Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

trīsdesmit pirmā nodala

Vilks bija rīkojies tā, kā vilki nemēdz darīt. Viņš bija atstājis barabrāļi likteņa varā.

Kad Slaikais Bezastainis atsacījās uzklausīt viņa brīdi­nājumus, Vilks bija tik pārsteigts tik pārsteigts un tik sadusmojies -, ka draugu pameta.

Tāpēc, kamēr Slaikais Bezastainis vienatnē devās uz gaišmatainu midzeni, Vilks pāri kalna mugurai aizlēkšoja pie rāmā ūdens, kur niknumā plosīja meldrus un sagrauza nokaltuša koka gabalu, līdz dusmas beidzot mitējās.

Un tagad, stāvēdams ūdenī un veldzēdams slāpes, Vilks atcerējās laikus, kad bija vientuļš mazulis un viņu atrada barabrālis. Slaikais Bezastainis dalījās medījumā un deva Vilkam kraukšķīgus dzīvnieku nagus, ar ko spē­lēties. Kad Vilka ķepu spilventiņus saskrāpēja akmeņaina taka, Slaikais Bezastainis priekšķepās nesa viņu garu ceļa gabalu.

Vilki nepamet barabrāļus.

Vilks iesmilkstējās, it kā tam sāpētu, un metās skriet uz midzeņa pusi. Viņš uzlēkšoja kalna korē, no tās atkal lejā un, bez trokšņa izlocījies starp bērziem, nonāca ak­meņainajā krastmalā.

Vilks neredzēja midzeni, jo to bija aprijusi lielā ūdens elpa, taču viņš spēja to saost. Viņš arī dzirdēja, kā bez­astaine mēro soļiem mazāku migu, kas bija ierīkota kalnā. Viņa bija nikna, satraukusies un nobijusies, un gaišmatai­nais bezastainis uz viņu rūca; kāpēc to Vilks nesaprata. Bet, izņemot šos abus, midzenī vairāk neviena bezastaina nebija.

Īstenībā valdīja aizdomīgs klusums. Vilks saoda lemin­gus tupam alās. Viņš dzirdēja, kā ūdensputni uz klintīm paslēpj zem spārniem knābjus. Visi kaut ko gaidīja. Visi baidījās pakustēties.

Vilks paslēja purnu un ošņāja. Viņš saoda lērumu zivju un smaržas, kuras bija atstājuši daudzi bezastaini; viņš saoda tuklos, draudzīgos "zivju suņus", kuri peldēja lie­lajā ūdenī un reizēm izrāpās uz klintīm. Un Vilks saoda arī kādu citu smaku: tā smirdēja dēmoni.

Kamēr viņš skrēja uz priekšu, dvaka pieņēmās spēkā, un Vilkam uz skausta sacēlās spalvas. Kad Vilks bija vēl mazs, šī smaka viņam iedvesa bailes. Tagad tā atmodināja dīvainu izsalkumu: spēcīgāku par asinsbalsi, stiprāku par Kalna aicinājumu…

Bet kur ir Slaikais Bezastainis? Starp neskaitāmām smaržām, kas virmoja nekustīgajā gaisā, Vilks nespēja atrast to vienīgo, kuru meklēja.

Patlaban bezastaine un gaišmatainis rūca viens uz otru, un, lēkšodams uz viņu pusi, Vilks redzēja, ka bezastainis priekšķepās mātītei nes gaļu galu, kura oda pēc dē­mona!

Vilks noģida, ka viņa ir izsalkusi un grib ēst. Viņam tā jābrīdina! Bet ja nu viņa neklausīs tāpat kā Slaikais Bezastainis? Ko tad, ja viņa Vilku nemaz nesapratīs?

Viņš nolieca galvu un rāpās uz priekšu, uzmanīdamies, lai ķepas nesaceltu troksni. Vilkam bija radusies kāda doma. Vienu lietu bezastaines saprot vienmēr.

Rūkšanu.

- Es negribu ēst! Rena ņurdēja, kad Roņu zēns no­lika viņai priekšā bļodu. Un pēdējo reizi saku, es neesmu slimai

- Ēd vien, puisis sacīja.

Iznācis no alas, viņš aizvilka priekšā tās ieejai roņādas un atstāja divu plaukstu platu spraugu, pa kuru ieplūst gaisam.

Rēnai nepatika Roņu jauneklis, taču viņai arī negribē­jās, ka tas aiziet. Atrasties šeit vienai pašai būtu bailīgi. Viņa spēja sajust, kā alā pirms trim vasarām mocījušies slimnieki, jo tās sienas bija piesūkušās ar izmisumu.

"Bet tu taču neesi slima," meitene sev atgādināja. "Tu esi vienīgi nogurusi un izsalkusi, un nobažījusies par Toraku."

Rena nolēma vēlreiz aprunāties ar Roņu jaunekli.

- Vai zini, kāpēc mednieks uzbruka? viņa uzsauca. Klusums.

- Tāpēc, ka jūsu burvis nogalināja vienu no tā mazu­ļiem. Es atradu līki. Viņš noķēra to ronu tīklā tādus izmanto tikai jūsu ģintī un paņēma vienīgi tā zobus, kurus bija izdauzījis. Vai krietns vīrs tā rīkotos? Nekādas atbildes. Rena sakoda zobus.

- Es zinu, ka tas bija viņš, meitene sacīja. Es dzir­dēju, kā šķindēja josta, kad viņš īrās pa ezeru.

Atbilde joprojām nesekoja, taču Rena zināja, ka puisis klausās. Viņa dzirdēja, kā tas aiz roņādām elpo.

- Mednieka zobi, viņa turpināja. Tikai burvis va­rētu zināt, kur tos izmantot.

Rena brīdi klusēja un tad turpināja:

- Ja es nemaldos un sērgu izplata Tenriss, tad viņš ir nogalinājis arī tavu brāli.

Mirkli valdīja apdullinošs klusums.

- Kā tu zini par manu brāli?

- Ak, es daudz ko zinu, Rena atsaucās.

- Jā, Tenriss nogalēja tavu brālīti, viņa atkārtoja. Es zinu, ko nozīmē zaudēt brāli. Ar mani nesen gadījās tas pats.

- Apklusti! jaunais Ronis pavēlēja.

- Atceries, kas notika, pirms saslima tavs brālis, Rena aicināja. Tenriss bija augšā uz Stāvās klints, vai ne? Viņš tur nodarbojās ar burvestībām.

- Un tad? sekoja atbilde. Tas taču ir burvja darbs.

- Viņš zavēja, un pēc tam tavs brālis sasirga.

Tas bija minējums, kas izrādījās trāpīgs. Rena saklau­sīja, ka Ronis skaļi ievelk elpu.

- Viņš to darīja, lai sagādātu medījumu, jauneklis čukstēja. Tenriss būrās, lai mums būtu, ko ēst.

- Tā tikai viņš jums stāstīja, Rena nelikās mierā. Viņa dzirdēja, kā gurkst smiltis, puisim soļojot uz priekšu un atpakaļ.

- Beidz gvelzt, viņš strupi teica.

Taču Beila balsī bija saklausāmas šaubas.

- Tu zini, ka man ir taisnība, Rena sacīja.

- Es teicu, beidz gvelzti jaunais cilvēks iekliedzās.

Roņāda nodrebēja, un Rena saprata, ka viņš pa to ir

iebelzis ar dūri.

Iestājās klusums.

Alu piepildīja gaļas smarža. Rena svārstījās; pēc tam viņa aizgāja aplūkot bļodas saturu. Kūpināta vaļa gaļa ar kadiķogām. Tā smaržoja patiešām labi. Bet, ja viņa to sāktu ēst, Ronis nospriestu, ka viņa padodas. Meitene nolika trauku. Pastaigāja pa alu. Un atgriezās, lai paceltu bļodu.

Viņa jau gandrīz cēla pie lūpām gabalu gaļas, kad jau­nais Ronis iekliedzās un caur spraugu alā ielēca Vilks tieši virsū Rēnai, likdams viņai novelties augšpēdus un gaļas gabaliem nošķiest alas sienu. Dzīvnieks piespieda meiteni pie zemes. Viņš rūca, melnās lūpas atsedza lielus, baltus ilkņus. Rena mēģināja kliegt, taču Vilka priekš­kājas smagi gulēja uz viņas krūtīm. Kas gan viņam lē­cies?

- Vilk, Rena elsoja. Vilk, tā esmu es.

- Es jau nāku! iesaucās Ronis un, parāvis malā roņ­ādu, ar harpūnu rokā ielēca alā.

Vilks pārsteidzošā veiklībā apmetās riņķī un pagriezās pret iebrucēju.

- Nē! Rena spiedza. Neaiztiec viņu! Viņš droši vien ir slims vai arī…

Beils neņēma meiteni vērā un dūra Vilkam ar har­pūnu.

Zvērs palēca sāņus un kampa aiz tās roktura.

Meitene saprata, ka radusies izdevība aizbēgt ceļš bija brīvs -, bet kas notiks ar Vilku?

Tas viegli izvairījās no ieroča.

Rena pielēca kājās un skrēja.

Viņai aiz muguras Roņu puisis iekliedzās tas bija aizvainojuma, nevis sāpju kliedziens -, un atskatījusies Rena pamanīja, ka Vilks izšaujas no alas un nozūd.

Pārāk uztraukusies, lai aptvertu notikušo, viņa pagrie­zās un joņoja projām miglā.

Tā bija biezāka nekā jebkad. Meitenei nebija jausmas, kur viņa atrodas un kā atrast Toraku.

Viņa paklupa pār izskalotu koku kaudzi un atdūrās pret zārdu, kurā kaltējās vaļa gaļa. Miglā pavīdēja kāda būda, un Rena ar plaukstu aizspieda sev muti, lai neie­kliegtos. Viņa bija pārbijusies, jo jebkurā mirklī no miglas varēja iznirt Roņu puisis, tokorots vai dvēseļēdājs.

Pēkšņi ziemeļu pusē augstu gaisā viņa pamanīja uz­plaiksnām uguni.

Rena apstājās.

Toraks bija teicis, ka zāļu gatavošanas riti notiks Stā­vās klints virsotnē. Kaut gan īstenībā "zāles", visticamāk, bija dvēseļēdāja izliktās lamatas.

Rēnai aiz muguras atskanēja troksnis. Viņa mēģināja izvairīties. Par vēlu. Kāda roka sagrāba viņas delnu un rāva meiteni atpakaļ.

Uz Stāvās klints no laipnā Roņu burvja Tenrisa vairs pāri palicis nebija nekas. Šī maska bija sadedzināta un pārvērtusies par pelniem un ļaunumu.

Pusbalsī murminādams buramvārdus, dvēseļēdājs tu­pēja pie altārakmens un vilka zīmes uz Toraka krūtīm. Viņa ota bija ērgļa stilba kaulam piesietas, roņa ūsas; viņa krāsa bija līdzīga melnām, lipīgām dūņām. Torakam šķita, ka tās ir nogalinātā mednieka asinis un aplī izvie­totie bālganie priekšmeti zobenvaļa zobi.

Pieskārieni potītēm Torakam darīja zināmu, ka toko­rots ir atgriezies, lai beidzot tās sasietu, kā nākas. Zēns spēra, cik spēka, jo zināja, ka viņa vienīgā cerība ir pie­mērotā brīdī izlocīties no saitēm.

- Paliec rāms, Tenriss noņurdēja.

Burvis bija gremojis kaut kādu smirdīgu masu, kura viņa acu baltumus bija padarījusi dzeltenus un mēli no­krāsojusi melnu. Viņš vairs nelīdzinājās cilvēkam.

Toraks ar acs kaktiņu saskatīja tikko pamanāmu kus­tību.

Tad aiz sienas, kuru no roņu taukos mērcētiem zariem cēla tokorotu meitene, parādījās Vilks.

Toraka sirds bailēs pamira. Trīs pret vienu. Ja Vilks centīsies palīdzēt, viņš pats būs pagalam.

- Uf! Toraks iesaucās, tišinādams viņu projām. Uf!

Uf!

Vilks saspicēja ausis, taču neatkāpās. Viņš sienā bija atradis vietu, kur tokorotu meitene kokus vēl nebija sa­krāvusi pietiekami augstu. Taču tā atradās tieši uz klints malas.

"Ej atpakaļ," Toraks klusām centās Vilkam pateikt. "Tu nespēj man palīdzēt."

Par laimi, ne Tenriss, ne tokoroti dzīvnieku nebija pa­manījuši. Visi trīs raudzījās Torakā.

- Ko tu teici? jautāja Tenriss.

Zēns ātri apķērās. Pametis ar galvu uz aplī izkārtota­jiem zobiem, viņš vaicāja:

- Šie zobi piederēja medniekam, vai ne? Kam tie do­māti?

Tenriss negribīgi atbildēja:

- Zavēšanai, viņš teica, pamērcēdams otu asinīs. Kad tu parādīji sava tēva nazi, man radās aizdomas, ka tu… Taču man par to vajadzēja pārliecināties.

- Un tāpēc bija jāmirst medniekam?

- Kas man par daļu. Tie man neko nespēj padarīt. Ar savu savērpušos nagu Tenriss aizskāra amuletu,

kas karājās tam ap kaklu.

- Neaizskaramības burvestības, viņš teica. Toraks atcerējās, kā Detlans grieza zobus, kad Beils

apkopa tā sadragāto kāju. Ja viņš izdzīvos, tad, visdrīzāk, paliks kropls. Un viss tikai tāpēc, ka Tenrisam "gribējās pārliecināties".

Vilks piesardzīgi līda pa spraugu sienā bīstami tuvu klints malai.

Toraks steigšus jautāja burvim:

- Tu teici, ka tev esot radušās kaut kādas aizdomas? Ko tu ar to gribēji sacīt?

Sakropļotā seja sadrūma.

- Ka tu esi tas, kurš nogalināja lāci. Toraks saspringa.

- Lāci?

- Es to radīju, Tenriss grieza zobus. Es sagūstīju dēmonu. Es to iemitināju lācī. Un tu to piebeidzi.

Toraks uz mirkli aizmirsa Vilku.

- Tu melo. Tas, kurš radīja lāci, bija kroplis. Tizls klejotājs.

Tenriss atgāza galvu un smējās. Smiedamies viņš pie­cēlās un, nožēlojami pieklibodams, steberēja ap uguns­kuru.

- Tīrais nieks, vai ne? Tomēr atzīstos, ka tas nudien bija apnicīgi.

Tenriss bija radījis lāci zvēru, kurš nogalināja tēti…

Toraks atcerējās noru, kurā viņi ar tēvu šajā pēdējā naktī tika apmetušies. Tēta seju, kad viņš smējās par kādu Toraka joku. Viņa seju, kad tēvs gulēja uz miršanu…

- Kas tad tas? Tenriss ņirdza. Asaras?

- Tu viņu nogalināji, Toraks čukstēja. Tu nonāvēji tēti…

Šajā mirklī tokorotu puika aizskāra viņa potīti. Toraks spēra, cik spēka.

- Tu noslepkavoji tēti, viņš kliedza un ar visu nik­numu un bēdām, kas plosīja krūtis, centās atbrīvoties no valgiem. Jēlādas sloksnes turēja Toraku cieši.

Tieši tajā mirklī no miglas parādījās Vilks un lēca virsū burvim. Tenriss pakampa harpūnu, bet tokoroti, izvilkuši nažus un paķēruši pa liesmojošai pagalei, katrs no savas puses kā zirnekļi metās virsū uzbrucējam.

- Vilk! Toraks sauca un mēģināja nokabināt sasietās rokas no klintsradzes taču saites ap potītēm turēja viņu ciet. Uf! Uf! Uf!

Tenriss drāzās uz priekšu ar harpūnu rokā. Vilks vijīgi izlocījās, un ļaunais dzelksnis caurdūra vienīgi miglu.

Tenriss norēja pavēli, un tokorotu skuķis pielika uguni nule uzceltajai sienai. Liesmas šāvās augšup, it kā vēlē­damās sasniegt debesis. Tokoroti ar savām lāpām metās pakaļ Vilkam, kas, iedzīts stūrī, rūkdams sarāvās pie lies­mojošās sienas.

Tieši tad, kad Toraks nodomāja, ka Vilks ir pieveikts, dzīvnieks pagriezās un tokorotu pavadībā pārrāpās pē­dējam sprosta iecirknim, kurš vēl nebija aizdedzies. Uguns gaudodama cēlās augstāk. Sprauga sienā noslē­dzās. Atpakaļceļu no Klints virsotnes bija pārņēmušas liesmas.

Tenriss nometa harpūnu un pagriezās pret Toraku.

- Prom ir, viņš teica. Tagad tur cauri netiks pat vilks.

- Un tavi tokoroti arī ne, Toraks piebilda.

Abi mošķi pa kalna nogāzi dzinās pakaļ Vilkam.

Burvis paraustīja plecus.

- Man tie vairs nav vajadzīgi, viņš sacīja un paņēma nazi, kas gulēja uz Toraka krūtīm. Beigu daļu es varu paveikt pats.

Toraka sirds dauzījās kā negudra. Vilks bija projām. Uguns siena laupīja visas cerības uz izglābšanos. Varbūt viņš spētu atbrīvot kājas no pinekļiem; iespējams, viņš pat varētu dabūt rokas nost no klintsradzes un nolēkt no altāra, taču ko tad? Viņš bija ieslodzīts Klints virsotnē, nokļuvis lamatās kopā ar pieaugušu vīrieti, kura rīcībā bija nazis un harpūna un kurš gatavojās Toraku nokaut un apēst viņa sirdi.

Taču vienu jautājumu pirms tam vajadzēja noskaid­rot.

- Kāpēc tu to izdarīji? viņš jautāja, skatīdamies aug­šup dvēseļēdāja dzeltenajās acīs. Kādēļ tu nogalināji manu tēvu?

Tenriss kā apmulsis pašūpoja galvu.

- Ak, tu esi tieši tāds pats kā viņš. Vienmēr gribi zināt kāpēc. Kāpēc, kāpēc, kāpēc.

Uzlicis plaukstu uz naža spala un sašķobījis muti, it kā izgaršodams rūgtas atmiņas, burvis staigāja ap altārakmeni.

- Viņš mani nodeva, Tenriss sacīja. Viņš bija vājš. Nekam nederīgs. Bet tik un tā viņš bija iedomājies, ka spēj…

- Viņš nebija nekam nederīgs, Toraks iebilda.

- Kā tad tu to vari zināt? Tenriss šņāca.

- Viņš bija mans tēvs, sacīja Toraks.

Burvis stāvēja, pārliecies pār Toraku, atiezis nomel­nējušos zobus.

- Viņš bija mans brālis.