Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

divdesmit septītā nodala

Toraks grima mirdzošajā, zaļajā ūdenī cauri zaigo­jošai, zaļai gaismai un nenieka nebija nobijies, tikai milzīgi atvieglots par to, ka nenositās uz akmeņiem.

Pēc nokaitētajām klintīm ūdens šķita tik auksts, ka sažņaudza krūtis, taču viņš tam nepievērsa uzmanību, jo tagad grima ūdensaugu mežā.

Zeltainas jūraszāles, pa kurām lēkāja saules zaķīši, zvīļoja un šūpojās līdzi Jūrai. To stumbri ietiecās tum­sībā, un starp žuburainajiem zariem kā bezdelīgas šau­dījās moivas.

No brūnaļģēm ar vienu pleznas vēzienu Toraka priekšā izpeldēja aizbildnis, apgriezās uz muguras un šādā dīvainā stāvoklī vēroja zēnu. Ar lielajām, apaļajām acīm un ūsām, pie kurām bija pielipuši burbuļi, tas izskatījās tik drau­dzīgs un ziņkārīgs, ka Torakam gribējās skaļi smieties.

Straume viņu aukstajā ūdenī aiznesa sānis, un pēkšņi viņš vēderā sajuta sāpes. Nav laika prātot, kas noticis;

nav laika baidīties. Un sāpes mazinājās, tās bija gandrīz pārgājušas. Un viņam vairs nesala, zēnu apņēma brīniš­ķīgs siltums; maigajā, zaļajā ūdenī viņš jutās bez svara un gluži kā mājās tik ļoti, ka negribējās šo vietu vairs pamest.

Tomēr viņam bija vajadzīgs gaiss.

Viņš negribīgi peldēja augšup. Toraka augums vi­jās cauri sudrabainu burbulīšu straumei. Bet, kad viņš uzpeldēja virspusē, pasaule virs viļņiem šķita tik skarba un robusta, ka viņš cieši aizspieda nāsis un ienira atpa­kaļ brīnišķīgajā, zaļajā gaismā. Viņš devās lejup uz brūnaļģu biežņu, nemaz nedomādams, kā tik ātri iespējams nirt.

Aļģēs kaut kas kustējās. Dīvaini, bet Toraks izlēma paskatīties, kas tas ir.

Tas bija zēns: straume nēsāja tā ļengano, nejūtīgo ķer­meni uz visām pusēm, un ūdenszāles vijās ap viņa locek­ļiem. Toraks iedomājās, ka ūdenī varbūt iekritis Asrifs vai, iespējams, Detlans vai Beils. Taču garie mati, kas viļņojās straumē, bija tumšāki nekā Roņu puišiem; un, kad tie pašķīrās, viņš ieraudzīja šauru seju ar pelēkām, vērīgām acīm; uz abiem vaigu kauliem bija uztetovētas Vilku ģints piederības zīmes.

Pēkšņās šausmās Toraks saprata, ka viņš skatās uz sevi.

Viņa domas šaudījās kā izbiedētas zivis. "Kas noticis? Vai es esmu miris? Vai aizbildnis bija ieradies, lai pavadītu mani pēdējā gaitā?"

Taču tad viņš atjēdzās. "Neesi muļķis, Torak, tas bija Roņu aizbildnis, bet tu piederi pie Vilku ģints! Tavs aiz­bildnis ir vilksi"

"Bet, ja es neesmu miris," viņš prātoja, dīvaini sa­valdzināts un skatīdamies uz peldošo zēnu, "kas gan te notiekV

Toraks piepeldēja sev tuvāk un, izpletis priekšējās pleznas, apstājās.

Pleznas ?

Tās patiešām bija viņa pleznas, par to nebija šaubu. Viņš varēja tās izplest un sakļaut gluži kā pirkstus un, tās kustinādams, Toraks redzēja, ka uz pleznām ir īss, pelēks apmatojums, kas viegli kustas viļņos.

Pagriezies uz muguras, Toraks pārsteigts pamanīja, ka tumšajā ūdenī pie Jūras dibena, kur barojās purpursār­tas, adatainas jūraszvaigznes, viņš var labi redzēt. Viņš dzirdēja klusu skrapstoņu, kuru izplatīja zivis, kas skru­bināja ūdenszāles, un skaņas, ar kādām krabji taustījās pār akmeņiem.

Bet visvairāk Toraks spēja sajust ar ūsām. Tās bija tik jutīgas, ka viņš varēja uztaustīt ņirbošās plūsmas, kuras aiz sevis, šaudīdamās ūdenī, atstāja vismazākās zivtiņas. Jūru caurauda un pietīkloja tūkstošiem neredzamu zivju ceļu. Viņš juta arī spēcīgās, lēnās vibrācijas, kas nāca no aļģēm, un atbalsi no viļņiem, kuri sitās pret krastu. Toraks gulēja ar pakausi pret Jūras dibenu un centās izprast šo skaņu un zivju ceļu samezglojumu.

Tad kaut kur tālumā atskanēja klusināta dziesma.

Gari, pārdabiski spiedzieni, neganti, vētraini klakšķi. Niknuma un zaudējuma dziesma, kas nāca no atklātās Jūras. Sermuļi pārskrēja no Toraka ūsu galiem līdz pat druknās astes galam. Un tad viņš ūdenī sajuta milzīgu uzbudinājumu, jo kaut kas tuvojās neticamā ātrumā…

Viņa prātu pārņēma briesmīga sapratne.

Tuvojas mednieks.

Vēl viena nelaba lēkme, asas sāpes vēderā un pēkšņi viņš atkal bija Toraks. Viņš bija pārsalis, viņam vajadzēja gaisu, nekas lāgā nebija redzams, jo viņš bija pārāk dziļi, taču ar acs kaktiņu zēns pamanīja noplaiksnām sudrabai­nas pleznas: aizbildnis meklēja patvērumu dziļumā.

Tuvojas mednieks.

Toraks no visa spēka centās tikt virspusē. Viņa locekļi bija kā ar svinu pielieti, viņš kustējās kaitinoši lēni, taču visbeidzot iznira virs viļņiem.

Sprauslādams un klepodams viņš raudzījās uz klintsbluķiem, kurus klāja gliemenes, un ar lielu atvieglojumu pamanīja, ka straume viņu ir pieskalojusi tuvāk akmeņai­najam izvirzījumam, kas bija pie klintīm. Saņēmis spē­kus, viņš ķepurojās laukā no ūdens. Varbūt no mednieka varētu izsprukt…

Pametis skatienu pār plecu, viņš pamanīja, ka Asrifs ir paspējis tikt lejā no klints un kliegdams neprātīgi lēkā. Tad, Torakam par šausmām, viņš ieraudzīja, ka Beils ar

Detlanu iesēžas laivās, lai dotos viņam talkā. Vai vini nesaprata, ka ir lielākās briesmās nekā Toraks? Viņam vismaz bija cerība sasniegt akmeņus, taču biedru smailī­tes atradās tieši mednieka ceļā.

- Nē! Toraks kliedza. Kāpiet krastā! Tieciet laukā no ūdens!

Viņi nedzirdēja. Vai arī domāja, ka Toraks sauc pēc palīdzības.

Peldēdams, cik ātri vien spēdams, viņš uzsauca vēl­reiz:

- Pazūdiet no ūdens! Nāk mednieksl Tuvojas med­nieks!

Šoreiz Beils Toraku sadzirdēja, taču nevis grieza ap­kārt laivu, bet gan, apmulsumā kratīdams galvu, sāka vēl ātrāk irties uz Toraka pusi. Un Toraks ar bailēm novēroja, ka Jūra viņam apkārt ir nodevīgi mierīga un tajā nav ne miņas no melnās spuras. Beils brīdinājumu nesaprata jo nebija redzējis mednieku. Viņš nezināja, ka tas ir turpat līdzās.

Pazūdiet! Toraks iesaucās no jauna. Tuvojas med­nieks!

Šoreiz Beils viņu saprata; viņš iegremdēja airi ūdenī un, uzsaucis Detlanam "atpakaļ, atpakaļ", apgrieza laivu.

Viļņi sita Toraku pret akmeņiem, un viņš sakampa jūraszāles, lai tiktu laukā no ūdens, tieši tajā mirklī, kad aiz viņa atskanēja skaļš, nikns rūciens un gaisā uz­šāvās strūkla.

Novēlies uz klintīm, Toraks ar acs kaktiņu pamanīja lielu, melnu muguru, kas traucās pa viļņiem, bet pēc tam arī robotu spuru, kas slējās virs ūdens; kad garām slīdēja milzīgā, strupā galva, Toraks skatiens sastapās ar med­nieka tumšajām, svešādajām acīm. Pēc mirkļa milzīgais radījums, asti kuldams, bija projām un devās tieši virsū smailītēm.

Biedri Toraka brīdinājumu bija saklausījuši par vēlu. Beils atradās tieši pie klintīm, Asrifs ar uzmundrinājuma saucieniem uz lūpām steidzās pie viņa, bet Detlans bija atpalicis visvairāk, un mednieks ar robaino spuru metās virsū viņam.

Toraks piesvempās kājās un, lēkdams pār smailītēm un klupdams pār jūraszālēm, skrēja pie pārējiem. Taču zobenvalis bija daudzkārt ātrāks, un Toraks ar šausmām nolūkojās, kā tas piepeld pie Detlana un, kulstīdams un mētādams milzīgo asti, aizķer laivas pakaļgalu un aizmet to pa gaisu.

Detlans iekliegdamies piezemējās uz akmeņiem un ieslīdēja atpakaļ ūdenī. Asrifs un Beils skrēja palīgā drau­gam, kuram tuvojās melnā spura, kas pēdējā mirklī tomēr pagriezās un pazuda zem viļņiem.

Asrifs ar Beilu izvilka biedra ļengano augumu no Jūras un noguldīja to uz klintīm.

Satriekts un bez elpas, Toraks pētīja ūdeni, taču neko tajā neredzēja. Tikai baltas putas, kas šūpojās viļņos, kur pirms mirkļa bija plosījies mednieks.

Pēc brīža viņš tālumā pamanīja melno spuru, kas de­vās projām Jūrā. Lai ko arī mednieks meklēja, šeit tas to nebija atradis. Toraks pagriezās un skrēja pie pārējiem jaunekļiem.

Asrifs bija nometies uz ceļiem un ar zobiem centās dabūt vaļā dzeramtrauka aizbāzni. Beils uz akmens kra­tīja laukā no ārstniecības augu maciņa tā saturu. Detlans gulēja ar aizvērtām acīm. Viņa seja bija biedējoši bāla un lūpas no satricinājuma zilas, bet, kad Toraks piegāja tuvāk, viņš atvieglots ieraudzīja, ka Roņu puisis elpo.

Beils uzmeta skatienu Torakam.

- Vai tev nekas nekait?

Zēns papurināja galvu un vērsās pie Asrifa:

- Vai sakne aizvien vēl pie tevis?

Asrifs aizskāra savu kamzoli, taču neatbildēja.

Detlana smailīte bija salauzta, tāpat kā viņa kāja. To­raks redzēja no biedra asiņainās ciskas rēgojamies baltu kaulu.

- Kāpēc tam bija jānotiek ar mani? Detlans elsoja. Kāpēc tas uzbruka man?

Beils uzlika roku uz drauga pleca.

- Nedomāju, ka tam bija nopietni nolūki, viņš teica. Ja būtu, tu tagad nebūtu starp dzīvajiem.

- Taču vienā ziņā Jūras kraukļiem bija taisnība, Asrifs murmināja, likdams dzeramtrauku pie Detlana lūpām. Kādu tas medī.

- Bet ko? Beils bija nesaprašanā.

Tad viņš pagriezās pret Toraku un uzdeva puisim jau­tājumu, kuru tas jau bija gaidījis:

- Bet kā, Jūrasmātes vārdā, tu zināji, ka tuvojas med­nieks?