Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

DIVDESMIT OTRĀ NODALA

Ūdens cēlās arvien augstak, un Toraks cīnījās, lai no­turētu zodu virs viļņiem.

Viļņi vilka viņu Jūrā un pēc tam trieca atpakaļ pret klintīm. Toraks bija bez elpas. Jūras sāļais smārds ķērās viņam kaklā, un tās nebeidzamā gaudošana atbalsojās deniņos. Jūra bija viņu noķērusi un nelaida vaļā.

Zēns centās par to nedomāt un prātoja, ko darīt. Tīklā vajadzētu būt kādai atverei. Galu galā iekšā taču viņš bija ticis, tātad jābūt arī atpakaļceļam. Bet nezin kāpēc viņš to nevarēja atrast.

Tīklam bija smalkas acis, caur tām nevarēja izbāzt pat dūri, un mezgli bija cieti kā oļi: censties tos atraisīt ar nosalušiem pirkstiem bija veltīga laika tērēšana. Un brūnaļģes bija pārāk izturīgas, lai tās atšķetinātu vai pār­grauztu ar zobiem.

"Tām jābūt tik stiprām, lai noturētu pieaugušu roni," maltītes laikā Torakam bija klāstījis Detlans. "Un tādas tās arī ir."

Ja vien viņam butu nazis… Ko vēl varētu izmantot?

Toraks no jauna atsitās pret klinti un sāpīgi saskrāpējās pret gliemežvākiem.

Gliemežvāki. Tiem taču ir asas malas! Ja kādu varētu dabūt nost no klints, varbūt…

Vilnis aiznesa viņu atpakaļ dziļumā un vēlreiz trieca pret klinti. Atspēries pret Jūras dibenu un izniris virs ūdens, Toraks saklausīja Jūrasmātes nemitīgo zoboša­nos.

"Neklausies tajā," viņš centās sev iestāstīt. "Ieklausies sevī, dzirdi, kā asinis dun tev ausīs, tikai neklausies vinā…"

Ķepurodamies virs ūdens, viņš izbāza caur tīkla aci īkšķi un divus pirkstus un satvēra tuvāko gliemi.

Radījums bija cieši pieķēries klintij un negribēja no tās šķirties. Toraks ņurdēdams ieķērās moluska čaulā,

taču tas cieši turējās pie akmens, it kā būtu kļuvis par daļu no klints.

Tad zēns atcerējās melnbalto putnu, kuru bija redzējis uzbrūkam gliemenēm krastmalā. Tādi paši putni dzīvoja arī Roņu salā, un Detlans tos sauca par austerēdājiem. Toraks atcerējās, kā putns bija dauzījis gliemjus ar knābi: ar joni, lai tie nepaspētu pieķerties akmeņiem.

Viņš atrada citu gliemeni un mēģināja darīt tāpat, ātri dauzot pa to ar dūri. Tam bija panākumi. Taču mīkstmiesis izslīdēja viņam no pirkstiem un, virpuļodams cauri tīklam, nogrima dibenā.

Jūras smiekli viņam lika nodrebēt vēlreiz. Torakam šķita, ka viņš saklausa čukstus: "Tu esi zaudējis. Padodies, padodies!"

"Nē!" viņš domās iesaucās. "Vēl par agru!"

Sauciens pārvērtās šņukstos. Par agru. Viņam jāatrod zāles un jāpārliecinās, ka ģintis ir drošībā. Viņam vēl jāsatiek Rena un Vilks, un Finkedīns…

Ja akmeņi nevilktu uz leju tīklu, viņš varbūt spētu izglābties.

Doma bija pēkšņa kā pļauka. Ja varētu atsvabināties no akmeņiem, paisums kļūtu par viņa draugu: Toraks liktu Jūrai strādāt savā labā ļautu, lai tā viņu paceļ un aiznes līdz klintīm.

"Kāpēc tad tērēt laiku ar gliemenēm?" zēns izmisis nodomāja. "Ienirsti un tiec vaļā no akmeņiem!"

Viņš dziļi ievilka elpu un ienira.

Virpuļojošais jūklis, drūmās ūdenszāles un tumšais ūdens Jūrasmātes pasaulē bija biedējošs. Toraks nespēja atrast virvi, ar kuru bija piesieti akmeņi; viņš pat neva­rēja atšķirt tīkla augšu no apakšas.

Viņš iznira un kampa gaisu. Viļņi pret klintīm šļakstī­jās aizvien augstāk. Vajadzēja sasprindzināties, lai notu­rētu virs tiem galvu. Sāļais ūdens dedzināja Toraka lūpas, rīkli un acis. Kājas šķita smagas, un domas stindzināja aukstums.

Palīgā! viņš sauca. Palīdziet kāds!

Kliedziens pārvērtās par negantu gārdzienu.

Bija iestājusies tumsa, un Toraks neko lāgā vairs neva­rēja saskatīt: vienīgi klinti, kas rēgojās viņam virs galvas, un tumšzilās debesis izraibinātas ar blāvām zvaigznēm, kuras šķita aizpeldam arvien tālāk…

Noslīkšana. Visbriesmīgākā nāve. Sajust, kā Jūra iz­spiež no tevis dzīvību un izkaisa tavas dvēseles… Bez nāves zīmēm tās nekad cita citu vairs neatradīs. Viņš kļūs par ļaunu garu, kas nolemts mūžīgai klejošanai un, nīzdams visas dzīvās būtnes, cenšas tās iznīcināt…

Pāri Toraka galvai pārvēlās vilnis, un viņš aizrijās.

"Es stāvu pāri žēlsirdībai un ļaunumam," viņam ausī, šķiet, čukstēja Jūrasmāte, "pāri labam un sliktam. Es esmu stiprāka par sauli. Es esmu mūžīga. Es esmu Jūra."

Viņš bija tik noguris. Toraks vairs nespēja turēties virs ūdens, viņam vajadzēja kaut drusku atelpas.

Toraks grima, un Jūrasmāte ieslēdza viņu savos apskā­vienos cieši, cieši, kamēr viņam sāka sāpēt krūtis…

Sudrabota ņirboņa tumsā.

"Zivs," Toraks neskaidri apjauta. "Maza varbūt tā ir moiva."

Zivju saradās arvien vairāk vesels mirgojošs bars bija atpeldējis paskatīties, kas tā par lielu būtni, kura ūdenī iet bojā.

Zēns grima aizvien dziļāk, un sudrabainās bultas ielenca viņu kā dzirkstoša upe, bet Jūra žņaudza savos apskāvienos…

Netīkams grūdiens vēderā, it kā kāds grieztu uz āru iekšas. Un pēkšņi Toraks kļuva brīvs no nāvējošajiem apkampieniem, brīvs no aukstuma un tumsas. Viņš vairs nejuta tīklu, kurš vilka viņu lejā, un sāļo ūdeni, kas koda kaklā. Viņš pat vairs nedzirdēja, kā asinis dun galvā. Toraks bija kļuvis viegls un izveicīgs kā zivs; un, kā jau zivs, viņš nebija ne silts, ne auksts, bet gan daļa no Jūras.

Un viņš spēja tik skaidri redzēt! Tumsa bija pagaisusi. Klintis, ūdenszāles un moivas, kas peldēja ap viņu, viss bija dzīvelīgs un krāsains. Kaut kādā neizprotamā veidā Toraks bija kļuvis par zivi. Viņš spēja sajust niecīgās ūdens svārstības, kad garām peldēja slaidie moivu ķer­meņi; viņš redzēja zivju piesardzīgo ziņkāri. Viņš juta, kā no klintīm atpakaļ plūst saplīsušās bangas, un saklausīja Jūrasmātes skaļās nopūtas.

Pēkšņi zivis pārņēma izbīlis. Bailes izskrēja cauri ba­ram un Torakam kā zibens šautra. No dzīlēm tuvojās briesmas. Kaut kas milzīgs…

Kas tas ir? cenzdamies apvaldīt savas un pārējo zivju izbailes, viņš jautāja. Kas mums uzbrūk?

Bars cieta klusu. Atstājušas Toraku vienatnē ar med­nieku, zivis pagriezās un aizbēga dzelmē. Pretīga sajūta vēderā…

…un viņš no jauna bija Toraks, kas noraudzījās, kā tumsā pazūd moivas.

Krūtis sprāga vai pušu, un asinis dunēja ausīs. Nebija laika prātot par to, kas nule bija noticis. Viņš slīka.

Lai atbrīvotos no Jūrasmātes nāvējošā tvēriena, To­raks spārdījās kā negudrs, taču tīkls viņu pieveica un vilka atpakaļ.

Šajā mirklī viņam blakus ūdenī noplunkšķēja kaut kas smags un gaisā uzšāvās baltu putu vērpete. Stipri zobi saplosīja tīklu un izlaida Toraku brīvībā…

Pretim sniedzās kādas rokas, kuras centās viņu izvilkt krastā. Tās nebija pietiekami stipras zēns aizslīdēja at­pakaļ un pret gliemežvākiem saskrāpēja plaukstas.

Ar pēdējiem spēkiem viņš izmisīgi atspērās pret Jūras dibenu. Ar to pietika, lai mazliet paceltos virs viļņiem un lai rokas viņu paspētu satvert un izvilkt no ūdens.

Jūrasmāte nopūtās un palaida Toraku vaļā.

Viņš gulēja, plātīdams muti kā krastā izmesta zivs. Viņš juta, kā vaigu skrāpē gliemežvāki un starp zobiem šņirkst jūraszāles. Nekad viņš nebija baudījis kaut ko tik garšīgu.

- Ko tu tur darīji? jautāja dīvaini pazīstama balss.

Zēns pagriezās uz sāniem, tad pietrausās uz ceļiem un

izvēma vai pusi Jūras.

- S-slīku, viņš noelsās.

- To es redzēju, kāds sacīja vienlaikus dusmīgi un saviļņoti. Bet ko tu tur darīji? Kāpēc tu vienkārši neizrāpies malā?

Toraks pacēla galvu.

- Rena? Tā esi tu?

- Kuš! Kāds var atnākt. Vai vari piecelties? Nāc! Iesim.

Cenzdamies aptvert, kas noticis, Toraks piesvempās kājās. Viņš sagrīļojās un būtu iegāzies atpakaļ ūdenī, ja Rena nepaspētu viņu satvert aiz rokas un aizvilkt uz bērzu puduri.

- Lūk, tur, viņa čukstēja, tur, pie līča, mūs neviens nepamanīs.

Abi ķepurojās pār klintsbluķu jūkli un, izgājuši cauri skrajai birzītei, beidzot nonāca mazā, ar baltām smiltīm klātā pludmalē, kuru apēnoja kalna nogāze.

Toraks noslīga ceļos.

- Kā kā tu mani atradi? viņš aizsmacis jautāja.

- Tā nebiju es, Rena atbildēja. Tas bija…

Aiz akmens parādījās kāda ēna, kas nogāza Toraku augšpēdus smiltīs un ar karstu, asu mēli aizrautīgi metās laizīt viņa seju.

- Tas bija Vilks, Rena sacīja.