Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

trīsdesmitā nodala

Toraks pamodās no tā, ka Vilks laizīja viņam degunu.

Zēns bija pārāk noguris, lai spētu atvērt acis. Tā vietā viņš iekārtojās vēl ērtāk un paslēpa seju Vilka kažokā. Viņš jutās brīnišķīgi siltumā un drošībā, un visapkārt valdīja tāds klusums. Neviena putna. Nekāda vēja. Tikai Jūras nopūtas un viņa sirds, kas pukstēja blakus barabrāļa sirdij.

Vilks nemitējās laizīt.

Toraks neskaidri atminējās, kā bija ticis krastā. Vilks bija viņu nogāzis atmuguriski smiltīs un, neprātīgi laizī­dams, piespiedis tur gulēt. Pēc tam abi savijās kopā un ieslīga miegā…

Laizīšana pārauga piesardzīgos kodienos. Tai sekoja nepacietīga dunka ar purnu zem Toraka zoda. Mosties!

Viņš atvēra acis.

Zem vaiga gurkstošas smiltis; Vilka ūsas kutina viņa plakstus. Un vairāk nekā. Migla bija tik bieza, ka zēns nespēja atšķirt Jūru no debesīm.

Cik ilgi viņš gulējis?

Zāles!

Ar strauji pukstošu sirdi Toraks pieslējās sēdus. Kur viņš atrodas? Kur ir Tenriss? Ir jau saulgriežu vakars vai viņi būtu nokavējuši? Migla aizsedza sauli. Viņš neko nesaprata.

Toraks piecēlās, un asinis viņam šalca ausīs. Viņš bija stīvs, un visas malas sāpēja. Slāpes dedzināja rīkli.

Kaut kur netālu bija saklausāma ūdens čala. Zēns maldījās caur miglu, kamēr paklupa seklā tērcē ar zālai­niem krastiem. Viņš nometās ceļos un smēla ar plauks­tām smilšainu ūdeni.

Vilks bez trokšņa tecēja nopakaļ pa smiltīm. Joprojām nometies ceļos, Toraks noglaudīja drauga skaustu un iz­justi pateicās.

Vilks paluncināja asti un nolaizīja Torakam mutes kaktiņu. Mans barabrālis.

Juzdamies mazliet labāk, puisis piecēlās kājās un pa­skatījās apkārt. Tālāk par trim soļiem joprojām nekas nebija redzams, taču smiltis šķita pazīstamas. Baltas, sa­jaukušās ar rupjām gliemežvāku drumslām. Varbūt viņš bija tuvāk Roņu apmetnei, nekā uzdrošinājās cerēt…

Pa labi Toraks dzirdēja šļakstāmies Jūru. Viņš aizmeimuroja pāri pludmalei un pēkšņi viņa priekšā no miglas iznira bērzi un akmeņu krāvums. Toraks skrēja uz priekšu.

Aiz muguras dobji un brīdinoši ierūcās Vilks.

Toraks pagriezās.

Vilks stāvēja ar noliektu galvu un atņirgtiem zo­biem.

Izvilcis nazi, Toraks nometās zemē un, pa pusei ņur­dēdams, pa pusei smilkstēdams, jautāja: "Kas tur ir?"

Dzīvnieks ierūcās skaļāk. Spalva uz viņa skausta sa­slējās gaisā.

Toraks juta, ka viņam pašam uz pakauša mati ceļas stāvus. Un tomēr neko aizdomīgu viņš nespēja saskatīt. Priekšā, bērzu birzī, valdīja pilnīgs miers.

"Man jāiet," viņš teica Vilkam.

Vilks vēlreiz ierūcās, aicinādams draugu atpakaļ.

Toraks Vilka brīdinājumus allaž tika ņēmis vērā, un šķita aplam tagad rīkoties pretēji. Taču viņam vajadzēja atrast Tenrisu. "Man jāiet," viņš atkārtoja. "Lūdzu! Nāc man Ildzi!"

Torakam par izbailēm, Vilks ņurdēdams kāpās atpa­kaļ. Pilns ļaunu nojautu, zēns piecēlās un iegāja birzī viens pats.

Viņš bija ticis tajā līdz vidum, kad viņa delmu satvēra stingra roka.

- Redz, kur tu esi! iesaucās Tenriss. Paldies Jūrasmātei, tu esi dzīvs!

Toraks pameta skatienu pār plecu taču Vilks bija aizgājis.

- Mēs domājām, ka tu esi noslīcis, burvis stāstīja,

vilkdams vinu caur bērzu audzi.

- Tu mani nobiedēji, Toraks sacīja.

- Piedod, Tenriss atvainojās. Nāc, iesim! Laika atlicis maz, mums jātiek augšā Stāvajā klintī.

- Vai tev vēl ir selika sakne? zēns jautāja, kamēr viņi skrēja pāri pludmalei.

- Jā, protams!

- Un Beils? Vai viņš tika malā?

- Jā, ar viņu viss ir kārtībā, viņš sargā viss ir kār­tībā.

Toraks apstājās.

- Ko sargā?

Vīrieša seja sadrūma.

- Vina ir slima, Torak. Mums nācās vinu ieslodzīt.

- Kas? puisis jautāja. Kas ir slima?

- Tam nav nozīmes, Tenriss atbildēja. Nāc, mēs izniekojam laiku.

- Kas ir slima? Toraks uzstāja. Taču sirdī viņš to jau zināja.

- Torak…

- Tā ir Rena, vai ne? Tenris, lūdzu! Man viņa jāredz!

Burvis nopūtās.

- Bet tikai ātri.

Viņš skriešus aizveda Toraku cauri tukšajai Roņu ap­metnei līdz alai pludmales galā, kur savas vientuļās die­nas ieslodzījumā bija vadījis vīrs, kurš nomedīja vali.

- Mēs meiteni nometinājām turpat, kur agrāk turējām slimniekus, Tenriss paskaidroja, kad abi tuvojās alai.

Alas ieeja bija cieši noslēgta ar smagām durvīm, kas bija pagatavotas no vaļa kauliem, kurus sedza roņādas. Pie tām ar harpūnu rokā sardzē stāvēja Beils. Kad Roņu puisis ieraudzīja Toraku, viņa seja atdzīvojās. Ne vārda neteicis, Toraks pastūma viņu malā.

Pa spraugu starp durvīm un alas sienu viņš redzēja, kā Rena soļo šurpu turpu. Alā bija pārāk tumšs, lai viņu skaidri saskatītu, taču bija labi redzami viņas izspūru šie mati, negantā sejas izteiksme un krevele plaukstas virspusē. Smags aukstums kā akmens uzgūlās Toraka sirdij.

Kad Rena ieraudzīja draugu, viņas seja noskaidrojās.

- Torak! Ak, paldies Garam! Tagad ātri dabū mani no šejienes ārā!

- Rena, es nevaru, viņš teica. Tu esi slima.

Meitene palika stāvam ar atvērtu muti.

- Bet tu taču viņiem netici, vai ne? Skaidrs, ka es neesmu slima.

Tenriss no aizmugures uzlika roku Torakam uz pleca.

- Viņi visi tā saka, burvis pusbalsī murmināja. Taču neuztraucies, Beils viņu pieskatīs. Es esmu apsolījis, ka badu viņa necietīs.

Ieraudzījusi burvi, Rena parāvās atpakaļ.

- Aizvācies no manis!

- Es neesmu slima, viņa teica Torakam.

- Tenrisam taisnība, Beils sacīja, satvēris harpūnu tik cieši, ka pirkstu kauliņi bija kļuvuši balti. Ar manu brāli bija tāpat.

- Rena, Toraks teica, uzlicis abas rokas uz roņādas durvīm. Es atnesīšu tev zāles, es apsolu. Es dabūšu…

- Man nav vajadzīgas zāles, viņa nospļāvās. Kāpēc tu man netici?

Rena norādīja uz burvi.

- Tas ir viņš! Viņš ir dvēseļēdājs!

- Uz beigām viņi tur aizdomās visus, sacīja Beils

- Kāpēc tu negribi man ticēt!? Rena auroja. Pasaki viņam, lai parāda savu zīmi! Liec, lai parāda tetovējumu! Viņš ir dvēseļēdājs!

Tenriss pieskārās Toraka rokai.

- Torak, mums jāiet vai arī būs par vēlu, lai palīdzētu gan viņai, gan arī visiem pārējiem.

- Nē! Torak, neej! meitene iesaucās. Viņš tevi no­galinās! Torak!

Viņa triecās pret durvīm.

Beils atbalstīja tās ar plecu.

- Ej, viņš teica Torakam. Es parūpēšos, lai viņa sevi nesavaino.

- Tu izveseļosies, Toraks sacīja. Es apsolu! Tev kļūs labāk.

- Torak! Rena ārdījās. Nāc atpakaļ!

Viņas kliedzieniem skanot ausīs, Toraks sekoja Tenrisam miglā.

- Ātrāk, Roņu burvis mudināja. Saulgrieži ir tuvu, es to jūtu.

Rēnas kliedzieniem nokļūstot aiz muguras, viņi devās augšup pa taku. Drīz vien vienīgais, ko Toraks dzirdēja, bija viņa paša elpa un strautiņu urdzēšana klintīs. Viņu nomāca nelāga sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. īsā laikā starp dažiem sirdspukstiem viņš nebija ņēmis vērā ne Vilka, ne Rēnas brīdinājumus.

Aiz muguras atskanēja nagu dipoņa.

Viņš pagriezās. Vilks?

Mutuļojošajā baltumā nekas nebija redzams izņemot Tenrisu, kurš viņam priekšā pazuda miglā.

- Tenris! Toraks uzsauca. Pagaidi mani!

Nagu dipoņa pastiprinājās un uz takas izsteidzās mazs, kuprains augums. Tas nebija Vilks. Tas bija toko­rots.

Toraks metās uz priekšu.

- Tenris! Uzmanies! Tokorots!

Cauri Toraka galvai pēkšņi izskrēja sāpes, un viņam pretim drāzās klintis.

Toraks ar joni pamodās.

Viņa galva pulsēja un pleci smeldza. Kāds viņam bija novilcis kamzoli un noguldījis viņu uz aukstas akmens plāksnes. Kāds bija sasējis viņa plaukstu locītavas, rokas atliecis virs galvas un aizkabinājis aiz klintsradzes. Virves bija savilktas cieši, no tām nebija iespējams atsvabināties, taču, ja atspertos ar papēžiem, varbūt varētu noāķēt ro­kas un…

Kāds sagrāba Toraka potītes un pavilka viņu atpakaļ. Kāds ar asiem nagiem un nazi. Kad puisis mēģināja spār­dīties, naža smaile iespiedās viņa lielā.

Visapkārt virpuļoja zila, ar ugunskura dūmiem sajaukusies migla. Viņš dzirdēja uguns sprakstēšanu un saoda kadiķu aso smaržu. Jūra nebija dzirdama. Droši vien viņš atradās augstu klintīs.

Pie Toraka kājām ar lapām notetovētā sejā nikni vī­dēja dēmoniskas acis.

Bailes pārklāja zēnu kā vēl viena āda. Viņš bija uz Stāvās klints izstiepts uz altārakmens, un viņu sargāja tokorots.

No dūmiem iznira vēl viens tokorots. Tā bija meitene ar pinkainiem matiem, kas sniedzās līdz ceļgaliem, un kokainiem locekļiem, kurus klāja zilumi. Viņas garie, dzeltenie roku un kāju nagi bija noslīpēti smaili.

Tā klusēdama pārliecās pāri Torakam, viņas taukainās sprogas pārslīdēja pār gūstekņa vēderu, un viņš sarāvās. Radījums ar kaulainiem pirkstiem no maksts, kas karājās Torakam pie sāniem, izvilka tēva doto nazi.

- Ko tu vēlies? zēns čukstēja.

Klusēdama tā pacēla nazi abās rokās.

- Ko tu gribi?

Klusēdama viņa pielika auksto slāņakmens asmeni Torakam pie krūtīm.

Maiga šķindoņa miglā un abi tokoroti pieplaka ze­mei.

Miglā pavīdēja kāds stāvs. Tam tuvojoties, ar katru soli alku knābju žvadzēšana pie viņa jostas kļuva dzir­damāka.

Toraks jutās tā, it kā kristu no liela augstuma. Visa šī laipnība un lēnprātība… Viss izrādījās meli. Vilkam bija taisnība. Un Rēnai bija taisnība. Un viņš bija kļūdījies, kļūdījies un vēlreiz kļūdījies.

Roņu burvis bija novilcis kamzoli, un skatienam pa­vērās kalsns, muskuļots augums, kuram visa kreisā puse bija briesmīgi apdegusi. Viņa rokas bija notrieptas ar pel­niem, kas paslēpa ģints piederības zīmes. Arī burvja seju klāja pelnu kārta it kā viņš gatavotos sērot par kādu mirušo, ar pieaugošām bailēm nodomāja Toraks. Vīrietim nebija nekādu amuletu, izņemot kaut kādu sarkanu, sa­čokurojušos augu grīsti, kas karājās siksniņā viņam ap kaklu, un uz kailajām krūtīm sirds apvidū tam rotājās tikai viens gluži melns tetovējums. Trīsžuburains žebēr­klis dvēseļu medībām. Dvēseļēdāju zīme.

- Tu, Toraks izdvesa. Dvēseļēdājs.

- Viens no septiņiem, puisīt.

Vienīgi burvja balss nebija mainījusies. Tā vēl aizvien bija valdzinoša joprojām mierīga un spēkpilna kā Jūra saules pielietā dienā.

- Taču ar tavu palīdzību, viņš klusi teica, es pacelšos pāri visiem. Es kļūšu varenākais no viņiem.

Toraks lēni papurināja galvu.

- Es tev nepalīdzēšu.

Tenriss pasmaidīja.

- Tev nav izvēles.

Pagriezis galvu, burvis norēja pavēli tokorotiem; viņa balss pēkšņi bija kļuvusi griezīga un cietsirdīga.

Puika metās atnest smagu grozu gandrīz tikpat lielu kā viņš pats, bet meitene steidzās uz vietu, kur netālu no altāra beidzās taka. Toraks redzēja, ka viņa no takas malās augošajiem kokiem pār to ceļ zaru sienu.

Tokorotu puika nebija paspējis pietiekami cieši sasiet Toraka potītes. Ja varētu novērst burvja uzmanību ar sarunām, droši vien tās varētu atsvabināt. Un varbūt, ja sasauktu Vilku…

Bet ko tālāk? Tenriss blakus ugunskuram pa tvērie­nam bija nolicis žebērkli un harpūnu, un abiem tokorotiem pie jostas karājās naži. Trīs pret vienu. Pret tādu pārsvaru būtu bezspēcīgs pat Vilks.

- Draugi tev nepalīdzēs, Tenriss sacīja, it kā izlasījis viņa domas. Viens no viņiem sargā otru. Vai tev nešķiet, ka tas kaut kādā ziņā ir skaisti?

No groza burvis izņēma dažus baltus, smailus priekš­metus un sāka tos izvietot ap altārakmeni. Šoreiz izska­tījās, ka viņš nevairās uzkāpt uz sudrabotajām līnijām, kas bija iegravētas klintī.

Lai iegūtu laiku pārdomām, Torakam vajadzēja likt Tenrisam runāt.

- Sērga, viņš teica. To uzsūtīji tu.

- Es to neuzsūtīju, burvis sacīja, dažus soļus atkāpda­mies, lai novērtētu savu veikumu. Es to radīju. Maniem tokorotiem piemīt dēmoniska prasme iekļūt mitekļos. Un man… Nūja, man varen labi padodas indēšana.

- Bet kādēļ?

- Tā ir šā stāsta aizraujošākā daļa, Tenriss klās­tīja, pabeidzis rosīties. Kad es visu pirms trim vasarām uzsāku, man nebija ne jausmas, kā to izmantot; zināju vienīgi, ka man nepieciešams ierocis.

Viņš papurināja galvu.

- Dažreiz pat es nevaru zināt visu, kas sagaidāms nā­kotnē.

Torakam kļuva nelabi.

- Tātad Beila mazais brālītis…

Tenriss paraustīja plecus.

- Man taču vajadzēja uzzināt, kas notiks.

- Un šovasar? Ģintis. Kāpēc?

Roņu burvis pacēla galvu, un viņa pelēkās acis spī­dēja.

- Lai izsvēpētu no migas tevi. Lai uzzinātu, uz ko tu esi spējīgs.

Tātad Finkedīnam galu galā izrādījās taisnība.

- Un man tas izdevās, burvis teica, kaut gan ne gluži tā, kā biju gaidījis. Redzi, es nezināju, kas tu esi. Zināju tikai to, ka Mežā kāds ir apveltīts ar spēku. Es lēsu lai kas viņš arī būtu, šis cilvēks noteikti veiks varenas burvestības, lai atsvabinātu savus ļaudis no sērgas.

Tenriss savilka lūpas murskulī.

- Bet ko dari tu? Tu ierodies pie manis pie manis\ Un lūdz, lai es pagatavoju zāles! Nu, kas to būtu domājis!

- Un zāles? Toraks jautāja. Vai arī tā ir blēdība?

Tenriss nosprauslājās. No dozes, kura karājās viņam

pie sāniem, burvis sadabūja selika sakni un iesvieda to ugunī.

- Nekādu zāļu nav, viņš atbildēja. Es tevi piemā­nīju.

Ugunskurs uzliesmoja purpursarkanā mirdzumā. Abi tokoroti pienāca tuvāk un savaldzināti tajā noraudzījās.

Tenriss uz viņiem nicīgi paskatījās.

- Dažreiz būt par burvi ir pat pārāk viegli, viņš teica. Pietiek vien ar dažām krāsainām uguntiņām.

Tenriss tik mežonīgi iespēra meitenei, ka tā aizlidoja pa gaisu. Viņa šņākdama aizbēga atpakaļ pie iesāktā zaru krāvuma.

Toraks vīlies noskatījās, kā otrs tokorots steidzas atpa­kaļ, lai ciešāk savilktu saites ap viņa potītēm. Gūsteknis asi iespēra. Tokorots ar nazi iedūra Torakam lielā, lai viņš paliktu mierīgs.

- Un nu, kad tu esi mani izkvēpinājis, kas notiks turp­māk? zēns jautāja Tenrisam.

Burvis veltīja Torakam skatienu, un viņa seja, pēc kaut kā ilgodamās, raustījās kā sāpēs.

- Kad uzzināju, ko tu sevī slēp, es nespēju tam noticēt. Ka zēnam var būt tāds spēks. Spēks, kas spēj pakļaut medniekus un iedzīt slazdā medījumu. Spēks, ar kura palīdzību iespējams valdīt pār ģintīm.

Viņš papurināja galvu.

- Kāda izšķērdība!

Burvis pieliecās Torakam tuvāk, un gūsteknis saoda pelnu aso smaržu.

- Drīz, Tenriss murmināja, šis spēks piederēs man. Es paņemšu to sev un kļūšu par garagājēju. Es būšu va­renākais burvis, kāds jebkad dzīvojis…

- Kā tu esi iecerējis to dabūt? zēns aizsmacis jautāja. Ko tu gatavojies darīt?

- Saulgrieži, Tenriss dvašoja. Vislabvēlīgākā nakts burvestībām, turklāt šajā naktī tu esi piedzimis. Ak, tas ir lieliski! Visas zīmes uz to norāda, viss man liek to darīt!

Viņš izstiepa roku un maigi atglauda matu cirtu no Toraka pieres.

- Vai atminies, ko es tev stāstīju par saulgriežu nakti? Tā ir pārmaiņu nakts.

Toraks mēģināja norīt siekalas, taču mute bija izkal­tusi.

- Koks salapo, purpināja Roņu burvis, zēns kļūst par vīru.

Tenriss noliecās, un karsta elpa apdedzināja Toraka vaigu, kad burvis čukstēja zēnam ausī:

- Es esmu iecerējis apēst tavu sirdi.