beils novērsās.

- Tā parādījās pirms trim vasarām, drūmi teica va­donis. Pirmais nomira viņa jaunākais brālis. Pēc tam vēl trīs cilvēki. Starp tiem arī mans dēls.

- Bet jūs taču esat tikuši no sērgas vaļā, slēpdams sa­traukumu, sacīja Toraks. Vai jūs atradāt pretlīdzekli?

- Tas domāts Roņiem, nevis tev, norūca Beils.

- Bet jums jādod tas arī man! Toraks iesaucās.

Beils staigāja viņam apkārt.

- Jādod? Tu pārkāp mūsu likumus, sadusmo Jūrasmāti, un tagad mums tev kaut kas jādod?

- Jūs nezināt, kas notiek Mežā, Toraks sacīja. Kraukļi ir slimi. Un Mežakuili, Ūdri un Vītoli arī. Drīz vairs nebūs cilvēku, kas medī…

- Kāda mums tur daļa? vadonis brīnījās.

Roņi piekrītoši murdēja.

- Varbūt tāpēc, iejaucās Tenriss, tu stāsti, ka esi mūsu asinsradinieks?

- Bet es esmu! Toraks uzstāja. Es to varu pierādīt. Kur ir mana soma?

Tenriss uzmeta skatienu Asrifam, un tas, aizskrējis uz būdu, pēc brīža atgriezās ar gūstekņa mantām.

Toraks nepacietīgi izvilka no somas vīstokli, kurā gla­bājās tēva nazis.

- Lūk, viņš sacīja, to izsaiņodams un pasniegdams burvim. Asmeni ir taisījuši Roņi. Tēvam to iedeva viņa māte, un viņš tam pierīkoja spalu.

Tenriss klusēdams apskatīja nazi. Toraks pamanīja, ka burvja kreisajai rokai ir apdeguši un savērpušies nagi, taču labā roka bija vesela. Pieskaroties asmenim, garie, brūnie pirksti drebēja.

Toraks gaidīja vērtējumu ar strauji pukstošu sirdi.

Arī Roņu vadonis pētīja asmeni. Izskatījās, ka viņam nepatīk tas, ko viņš redz.

- Tenriss, sirmgalvis dvesa, kā tas var būt?

- Jā, burvis murmināja. Rokturis ir no staltbrieža raga, un tajā iestiprināts Jūras slānekļa asmens.

Viņš pacēla galvu un paskatījās Torakā ar stindzinošu skatienu.

- Tu teici, ka šo nazi izgatavojis tavs tēvs. Kas viņš tāds bija, ka iedrošinājās savienot Mežu ar Jūru?

Toraks klusēja.

- Es lēšu, Tenriss sacīja, ka viņš bijis kāds bur­vis.

Toraks ar novēlošanos atcerējās Finkedīna brīdinā­jumu un papurināja galvu.

Viņam par pārsteigumu, Tenrisa mutes kaktiņš no­raustījās.

- Torak, tu lāgā neproti melot.

Zēns vilcinājās.

- Finkedīns mani brīdināja, lai es par to nerunāju.

- Finkedīns? Tenriss atkārtoja. Šo vārdu es esmu dzirdējis. Vai arī viņš ir burvis?

- Nē, teica Toraks.

- Bet starp Kraukļiem taču ir kāds burvis?

- Jā. Seiuna.

- Un vai viņa mācīja tev burvestības?

- Nē, zēns atbildēja. Es esmu mednieks, tāpat kā mans tēvs. Viņš mani mācīja medīt un dzīt pēdas, nevis burties.

Tenriss no jauna ieskatījās gūsteknim acīs, un šoreiz Toraks kā spilgtu saules staru, kas izlaužas caur māko­ņiem, sajuta visu burvja gudrības spēku.

Pēkšņi Tenrisa seja atmaiga. Viņš vērsās pie vadoņa:

- Puika saka taisnību. Viņš ir mūsu asinsradinieks.

Vecais vīrs pašķielēja uz Toraku.

Beils neticīgi šūpoja galvu.

- Vai šādā gadījumā jūs man palīdzēsiet? Toraks jautāja. Vai iedosiet man zāles?

Tenriss ar cieņu vērsās pie Islina:

- Tev jāizlemj, vadoni.

Viņš pieliecās un kaut ko iečukstēja sirmgalvim ausī.

Ar burvja un Beila palīdzību vadonis piecēlās.

- Tā kā tu esi radinieks, viņš sēca, mēs izturēsimies pret tevi kā pret savējo.

Vadonis brīdi klusēja, lai atgūtu elpu.

- Ja viens no mums pārkāpj likumu, tam jānomierina Jūrasmāte. Tas jādara arī tev. Rīt tevi aizvedīs uz Sēru, kur tu tiksi atstāts uz mēnesi.