Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

SESTĀ NODALA

5

Oslakam nebija nekādu izredžu palikt dzīvam. Viņš bija pārgrauzis saites, izlavījies no vājinieku būdas un uz­rāpies Aizbildņa klintī. No turienes viņš bija meties lejā.

Droši vien Oslaks bija beigts jau pēc kritiena. Vismaz Toraks tā cerēja. Doma, ka nelaimīgais samalts krācēs, bija neciešama.

Kad nelaiķi ienesa nometnē, tā grima klusumā. Vedna bija mitējusies vaimanāt un ar pārakmeņojušos seju no­raudzījās, kā tuvojas nestuves ar līķi. Ikviens uzmanījās, lai nepieskartos tam ar kailām rokām. Neviens negribēja sadusmot mirušā dvēseles, kas joprojām klīda nometnē.

Kad nestuves bija noliktas pie Oslaka būdas, blakus tām notupās Seiuna, kura ar ādas sloksnītē ievīstītu pirkstu ar sarkanu okeru uz nekustīgā ķermeņa uzzieda nāves zīmes, lai palīdzētu dvēselēm turēties kopā ceļojuma laikā.

Drīz Kraukļi savu biedru aiznesīs uz Mežu. Ir ļoti svarīgi, ka tas tiek izdarīts pēc iespējas ātrāk, lai garam nerastos kārdinājums palikt apmetnē.

Finkedīns stāvēja atstatus: izskatījās, ka sejai viņš uz­licis granīta masku. Pavēlēdams pastiprināti uzraudzīt Beru un izvākt no Oslaka būdas tā iedzīvi, kuru pēc tam vajadzēja sadedzināt ugunskurā, viņš neizrādīja nekā­das jūtas. Taču Toraks redzēja, ka vadonim nav viegli. Finkedīns bija solījis Oslakam, ka tas būs drošībā. Viņš nevarēja sev piedot nolaidību. Tā bija viņa vaina.

Un Toraks jutās līdzīgi.

Bezdarbības laiks bija beidzies. Kad Kraukļi aiznesīs nelaiķi uz Mežu, Toraks, nebūdams ģints loceklis, paliks iepakaļ, nemanīts aizlavīsies un dosies uz Dziļo mežu, lai atrastu zāles.

Bet pirms tam kaut kas bija jāpaveic.

Kad sākās rituāls un sievietes bija aizgājušas notriept sejas ar māliem par sēru zīmi, Toraks nemanīts devās uz Aizbildņa klints pakāji. Ja viņa aizdomas ir pareizas un radījumam ar lapām klāto seju ir sakars ar Oslaka nāvi, tas būs atstājis kaut kādas pēdas.

Upes pusē Aizbildņa klints bija gandrīz stateniska, taču austrumpusē tā vairāk līdzinājās stāvam kalnam, kurā ar zināmām grūtībām varēja piesardzīgi uzrāpties. Klints pakājē dubļus bija mīdījušas neskaitāmas kājas, taču dažas pēdas veda augšup arī pa stāvo austrumu no­kal ni.

Vēstījums dubļos bija grūti salasāms, taču Torakam izdevās pamanīt neskaidras, dienu vecas šauras pēdas: tur augšup bija rāpusies Seiuna. Viņš redzēja arī dziļus mazu ķepiņu nospiedumus ar četriem pirkstiem: pakaļ kaitinošajam krauklim bija dzinies suns. Un, lūk, tur tā­lāk cilvēka pēdas. Nospiedumus dubļos bija atstājuši tikai kāju pirksti. Oslaks bija nesies augšup tik ātri, cik spējis.

Torakam kaklā sakāpa kamols. Bet sērosim vēlāk, kad būsim ceļā.

Zēns lēnām sekoja Oslaka pēdām uz klints virsotni.

Skriedams tas bija izkārpījis oļus un sūnas. Kādā vietā vīrs paslīdējis un dabūjis skrambu: uz akmens bija manāms sīks asins traipiņš. Pēc tam viņš skrējis atkal tālāk.

"Joņojis, cik spēka," domāja Toraks. "It kā visi aizpekles mošķi būtu tam uz pēdām."

Klints virsotnē viņš atrada to, no kā bija baidījies. Tur bija vēl vienas pēdas daudz mazākas nekā Oslakam. Tās bija padzisušas, taču gluži labi redzamas, lai saprastu, ka to īpašnieks nebija skrējis, bet gan stāvējis mierīgi stāvējis pavisam tuvu kraujai. Un vērojis Oslaka nāvi ne­sošo lēcienu.

Pēdu nospiedumi bija nelieli kā astoņgadīgam vai deviņgadīgam bērnam.

Tikai zemē bija iespiedušies vēl nagi.

Kad Toraks atgriezās un atrada Renu pie ugunskura beržam okeru apbedīšanas ritiem, ģints gatavojās doties Mežā.

Viņas seja bija iesvītrota ar upes māliem tā Kraukļiem ir sēru zīme -, un asaras tajos bija atstājušas vadziņas. Toraks nekad nebija redzējis Renu raudam. Kad puisis tuvojās, tā bija cieši samiegusi acis.

- Rena, notupies blakus draudzenei, viņš teica, lēni izrunādams vārdus, lai tā nepārklausītos, man tev kas jāsaka. Es uzkāpu Aizbildņa klintī un…

- Ko tad tu tur augšā darīji?

- Es atradu pēdas.

No klajuma viņas malas Renu sauca Seiuna:

- Nāc! Mēs aizejam.

- Nometnē kāds ir, Toraks steigšus bilda. Es to redzēju.

Kraukļu burve no jauna aicināja Renu.

- Torak, meitene sacīja, man jāiet.

Ielikusi okeru savā zāļu somā, viņa piecēlās.

- Mēs nebūsim projām ilgi. Izstāstīsi vēlāk. Tad arī parādīsi man pēdas.

Zēns pamāja ar galvu, taču neieskatījās viņai acīs. Kad Rena atgriezīsies, Toraka šeit vairs nebūs. Un viņš nedrīkst stāstīt, ka aiziet, jo draudzene centīsies viņu aizkavēt vai gribēs nākt līdzi. Bet to viņš nedrīkst pieļaut. Ja Finkedīnam taisnība un pastāv kaut niecīgākā iespēja, ka dvēseļēdāji izlikuši Torakam lamatas, viņš nedrīkst rotaļāties ar Rēnas dzīvību, it kā tā piederētu viņam.

- Man žēl, ka arī tu nevari nākt līdzi, burves mācekle sacīja, likdama Torakam justies vēl sliktāk.

Pēc tam viņa aizskrēja, lai ieņemtu vietu gājiena sā­kumā blakus savam tēvocim Finkedīnam.

Kraukļi devās projām, un Toraks noskatījās tiem pakaļ. Viņš zināja, kā tas notiek: biedri aiznesīs Oslaka miesas labu gabalu no apmetnes un uzcels atvadu paaugstinā­jumu zemas redeles no pīlādža zariem, uz kurām ar seju pret upi guldīs mirstīgās atliekas. Kā laši Oslaka dvēseles dosies pēdējā ceļā pret straumi uz Augstajiem kalniem.

Rituāli pie atvadu paaugstinājuma nebūs ilgi, un, pa­teikuši ardievas, viņi atstās nelaiķi Mežam. Dzīvs būdams, cilvēks pārtika no Meža radībām, savukārt tās barosies ar mednieka miesām tagad, kad viņš ir miris. Pēc trim mēnešiem Vedna savāks viņa kaulus un apraks tos pie citu mirušo Kraukļu pīšļiem. Un turpmāko piecu gadu laikā gan viņa, gan arī visi citi nedrīkstēs skaļi izrunāt Oslaka vārdu. Šis likums ģintī tika ievērots strikti lai neļautu mirušā garam traucēt dzīvos.

Stāvēdams klajumā, Toraks nolūkojās, kā ģints aiziet. Kad pēdējo Kraukli aizsedza Mežs, nometne kļuva ne­dabiski tukša. Sargāt kūpinātos lašus bija palikuši tikai suņi.

Toraks steidzās savākt mantas. Viņš iebāza no klūgām pītajā vieglajā tarbā savu trūcīgo iedzīvi: ādas katliņu, ārstniecības augu dozi, posa maku un makšķerāķus; jēl­ādā ietīto tēva nazi un mātes zāļu ragu; saritināto gu­ļammaisu; loku un bultu maku viņš pārmeta pār plecu. Uāzdams aiz jostas mazo bazalta cirvīti, Toraks centās neatcerēties beidzamo reizi, kad viņam bija nācies tādā steigā kravāties. Tas notika pagājušajā rudenī, kad uz miršanu gulēja tētis.

Toraks satvēra Finkedīna dāvātā dūča spalu. Tas bija vieglāks un ērtāks lietošanai, taču nekas nemūžam nespēs aizstāt tēva doto nazi.

"Nedomā par to tagad," viņš sev teica. "Pazūdi, kamēr viņi nav atgriezušies. Un šoreiz neaizmirsti pārtiku."

Pēc tā, kas bija atgadījies ar Oslaku, zēns nespēja ska­tīties uz lašiem ne uz kūpinātiem, nedz arī uz plaka­najiem kaltētās lašu gaļas plāceņiem, kurus Kraukļi uz­laboja ar kadiķogām. Tādēļ viņš nogrieza dažas sloksnes aļņa gaļas, kas karājās pie spārēm Tulla mītnē. Tās turēs viņu pie dzīvības, līdz Toraks tiks Dziļajā mežā.

Bet cik ilgi vajadzēs iet? Trīs dienas? Piecas? Viņš nezināja. Toraks turienes apkārtni nepazina un bija sa­ticis tikai divus cilvēkus no Dziļā meža: klusu sievieti no Staltbriežu ģints, kurai bija ar okeru ieziesti mati, un Sumbru meiteni ar mežonīgām acīm, kuras ērkulis bija ērmīgi salipināts ar dzelteniem māliem. Ne viena, ne otra par puiku neizrādīja nekādu interesi, un, par spīti tam, ko Toraks bija stāstījis Finkedīnam, uz viesmīlīgu uzņemšanu viņš necerēja.

Soļodams ārā no apmetnes, zēns gāja garām Kraukļu vadoņa mītnei un jutās izmisis. Viņam varbūt ir vislabā­kie nodomi, taču viņš Kraukļus pamet.

Vispirms tu zaudēji tēti, pēc tam Vilku. Tagad Oslaku, Finkedīnu un Renu…

Mitekļa iekšienē valdīja tumsa. Finkedīna stūris bija kārtīgs un tīrs, bet Rēnas vietā valdīja nekārtība: guļam­maiss sagumzīts un piemētāts ar nepabeigtām bultām. Rena būs pārskaitusies, ka Toraks aizgājis bez viņas un nav pat atvadījies.

Viņam prātā iešāvās laba doma. Būdas ārpusē puisis atrada palielu, baltu oli. Aizskrējis līdz tuvākajam alks­nim, viņš, murminādams pateicības vārdus tā garam, noplēsa mizas sloksni un to sakošļāja. Iespļāvis sarkano salvijas un koka sulas maisījumu plaukstā, viņš uz ak­mens uzvilka savu ģints piederības zīmi: divas punktētas līnijas vienu no tām ar pārrāvumu vidū. Pārrāvumam zīmē īstenībā nevajadzēja būt: tas nozīmēja mazu rētiņu uz viņa vaiga, un, kad to ieraudzīs Rena, viņa sapratīs, ka zīmējis ir Toraks.

Zēns beidza iekrāsot zīmi. Viņa pirksti no alkšņa sulas bija kļuvuši sarkani: šo pašu krāsvielu viņš izmantoja pagājušajā rudenī Vilka vārda došanas pasākumā. Toraks uztriepa sulu uz vilcēna ķepām un bija aizkaitināts, kad tas sāka laizīt to nost.

Nedomā par Vilku! viņš skaļi iesaucās. Nedomā ne par vienu no viņiem!

Tukšā nometne par viņu klusībā zobojās: "Tagad tu būsi viens, Torak."

Viņš steigšus pabāza akmeni zem Rēnas guļammaisa un izskrēja ārā saulē.

Mežs bija smeldzīgi skaists un putnu dziesmu pārpilns. Torakam tas nesagādāja prieku.

Ar loku plecā viņš pagriezās uz austrumiem un sāka soļot uz Dziļo mežu.