Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

DIVDESMIT TREŠA NODALA

Viņi nevaldāmi, gandrīz izmisīgi sveicināja viens otru. Pārklādams Toraka seju ar skūpstiem, Vilks luncināja un kulstīja asti; zēns apdullis laizīja drauga degunu, it kā pats būtu vilks, paslēpa seju viņa kažokā un murmināja zemā, jūsmīgā balsī valodā, kura Rēnai nebija saprotama.

Viņa jutās atstāta novārtā. Un bija dziļi satriekta par notikušo. Acu priekšā joprojām vīdēja Toraks, kas ar no­kārtu galvu un pinkainiem matiem šūpojas viļņos. Rēnai bija šķitis, ka viņš ir pagalam.

Viņa ar drebošām rokām sadabūja bultu maku un loku, kuru bija noslēpusi zem akmens, un paņēma pīto ceļa­somu ar gliemežiem.

Vai tu vari paiet? meitene jautāja dzedrākā balsī, nekā būtu gribējusi.

Toraks, kas joprojām bija nometies ceļos blakus Vil­kam, pagrieza galvu un palūkojās, it kā viņu nepazītu. Ar noskrambāto seju un izspūrušajiem matiem šis puisis vairs nelīdzinājās viņas draugam.

- Es… es nespēju noticēt… viņš, aizturēdams asaras, atbildēja dobjā balsī.

- Torak, mums jātiek no šejienes projām! Mēs atroda­mies pārāk tuvu nometnei, kāds var atnākt.

Rena redzēja, ka draugs viņas vārdus nav sadzirdē­jis.

- Nāc taču! viņa uzsauca, pieraudama Toraku kā­jās.

Kalna nogāze bija stāva, un biezās sūnas un visteņu mētras traucēja rāpties, taču, Rēnai par atvieglojumu, Toraks tomēr to spēja.

Vilks lēkāja abiem apkārt, slējās pakaļkājās, luncināja asti un ošņāja Toraka seju.

Zem klints kores viņiem nācās apstāties, lai atvilktu elpu.

- Kā jūs mani atradāt? nometies četrrāpus un smagi vilkdams elpu, jautāja Toraks.

- Es krastmalā meklēju pārtiku, Rena stāstīja. Pēkšņi Vilks ierūcās un aizskrēja.

Viņa brīdi paklusēja.

- Torak, kas atgadījās? Kāpēc tu nevarēji izrāpties no ūdens?

- Es… es biju iepinies roņu tīklā.

- Tīklā?

- Es mēģināju tikt ārā, bet nespēju. Vilks to pārkoda. Viņš izglāba man dzīvību.

Rena pārdomāja dzirdēto: kas tā par bezgalīgu pieķer­šanos, kura lika Vilkam pārvarēt bailes no tā, no kā tas visvairāk baidījās?

- Viņš neieredz Jūru, meitene sacīja. Dabūt viņu smailītē man nācās bezgala grūti.

- Un kā tad tev tas izdevās?

Vina izvilka no kamzoļa siksninā iesieto rubeņa kaula

> i » j

svilpīti.

Toraks to nopētīja.

- Tātad, ja es pirms daudziem mēnešiem nebūtu to tev iedevis, tu nevarētu viņu atvest šurp. Un es būtu noslīcis.

Zēns pakasīja Vilkam sānus, un tas, platā smaidā atiezis zobus, berzējās pret drauga plecu.

Rena no jauna jutās lieka. Meitene saprata, ka ne­zina, kas ar Toraku atgadījies, kopš tas atstāja Kraukļu nometni. Arī viņai bija daudz ko stāstīt par sērgu un par tokorotu.

- Nāc, viņa aicināja. Mana apmetne nav tālu.

Viņi sasniedza kori un izbiedēja pāris kraukļu, kuri,

neapmierināti ķērkdami, aizlidoja. Kad Toraks ieraudzīja, kas paveras skatienam, viņš iekliedzās:

- Bet tur taču ir mežs!

Zem viņiem pletās ieleja ar kraujām malām tā iz­skatījās kā ar cirvi izcirsta kalnos, un tās dibenā gulēja garš, šaurs ezers. Nogāzēs viscaur ēnu meta vītoli, pīlādži un oši.

- Tie nav visai padevušies garumā, Rena sacīja, taču tie vismaz ir koki. Šķiet, ka Roņi tik dziļi zemes iekšienē nemaz nenāk, tāpēc paslēpties ir viegli. Taču vakar es lejā pie ezera atradu kādas pēdas. Gājējs, domājams, bijis kāds vīrs vai zēns.

- Man tik ļoti pietrūkst Meža, skatīdamies uz ko­kiem, žēlojās Toraks.

- Man arī, Rena viņam pievienojās. Man pietrūkst lašu un ziemeļbriežu. Un naktis šeit ir tik gaišas. Mežā tas nav manāms, taču šeit… Es nevaru aizmigt.

- Es arī, Toraks nomurmināja.

- Tur ir mans slēpnis, Rena sacīja, vezdama viņu lejā uz aizaugušu gravu, kuras krantis klāja papardes, vīgriezes un dzelteni, putaini madaru ziedi.

Pa gravu tecēja strautiņš, un tā austrumu krastā viņa sev bija izrakuši tādu kā lapsas alu. Tās priekšā atradās ugunskura vieta, bet virs galvas zarus kā sargādams pleta pīlādžkoks.

- Tu vari pie ugunskura izžāvēties, viņa teica. Es uzcepšu gliemenes. Tas nebūs ilgi.

Pakarinājusi bultu maku un loku, meitene nometās ceļos pie kvēlojošajām oglēm. Ugunskurs gandrīz nemaz nedūmoja, jo viņa izmantoja oša malku, kurai bija no­plēsusi mizu.

Pirms meitene sāka stāstīt, viņa ugunī bija ielikusi karsēties slānekļa plāksni un tagad tai uzspļāva, lai uz­zinātu, vai tā ir gana karsta. Akmens pārliecinoši nočūkstēja. Noskalojusi gliemenes strautā, viņa sarindoja tās uz plāksnes cepties.

- No kā tu šeit pārtiec? pienācis pie ugunskura kopā ar Vilku, kas spiedās viņam klāt, vaicāja Toraks.

- Pārsvarā no putnu olām, Rena atbildēja. Drusku arī medīju, taču vienīgi sīkus dzīvnieciņus. Izskatās, ka aļņu un briežu šeit nemaz nav. Ezerā droši vien ir zivis, taču tas ir pārāk labi pārskatāms. Tāpēc es eju uz plud­mali.

Viņa brīdi paklusēja un turpināja:

- Man klājas labi, taču es bažījos par Vilku. Šie kraukļi viņam ir ierādījuši, kur var atrast maitas, bet tas vēl nav viss. Tavs draugs baidās no ūdensputniem, jo viņu apspļaudīja ķildes.

Rena vārgi pasmaidīja.

- Viņš bija tik nelaimīgs. Man nācās sameklēt dažas ziepjusaknes un viņu kārtīgi nomazgāt. Arī tas viņam nepatika.

Toraks, sēdēdams pie ugunskura, sarauca uzacis.

- Rena! Es patiešām priecājos, ka tu esi šeit.

Meitene uz viņu paskatījās.

- Ak! Nūja.

Gliemenes bija izcepušās. Viņa tās ar nazi notrauca uz lielas dadža lapas. Vienu mīkstmiesi ielikusi pīlādža zaru žāklē par cienastu ģints aizbildnim, viņa atlikušos sadalīja trijās daļās. Vienu trešdaļu Rena nolika zālē gabaliņu no Vilka un pēc tam parādīja Torakam, kā izgriezt melnās, burbuļainās gliemju iekšas, lai tiktu pie sīkstas, sārtas gaļas. Zēns domīgi uzlūkoja cienastu un sāka ēst.

Toraks bija novilcis kamzoli, iekarinājis to pīlādzī žā­vēties, un Rena pamanīja, ka viņš ir kļuvis tievāks un uz liela tam ir visai slikti sašūta brūce, no kuras būtu jāvelk ārā pavedieni. Viņa to pateica, bet Toraks atbildēja, ka šim pasākumam pievērsīsies vēlāk, un apjautājās, kas tā par kreveli uz viņas rokas.

- Tas ir kodums, Rena atbildēja un paberzēja rētu pret cisku.

Viņa šobrīd vēl negribēja stāstīt par tokorotu.

Vilks šimbrīžam savu daļu bija notiesājis un lūkojās uz drauga gliemjiem. Zēns tos viņam atvēlēja. Toraks at­balstīja zodu pret ceļgaliem.

- Kā izskatās Mežā? viņš jautāja. Pavisam slikti?

- Slikti, Rena atbildēja.

Viņa izstāstīja par slimo vīru Jūras ērgļu nometnē un par to, ka cilvēki dodas projām.

Grumba uz Toraka pieres padziļinājās.

- Zini, es par Vilku sapņoju. Viņš mani brīdināja. Viņš teica: "Ēna. Nomedīts." Vismaz tā man izklausījās.

- Vai Vilks ar to domāja slimību?

- Nezinu. Es viņam pajautāšu.

Toraks nolieca galvu un klusi ieņurdējās; tajā pašā brīdī Vilks ar saspicētām ausīm pielēca kājās. Pacēlis asti, viņš nolaizīja Toraka mutes kaktiņu un smilkstēdams no­luncināja atbildi.

- Ko viņš teica? Rena nepacietīgi jautāja.

- To pašu, ko pirms tam. "Ēna. Nomedīts." Nesaprotu, ko tas varētu nozīmēt…

Rena pelnos notīrīja nazi.

- Vai tāpēc tu aizgāji? Tāpēc, ka miegā viņš tevi brī­dināja?

- Ko? Toraks nesaprata.

- Tad tāpēc tu aizgāji, nevienam neko nepateicis? Pat man.

Rena savā balsī nespēja noslēpt nosodījumu.

- Es aizgāju, Toraks sakaunējies sacīja, lai atrastu zāles. Es tev to neteicu, jo tu būtu gribējusi nākt līdzi, un es nespētu tevi glābt no briesmām.

Rena vēroja Toraku.

- Es jau esmu briesmās! Mēs visi esam briesmās. Esam! Kas var būt sliktāks par slimību?

Toraks mirkli vilcinājās.

- Sekotājs.

- Kas tas tāds?

- Nezinu. Tas ir maziņš. Riebīgs. Un tam ir lieli nagi.

- Tokorots, Rena piezīmēja klusā balsī.

Toraks apsēdās.

- Tieši to teica Meža zirgi. Vai tā to sauc?

Rena pamāja ar galvu.

- Pēc tam kad tu aizgāji, man to pastāstīja Seiuna. Tāpēc es gāju tevi meklēt. Burve sacīja, ka tie ir vieni no bīstamākajiem radījumiem Mežā.

- Tie? zēns jautāja. Tu domā, ka to ir vairāki?

Meitene vēlreiz pamāja ar galvu.

Toraks pārdomāja dzirdēto.

- Tas pārbrauca jūru, noslēpies Asrifa smailītē…

- Tas ir šeit? iesaucās Rena. Šeit uz salas?

- Kā jau teicu, tas bija noslēpies Asrifa laivā. Un nebūtu nekāds brīnums, ja to šeit būtu vairāk. Viņi, iespējams, bija noslēpušies kādā no Jūras ērgļu smailītēm, bet var­būt arī kādā citā.

Abi sēdēja klusēdami un pārdomāja šīs atklāsmes.

- Bet vai tu esi pārliecināts, ka viņš ir šeit? Rena vaicāja.

- Ak jā, Toraks drūmi atbildēja. Es viņu redzēju. Tas izlika man slazdus, kuru dēļ gandrīz noslīku.

Viņš brīdi paklusēja.

- Es gribēju atrast pierādījumus, pēdas vai kaut ko tamlīdzīgu, lai Roņi man noticētu.

- Lai noticētu Roņi? Kāpēc tu to darīji?

- Viņi man palīdzēs izgatavot zāles.

- Palīdzēs tevi Nesaprotu. Viņi tevi piekāva un saņēma gūstā…

- Un pēc tam palaida vaļā.

Toraks izstāstīja savus piedzīvojumus. Par to, kā vi­ņam kāds sekoja cauri Mežam, par to, kā bija jāatgriežas no Dziļā meža, kā viņu notvēra Roņi un kā viņš izbēga no soda.

- Esmu pārliecināts, ka sērgu izplata tokorots, viņš teica, taču jocīgākais ir tas, ka es neesmu saslimis.

Izskatās, ka viņš mani pārbauda. Nevaru tikai saprast kāpēc.

Rena joprojām nevarēja teikto saprast.

- Un tu centies apgalvot, ka neesi ieslodzītais?

- Es taču teicu, ka Roņi man palīdzēs atrast zāles. Viņi pat mācīja man braukt ar laivu. Nu… Vismaz centās. Rīt mēs brauksim uz Ērgļa augstieni.

Toraks paskatījās uz austrumiem, kur svīda gaisma.

- Šodien, viņš piebilda.

Rena pasniedzās pēc balandas stiebra un sāka to koš­ļāt.

- Neizklausās labi. Vispirms piekauj, bet pēc tam pa­līdz.

- Arī viņiem vajadzīgas zāles.

Meiteni tas nepārliecināja.

- Šīs zāles. Par selika sakni esmu dzirdējusi, taču bur­vestībās to nekad neizmanto.

- Nu, nu, Toraks skarbi attrauca. Tenriss zina, ko dara.

- Kas ir Tenriss?

- Viņu burvis. Rena, pie viņiem šī slimība ir plosījusies jau agrāk, un viņš gandrīz visus izārstēja. Un izārstēs vēlreiz.

- Pat ja tas tiesa, kas liegs dvēseļēdājiem atsūtīt vēl vairāk tokorotu?

Toraks vēroja Renu. Viņš piecēlās un pastaigāja šurpu turpu, tad atgriezās pie ugunskura.

- Tokoroti, viņš teica. Kas tie tādi ir?

Rena sarāvās. Tad viņa dziļi ievilka elpu un pastāstīja visu, ko bija uzzinājusi no Seiunas.

Toraks nobālēja.

- Seiuna teica, ka tie vairs nav bērni, Rena sacīja. Tie esot ļauni gari. Ļoti ļauni.

- Kā tas lācis, kurš nogalēja tēti, Toraks piebilda. Vilks piecēlās un piespiedās draugam; Toraks pakasīja

viņa vilnainos sānus. Toraks pievirzījās tuvāk gailošajām oglēm un nometās ceļos.

- Kad biju iepinies tīklā, viņš teica, notika kaut kas dīvains.

Rena gaidīja, ko nu draugs sacīs.

- Man radās nelaba sajūta. Kaut kur dziļi iekšā. Vien­reiz jau tā bija dziedināšanas ritu laikā. It kā mani kāds vilktu uz āru kā zeķi.

Viņš norija siekalas.

- Šoreiz tīklā es jutos kā zivs.

- Ko? jautāja Rena.

- Es es jutu, ka zem ūdens visu redzu, it kā es būtu zivs.

Toraks paskatījās liesmās.

- Tad moivas kaut kas izbiedēja. Šķiet, dzīlēs noslē­pies zobenvalis. Un arī es to sajutu, Rena. Es biju gluži kā zivs.

Rena samulsa.

- Kāda zivs? Ko tu man stāsti?

Pēkšņi Vilks ieņurdējās un, ošņādams gaisu, aizrikšoja uz gaismas loka malu; tur nu viņš stāvēja ar paceltu asti. Pat Rena jutās apjukusi.

Viņa piecēlās un sniedzās pēc loka.

Toraks bija jau kājās un stīvēja uz pleciem kamzoli.

Tālumā vinu kāds sauca.

- Tas ir Beils, Toraks noteica. Man jāiet, citādi viņš kļūs aizdomīgs.

- Kas ir Beils? Rena jautāja.

- Tas ir Beils, bezpalīdzīgi atbildēja Toraks. Viņš noķēra mani Mežā, bet…

- Un tu gribi iet atpakaļ?

- Rena, man jāiet. Līdz saulgriežiem palikušas tikai trīs naktis.

- Bet tev taču uz Ērgļa augstieni nav jābrauc pa Jūru! Mēs varam iet pa taisno pāri salai! Tiu māte bija Rone, viņš man smiltīs uzzīmēja salas plānu. Dosimies ceļā…

Kāda balss no jauna aicināja Toraku.

- Viņiem taču nedrīkst uzticēties! Rena iesaucās.

- Dažiem var gan. Man tā šķiet.

- Ko tas nozīmē?

- Vienu gan zinu, Toraks sacīja, pēkšņi saniknojies. Visi mani draugi tiek sāpināti vai nogalināti, ja paliek kopā ar mani. Tā atgadījās ar Oslaku un ar mežakuili. Tev būtu labāk šeit palikt kopā ar Vilku.

- Torak, nē…

- Paliec kopā ar Vilku un nerādies acīs Roņiem.

- Tātad tu esi nolēmis kopā ar tiem doties uz Augs­tieni?

- Rena, man tas jādara.

Meitenes domas auļoja.

- Tad mēs tev sekosim pāri salai. Es un Vilks. Varbūt tev ievajadzēsies palīdzības.

Viņš paskatījās meitenes acīs, saprata, ka viņa nepār­domās, un pamāja ar galvu.

- Torak! kaut kur skanēja Beila balss.

Viņš knaši pietrausās uz ceļa un, piespiedis pieri Vil­kam, nomurmināja kaut ko Rēnai nesaprotamu. Dzīv­nieks paošņāja viņa zodu un paluncināja asti.

Toraks sāka rāpties atpakaļ kraujā, no kuras viņi pirms brīža bija nokāpuši.

Paslēpies, viņš pār plecu sacīja Rēnai. Un uzma­nies no tokorota.

Meitene nobažījusies paskatījās apkārt. Viņa negribēja viena palikt šajā ielejā.

Taču draugs jau bija aizgājis un pazudis starp kokiem tik klusi kā vilks.