Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

DIVDESMITĀ NODALA

Rena bija pārmeklējusi krastmalu, taču viņai joprojām nebija skaidrs, uz kurieni devies Toraks.

Vilks, nenoguris ložņādams starp kokiem, viņa pēdām bija sekojis dienu un nakti, bet vienmēr atgriezās pie meitenes, lai tā neatpaliktu.

Kad Vilks sasniedza Platupes ieteku Jūrā, viņa degsme pārauga kaislībā. Dzīvnieks smilkstēdams skraidīja šurpu turpu pa pludmali. Beidzot viņš pacēla galvu un gaudoja. Tās bija sirdi plosošas, sāpīgas gaudas.

Rena bija atradusi divu ugunskuru paliekas: viens liels ugunskurs ticis kurināts uz klintīm, un nodeguļi bija nekārtīgi izsvaidīti; otrs, mazāks, noteikti piederējis Torakam, tāpat kā aukla ar divžuburainajiem makšķerāķiem. Taču no paša Toraka nebija ne miņas. Šķita, ka viņu aprijusi Jūra.

Rena visu nakti knosījās savā guļammaisā, klau­sīdamās viļņu nopūtās un prātodama, kas noticis ar draugu. Varbūt Jūrasmāte uzsūtījusi viļņus, kuri Toraku

krastmalā noslīcinājuši. Tās slēpņļauži viņu varbūt ievilkuši Jūrā un iepinuši savos garajos, zaļajos matos…

Rena ieslīga caurā miegā. Taču Vilks visu nakti skrai­dīja šurpu turpu pa krastmalu.

Viņš tur bija arī no rīta. Viņš neēda, nemedīja un dzīvu interesi izrādīja vienīgi par ķildēm, kuras ligzdoja uz klintīm un, tāpat kā to mazuļi, spļaudījās ar smirdīgām, lipīgām siekalām, bet Rēnai nekādi neizdevās Vilku no putniem pasargāt. Pienāca pusdienlaiks, un viņa saprata, ka ilgāk palikt krastmalā nav jēgas.

- Man jāmeklē palīdzība, viņa sacīja Vilkam, zinā­dama, ka tas nesaprot, un runādama vienīgi tāpēc, lai sevi nomierinātu. Vai tu nāksi?

Vilks saspicēja viņas virzienā ausis, taču nekustējās no vietas.

- Kāds noteikti viņu būs redzējis, Rena teica. Kāds medību biedrs vai kāds cits. Nāc šurp, iesim!

Vilks uzlēca uz akmeņiem un vēroja Jūru.

- Vilk! Lūdzu! Es bez tevis negribu iet.

Dzīvnieks pat nepagrieza galvu.

Citas izejas nebija. Viņai jāiet vienai. Ar smeldzošu sirdi Rena uzmeta mugurā ceļasomu un devās iekšā Mežā.

Vilks viņai aiz muguras pacēla purnu un iegaudojās.

Vilks nezināja, ko darīt.

Vajadzēja palikt šajā briesmīgajā vietā un gaidīt bara­brāļi, taču viņš arī nedrīkstēja Mežā pamest bezastaini.

* Ķildes ūdensputni, kuru mazuļi aizsargādamies mēdz "izspļaut" eļļainu, smakojošu šķidrumu.

Viņam šī vieta nepatika. Gaišās smiltis grauza acis, karstie akmeņi dzēla ķepās, un ūdensputni ķērkdami dzina viņu prom. Bet visvairāk Vilks baidījās no nepār­redzamās, stenošās būtnes, kas snauda viņa priekšā. Tai bija auksta un mūžsena smarža, kuru Vilks pazina, kaut ieelpoja to pirmo reizi. Un, ja tā pamostos…

Vilks nevarēja saprast, kāpēc Slaikais Bezastainis ir devies turp, kur barabrālis nevar viņam sekot, un kādēļ

vina smaržu nomāc trīs citu bezastainu smārds. Vilks saoda, ka tie ir dusmīgi pusaugu tēviņi, kuru midzenis nav Mežā: tie piederēja lielajam ūdenim.

Un tagad, skaļi brīkšķinādama nokritušos zarus, kā jau bezastaini mēdz darīt, bija aizgājusi arī bezastaine. Vilks negribēja, ka tā iet prom. Dažreiz tā dusmojās, bet citreiz varēja būt prātīga un laipna. Vai vajadzētu viņai sekot? Bet ko tad, ja atgriežas Slaikais Bezastainis un krastā nevienu neatrod?

Vilks meta līkumus, prātodams, ko darīt.

Rena nebija domājusi, ka viņai tik ļoti pietrūks Vilka.

Meitene ilgojās pēc siltuma, kuru dzīvnieks izstaroja, kad atslējās pret viņas sāniem, un pēc nepacietīgajiem, klusajiem smilkstiem, kad tas lūdzās laša plāceni. Viņa il­gojās pat pēc degsmes, ar kādu Vilks trenkāja pīles. Rēnai sāpēja sirds par to, ka Vilks izlēma viņai nesekot, un, pa akmeņiem pārgājusi Platupi un otrā krastā nonākusi bērzu birzī, viņa kļuva skumja. Ne jau pirmoreiz Rena sev jautāja, ko viņa dara tik tālu prom no savas ģints Mežā, kuru apsēdusi sērga. Ja Toraks būtu gribējis, ka draudzene ir ar viņu kopā, viņš būtu to lūdzis sekot. Rena patiesībā meklēja draugu, kurš viņu negrib redzēt.

Dziļāk Mežā klusums meiteni sāka biedēt. Strazdi klu­sēja. Lapas nekustējās.

Kur palikuši cilvēki? Viņa šo pusi pazina. Kad Rēnai bija deviņi gadi, Finkedīns viņu atdeva audzināšanā Vaļu ģintī, lai meitene uzzinātu Jūras paradumus. Viņa zināja, ka piekrastē medī daudzas ģintis: Jūras ērgļi, Laši un Vītoli. Pavasarī cilvēki ķēra mencas, bet vasarā lašus; no ziemas aukām piekrastē glābās roņi un siļķes. Taču patlaban Mežs šķita nedabiski kluss.

Priekšā koki kļuva retāki, un viņa pamanīja dažas lielas, pavirši celtas zaru būdas. Tās izskatījās līdzīgas ērgļu ligzdām, un Rēnas garastāvoklis uzlabojās. Jūras ērgļi bija viena no iecietīgākajām piejūras ģintīm. Tie bija lepni, taču laipni izturējās pret svešiniekiem; viņi īpaši neraizējās par naidu starp Meža un Jūras ģintīm, jo ņēma piemēru no savas ģints aizbildņa, kas barību sev gādāja gan ūdenī, gan uz sauszemes.

Taču nometne šķita neapdzīvota. Ugunskuri bija no­mīdīti, un gaisā palikusi tikai malkas dūmu asā smarža. Rena nometās ceļos un pieskārās pelniem. Tie bija silti. Viņa aizgāja līdz atkritumu kaudzei. Daži gliemežvāki vēl bija mitri. Jūras ērgļi šo vietu tikai nupat bija pa­metuši.

Viņai aiz muguras kāds noelsās.

Meitene strauji pagriezās.

Skaņas nāca no kādas būdas.

Izvilkusi nazi, viņa devās uz priekšu.

Vai tur kāds ir?

No mitekļa tumšās iekšienes atskanēja gārdzieni.

Rena sastinga.

No būdas izskrēja kāds cilvēks.

Meitene iekliedzās un palēcās sāņus.

Radījums metās viņai virsū, taču tad noraustījās un sastinga. Rena apstulbusi pamanīja, ka tā delnu locītavas ir sasietas ar pītu un izturīgu jēlādas valgu.

- Ko tu dari!? kāds iesaucās meitenei aiz muguras, un stipras rokas aizvilka viņu projām.

- Vai tu arī esi slima!? pagriezdams Renu ar seju pret sevi, kliedza viņas sagūstītājs.

- Atbildi! Vai tu esi slima? Kas tev tur uz rokas?

- K-kodums, viņa stostījās. Tas ir kodums, es ne­esmu slima…

Neņemdams taisnošanos vērā, svešinieks nepieklājīgi grozīja rokās viņas galvu, lai apskatītu seju un galvvidu.

- Es neesmu slima, Rena atkārtoja. Kas te no­tiek?

- Tas pats, kas visur.

- Sērga, viņa nomurmināja.

Pie būdas ieejas ņurdēdams un slienēdamies uz priekšu un atpakaļ šūpojās tas, kas bija palicis pāri no cilvēka. Vietās, kur tas bija sev izraustījis matus, uz viņa gal­vas vīdēja kreveļaini laukumi. Plakstiņi bija pieķepuši ar strutām.

Atnācējs uzmeta slimniekam skatienu, un viņa seja sadrūma.

- Viņš bija mans draugs, vīrietis sacīja. Es neva­rēju sevi piespiest viņu nogalināt. Būtu labāk, ja es to spētu.

Viņš vērsās pie meitenes:

- Kas tu esi? Ko tu šeit dari?

- Mani sauc Rena, viņa atbildēja. Es esmu no Kraukļu ģints. Kas esi tu?

- Tiu.

Vīrs pacēla roku, un tās iekšpusē viņa ieraudzīja ģints piederības tetovējumu: Jūras ērgļa četru nagu nospie­dumu.

- Kas notiks ar tavu draugu? Rena jautāja.

Tiu aizgāja pēc žebērkļa, kas bija atsliets pret koku.

- Pāris dienās viņš pārgrauzīs saites. Tad viņš būs brīvs.

- Bet… bet viņš taču var kādam nodarīt pāri.

Tiu papurināja galvu.

- Mēs jau būsim gabalā.

- Jūs pametat Mežu? jautāja Rena.

Uzmetis pēdējo skatienu draugam, Tiu atstāja klajumu un devās uz rietumiem.

Rena tecēja viņam pakaļ.

- Mēs brauksim uz Jūras kraukļu salu, vīrs stāstīja. Šogad ir viņu kārta rīkot Saulgriežu svētkus, un atšķi­rībā no dažiem citiem vini no mums nebaidās.

- Un kā ar citām ģintīm? meitene vaicāja, kad abi bija sasnieguši mierīgu līci, kur cilvēki steidzās piekraut izturīgas ādas smailītes.

- Vaļi un Laši devās uz Jūras kraukļu salu jau pirms dažām dienām. Vītoli aizbrauca uz dienvidiem.

Tiu uzmeta Rēnai asu skatienu.

- Un tu? Kāpēc tu neesi kopā ar savu ģinti?

- Es meklēju draugu. Vai neesi viņu redzējis? Viņu sauc Toraks. Tāds kārns drusku garāks par mani, ar melniem matiem un…

- Nē, Tiu atbildēja, pagriezdamies, lai palīdzētu kā­dai sievietei pacelt saini.

- Es viņu redzēju, uzsauca jauneklis, kurš krāva smailītē virves.

- Kad!? iekliedzās Rena. Kur!? Vai viņam nekas nekaiš!?

- Viņu sagūstīja Roņi, skanēja atbilde. Laikam tu vinu vairs neredzēsi.

- Pirms trim dienām ieradās trīs Roņu puiši, stās­tīja jauneklis vārdā Kio. Viņiem bija krams un roņādas apģērbi, taču man nebija noskaņojuma tirgoties, tāpēc es neko nepiedāvāju.

Viņš sarauca uzacis.

- Vaļi gan tirgojās. Tiem tik ļoti gribējās "jūras olu", ka viņi nepastāstīja Roņiem par slimību, lai tos neaizbaidītu…

- Bet kas notika ar Toraku? Rena pārtrauca viņa stāstu. Tu teici, ka tie viņu paņēmuši līdzi.

- Es redzēju vienīgi to, ka kāds zēns sēž laivā, teica Kio. Tumšmatains tāds, kā tu stāstīji. Tievs un ar dusmīgu seju. Vienos zilumos. Bez cīņas viņš nebūs pa­devies.

Meitēns sažņaudza dūres.

- Kāpēc tie viņu aizveda?

Kio paraustīja plecus.

- Ko no tiem Roņiem var zināt? Viņi nav tādi kā mēs tie nekad nevar sadzīvot mierā ar Mežu.

- Man jātiek uz Roņu salu, teica Rena.

Tiu nosprauslājās.

- Tas nav iespējams.

- Bet jūs taču dodaties pie Jūras kraukļiem, meitene sacīja. Un viņu mājvieta nav tālu no Roņu salas, vai ne?

- Tu nesaproti, Tiu dusmīgi teica. Mēs neķīvējamies ar Roņiem un gribam, lai tas tā paliek arī turpmāk.

- Bet briesmās ir mans draugs!

- Mēs visi esam briesmās! atcirta Tiu.

Rena skatījās visapkārt uz cilvēkiem ar satrauktajām sejām un domāja, kā tos pārliecināt.

- Man jums kas jāteic, viņa sacīja. Mans draugs ir Toraks. Viņam ir tādas spējas, kādu nav citiem. Varbūt viņš atradīs zāles.

Tiu sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Tu to nupat izgudroji.

- Nē. Klausieties! Man jāpastāsta, kas viņš ir.

To darīdama, viņa neievērotu Finkedīna rīkojumu, taču ģints vadoņa šeit nebija.

- Jūs visi zināt, kas notika pagājušajā ziemā, viņa teica. Jūs zināt par lāci.

Cilvēki pārtrauca savas nodarbes un pienāca tuvāk paklausīties.

- Tas saplosīja divus mūsu vīrus, Rena turpināja. Tas nogalināja dažu labu arī šeit, vai ne? Divus cilvē­kus no Vītolu ģints. Un mēs dzirdējām, ka jūsu ģintī tas aiznesis bērnu.

Tiu saviebās.

- Kāpēc par to jārunā? Kāds no tā labums?

- Tāpēc, Rena sacīja, ka mans draugs ir viens no tiem, kas Mežu atbrīvoja no lāča.

Tiu viņu vēroja.

- Tu teici, ka viņš ir tikai zēns…

- Es teicu, ka viņš ir kaut kas vairāk nekā tikai zēns. Ja šeit būtu Finkedīns, viņš to apstiprinātu. Jūs taču pazīstat Finkedīnu?

Tiu pamāja ar galvu.

- Šo vīru ciena daudzās ģintīs.

- Viņš ir mans tēvocis. Viņš apliecinātu, ka manis teik­tais ir taisnība.

Meitene satraukta skatījās, kā Tiu pavelk pārējos tā­lāk, lai apspriestos. Pēc mirkļa viņš atgriezās.

- Man žēl. Mēs negribam ķildoties ar Roņiem.

- Tad nevediet mani uz viņu nometni. Atstājiet kaut kur uz viņu salas. Gan es tikšu galā.

Kio vērsās pie Tiu:

- Uz dienvidrietumiem no apmetnes ir mazs līcītis. Mēs varam viņu atstāt tur, un neviens nekad par to ne­uzzinās.

- Un es iedošu apģērbu, kas derīgs kuģošanai pa jūru, piedāvāja kāda sieviete, un pirms došanās ceļā viņu attīrīšu. Tiu, viņa vēl ir tikai meitene, mēs nevaram viņu šeit pamest likteņa varā.

Tiu nopūtās.

- Tu prasi tik daudz, viņš sacīja Rēnai.

- Es zinu, viņa piekrita.

Rena gribēja vēl kaut ko teikt, taču aiz kadiķu krūma viņa pamanīja spīdam kādas acis. Uz meiteni raudzījās dzintardzeltenas acis.

Viņas sirds salēcās.

Rena uzbudināta vērsās pie Tiu:

- Un es gatavojos lūgt vēl ko vairāk.

- Ko?

- Šeit ir kāds, kuram jābrauc kopā ar mani.

Krastmala dārdēja smieklos.

Jūras ērgļi bēga no apmetnes, pamezdami aiz sevis divus mirušos un vienu jukušo, taču jauns vilks, viscaur notašķījies ar ķilžu slienām, uzjautrināja ikvienu.

- Tev nevajadzētu viņu mazgāt, kāds ierosināja. Izskatās, ka viņam tas patīk.

Par spīti dzīvnieka nepievilcīgajam izskatam, Rēnai gribējās Vilku ieslēgt apskāvienos, taču viņa aprobežojās ar klusu sveicienu, pakasīdama tam sānus.

Vilks vārgi paluncināja asti. Viņš izskatījās nožēlojams. Purns bija klāts ar smakojošām gļotām, un, cenzdamies no tām atbrīvoties, Vilks bija iekūlies vēl lielākās nepa­tikšanās, trīdams degunu pret zemi. Tā viņam bija laba mācība, ka nekad nevajag aiztikt ķilžu mazuļus.

- Šķiet, tev patīk stipras smakas, Rena viņu kaiti­nāja.

Vilks paberzēja purnu pret viņas kamzoli, veltīgi pū­lēdamies atbrīvoties no nelāgajām putnu siekalām.

Viņiem garām ar saini rokās aizsteidzās Tiu.

- Ja gribi, vari vest viņu uz manu smailīti, viņš iz­meta pār plecu. Ja ne, būs jāpamet šeit.

- Es draugus nepametu, teica Rena.

- Tad pasteidzies! Mēs braucam prom.

- Nāc nu! Rena aicināja, skriedama uz laivu.

Vilks nekustējās. Tas stāvēja, atspēries ar lielajām ķe­pām smiltīs un uz skausta sabozis spalvu, skatīdamies, kā seklumā šūpojas smailītes.

Rēnai pamira sirds.

Nemaz nevajadzēja prast vilku valodu, lai saprastu, ko viņš cenšas pateikt.

"Es tajā nekāpšu. Nekad, nekad, nekad."