Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

DIVDESMIT CETURTĀ NODALA

i

Torak! Beils sauca. Torak! Kur tu esi?

Zēns skrēja lejup no kalna uz mazo, balto pludmali. Beilu viņš nevarēja redzēt, taču dzirdēja, kā tas laužas caur bērziņiem.

Toraks bija tik noguris, ka paklupa, nobūkšķēja smil­tīs un atspiedās pret akmeni, lai atgūtu elpu. Viņš jutās noskrējies, nespēcīgs un izmisis. Sastapt Vilku un Renu bija brīnišķīgi, taču biedējoši arī. Ko tad, ja ar abiem kaut kas atgadās?

Spocīgajā mijkrēslī pludmale blāvi mirgoja. Toraks pa­manīja pats savu pēdu nospiedumus, kuri līču loču veda ārā no birzs, un tad, ak šausmas, arī Vilka un Rēnas pēdas. Ja tās būs pamanījis Beils…

Starp bērziem viņš redzēja uzplaiksnām lāpas. Beils tuvojās. Vajadzētu tā kā kustēties.

Toraks gribēja skriet uz priekšu, taču tobrīd starp ko­kiem parādījās divi stāvi un Asrifs sacīja:

- Es jau teicu, ka viņš būs aizbēdzis. Viņš baidās doties uz Augstieni, tāpēc ir' iemucis mežā.

Toraks atspiedās pret akmeni un klausījās.

- Varbūt, Beils minēja, ar viņu kas atgadījies.

Torakam par pārsteigumu, lielākā puiša balsī bija jau­šams uztraukums.

- Neesmu manījis, ka viņš būtu gājis gar krastu, ve­cākais puisis piebilda.

- Nu, teica Asrifs, tev jau ar viņu nav jāauklējas. Varu saprast tu tā domā tāpēc, ka viņš ir jaunāks, taču, Beil, viņš nav tavs brālis.

- Zinu, Beils noburkšķēja. Es tikai gribu, lai viņš tiek atpakaļ. Iesācējam atrasties uz ūdens nekad nav droši, sevišķi tagad. Ja Jūras kraukļiem taisnība…

- Cerēsim, ka ne, Asrifs sacīja.

Toraks pameta klintsbluķa aizsegu.

- Par ko taisnība? viņš, soļodams puišu virzienā un pa ceļam ar pēdām aizvilkdams ciet nospiedumus smiltīs, skaļi jautāja.

- Kur tu biji pazudis!? Beils iesaucās.

Viņam, tāpat kā Asrifam, rokā bija ar roņu taukiem piesūcināta no brūnaļģēm sasieta lāpa.

- Kur tu biji?

- Meklēju pierādījumus, Toraks atbildēja. Pierā­dījumus tam, ka neesmu melis.

Beila seja sadrūma.

- Izdomā labākus pekstiņus. Tu biji projām gandrīz visu nakti.

- Es biju sapinies roņu tīklā.

- Roņu tīklā? Asrifs nosprauslājās. Tagad mēs zi­nām, ka tu melo. Mēs tos nekad neizmetam tik tuvu pie nometnes, jo šeit roņu nav!

- Varbūt nav, teica Toraks, taču ar mani tā gadījās. Es jums parādīšu tīklu.

Lūgdamies, lai paisums to nebūtu aizskalojis, viņš abus jaunekļus cauri birztalai veda uz pludmali. Tad vi­ņam radās doma, ka vajadzētu puišiem parādīt vēl kaut ko.

- Šķiet, tu teici, ka šeit kaut kur esot bijis tīkls, Beils sacīja.

- Ir gan, Toraks neiebilda, bet ir arī pēdas. Gribu vispirms jums parādīt tās.

Viņam bija paveicies. Paisums nebija pacēlies līdz tokorota pēdu nospiedumiem, kuri lāpu gaismā bija skaidri saskatāmi.

Beils pie tiem nometās ceļos.

- Kas tās atstājis?

Toraks minstinājās.

- Kāds ļoti ļauns radījums.

- Man šķiet, esam uzgājuši tīklu, no klinšu puses sauca Asrifs.

Viņš to jau vilka ārā.

- Bet kas to būtu ielicis šeit? jauneklis nesapratnē iesaucās, kad pieskrēja pārējie. Neviens ronis tik tuvu nenāk.

- Tas nav domāts roņiem, paskaidroja Toraks. Tas bija paredzēts man.

Asrifs no jauna nosprauslājās.

- Tev tas tikai tā šķiet!

- Nedomāju gan, nometies ceļos un pētīdams tīklu, noteica Beils. Ar brīvo roku viņš apgrieza linumu.

- Lai kas to būtu izlicis, tas zinājis, ko dara.

- Kāpēc tu tā saki? gribēja zināt Toraks.

Beils pacēla galvu.

- Roņu tīkla augšmalu vienmēr piesien virvei, kuru savukārt nostiprina pie klintīm, atstājot apakšu brīvi karājoties ūdenī. Un jābūt pārliecinātam, ka tikai tīkla viens augšējās malas gals ir cieši piestiprināts klintīm: kad ronis iekļūst tīklā, tas otru brīvo galu rauj līdzi un sapinas.

- Šis tīkls arī bija gana labs, izjusti sacīja Toraks. Pēkšņi viņš bija atpakaļ ūdenī un juta, kā glumās brūnaļģes viņam līp pie kājām…

- Un paskatieties uz šiem, rBeils teica, norādīdams uz divām rindām atskabargainu āķu, kuri līdzīgi ilkņiem bija iestrādāti tīkla pretējos galos. Tie rada pārliecību, ka ronis, iekļuvis linumā, no tā vairs neizķepurosies.

Toraks pamāja ar galvu.

- Tāpēc jau es nevarēju tikt ārā.

Beils piecēlās un jautāja:

- Bet kā tu tiki ārā?

Toraks atkal saminstinājās.

- Ar gliemežvāka palīdzību. Es pārgriezu tīklu ar glie­mežvāku.

Beils novērsa no viņa skatienu, aplūkoja lupatu lēveros sapluinīto tīklu, sarauca uzacis un no jauna paraudzījās Torakā.

Puisis stūrgalvīgi skatījās pretim. Viņam nepatika me­lot Beilam, bet viņš tam vēl neuzticējās tādā mērā, lai teiktu patiesību. Vienīgais veids, kā pasargāt Vilku un Renu, bija abus slēpt.

- Nav svarīgi, kā tiku ārā, viņš teica. Nozīme ir tam, vai jūs man ticat. Uz salas ir kaut kas ļoti ļauns, un tas ir atnesis sērgu. Mums būs vajadzīgas zāles.

Beils pārlaida īkšķi pār apakšlūpu.

- Labi, es kļūdījos, viņš sacīja. Šķiet, ka tu saki taisnību. Vai vismaz daļu taisnības. Taču pastāsti man, lūk, ko. Kāpēc kādam vajadzētu tevi noķert tīklā? Kāpēc tevi? Kas tu esi?

Toraks mēģināja no šā jautājuma izlocīties.

- Es to nezinu gluži tāpat kā jūs.

- Vai esi par to pārliecināts? Beils jautāja.

- Gaužām pārliecināts.

Viņš mirkli klusēja un turpināja:

- Par ko tad jūs ar Asrifu nupat runājāt? Tu kaut ko sacīji par Jūras kraukļiem.

Asrifs un Beils apmainījās ar skatieniem.

Pēc brīža Beils teica:

- Kaut kas šodien noticis jūras šaurumā, kas šķir viņu salu no mūsējās. Grupa Jūras kraukļu zvejoja. Kāds tiem uzbruka.

- Uzbruka? Toraks brīnījās.

- Mednieks, sacīja Beils.

- Kāds vientuļnieks, Asrifs piebilda. Ar robainu spuru.

Toraks domāja par melnajām spurām, kuras bija re­dzējis riņķojam zem jūras putnu pilnajām debesīm, par izslieto spuru ar robu pašā galā. Viņš atcerējās zivju iz­bailes…

- Vai saproti, cik tas ir rets gadījums, Beils jautāja, ja mednieks atstāj baru? Tēviņi mēdz aizklīst, lai mek­lētu draudzenes, taču tas notiek vienīgi ziemā. Un, cik saprotams no Jūras kraukļu stāsta, šis neko nemeklēja.

- Vai kāds pagalam? vaicāja Toraks.

Beils papurināja galvu.

- Tas sadragāja trīs smailītes un ienira. Vairāk viņi to nav redzējuši. Jūras kraukļu burvis lēš, ka mednieks starp viņiem nav atradis to, ko meklējis.

- Varbūt tas grib noķert tevi, mežiniek? jautāja Asrifs.

- Kāpēc gan? Toraks sacīja ar pārliecību, kuras īs­tenībā viņam nemaz nebija. Tāpēc, ka es Jūrā iemetu dažus makšķerāķus?

- Liec viņam mieru, Asrif, Beils pamācīja.

Viņš pagriezās pret Toraku.

- Tenriss tā nedomā. Viņš spriež, ka tas varētu būt kaut kas nopietnāks.

Beils pētīja Toraku.

- Neesi pastrādājis kaut ko citu, par ko mums vaja­dzētu zināt?

Zēns papurināja galvu.

- Vai, citiem vārdiem izsakoties, teica Asrifs, vai esi pārliecināts, ka gribi kopā ar mums doties uz Augs­tieni?

- Esmu pārliecināts, Toraks atbildēja.

Taču, skatīdamies uz tumšajiem viļņiem, kas apskaloja klintis, viņš kļuva domīgs. Varbūt viņš izdarījis kaut ko sliktu, pats to neapzinādamies?

- Ja neesam darījuši neko ļaunu, Beils sacīja, mums vajadzētu justies drošībā. Turēsimies starp klinšainajām saliņām un krastu. Un, lai būtu vēl drošāk, Tenriss ir nobūris laivas.

Viņš pamāja uz nometni.

- Sadabūjiet kaut ko ēdamu. Drīz mēs dodamies ceļā.

Beils ar Asrifu devās nometnes virzienā, un dažus so­ļus abiem nopakaļ sekoja Toraks. Viņš atkal bija ūdenī un skatījās, kā bēg moivas. Viņš atcerējās Vilka brīdinājumu sapnī. Ēna. Nomedīts.

Nomedīts vai mednieks?

Vai varbūt to Vilks bija gribējis pateikt?

Vēl ilgi pēc tam, kad Toraks bija aizgājis, Rena sēdēja pie ugunskura un pārdomāja dzirdēto. Šis viņa sapnis… Meitene nožēloja, ka nav iztaujājusi draugu pamatīgāk.

Par sapņiem Rena šo to zināja, jo viņas pašas redzē­jumi dažreiz piepildījās. Kad viņa vēl bija maza, tas viņu biedēja, tāpēc, gribēdams radinieci nomierināt, Finkedīns lūdza, lai Seiuna izstāsta Rēnai par sapņiem. Kraukļu burve viņai iemācīja, kā saprast to apslēpto būtību.

Dažreiz sapņi nozīmē pavisam ko citu, nekā šķiet pirmajā mirklī, viņa tika sacījusi. Uz tiem jāskatās iesāņus, it kā tu meklētu pēdas rasā.

Ēna. Nomedīts.

Vai tas nozīmē slimību? Vai tokorotu? Vai arī ne vienu, ne otru; varbūt tas nozīmē mednieku, kuru Toraks bija pieminējis.

Šī doma lika viņai nodrebēt. Braucot pāri Jūrai, Jūras ērgļi bija ļoti piesardzīgi, jo no Brūnaļģu ģints vīriem bija dzirdējuši par vientuļu zobenvali, kas klīst Jūrā: tas esot varen saniknots. To viņai vajadzēja pastāstīt Torakam, taču pietrūka laika…

Vējš sašūpoja pīlādžkrūmus, un Rēnas roka sniedzās pēc naža spala. Nakts bija silta un brāzmaina, un koki vējā vaidēja. Šur un tur vīdēja laukakmeņi. Bet varbūt tokoroti…

Viņa pielēca kājās. Nebija jēgas šeit sēdēt un sevi iebiedēt. Līdz salas rietumu galam un Ērgļa augstienei bija vismaz dienas gājums; tūlīt pat viņai jānojauc no­metne un jādodas ceļā, lai nokļūtu pie mērķa ātrāk par laivām.

Izlēmusi Rena sāka justies labāk; viņa nomīņāja uguns­kuru un sāka vākt kopā mantību.

Pacēlusi galvu, meitene pārsteigta ieraudzīja, ka uz ta­kas viņu joprojām gaida Vilks. Viņš bija zinājis par Rēnas lēmumu, pirms vēl viņa bija izlēmusi.

Tā jau bija gadījies arī iepriekš; Toraks to sauca par "vilkamaņu", un Rēnai tā vienmēr šķita interesanta. Taču šonakt tas viss viņai atņēma drosmi. Tas bija atgādinā­jums, ka Vilkam piemīt dažas īpašības, kuras vienmēr paliks ar noslēpumainības plīvuru klātas. Un šeit, šajā vē­jainajā nogāzē, kur rēgojās tokoroti, tā nebija iepriecinoša doma.

Uzmetusi plecos nastu, Rena sāka soļot pa šauru zvēru taku, kas veda pa ieplaku, kurā viņa bija grūti pama­nāma. Vilks tecēja pa priekšu, šad un tad apstādamies, lai paošņātu gaisu. Aste bezrūpīgi kūļājās, kažoks uz spranda bija pieglausts, tāpēc Rēnas bailes sāka mazināties, un viņa ļāvās domu plūdumam. "It kā mani kāds vilktu uz āru," Toraks bija sacījis. "Es jutos kā zivs."

Šie vārdi Rēnai lika uztraukties gandrīz vairāk nekā tokorots. Un tas bija uztraucis arī Toraku.

Pēkšņi viņa apstājās. "Es jutos kā zivs." Kaut kas uz­plaiksnīja viņas atmiņā kaut kas netverams.

Viņa zināja, ka tam ir sakars ar sērgu, taču, kad Rena to centās izprast, sajūta nogrima atmiņas dzīlēs… Uff!

Vilka brīdinājums lika Rēnai atgriezties tagadnē.

Dzīvnieks stāvēja nekustīgs un skatījās lejup uz ezeru.

Meitene pieplaka zemei un palīda zem kadiķa krūma.

Tur tālumā. Pa ūdeni slīdēja smailīte.

Bija pārāk tumšs, lai saskatītu, kas tajā sēž. Rena spēja saredzēt vienīgi to, ka tas ir kāds vīrs bet varbūt zēns ar gariem, gaišiem matiem, kādi mēdz būt Jūras ģinšu pārstāvjiem. Viņš klusi īrās uz austrumiem uz Roņu nometnes pusi. Gandrīz nedzirdami. Ik pa brīdim tomēr bija saklausāms, kā airis atsitas pret smailītes sāniem.

Airētājs piesardzīgi raudzījās apkārt, un, kaut gan Rena atradās četrdesmit soļus augstāk nokalnē, viņa, vērodama, kā laivinieks sasniedz ezera galu un izkāpj seklumā, aizturēja elpu.

Viņa zināja, ka no ezera iztek upīte, kas mutuļo cauri aizai un beidzas Roņu līcī. Straume bija pārāk spēcīga un aiza pārāk krauja, lai kāds tai varētu izbraukt cauri, tā­pēc bija interesanti uzzināt, ko smaiļotājs darīs turpmāk. Vienīgais ceļš uz līci bija tas, kuru Rēnai bija parādījis Tiu caur mazo, baltām smiltīm klāto pludmali.

Viņa vēroja, kā svešinieks izvelk krastā laivu un no­slēpj to bērzu pudurī. Pēc tam viņš pazuda starp kokiem mazās, baltās pludmales virzienā. Tas nozīmēja, ka viņš ir vai nu Ronis, vai arī cilvēks, kurš labi pazīst salu.

Domādama, ko darīt tālāk, Rena ievilka elpu. Viņai gribējās sekot nepazīstamajam un noskaidrot, kas viņš tāds ir un ko šeit dara, taču viņai arī vajadzēja laikā nokļūt pie Augstienes, lai vajadzības gadījumā palīdzētu Torakam.

Rena izlēma doties uz Ērgļa augstieni. Viņa nenieka neuzticējās Roņiem, tāpēc nedrīkstēja Toraku tur atstāt vienu. Viņa dosies uz rietumiem. Un, kad būs pietiekami gaišs, varbūt izdosies atrast arī smaiļotāja pēdas un no­skaidrot, kas tam šeit meklējams.

Piecēlusies meitene atklāja, ka Vilks viņu ir pametis tik klusi, kā jau vilki to mēdz darīt. Bez šaubām, viņš devies savās medību gaitās, kaut gan Rēnai būtu gribējies palikt ar viņu kopā.

Soļodama tik uzmanīgi, cik spēdama, vienu roku turē­dama pie ģints aizbildņa spalvām, lai izlūgtos aizsardzību, viņa devās uz rietumiem.

Vilks bija uztraucies. Lēkšodams uz gaišspalvaino bez­astainu midzeņa pusi, viņš tik tikko varēja saost, kā viņ­pus mierīgā ūdens rosās grauzēji un kā caur krūmiem laužas bezastaine. Viņš to atkal panāks, kad būs noskaid­rojis, ka ar barabrāļi viss ir kārtībā, un atradis kaut ko ēdamu.

Bezastaine labprāt dalījās ar viņu medījumā, taču zaķa pakaļkāja bija tīrais nieks; Vilks būtu varējis notiesāt vai veselu stirnu buku. Taču uz šīs dīvainās, niecīgās zemes strēles, uz kuras agrāk nebija spēris kāju neviens vilks, negānījās arī neviena stirna. Vai zirgs. Vai alnis. Bet ūdens­putnus labāk atstāt mierā, jo, pielienot par tuvu, no tiem varēja dabūt spļāvienu purnā.

Cenzdamies neievērot izsalkumu, kas plosījās vēderā, Vilks uzskrēja korē, kuru sasniedza daudz aizraujošu ielejas smaržu, tad atkal pa kalna nogāzi lejā garām draugiem kimikļiem uz lielā ūdens pusi. Gurkstošā, baltā zeme skrāpēja ķepu spilventiņus, smaka, kas cēlās no sā­ļajām zālēm, lika šķaudīt, taču Slaikā Bezastaina smarža bija pietiekami stipra, un Vilks, tai sekodams, viegli at­rada midzeni.

Turēdamies ēnā, viņš spicēja ausis un ošņāja gaisu. Slaikais Bezastainis nebija redzams, taču Vilks viegli va­rēja viņu saost un sadzirdēt, bet barabrālis un pārējie bezastaini, protams, nezināja, ka viņš ir tuvumā.

Dziļi ieelpojis dažādās smaržas, Vilks tās sašķiroja. Un neapmierināts noskurinājās. Bezastaini bija tik sarežģīti. Viens no gaišspalvainajiem runāja kā draugs, bet īstenībā bija briesmīgi badīgs. Un arī Slaikais Bezastainis neteica to, ko domāja, pat savam barabrālim.

Kamēr Vilks tur minstinādamies stāvēja, viņš izdzir­dēja tālīnu gaudošanu tā bija tikko sadzirdama. Kāds gaudoja kā vilks, taču ne visai pārliecinoši. Starp kau­cieniem bija dzirdami skrapstoši trokšņi un smalki, sa­raustīti pīkstieni.

Vilks šo gaudošanu bija dzirdējis jau agrāk: vienreiz briesmīgajā ceļojumā peldošajā ādā un pēc tam vēlreiz iepriekšējā gaismā. Tā nāca no lielā ūdens dzīlēm. Jo gau­doja lielās, melnās zivis, kuras medīja baros kā vilki.

Vilks saprata, ka tagad kauc vientuļā melnā zivs, kas bija atstājusi savu baru un viena pati klejoja pa lielo ūdeni saniknota un noskumusi. Vilks bailēs pieglauda ausis un iespieda asti starp pakaļkājām. Viņš zināja, ka šīs melnās zivs priekšā ir nevarīgs kā tikko piedzimis, akls kucēns.

Slaikais Bezastainis, bez šaubām, nebija bezpalīdzīgs, taču visdīvainākais, ka viņš pats to neapzinājās.

Kad viņi abi kopā sēdēja pie Spožā-zvēra-kas-karstikož un Vilks barabrālī šo neziņu pamanīja, viņš bija pār­steigts.

Slaikais Bezastainis nemaz nezināja, kas viņš īstenībā ir.