Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

trīsdesmit otrā nodala

Rena staipīja kaklu, lai redzētu, kas notiek uz Stāvās klints, taču migla bija pārāk bieza un klints pārkare pārāk plata. Dvēseļēdāja tumšo un kokaino stāvu pret uguns­kura liesmām viņa pamanīja tikai tad, kad tas pienāca pie pašas klints malas.

- Viņam ir nazis, meitene teica.

- Tas ir pārāk augstu, sacīja Roņu jauneklis, kas stāvēja viņai blakus. Mēs nekādā ziņā nepaspēsim tur nokļūt laikus.

- Bet mēs nedrīkstam vienkārši…

- Paskaties uz uguni, tā aizšķērso taku uz Klinti! Ko gan tu vari darīt? Lidot?

Rena uzmeta viņam aizdomu pilnu skatienu. Par spīti puiša skaidri pamanāmajai noskaņojuma maiņai, viņa tam joprojām neuzticējās. Taču, kad meitene atvēra muti, lai iebilstu, iegaudojās vilks.

- Kas tad tas? jaunais Ronis brīnījās.

- Tas ir Vilks, Rena atbildēja.

Viņa pielika pie auss plaukstu.

- Ak, slikti gan viņš ir kaut kur rietumos! Kāpēc? Kāpēc viņš tur augšā nepalīdz Torakam? Ja jau pat Vilks nespēj viņu sasniegt…

Rena ātri domāja.

- Tev taisnība, viņa sacīja Ronim, mēs nepaspēsim laikā. Atnes manu loku!

Beilam atkārās žoklis.

- Es tev neļaušu viņu nošaut! Lai ko arī viņš būtu pastrādājis…

- Kā tad lai mēs izglābjam Toraku?

- Šis vīrs joprojām ir mūsu burvis!

- Beil, Rena steigšus uzrunāja jaunekli. Es negribu viņu nošaut tāpat kā tu, taču mums kaut kas ir jādara!

Tobrīd dvēseļēdājs atvirzījās no kraujas un pazuda skatienam. Rena iekliekdamās paskrēja atpakaļ, jo izmi­sīgi vēlējās burvi neizlaist no redzesloka.

- Pārkare ir pārāk plata, Beils sacīja. Ātri! Uz laivu!

- Ko? Rena iesaucās.

Puisis satvēra viņas delnu un vilka līdzi.

»

- No šejienes altārakmens nav redzams tikai no Jūras!

Abi skrēja lejup uz krastmalu. Beils ienira būdā, pa­ķēra Rēnas loku un bultu maku un pasvieda ieročus mei­tenei. Pagrābis no zārda savu smailīti, viņš to ielaida ūdenī un grūšus iegrūda Renu tās priekšgalā, tad ielēca laivā pats un satvēra airi. Rēnai ar abām rokām vajadzēja satvert smailītes malas, jo viņi slīdēja pa ūdens virsmu apbrīnojamā ātrumā.

Sāka celties vējš austrumu vējš, kas nāca no Meža. Pagriezusies uz Stāvās klints pusi, meitene ieraudzīja, ka migla ir izklīdusi un skatienam atklājās dvēseļēdājs, kas augstu virs galvas, gluži kā gatavodamies ziedot, bija pacēlis nazi. Pie viņa kājām gulēja kāds augums. Tas ne­kustējās.

- Es viņus redzu, Rena iesaucās.

Beils pārsteidzoši veikli apgrieza laivu. Rena sagrīļojās un, ja Ronis nebūtu satvēris viņu aiz kamzoļa un pavilcis atpakaļ, meitene būtu iekritusi ūdenī.

Viņa ar trīcošām rokām sadabūja bultu un nostiepa loka stiegru. Par spīti Beila pūliņiem, smailīte šūpojās viļņos. Rēnai noteikti neizdotos nostāvēt kājās viņai nācās tēmēt, stāvot uz ceļiem.

Toraks uz klints joprojām nekustējās. Meiteni sagrāba briesmīgas bailes, ka viņi ieradušies par vēlu.

- Mēs esam pārāk tālu, Beils murmināja. Neviens nespētu trāpīt.

Zobus sakodusi, Rena centās viņā neklausīties un do­māt vienīgi par darāmo kā bija mācījis Finkedīns.

Cieši nolūkojusi mērķi, viņa atlaida stiegru.

Bulta, izmetusi loku pret debesīm, dziļi iedūrās Tenrisa plaukstā. Burvis iegaudojās, nokrita uz ceļiem, un nazis aizripoja pāri Klintij.

Toraks saprata, ka radusies iespēja atbrīvoties; viņš iz­locījās no valgiem ap potītēm un, ar papēžiem piepalīdzot, rāvās uz priekšu. Viņa rokas bija smagas un notirpušas, taču zēnam izdevās noāķēt plaukstas no klintsradzes un aizvelties pāri altārim.

Pretējā pusē, joprojām tupēdams uz ceļiem, Tenriss auklēja ievainoto roku. Piecēlies kājās, vīrs aizsteberēja tālāk no Klints malas lai izvairītos no bultām, kuras varētu sekot pirmajai.

Toraks pūlējās piecelties un izvairīties no burvja tvē­riena. Pleci smeldza, un plaukstas no saitēm pulsēja. Abi stāvēja katrs savā altāra pusē; krauja atradās Torakam tieši aiz muguras.

Tenriss šņākdams sagrāba bultu un izrāva to no plaukstas. Sviedri aumaļām plūda pa burvja seju, izska­lodami pelnos vadziņas, zem kurām kļuva redzama sar­kana, apdegusi miesa.

- Padodies, Torak, viņš elsa. Viss ir beidzies! Iegaudojās Vilks.

"Neradījumi ir projām," tas kauca.

- Viņš ir tālu, Tenriss sacīja, paceldams harpūnu.

- Viņš tev vairs nepalīdzēs.

- Ir jau palīdzējis pietiekami, teica Toraks. Tenriss nosprauslājās.

- Tu esi palicis viens, puisīt. Tavi draugi vairs nešaus, lai netrāpītu tev.

Toraks neatbildēja. Viņam bija jāsaņem visi spēki tikai tāpēc, lai noturētos kājās.

- Padodies, Torak, mudināja skanīgā, spēcīgā balss.

- Tu esi cīnījies braši, taču nu ir pienācis laiks atdot savu spēku kādam, kas zina, kā to izmantot.

Toraks pameta skatienu pār plecu. Austrumu vējš bija pieņēmies spēkā un izklīdinājis miglu. Sudrabainas gais­mas stari ņirbēja pār Jūru.

- Es to nokārtošu ātri, teica Tenriss. Es apsolu. Tālu lejā Toraks redzēja nemierīgo, vizošo Jūru. Viņš

juta, kā no Meža atnākušais vējš glāsta seju; viņš domāja par Vilku, Renu un Finkedīnu, par visām ģintīm, kuras viņam vēl nebija nācies sastapt. Ja viņš ļautu Tenrisam atņemt viņa spēku ja ļautu dvēseļēdājam kļūt par garagājēju neviens no viņiem vairs nebūtu drošībā.

- Tev nav citas izejas, dvēseļēdājs murmināja. Tu to zini.

Toraks izvingrināja plecus un sastapās ar dedzīgu, dzeltenpelēku skatienu.

Tenriss par vēlu atskārta, kas viņam padomā, un burvja acis neticībā iepletās.

- Izeja ir vienmēr, Toraks sacīja un atmuguriski me­tās lejā no Stāvās klints.