Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

PIEKTĀ NODALA

i

Dvēseļēdāji.

Tie bija iepīti viņa liktenī, un tomēr viņš par tiem zināja tik maz. Toraks zināja tikai to, ka viņu pavisam ir septiņi pa vienam no katras ģints un tos vieno alkas pēc varas.

Lejāk pa straumi pie upes iebrēcās lapsa. Slimnieku mītnē, raizēdamās par draugu, šaudījās un rosījās Vedna. Toraks gulēja guļammaisā un prātoja par ļaunumu, kas atsūtījis slimību, lai iznīcinātu ģintis.

Lai valdītu Mežā…

To taču nespēj neviens. Neviens nespēj pakļaut kokus vai aizliegt zvēriem un zivīm sekot mūžsenajiem mēness ritmiem. Neviens nevar medniekiem norādīt, kur me­dīt.

Kad zēns beidzot iemiga, viņa sapņi bija rēgaini. No bailēm stīvs viņš bija pieplacis tumšai kalna nogāzei, jo pretim rāpoja dvēseļēdājs bez sejas. Toraks līda atpakaļ. Roka sataustīja kaut ko mīkstu un zvīņainu, kas locī­

jās un koda. Viņš mēģināja skriet. Koku saknes pinās ap potītēm kā lipīgi gliemji. Spārnotas ēnas šāvās lejup ar griezīgu švīkstoņu. Virs viņa lidinājās dvēseļēdāji, un to ļaunums zēnu dedzināja kā liesma.

Viņš pamodās.

Lēca saule. Meža elpa ietina kokus miglā. Toraks zi­nāja, kas viņam darāms.

- Vai Oslaks jūtas kaut drusku labāk? izgājis no mītnes, viņš jautāja Vednai.

- Nenieka, sieviete atbildēja. Viņas acis bija sarkanas un skatiens, kuru tā uzmeta Torakam, nelaipns.

- Man jārunā ar Finkedīnu, viņš teica. Vai esi viņu manījusi?

- Viņš ir lejā pie upes. Bet liec Finkedīnu mierā.

Toraks Vednas teikto neņēma vērā.

Nometnē visi jau rosījās. Vīri un sievas laipoja pa klūgu pinumu ar žebērkļiem rokās, kamēr citi kurināja ugunskurus, lai pagatavotu dienišķo maltīti. Kaut kur tā­lāk pret akmeni klaudzēja āmurs. Ikviens centās nedomāt par Oslaku un Beru, kas sasieti gulēja slimnieku būdā.

Toraks gar upes malu gāja tālāk lejup pa straumi: aiz krācēm, kur taka meta līkumu, viņu no apmetnes neva­rēja redzēt. Šeit upe bija mierīgāka un dziļajā, zaļganajā straumē laši šaudījās kā sudraba bultas.

Finkedīns sēdēja uz laukakmens upes krastā un tai­sīja nazi. Darbarīki bija viņam blakus: akmens āmuri, kalti un trauks ar melniem, vārītiem priežu sveķiem. Pie viņa kājām sūnās gulēja neliela kaudzīte ar bezgala asām akmens šķēpelēm. Kad Toraks tuvojās Finkedīnam, viņa sirds sāka dauzīties stiprāk. Viņš apbrīnoja Kraukļu vadoni, bet mazliet arī baidījās no tā. Pēc tam kad tika nogalināts tētis, Finkedīns bija viņu pieņēmis ģintī, taču nekad nebija piedāvājies kļūt par audžutēvu. No viņa dvesa vēsums, it kā viņš būtu nolēmis Toraku turēt pa gabalu.

Zēns stāvēja krastā, sažņaudzis dūres.

- Man ar tevi jārunā, viņš teica.

- Tad runā, nepaceldams skatienu, sacīja Finke­dīns.

Toraks norija siekalas.

- Dvēseļēdāji. Tie atsūtījuši sērgu. Mans liktenis ir pret viņiem cīnīties. Un to es tagad gatavojos darīt.

Finkedīns turpināja pētīt apaļu, dzeltenbrūnu dū­res lieluma akmeni. Tā bija "jūras ola" retums Mežā. Kraukļi ieročus izgatavoja pārsvarā no slānekļa, briežu ragiem un kauliem, jo krams "jūras olu" veidā bija at­rodams vienīgi piekrastē, kur piejūras ģinšu pārstāvji to mainīja pret ragiem un lašu ādām.

Toraks vīlies mēģināja vēlreiz.

- Man tie jāaptur. Tam jādara gals.

- Kā? Finkedīns jautāja. Tu nezini, kur viņus mek­lēt. Mēs neviens to nezinām.

Viņš paklaudzināja "jūras olu" ar akmens āmuru un ieklausījās skaņā, lai noskaidrotu, vai krams nav ieplīsis.

Toraks sarāvās. Šī skaņa izraisīja sāpīgas atmiņas. Viņš ar šo skaņu bija uzaudzis, jo tētis dauzīja kramu pret kramu, lai uzšķiltu uguni. Toreiz tā Torakam lika justies drošībā. Kā viņš gan kļūdījās!

- Rena man stāstīja, ka briesmīgas sērgas ir plosījušās arī senatnē, Toraks sacīja. Taču pret tām esot bijušas zāles. Tad varbūt…

- To jau es centos noskaidrot visu nakti, Finkedīns teica. Klīst runas, ka viens no Dziļā meža burvjiem zinot, kā tās pagatavot.

- Kas viņš ir!? Toraks iesaucās. Kā mēs varam

»

tās dabūt?

Ģints vadonis pamatīgi ieblieza pa "jūras olu", un tai nolūza viens gals. Krama gabala iekšpuse bija tumša me­dus krāsā, ar spilgti sarkanām dzīslām caurvīta.

- Ne tik strauji, viņš teica Torakam. Vispirms ap­domājies. Nepacietība var tevi nogalināt.

Toraks nogūlās krastmalā un sāka plūkāt zāli.

Finkedīns ar mazu briežraga vālīti no krama dauzīja nost šķēpeles, ar rūpīgi aprēķinātu sitiena spēku un slī­pumu prasmīgi izveidodams tās vēlamajā lielumā. "Tuk, tuk!" klaudzēja āmurs, stāstīdams Torakam, ka jāpa­gaida.

Beidzot Finkedīns sāka runāt:

- Naktī smailītē pie mums atīrās sieviete no Ūdru ģints. Divi no viņiem ir slimi.

Torakam kļuva auksti. Ūdri dzīvoja tālu austrumos Cirvjezera krastos.

- Tas nozīmē, ka slimība ir visur, viņš teica. Man jādo­das uz Dziļo mežu. Ja vien ir kaut niecīgākā iespēja…

Ģints vadonis nopūtās.

- Kuru gan tu varētu sūtīt? zēns vaicāja. Tu esi va­jadzīgs šeit. Seiuna ceļojumam ir par vecu. Visi ir aizņemti darbā vai nu pieskata slimniekus, vai iet medībās, vai arī ķer lašus.

Finkedīns sameklēja briežraga kaltu īkšķa garumā un ar piesardzīgām apļveida kustībām uzasināja krama ga­baliņus.

- Cilvēki, kuri dzīvo Dziļajā mežā, ar mums ne labprāt ielaižas. Kāpēc, tavuprāt, viņi gribēs palīdzēt?

- Tāpēc jau jāiet man! Toraks uzstāja. Mana māte bija no Staltbriežu ģints. Es esmu viņu asinsradinieks, un mani viņi uzklausīs!

Taču savu māti, kura nomira neilgi pēc tam, kad pie­dzima Toraks, viņš nekad nebija tā īsti redzējis, un puisis centās izskatīties pārliecinātāks, nekā patiesībā jutās.

Žokļus kustinādams, Finkedīns pacēla topošo naža spalu ziemeļbrieža apakšstilba gabalu ar gropi, kur iestiprināt krama šķēpeles.

- Vai tev nešķiet, viņš jautāja, ka tieši to dvēseļ­ēdāji grib panākt?

Vadonis pacēla galvu, un viņa zilās acis bija tik skadras, ka Toraks nolaida skatienu.

- Pagājušajā ziemā, pēc tam kad tu biji pieveicis lāci, es aizliedzu ārpus ģints par to runāt. Tu to zini.

Toraks pamāja ar galvu.

- Tāpēc vienīgais, ko dvēseļēdāji zina, ir tas, ka Mežā kādam piemīt spēks. Tiem nav jausmas kuram.

Uz brīdi viņš apklusa un tad turpināja:

- Viņi nezina, kuram, Torak. Tie nepazīst arī šā spēka iedabu. Arī mēs to nepazīstam.

Zēnam aizrāvās elpa. Finkedīna vārdi saskanēja ar to, ko mirstot bija teicis tētis: "Visu mūžu esmu tevi turējis savrup… Izvairies no cilvēkiem, Torak! Ja vien tie uzzi­nās, ko tu spēj…"

Bet ko viņš spēj? Kādu laiku zēns lēsa, ka tēvs ir domā­jis viņa prasmi sarunāties ar vilkiem, taču no Finkedīna vārdiem izrietēja, ka tas ir kaut kas vairāk.

- Sērga, Kraukļu vadonis sacīja, varbūt ir dvēseļēdāju viltība, lai izvilinātu tevi atklātā vietā.

- Bet, ja tas patiešām tā arī būtu, es nevaru sēdēt, rokas klēpī salicis. Man jāpalīdz Oslakam. Es nespēju no­skatīties, kā viņš mokās.

Skarbā seja atmaiga.

- Zinu. Es arī ne.

Kamēr Finkedīns iestiprināja krama šķēpeles kaulā un Toraks vērās pāri upei, valdīja klusums. Saule bija pacē­lusies virs koku galotnēm, un ūdens mirgoja. Pašķielējis uz sāniem, Toraks pretējā krastā pamanīja gārni; putns brida ūdenī pēc lašu atliekām.

Asmens nāca gatavs: tas bija apmēram plaukstas ga­rumā un tik robains un ass kā āmrijas žoklis. Darba noslēgumā Finkedīns ap rokturi aptina priedes saknes sloksnīti, lai nazi varētu ērti satvert un nesaltu roka.

- Nu, viņš teica. Rādi šurp savu nazi!

Toraks sarauca uzacis.

- Ko?

- Tu dzirdēji. Rādi nu!

Puisis apmulsis izvilka tēva doto nazi no maksts un pasniedza to vadonim.

Skaists, lapas veidā izgatavots zila slāņakmens as­mens ar aļņa cīpslām bija iesiets briežraga spalā. Tētis bija viņam stāstījis, ka asmens ir Roņu ģints darinājums. Vecmāmiņa nākusi no Roņiem un, kad tēvs kļuvis par vīru, atdevusi to viņam; rokturi esot pielicis viņš pats. Kad tēvs gulēja uz miršanu, viņš nazi atdeva Torakam. Dēls ar to ļoti lepojās.

Taču, kad Kraukļu vadonis paņēma nazi, viņš papu­rināja galvu.

- Zēnam pārāk smags. Tas ir burvju nazis, kas domāts ritiem. Viņš allaž bija tik nevērīgs pret šādām lietām.

Finkedīns atdeva puisim nazi.

Toraks gaidīja, ka vīrs vēl kaut ko teiks, taču tas cieta klusu. Tā vietā viņš pārlika jauno nazi pār rādītājpirkstu un, vērtējoši lūkodamies, to pasvārstīja augšup lejup. Asmens gulēja līmeniski, jo bija teicami nolīdzsvarots.

"Skaists," nosprieda Toraks.

Kraukļu vadonis pasvieda nazi gaisā, noķēra aiz as­mens un sniedza to Torakam.

- Ņem. Es to taisīju tev.

Pēc īsa apmulsuma mirkļa zēns paņēma tuteni.

Finkedīns spēji apklusināja Toraka pateicības vār­dus.

- Kopš šā brīža, viņš teica, atspiezdamies pret nūju un pieceldamies kājās, glabā tēva nazi labi noslēptu. Mātes zāļu ragu arī. Ja kāds jautā par taviem vecākiem, neko nestāsti.

- Es nesaprotu, Toraks sacīja.

Taču Finkedīns neklausījās. Viņš jau devās projām, vērodams upi.

Sargādamies no spilgtās saules, zēns pielika plaukstu pie acīm, taču ņirbošajos viļņos neko daudz nevarēja sa­skatīt. Tikai gārni viņā krastā un bluķi, kas upes vidū slīdēja lejup pa straumi.

Apmetnē sāka vaimanāt sievietes: nevaldāmās skaņas, kas pacēlās virs krācēm, stindzināja Torakam asinis dzīs­lās.

Vīri un sievas skrēja lejup pa taku.

Toraks noelsās.

Tas nebija bluķis, kas peldēja pa straumi.

Tas bija Oslaks.