Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

DIVPADSMITĀ NODALA

Auklēdama apsaitēto roku, Rena pārjautāja: To­korots? Kas tas tāds ir?

Ne jau te, noburkšķēja Seiuna.

Klusēdama viņa devās cauri nometnei. Kaut gan burve bija salikusi kā vēja aizlauzts koks, viņa, ar nūju aizvāk­dama no ceļa šķēršļus, pārvietojās apbrīnojami ātri: ga­rām cilvēkiem, kuri darbojās kūpinātavās, garām Aizbild­ņa klintij, līdz abas nonāca aizā. Viņa neskatījās atpakaļ. Veča gluži vienkārši zināja, ka Rena viņai seko.

Norijusi aizkaitinājumu, Rena turpināja iet. Cilvēki viņu pavadīja ar piesardzīgiem skatieniem, ar kādiem pa­rasti lūkojas uz burvi. Tie Renu arvien vairāk sāka uzskatīt par pilntiesīgu Seiunas mācekli. Viņa to nevarēja ciest.

Pagājušas trīs dienas kopš sērgas sākuma, un pa šo laiku bija saslimuši vēl četri Kraukļi. Lai novērstu to, ka tie nodara pāri sev vai citiem, Finkedīnam nācās būt skar­bam un vājiniekus ieslēgt alā upes pretējā krastā sarga pastāvīgā uzraudzībā.

Rena gaisā sajuta bailes. Tās bija redzamas cilvēku acīs. Vai es būšu nākamais? Vai nākamais būsi tu?

Meitenei bija briesmīgi bail, ka kodums viņas rokā nozīmē to, ka nākamā varētu būt vina. Viņai ar kādu gribējās parunāt, lai tas pateiktu, ka viņa kļūdās. Taču Seiuna bija aizliegusi par to runāt.

Kādreiz tas Renu nebūtu atturējis viņa pretojās burvei visu mūžu un neredzēja iemeslu to nedarīt arī tagad. Taču nebija vairs neviena, ar ko dalīties noslēpu­mos. Oslaks bija pagalam, Vedna atgriezusies dzimtajā Vītolu ģintī, bet Toraks pazudis.

Toraks. Draugs bija aizgājis pirms divām dienām, un, iedomājoties par viņu, Rena kļuva nevaldāmi nikna. Tas vairs nav nekāds draugs. Draugi neaizbēg, nepateikuši ne vārda, atstādami tikai akmeni apzīmētu oli.

Lai aizdzītu nepatīkamās izjūtas, viņa katru dienu gāja medībās, un, tā kā Rena bija laba medniece, Finkedīns viņai to labprāt ļāva. Medību gaitās viņa tika sakosta. Un tātad zināmā mērā tā bija arī Toraka vaina.

Torīt atgadījās, lūk, kas. Viņa piecēlās rītausmā un cauri dūmakainajam Mežam devās uz lazdu biezokni ielejas dienvidaustrumos, kur bija izlikusi dažus slazdus.

Kad viņa sasniedza krūmāju, izskatījās, ka tajos ne­viens nav iekritis. Taču tad biezoknī atskanēja lapu ča­boņa.

Tieši tobrīd viņa aizmirsa pirmo no likumiem, kurus Finkedīns viņai jelkad bija mācījis, un, iepriekš nepaska­tījusies, iebāza biežņā roku.

Sāpes bija briesmīgas. Meitenes kliedziens satricināja Mežu un lika uzspurgt gaisā meža baložiem.

Gaudodama viņa rāva ārā roku, taču tas, kas tajā bija iekodies, turēja to cieši. Viņa nevarēja redzēt, kas tas ir, jo lapas bija pārāk blīvas, un arī nespēja uzbrucēju nokratīt. Rena izvilka nazi un uz labu laimi dūra, tad šausmās atsprāga atpakaļ. Tā nebija čūska vai zebiekste, tas bija bērns. Uz mirkli viņa pamanīja netīrajā ērkulī spīdam acis; asi, brūni zobi bija dziļi iekodušies viņas plaukstā.

Meitene pacēla nazi, lai aizstāvētos, un radījums, uz­metis viņai skatienu, kas bija pilns acīmredzamas ļaun­prātības, palaida vaļā viņas roku un iešņācās iešņācās kā nikna āmrija un pazuda krūmos.

Tobrīd, turēdami gatavībā cirvjus, pieskrēja Tulls un Finkedīns.

Rena pati nesaprata, kāpēc nepastāstīja viņiem, kas noticis īstenībā, bet noslēpa roku aiz muguras un noklu­sēja par šausminošo atgadījumu.

- Cik muļķīgi no manas puses, ka vispirms nepaska­tījos! Labi, ka tā bija tikai zebiekste.

Tulls jutās atvieglots, ka nav noticis kas ļaunāks, un devās atpakaļ uz nometni. Finkedīns uzmeta meitenei vērtējošu skatienu, kuru tā klusēdama izturēja.

- Kas tas bija? viņa tagad jautāja Kraukļu burvei, kura stāvēja aizā divdesmit soļus tālāk.

Rena nemierīgi paskatījās apkārt. Viņai aiza nepatika, tajā viņa iegriezās reti un nelabprāt, pat ja bija vaja­dzība.

Lai gan bija pusdienlaiks, aizā valdīja pustumsa. Tur vienmēr bija krēsla, jo tās draudīgās sienas aizsedza sud­rabotās debesis. Platupei aiza nepatika vēl vairāk kā Rē­nai. Tā dusmīgi dārdēja pāri klintsbluķu jūklim.

Meitene nodrebinājās. Šajā vietā no mugurpuses gluži nedzirdami varētu pielavīties tokorots…

- Tokorots, viņa lēkādama murmināja. Bet kas tas ir?

Seiuna neatbildēja. Apsēdusies uz cietas, sarkanas ze­mes laukumiņa upes malā, viņa pārvilka tuniku kaulai­najiem ceļiem. Viņas kājas bija basas, un to nagi brūni un līki.

Kādreiz Toraks bija Rēnai teicis, ka Seiuna viņam at­gādina kraukli:

- Vecs krauklis, kuram vairs nav nekādu jūtu.

Rēnai šķita, ka burve vairāk līdzinās saules izkvel-

dētas zemes pikai izkaltušai un ļoti, ļoti cietai. Taču par jūtām Torakam bija taisnība. Rena pazina Kraukļu burvi visu savu mūžu, taču nekad nebija redzējusi viņu smaidām.

- Kāpēc man būtu tev jāstāsta par tokorotu? spalgi ķērkdama, jautāja Seiuna. To tu gribi zināt, taču bur­vestības mācīties atsakies.

- Man nepatīk burvestības, atcirta Rena.

- Taču tev tās labi padodas. Tu jau laikus zini, kas var atgadīties.

- Man labi padodas arī medības, taču tu…

- Medījot tu sevi iznieko, viņu pārtrauca Seiuna, un bēdz no sava likteņa. Tu negribi kļūt par burvi.

Rena dziļi ievilka elpu un savaldījās. Strīdēties ar Sei­unu bija tas pats, kas censties saskaldīt kramu ar spal­viņu. Turklāt viņas teiktajā varēja būt zināma daļa tais­nības.

Meitene izlēma paciesties, līdz dabūs vajadzīgās ziņas.

- Pastāsti man par tokorotu, viņa lūdza.

Tokorots, sāka stāstīt Seiuna, ir bērns, kas audzi­nāts viens pats tumsā, lai kļūtu par mājvietu ļaunajam garam.

Kamēr viņa runāja, krēsla sabiezēja vēl vairāk un, ka­pādams sarkano zemi, sāka smidzināt lietus.

- Tokorots, turpināja burve, nepazīst ne laba, ne ļauna. Tas nezina, kas ir pareizi un kas nepareizi. Viņam nepiemīt žēlsirdība, jo tokorots ir mācīts ienīst pasauli. Tas klausa tikai savam radītājam.

Burve skatījās melnajā, mutuļojošajā ūdenī.

- Tas ir radījums, no kura Mežā jābaidās gandrīz vis­vairāk. Savā mūžā es nevienu tādu neesmu sastapusi.

Rena skatījās uz savu sakosto roku. Zem māllēpju un zirnekļa tīklu dziednieciskās kompreses, kuru bija uzli­kusi Seiuna, ievainojums sāpīgi pulsēja.

- Tu teici "radītājam". Ko tu ar to domā?

Seiunas putna nagiem līdzīgie pirksti sažņaudza kūju.

- Radītājs ir sagūstījis bērnu, noķēris ļauno garu un iemānījis to jaunajā ķermenī.

Rena papurināja galvu.

- Kāpēc es nekad agrāk par to neesmu dzirdējusi?

- Mūsdienās ļoti nedaudzi cilvēki zina par tokorotu, atbildēja burve, un vēl mazāk ļaužu par to runā. Starp citu, viņa piešķīra savai balsij dzēlīgu pieskaņu, tu ne­gribi mācīties burvestības. Vai varbūt esi pārdomājusi?

Meitene pietvīka.

- Kā to var radīt?

Viņai par pārsteigumu, bezlūpainās mutes kaktiņi saraucās uz leju atzinīgā grimasē.

- Tu vēlies piekļūt saknēm, tas ir labi. Tā rīkojas bur­vji.

Rena stāvēja klusēdama.

Seiuna zemē ievilka zīmi, kuru meitene nevarēja re­dzēt.

- Tumšā tokorotu radīšanas māksla ir sen pazaudēta. Vismaz tā mēs domājām. Taču patlaban izskatās, ka kāds to ir apguvis no jauna.

Viņa paņēma nost roku, un Rena ieraudzīja trīsžuburaino dvēseļēdāju zīmi.

Viņa to jau pa pusei bija gaidījusi, taču, kad aizdomas apstiprinājās, meitene jutās satriekta.

- Bet kā tos rada? viņa jautāja balsī, kas Platupes rēkoņā bija tikko sadzirdama.

Seiuna nolika zodu uz ceļiem un vērās ūdenī, un Rena sekoja viņas skatienam tālāk, arvien tālāk līdz pat upes drūmajai lejtecei.

- Vispirms, sacīja burve, tiek sagūstīts bērns. Varbūt tas ir noklīdis, kamēr tā tuvinieki uz mirkli novērsušies. Radinieki meklē, domādami, ka bērns noklīdis Mežā. Tie viņu neatrod. Tie sēro, jo domā, ka bērns ir pazudis vai arī to aiznesis lūsis vai lācis.

Rena pamāja ar galvu. Viņa pazina cilvēkus, kuri bija šādā veidā pazaudējuši bērnus, ikvienam bija zināmi šādi gadījumi un viņai šo ļaužu bija bezgala žēl. Arī Rena bija zaudējusi tuvu cilvēku. Kad pazuda viņas tēvs, tā līķi atrada tikai pēc pieciem mēnešiem. Viņai tolaik bija septiņas vasaras. Meitene atcerējās neziņas mokas.

- Bērnam būtu labāk, drūmi teica Seiuna, ja tas patiešām būtu kritis par laupījumu lācim. Tas ir labāk, nekā tikt pataisītam par tokorotu.

Rena sarauca uzacis.

- Kāpēc? Vismaz tas paliek dzīvs.

- Dzīvs? kaulainie pirksti sažņaudzās. Mēnešiem tumsā. No aukstuma pamiris. Vienīgā pārtika mēslos izvārtīta, pūstoša sikspārņu gaļa. Un vissliktākais pil­nīgi viens. Kamēr aizmirst mātes glāstus, kamēr aizmirst pat savu vārdu.

Rena sajuta stindzinošu ļaunuma pieskārienu.

- Tad, turpināja Seiuna, kad no bērna palikusi pāri tukša čaula, tikai tad tokorota radītājs aicina ļauno garu un iemāna to saimnieka ķermenī.

- Tu domā bērna ķermenī, murmināja Rena. Tas taču joprojām ir bērns.

- Tas ir saimnieks, sāji sacīja Seiuna. Viņa dvēseles uz mūžīgiem laikiem nonāk ļaunā gara verdzībā.

- Bet…

- Kāpēc tu par to šaubies? jautāja burve.

- Tāpēc, ka tas joprojām ir bērns, un varbūt viņu var izpestīt…

- Muļķe! Nekad neļauj savā ceļā nostāties žēlsirdī­bai! Un tagad pastāsti man. Kas ir ļaunais gars? Ātri! Stāsti!

Nu bija pienākusi Rēnas kārta pukoties.

- Tas visiem labi zināms. Kāpēc tu gribi, lai es to saku?

- Nestrīdies, skuķi, dari, ko liek!

Rena nopūtās.

- Ļaunais gars, viņa teica, iemiesojas, ja kāds no­mirst un tā dvēseles neturas kopā, un tāpēc pazūd ģints dvēsele. Ar atlikušo paša dvēseli un pasaules dvēseli tam vairs nav ģints piederības izjūtas, tāpēc tas neprot atšķirt labu no ļauna. Tas ienīst dzīvos.

Viņa aprāvās, jo atcerējās atgadījumu pagājušajā ru­denī, kad bija ieskatījusies ļaunā gara acīs, kurās redzēja vienīgi svelošu, trakojošu naidu.

- Tas vēlas iznīcināt visu dzīvo, meitene turpināja drebošā balsī. Vienīgi iznīcināt.

Burve uzsita ar nūju pa zemi un izgrūda ķērcienu, kas skanēja gandrīz kā smiekli.

- Labi! Labi!

Viņa paliecās uz priekšu, un Rena uz Seiunas deni­ņiem pamanīja pulsējošu vēnu.

- Tu tikko aprakstīji tokorotu. Tas gan izskatās lī­dzīgs bērnam, taču nepievilies! Tas ir tikai ķermenis. Nešķīstenis tur iekšā ir uzvarējis. Bērna dvēseles ir ap­glabātas pārāk dziļi, lai kādreiz spētu izbēgt.

Rena apkampa savus plecus.

- Kā kaut ko tādu bērnam var nodarīt?

Burve paraustīja plecus, it kā ļaunuma pastāvēšana būtu tik dabiska parādība, ka neprasītu izskaidrojumu.

- Un kādām vajadzībām tokorots ir domāts? jautāja Rena. Kāpēc kādam tas nepieciešams?

- Lai pildītu pavēles. Lai ielavītos ļaužu mītnēs. Lai zagtu. Lai sakropļotu. Lai iebaidītu. Kā tu domā, kāpēc tad Finkedīns katru nakti norīko sardzi?

Rena noelsās.

- Tu domā tas šeit ir bijis?

- Kopš parādījās slimība. Mēs taču nevarējām iedo­māties, no kurienes tā radusies.

Rena apdomājās.

- Tātad tu domā, ka to izplata tokorots?

- Tokorots pilda sava radītāja pavēles.

- Dvēseļēdāji.

Seiuna pamāja ar galvu.

- Tokorots izplata sērgu pēc savu saimnieku pavēles kaut kādā veidā, par kuru mums nav ne jausmas.

Meitene brīdi klusēja. Pēc tam viņa teica:

- Man liekas, ka Toraks to redzēja. Pirms aiziešanas viņš centās mani brīdināt. Taču viņš nezināja, kas tas ir.

Renu satrieca jauns minējums.

- Vai tokorots nav viens?

- Ak, man šķiet, mēs varam par to nešaubīties.

Rena centās to apjēgt.

- Tad jau viens varbūt palicis šeit, bet kāds cits seko Torakam pa pēdām?

Seiuna izstaipīja rokas.

Pēkšņi Mežs Rēnai šķita pilns draudu.

- Bet kāpēc viņi izplata sērgu? Ko viņi grib?

- Es nezinu, atbildēja Seiuna.

Tas Renu izbiedēja visvairāk. Seiuna ir burve. Viņai jāzina viss.

Meitene drebēdama skatījās dārdošajā ūdenī. Viņa iedomājās Toraku virzāmies uz austrumiem; varbūt drau­gam sekoja pa pēdām kaut kas daudz ļaunāks, nekā viņš spēja iedomāties…

- Tu nevari viņu brīdināt, noskaldīja Seiuna. Par vēlu. Tu viņu nekad neatradīsi.

- Es zinu, galvu nepagriezdama, sacīja Rena.

Taču pie sevis viņa nodomāja: "Bet man vismaz jā­mēģina."