Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

DESMITĀ NODALA

»

Toraks ietina mežakuiļa aknas gabalu diždadža lapās un iestiprināja to ozola zaru žāklē.

Paldies ģints aizbildnim par šo galu, viņš murmi­nāja, tāpat kā bija darījis neskaitāmas reizes pirms tam.

Taču pirmo reizi mūžā viņš nejutās pateicīgs. Zēns spēja domāt vienīgi par veco, gudro kuili, kas rušinājās pērnajās lapās un naktī bija viņa biedrs. Par apaļajiem, pūkainajiem sivēniem, kas bija palikuši bez tēva.

Puisis kliboja atpakaļ pie liemeņa. Tas bija milzīgs. Pēc cīņas viņam vajadzēja to pagriezt, lai uzšķērstu vēderu un tiktu pie iekšām, bet vairāk viņš nebija paspējis.

Līdz šim vislielākais dzīvnieks, kādu viņš tika nome-

dījis, bija stirnu buks, un pagāja divas mokošas dienas, līdz Toraks tika ar to galā. Mežakuilis bija daudzkārt lielāks. Lai notiesātu to, viņam būtu vajadzīgs vismaz pusmēnesis.

Viņa rīcībā nebija puse mēneša. Torakam vajadzēja sasniegt Dziļo mežu un atrast zāles.

Taču izvēles nebija. Visvecākais likums noteica: ja esi nogalinājis, tad izturies pret medījumu ar cieņu un iz­manto katru tā cīpsliņu. Šo Līgumu sensenos laikos ģintis noslēdza ar Pasaules garu. Torakam tas bija jāievēro vai arī jāgatavojas neaprakstāmai nelaimei.

Viņam vajadzēja arī pievērsties savam ievainotajam lielam. Tas dega kā ugunī. Pat lietus nespēja to atvēsi­nāt.

Pie strauta viņš uzgāja ziepjusakņu puduri. Sastampājis dažas slapjās lapas un ieguvis glumu putru, viņš nomaz­gāja kāju. Sāpes bija tik stipras, ka no acīm izsprāga asa­ras.

Tagad ievainojumu vajadzēja sašūt. Somā, kas neskar­ta karājās akmeņozolā, zēns atrada dažas kaula adatas un izvēlējās tievāko; viņš sadabūja brieža cīpslas pavedienu. Cīpslas, kuras viņš ieguva no stirnu buka, bija resnas un kunkuļainas, un, kad tās ieraudzīja Vedna, viņa saknieba lūpas un iedeva puikam dažas no saviem krājumiem. Tās bija tik tievas kā zirnekļa tīmeklis, un viņš aizgūtnēm pateicās.

Pirmais adatas dūriens bija nepanesams. Vilkdams pa­vedienu caur ādu, Toraks vaidēja, un, pirms viņš saņēma dūšu iedurt otrreiz, kādu laiku ar visu adatu lielā vaja­dzēja lēkāt apkārt. Kad zēns bija beidzis šūt, viņa vaigi bija slapji no asarām.

Nākamais pasākums bija brūces pārsiešana. Par dzied­niecības līdzekli viņš izmantoja sakošļātu zaļu vītola mizu vismaz tās tur bija atlikām -, kas, uzziesta ievainojumam, trakoti koda. Pa virsu viņš uzlika poraino spilventiņu, kuru izplēsa no bekas, un visu nosēja ar bērza lūkiem.

Kad tas bija paveikts, puisis trīcēja. Ievainojums vēl aizvien pulsēja, taču sāpes bija kādu nieku mazinājušās.

Toraks atrada savus zābakus tie bija dubļaini, taču nebojāti un uzvilka tos kājās. Viņš nopriecājās, ka tie ir vasaras apavi ar jēlādas zoli un mīkstiem briežādas stul­miem, kas neberza savainoto lielu. Atlikušo bekas mīks­tumu viņš ielika ceļasomā, jo pēc dažām dienām brūci vajadzēja no jauna pārsiet.

Pēc dažām dienām…

Viņš joprojām atradīsies šeit un darbosies ar mežakuiļa liemeni. Ja vien viņu nenobeigs Sekotājs.

Lietus bija mitējies. Lāses pilēja no sabendētā vītola un mirdzēja uz mežakuiļa kažoka. Nolaidās pāris kraukļu, kuri kāri skatījās. Toraks tos aiztišināja.

Acu priekšā griezās melni riņķi, un viņš saprata, ka no bada ir tuvu ģībonim. Kuiļa apstrāde varēja pagaidīt. Vajadzēja sevi piespiest paēst.

Krājumi, kurus Toraks paņēma pie Kraukļiem, bija beigušies, bet, tā kā viņam bija mežakuilis, par pārtikas trūkumu nevarēja žēloties. Taču nekad viņam gaļa nebija

likusies tik šķebinoša.

»

Kraukļu skatienu pavadīts, puisis dabūja lejā atlikušās aknas. Ar asins dzeršanu gāja grūtāk. Lielākā daļa kuiļa dzīvības sulas bija iesākusies zemē kļūme vairs nebija labojama, un Līguma nepildīšana varēja Torakam atnest nelaimi. Cenzdamies apgrēcību vērst par labu, viņš no ceļasomas izņēma bērza biķeri un sasmēla asinis, kas bija palikušas dzīvnieka vēdera dobumā. Viņš centās nedomāt par Oslaku, kas kādā garā ziemas vakarā bija izgrebis šo trauku, un par to, ka viņš dzer drauga asinis.

Lai nomāktu garšu, zēns uzgrauza dažus jaunus diždadža stiebrus. Pēc tam viņš beidzot ķērās pie kuiļa lie­meņa.

Ādas novilkšana bija nogurdinošs un smags darbs, un, kad tas bija paveikts, jau tuvojās krēsla. Puisis bija no­tašķījies ar asinīm un no pārguruma trīcēja, un zvērāda izskatījās pēc dubļainas, smirdīgas masas. Viņš vēl nebija to nomazgājis un sācis kasīt nost gaļas gabalus un tau­kus. Pēc tam vēl vairākas dienas paies, apstrādājot ādu ar pelniem un sastampātām smadzenēm, žāvējot gaļu un šķirojot kaulus makšķerāķos un bultu uzgaļos.

Protams, nedrīkstēja aizmirst, ka pirms tumsas jāpa­spēj uzcelt telts un jāsakur ugunskurs…

- Kaut tas nebūtu noticis, teica kāda balss Torakam aiz muguras.

Viņš satrūkās.

Neviens nebija redzams. Ērgļpapardes slējās cilvēka augumā, un tajās valdīja krēsla.

- Kas tu esi? viņš jautāja.

Toraks paspēra soli uz priekšu, taču tad saprata, ka ieroči palikuši blakus mežakuilim.

Un tad viņš to ieraudzīja. Papardēs vīdēja seja.

Lapota seja.