Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

ČETRPADSMITA NODALA

-V ilks!? Rena iesaucas vēlreiz.

Izslējis ausis, dzīvnieks tikko manāmi paluncināja asti. Tas cieši vēroja meiteni, bet neskatījās viņai acīs un viņš trīcēja, taču Rena nevarēja saprast, vai tas bija no aukstuma, bailēm vai izsalkuma.

Viņa pielēca kājās.

Vilk! Tā esmu es, Rena! Ak, Vilk, tas taču esi tu, vai ne?

Viņai par pārsteigumu, vilks atkāpās un klusi iesmilk­stējās: izklausījās, ka dzīvnieks ir apbēdināts.

Rena nespēja atcerēties, kā Toraks vilku valodā teica "sveiks!", tāpēc viņa nometās četrrāpus, plati pasmaidīja un centās ieskatīties meža zvēram acīs.

Nelīdzēja arī tas. Vilks aizgrieza galvu un atkāpās vēl tālāk.

Bet vai patiešām šis ir Vilks? Rena kādreiz pazina ku­cēnu; tagad tas ir tik vareni paaudzies! No degungala līdz

astei tas bija gandrīz garāks par viņu; un, ja abi stāvētu blakus, Vilka galva sniegtos viņai līdz viduklim.

Būdams mazs, viņš bija pūkains un gaiši pelēks ar melnu plankumu uz pleciem. Tagad kažoks bija kļuvis krāšņs un biezs pelēkajai krāsai jaucās klāt tikko ma­nāms balts, melns, sudrabains un sarkanbrūns lāsmojums. Taču melnā svēdra pār pleciem bija saglabājusies; tāpat kā apbrīnojamās, dzintardzeltenās acis.

Pērkona grāviens atskanēja tieši virs galvas.

Rena sarāvās.

Vilks iesmilkstējās un metās alas dziļumā. Viņa ausis bija pieglaustas, un viņš nevaldāmi trīcēja.

Lai kas viņš būtu, nodomāja Rena, dzīvnieks vēl nav pieaudzis, pat ja pēc tāda izskatās. Patiesībā viņš vēl ir pa pusei kucēns.

Meitene mierināja biedru:

- Viss ir labi. Šeit tu esi drošībā.

Vilks klausīdamies saspicēja ausis.

- Vilk! Tas taču esi tu, vai ne?

Dzīvnieks pielieca galvu uz vieniem sāniem.

Rēnai radās kāda doma. No pārtikas kules viņa saujā izkratīja riekšavu kaltētu brūkleņu. Kad Vilks bija ku­cēns, tas dievināja brūklenes.

Dzīvnieks pietuvojās izstieptajai rokai, un viņa deguns noraustījās. Pēc tam viņš uzmanīgi apostīja ogas.

- Ak, Vilki iesaucās Rena. Tas esi tu!

Dzīvnieks aizšāvās atpakaļ tumsā. Viņa to bija nobie­dējusi.

Meitene iebēra plaukstā vairāk brūkleņu, un pēc neil­gas pielabināšanas Vilks tās šņaukādamies uzlaizīja. Pēc tam viņš mēģināja noskrubināt Rēnas pirkstusargus. Lai no tā izvairītos, viņa nolika zemē laša plāceni. Vilks pavalstīja to ar priekšķepu šīs izdarības viņa atcerējās un tad bez košļāšanas norija.

Vēl četri plāceņi aizgāja to pašu ceļu, un tagad Rena bija pārliecināta. Vilkam, kuru viņa kādreiz pazina, gar­šoja lašu plāceņi.

Nometusies uz visām četrām, viņa rāpās zvēram tu­vāk

- Tā esmu es, viņa teica un pasniedzās, lai paglāstītu gaišo kažoku dzīvnieka pakaklē.

Vilks palēcās un aizskrēja uz alas ieeju, kur smilk­stēdams sāka ķert savu asti. Kaut ko viņa bija izdarījusi nepareizi. Atkal.

Samulsusi Rena atgriezās pie ugunskura un apsēdās.

- Vilk, kāpēc tu esi šeit? viņa jautāja, kaut gan zi­nāja, ka dzīvnieks nesaprot. Vai arī tu mēģini atrast Toraku?

Vilks nolaizīja laša drupatas no lūpām un aiztecēja alas dziļumā, kur apgūlās, uzlicis purnu uz ķepām.

Ārpusē pērkons pieklusdams virzījās uz ziemeļiem: Pasaules gars soļoja uz savu Kalnu. Alu piepildīja lietus burzguļošana un slapja vilka sīvais smārds.

Rēnai gribējās Vilkam pastāstīt, cik ļoti viņa priecājas to redzēt, pajautāt, vai viņš ir atradis Toraku, taču mei­tene nezināja, kā to izdarīt. Viņa nekad nebija pievērsusi daudz uzmanības tam, kā Toraks runā vilku valodā, jo viņu tas kaitināja: tas lika justies tā, it kā viņa Toraku lāgā nepazītu. Patlaban Rena rakņājās atmiņās.

"Vilki," reiz bija teicis Toraks, "nesarunājas balsī tik daudz kā mēs; tie sazinās ar ķepu, astu un ausu kustībām jā, viņi ņem talkā pat kažoku un visu ķermeni."

"Bet tev taču nav astes," bija norādījusi Rena. "Nav arī kažoka. Un tu neproti kustināt ausis. Kā tad tu to spēj?"

"Es šo to izlaižu. Viegli nav, taču mēs saprotamies." Ja tas bija grūti pat Torakam, kā tad viņa tiks galā? Kā gan Vilks var viņai palīdzēt atrast draugu, ja viņi nespēj sazināties?

Vilks nepavisam nesaprata bezastaini. Tās ķiukstēšana liecināja, ka viņa ir miermīlīga, taču viss pārējais izrai­sīja bažas: dažreiz viņas uzvedība bija draudīga, citreiz nedroša, bet vēl pēc brīža viņa lūdza piedošanu.

No sākuma izskatījās, ka tā par viņa klātbūtni priecā­jas, kaut gan Vilks sajuta pamatīgu devu neuzticēšanās. Pēc tam tā nekaunīgi blenza Vilkam acīs un padarīja stā­vokli vēl netīkamāku, sasliedamās pakaļkājās. Tad viņa mēģināja atvainoties. Viņa iedeva Vilkam brūklenes un plakanu zivi bez acīm, kas smaržoja pēc kadiķiem. Pēc tam viņa atvainojās vēlreiz, kasīdama viņam pakakli. Vilks bija tik apmulsis, ka sāka ķerstīt asti.

Patlaban nakts bija galā, un Vilks garlaikojās, gaidī­dams, līdz bezastaine pamodīsies; viņš sāka to raustīt un aicināja spēlēties.

Tā pagrūda viņu nost un bezastainu valodā kaut ko pateica: tas izklausījās kā "vai, vai". Vilks atcerējās, ka arī Slaikais Bezastainis tā bija darījis. Tā laikam bija bezastainu ņurdēšana. Redzēdams, ka bezastaine slienas augšā un izklumburo gaismā, Vilks aiztecēja izpētīt mi­dzeņa apkārtni un, izbaudīdams spēku ķepās un patīkamo jutoņu, kas radās, ķepu spilventiņiem saskaroties ar zemi, drīz jau raka alu.

Viņš dzirdēja, kā pa savu eju steidzas pele. Vilks atraka zemi un satvēra peli zobos, pameta to gaisā un, atkal noķēris, pārkoda uz pusēm. Viņš apēda dažas vaboles un kāpurus un tad aizsteidzās meklēt bezastaini.

Karstā-spožā-acs spīdēja debesīs, un Vilks saoda, ka Pērkongrāvējs ir aizgājis. Varen atvieglots viņš skrēja cauri papardēm, izbaudīdams uz kažoka to mitrumu. Viņš dzirdēja, kā ligzdā rosās tik tikko apspalvojies žagatēns un kā netālajā ielejā pret nogāzušos egli vēderu kasa meža zirgs. Viņš saoda, ka bezastaine ir lejā pie Ātrā Ūdens, un atrada viņu stāvam ar Garo-nagu-kas-lido priekšķepās un rādām ar to uz pīlēm.

Pīļu biedēšana bija viena no Vilka iecienītākajām rota­ļām. Viņš iemācījās peldēt tādējādi, ka, noturējis ar pel­došām lapām klātu dīķi par peļķi, ielēca tur un nogāja dibenā. Tagad viņam kārojās ar blīkšķi mesties ūdenī un likt pīlēm uzspurgt debesīs. Viņš negribēja medīt tikai padraiskoties.

Taču vispirms vajadzēja uzzināt, ko par to domā bez­astaine.

Vilks noskurināja ausis un pieklājīgi gaidīja atbildi, vai tā medī pīles.

Viņa nelikās par Vilku ne zinis.

Zinādams, ka bezastaini dzird un saož tik slikti, ka nejauš, kas tiem stāv ceļā, viņš mazliet nogaidīja.

Beidzot viņš nosprieda, ka būs jau labi, un caur pa­pardēm nepamanīts lavījās tuvāk vietai, kur plunčājās pīles.

Vilks metās ūdenī. Pīles, sašutumā pēkšķēdamas, ātri uzšāvās gaisā.

Vilkam par pārsteigumu, bezastaine sāka uz viņu nikni gaudot.

Vilk! Vilk! viņa kauca, kratīdama pret viņu Garonagu-kas-lido.

Vilks apvainojies tecēja projām. Viņa varēja pateikt, ka medī. Viņš taču prasīja.

Bet ilgi viņš ļaunu prātu neturēja. Skriedams projām, viņš kaut kādā neizprotamā veidā apjēdza, ka bezastaine palīdzēs atrast Slaiko Bezastaini.

Vilks nesaprata, kā viņš to zina; tā vienkārši bija pār­liecība, kas viņu laiku pa laikam pārņēma. Un tagad tā teica, ka viņam jāturas kopā ar bezastaini.

Kad debesīs pacēlās Karstā-spožā-acs, tā beidzot izgāja uz briežu takas, lai meklētu Slaiko Bezastaini. Viņa bija vadone, tāpēc gāja pa priekšu, bet Vilks dieba nopakaļ; tas viņam prasīja lielu piepūli, jo viņa bija lēna kā jaun­piedzimis kucēns.

Pēc laiciņa abi apstājās pie maza strautiņa un bez­astaine padalījās ar savām pēc kadiķiem smaržojošajām zivīm. Taču, kad Vilks aplaizīja degunu un smilkstēdams prasīja vēl, viņa iesmējās un pagrūda to nost.

Vilks joprojām brīnījās, kas šeit būtu tik uzjautrinošs, kad vēja virpulis līdz viņa degunam atnesa smaržu.

Viņš sastinga. Viņš izslēja gaisā purnu un ilgi un dziļi ieelpoja. Jā! Visjaukākais aromāts Mežā. Slaikā Bezas­taina smarža.

Vilks pagriezās un, sekodams smaržai, skrēja uz priedi, pret kuru pirms dažām dienām Slaikais Bezastainis bija atbalstījis priekšķepu. Vilks pacēla galvu un ošņāja, uz kurieni ved smarža.

Atpakaļ! Viņi virzījās pa nepareizu ceļu! Slaikais Bez­astainis negāja uz Dziļo mežu viņš devās atpakaļ uz to pusi, kur Karstā-spožā-acs gulēt iet!

Bezastaine atradās ārpus redzamības robežām, taču Vilks varēja dzirdēt, kā viņa pa nepareizu ceļu laužas caur ērgļpapardēm.

Vilks viņai uzrēja. "Nepareizi! Atpakaļ, atpakaļ, pakaļ!"

Viņš neprātīgi gribēja sekot barabrālim, jo ar visu ka­žoku juta, ka Slaikais Bezastainis ir daudzu skrējienu attālumā. Taču bezastaine joprojām atteicās to saprast.

Neapmierināti ņurdēdams, Vilks skrēja viņai pakaļ.

Tā apstājās un skatījās.

Vilks lēca, nogāza viņu gar zemi un riedams ar priekš­kājām piespieda viņu zemei.

Viņa bija izbijusies. Un izskatījās, ka viņai ir grūti elpot.

Tad pamet viņu!

Kā ap asi Vilks pagriezās ap priekšķepu un aizskrēja meklēt Slaiko Bezastaini.

Atvilkusi elpu, Rena piecēlās un nopurinājās.

Pēc Vilka aiziešanas Mežs šķita tukšs, taču viņa bija pā­rāk lepna, lai izmantotu rubeņa kaula svilpīti un aicinātu Vilku atpakaļ. Tas bija viņu atstājis. Tā nu tas bija.

Nospiestā garastāvoklī viņa sasniedza takas sazaro­jumu un apstājās. Viņa meklēja kādas zīmes, ka pa šo ceļu būtu gājis Toraks. Nekā. Tikai necaurejama akmeņozolu biežņa un pilošas ērgļpapardes.

Vilks izskatījās tik satraukts. Un aizskrēja uz rietu­miem… Rietumiem? Bet tur taču ir jūra. Kāpēc Toraks būtu izlēmis neiet vis uz Dziļo mežu, bet gan uz jūru?

Pēkšņi viņai priekšā uz takas parādījās Vilks.

Meiteni pārņēma līksme, taču viņa apspieda prieka saucienus. Kļūdas viņa bija pieļāvusi jau agrāk. Rena ne­vēlējās tās atkārtot. Viņa notupās un maigā balsī stāstīja, cik ļoti priecājas Vilku redzēt; viņa neskatījās tam acīs un tikai laiku pa laikam ļāva abu skatieniem uz mirkli sastapties.

Asti luncinādams, Vilks pietecēja pie Rēnas. Viņš pa­ostīja tās vaigu, kutinādams to maigi pabikstīja un pēc tam nolaizīja.

Rena viegli pakasīja Vilkam starp ausīm, un tas, šo­reiz nemēģinādams apēst pirkstusargus, nolaizīja viņas roku.

Pēc tam Vilks pagriezās un vieglā riksī devās uz rie­tumiem.

- Uz rietumiem? jautāja Rena. Esi pārliecināts?

Uzrunātais pameta skatienu atpakaļ, un viņa ieraudzīja

tā dzintardzeltenajās acīs noteiktību.

- Uz rietumiem, viņa noteica vēlreiz.

Vilks aizskrēja pa taku, un viņa centās tam turēties līdzi.