Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

VIENPADSMITĀ NODALA

Radījums ar lapoto seju nebija viens.

Blakus parādījās otrs. Tad vēl citi. Toraks bija ielenkts.

Kad tie bija izniruši no Meža, viņš redzēja: kaut gan šo būtņu sejas atgādināja Sekotāju, gan sievietes, gan vīrieši bija pieauguši un tiem nebija līku nagu.

To garie, brūnie mati ar meža zirgu astriem bija sasieti zirgastēs. Vīriem bārdas bija nokrāsotas zaļas kā sūnas, kas nokarājās no eglēm. Lūpas abiem dzimumiem bija noziestas tumšzaļas, taču vispārsteidzošākās bija lapas uz viņu sejām. Toraks pamanīja, ka tie ir zaļganbrūni tetovējumi: ozolu lapas sievietēm, bet akmeņozolu vī­riešiem. Tetovējumi radīja satraucošu šķietamību, it kā atnācēji skatītos no krūmiem, pat ja tie, kā patlaban, atradās klajā laukā.

Viņi staigāja basām kājām un valkāja stulpiņus līdz ceļiem un zāļu pinuma kamzoļus bez piedurknēm; tik uz­teicamu un mīkstu pinumu Toraks nekad nebija redzējis.

Visiem bija vareni, labi ieeļļoti loki, un katrā uzvilktajā lokā bija pa zaļai slānekļa bultai ar dzeņa spalvu spārniņiem. Visas bultas bija notēmētas uz Toraku.

Apliecinādams savus labos nodomus, viņš nekavējās piespiest plaukstas sirdij.

Bultas palika, kur bijušas.

- Vai jūs esat no Dziļā meža? zēns aizsmakušā balsī minēja. Ar kaut ko viņi no Sekotāja atšķīrās. Toraks juta mežonību un draudus, nevis ļaunprātību.

- Un tu, teica sieviete, kas viņu pirms brīža bija uzrunājusi, tu esi sasniedzis tā robežu, un tev jāgriežas atpakaļ.

- Es domāju, ka Dziļais mežs ir vairāk uz austru­miem…

- Tu maldies, tik aukstā balsī kā dziļš purva akacis sacīja sieviete.

Viņai bija šaura, neuzticīga seja un gaišbrūnas acis, kas atradās pārāk tuvu viena otrai; sieviete izskatījās ve­cāka par pārējiem. Toraks lēsa, ka viņa ir vadone.

- Tu esi sasniedzis īsteno mežu, viņa turpināja. Tālāk iet tu nedrīksti.

īstenais mežs? Par spīti visam, Toraks juta aizkaiti­nājumu. Kas noticis ar Mežu, kurā viņš izauga?

- Esmu ieradies ar miermīlīgiem nolūkiem, viņš teica, diezgan neveiksmīgi cenzdamies likt balsij skanēt draudzīgi. Mans vārds ir Toraks. Dziļajā mežā man ir asinsradinieki. Manas mātes Staltbriežu ģints un Ozolu ģints. Pie kādas ģints piederat jūs?

Sieviete izslējās.

- Pie Meža zirgiem, viņa lepni atbildēja, kā jau būsi pamanījis, ja vien tu nemelo.

- Es saku taisnību, teica Toraks.

- Pierādi!

Ar kvēlojošu seju Toraks aizgāja pēc savas ceļasomas, no kuras izņēma mātes dziedniecības augu ragu. Tas bija pagatavots no izdobta staltbrieža raga gabala, kuram pielāgots melnozola aizbāznis. Finkedīns bija licis to ne­vienam nerādīt, taču Toraks nekādus citus pierādījumus nevarēja iedomāties.

- Lūk, viņš parādīja ragu.

Vadone atlēca atpakaļ, it kā viņš to būtu nobiedējis.

- Noliec! viņa sauca. Mēs nepieskaramies sveši­niekiem un viņu lietām. Varbūt tu esi rēgs vai ļaunais gars!

- Piedodiet, puisis steigšus atvainojās. Es nolikšu to… šeit.

Viņš nolika ragu zemē, un vadone noliecās, lai to iz­pētītu. Toraks prātoja, ka pašiem Meža zirgiem ir vairāk kopīga ar viņu ģints aizbildni nekā to zirgastēm.

- Šis ir Staltbriežu izstrādājums, paziņoja vadone.

Viņas padotie pārsteigti kaut ko nomurmināja.

Paspērusi soli uz Toraka pusi, sieviete nopētīja viņa

seju.

- Par spīti ļaunumam, kuru tu esi nodarījis, tevī ir kaut kas no īstenā meža; taču tavi ģints piederības teto­vējumi mums nav pazīstami. Tu nedrīksti iet tālāk.

- Ko!? iesaucās Toraks. Bet man jāiet!

- Viņš nedrīkst ieiet īstenajā mežā, teica kāds no ģints locekļiem. Paskatieties, ko viņš izdarījis ar mežakuili!

- Un ar vītolu, piebilda cits. Redziet, kā tas guļ dubļos! Koks mirst, un neviens nespēj atvieglot tā cieša­nas.

- Kā gan var atvieglot koka ciešanas? sašuta Toraks.

Cauri tetovējumiem, kuros bija attēlotas lapas, viņā nikni raudzījās septiņi pāri gaišbrūnu acu.

- Tu esi ļoti slikti apgājies ar mūsu brāļiem, sacīja vadone. To taču tu nevari noliegt.

Toraks uzmeta skatienu sadragātajam vītolam un dub­ļainajam kuiļa ķermenim.

- Ņemiet tos sev, viņš teica.

- Ko, ko? samiegusi acis, noprasīja vadone.

- Paņemiet mežakuili un vītolu, sacīja Toraks. Es esmu viens, bet jūs septiņi. Jums tie vairāk vajadzīgi. Turklāt tādā veidā mēs varētu izbēgt no nelaimes.

Vadone svārstījās, it kā nojaustu viltību. Tad viņa pa­griezās pret saviem ļaudīm. Par pārsteigumu Torakam, viņa nerunāja, bet gan ar vienu roku izdarīja vairākas vieglas, tikko manāmas kustības.

Tūlīt pat četri vīri devās uz priekšu un, izvilkuši zaļa slānekļa nažus, ķērās klāt mežakuiļa liemenim. Ar apbrī­nojamu prasmi viņi to neticami ātri sadalīja, kopā ar ādu un iekšām iesaiņoja zāļu pinuma tīklos, kurus sadabūja no savām somām, un pārmeta nešļavu pār plecu.

- Mēs atgriezīsimies pēc koka, ar galvu pamādams uz vītolu un uzmetis nicīgu skatienu Torakam, sacīja viens no vīriem. Mēs ļausim tam atpūsties.

Tūlīt pat viņš kopā ar saviem trim biedriem izgaisa mežā.

No mežakuiļa nebija vairs ne miņas; palikuši bija tikai ilkņi, kurus viens no Meža zirgiem tagad nolika Torakam priekšā.

- Šie tev jāpatur, viņš bargi teica, kā atgādinājums par lielo ļaunumu, kuru tu nodarīji dzīvniekam. Ja tu būtu no īstenā meža, tev tie būtu jānēsā līdz kapa malai kā grēku nožēlniekam.

Puisis vērsās pie vadones:

- Es zinu, ka rīkojos nepareizi, taču es tā negribēju.

- Tam nav nekādas nozīmes.

Viņš dziļi ievilka elpu un mēģināja vēlreiz:

- Esmu šeit, jo mums vajadzīga jūsu palīdzība. Mežā plosās sērga…

- Mēs to zinām, viņu pārtrauca vadone.

- Tiešām? Vai slimība ir tikusi līdz šejienei?

Vadone izslēja zodu.

- īstenajā mežā nekādas sērgas nav. Mēs savas robežas apsargājam labi. Taču daudz ko mums izstāsta koki. Tie pateica par ļaunumu, kas apsēdis to sugasbrāļus rietu­mos. Koki pačukstēja, no kurienes tas nāk.

Toraks kļuva domīgs.

- Mēs domājam, ka vienam no jūsu burvjiem ir zā­les.

- Nekādu zāļu mums nav, sacīja vadone.

Puisim atkārās žoklis.

- Es zinu, ka esmu jūs saniknojis, viņš piesardzīgi bilda, un lūdzu piedošanu. Taču, ja zāļu nav jūsu ģintij, varbūt tās ir kādai citai…

- Nekādu zāļu mums nav! atcirta Meža zirgu vadone. Dziļajā mežā zāļu nav! Cilvēki no Ūdru ģints runā pā­rāk neapdomīgi. Viņi vienmēr ir pārsteidzīgi, tieši tāpat

kā vinu aizbildnis.

»

- Vai jūs tiešām nekādi nevarat palīdzēt? neticīgi jautāja Toraks. Ne jūs, ne arī kāds cits no Dziļā meža? Mirst cilvēki.

- Man žēl, sacīja vadone, kaut gan nemaz neizskatī­jās apbēdināta, taču es nespēju izmainīt patiesību. Tas, ko tu meklē, atrodas pie Jūras.

Zēns viņā vērīgi skatījās.

- Pie Jūras ?

- Tev jādodas uz rietumiem. Tā ziņo koki. Dodies uz rietumiem, līdz tālāk vairs netiec. Tur tu atradīsi mek­lēto.

- Kāpēc man būtu tev jātic? vaicāja Toraks. Tu tikai gribi tikt no manis vaļā.

Sievietes zaļā seja satumsa.

- Koki nekad nemelo. Ja tavās dvēselēs būtu aizķēries kaut kas vairāk par drumslu no īstenā meža, tu to sa­prastu. Taču tu nesaproti citādi nebūtu pastrādājis šādu ļaunprātību.

- Es negribēju nogalināt mežakuili, spurojās pretim Toraks, taču man nācās to darīt. Tas man uzbruka. Kāds to bija ievainojis un atstājis trakojam.

Atlikušie Meža zirgi šausmās iekliedzās.

- Tā ir briesmīga ļaundarība! iesaucās ģints vadone. Kā tu to vari pierādīt? Kā gan mēs to varējām nezināt, ja mežā pat zariņš nenokrīt, lai mēs to nedzirdētu?

Zēns pieliecās un pacēla šautru, kuru bija izvilcis no mežakuiļa sāniem. Tad viņš atcerējās par Meža zirgu ne­patiku pieskarties nepazīstamiem priekšmetiem un nolika to atpakaļ zemē.

Šādu iespaidu viņš nebija gaidījis. Vadone niknumā ņurdēja, starp tumšzaļajām lūpām atsegdama apbrīno­jami baltu zobu rindas.

- Tu uzdrošinies vainot mūs?

- Protams, ne, — sacīja Toraks.

Taču tad viņš ieraudzīja to, ko bija palaidis garām: pie sievietes jostas šūpojās saišķis tumšu koka bultu tieši tādas pašas kā tā, kas bija ievainojusi kuili.

- Ko tad tu vaino? prasīja vadone. Kādu citu Dziļā meža ģinti? Runā ātrāk, vai arī mirsi!

- Es nezinu, kliedza Toraks. Pareizāk sakot, es to redzēju, taču nezinu, kas tas ir! Es zinu tikai to, ka atradu šo bultu mežakuiļa sānos.

Par atvieglojumu zēnam, Meža zirgi nolaida stopus.

- Es viņu saucu par Sekotāju, viņš stāstīja. Seja tam ir tāda pati kā jūsējās nē, nē, es domāju notetovēta ar lapām, tikai mazāka kā bērnam, un vēl viņa rokām un kājām ir līki nagi.

Vadone atkāpās. Viņa saknieba zaļās lūpas, un seja zem lapu tetovējumiem nobālēja.

- Tev jāpazūd, viņa, smagi elpodama, teica. Ja mēģināsi spert kaut vienu soli īstenajā mežā, zvēru pie visiem kokiem, kas devuši man dzīvību, ka tas būs tavs pēdējais solis!

Toraks ielūkojās viņai acīs un ieraudzīja tajās bailes.

- Tu zini, kas tas ir, vai ne? viņš jautāja. Sekotājs. Tu zini, kas viņš ir.

Vadone neatbildēja. Viņa pamāja saviem padotajiem vēl kādu zīmi, tie pagriezās un izgaisa mežā.

- Nē, zēns sauca, skriedams viņiem pakaļ. Pasakiet man, kas tas ir! Vismaz pasakiet man to!

Gar viņa seju nosvilpa bulta.

- Pasakiet, kas tas ir! Toraks spalgi kliedza.

Pirms vadone bija pazudusi mežā, tā pagriezās.

- Tokorots… viņa nočukstēja.

- Ko tas nozīmē? puisis gribēja zināt.

- Tokorots…

Vēl ilgi pēc tam, kad viņa bija aizgājusi, vārds karājās gaisā kā ļauna doma.

Tokorots…