Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

septiņpadsmitā nodala

Kamēr saule gatavojās nogrimt Jūrā, trīs ādas smailī­tes lidoja pāri viļņiem un Toraka sirdī mira cerība.

Ar gara acīm viņš redzēja, kā Vilks skraida šurpu turpu pa pludmali: tas gaudo un nespēj saprast, kāpēc barabrālis viņu ir pametis.

Toraks to nevarēja izturēt. Ja vien viņš būtu spējis atbildēt. Taču pirms brīža viņš vēl bija pārāk apdullis. Un, kad atjēdzās, bija jau par vēlu, un Vilka gaudošana kļuva par atmiņām.

Toraks sev skarbi pārmeta Jūras likumu pārkāpšanu. Ja kopā ar viņu būtu Rena, nekas tamlīdzīgs nebūtu no­ticis; Roņi nekļūtu nikni, un tagad Toraks būtu kopā ar Vilku.

Vēja brāzma apšļāca viņu ar ūdeni, kas koda acīs un lika smelgt savainotajam lielam. Toraks paliecās uz sā­niem un gandrīz izkrita no laivas.

Sēdi mierīgs! Detlans uzsauca pār plecu. Ja iekritīsi ūdenī, es tevi ārā nevilkšu.

- Dzirdēji, mežaini? savā laivā klaigāja Asrifs.

- Nedzesē muti, Asrif, Beils viņu apklusināja. Vēl tāls ceļš priekšā.

Toraks ar sastingušiem pirkstiem ieķērās smailītes malās. Visapkārt, kur vien viņš skatījās, viļņojās Jūra. Tā bija aprijusi visu. Mežu, Kalnu, Kraukļus, Vilku. Viņš jutās kā puteklis uz šīs bezgalīgās, mūžam nemierīgās būtnes slapjās ādas.

Skatīdamies pār laivas malu, Toraks pētīja necaurre­dzamo tumsu. Vai viņš sasniegtu Jūras dibenu, ja iekristu ūdenī? Vai arī grimtu lejā mūžīgi?

Garām aizlidoja putns. Sākumā Toraks nosprieda: tā ir zoss, taču pēc tam pamanīja, ka putns ir viscaur melns, lido tik zemu un ar spārnu galiem teju vai pieskaras ūdens virsmai.

Pēc brīža viņi aizslīdēja garām nelielu, apaļīgu jūras putnu baram, kas sēdēja uz ūdens; spārnotie savā starpā sazinājās, dīvaini vaidēdami; šīs skaņas nemaz nelīdzi­nājās putnu balsīm. Tiem bija melnas muguras, baltas pavēderes un ļoti koši, trīsšķautņaini, sarkani un dzelteni knābji.

Detlans pamanīja, ka Toraks vēro putnus.

- Alki, viņš īgni paskaidroja. Tie ir alki. Vai pie jums Mežā alku nav?

Toraks papurināja galvu.

- Vai tie ir mednieki vai medījums?

- Gan viens, gan otrs, ceļabiedrs sacīja. Taču mēs tos nekad nemedījam. Alkus aizsargā burvji.

Detlans apklusa, jo nebija noskaņots runāties, taču viņš arī nevarēja ciest Toraka tumsonību.

- Tie nav līdzīgi pārējiem putniem, viņš beidzot teica. Tie ir vienīgie radījumi, kas lido gaisā, nirst Jūrā un

dzīvo alās pazemē. Tāpēc šie putni ir svēti. Tie spēj ap­ciemot garus.

Asrifs savā laivā pieairējās viņiem blakus.

- Varu derēt, ka Mežā nekā tāda nav, viņš mēģināja iedzelt.

Nebija gan, taču Toraks to negribēja atzīt. Viņš uz­meta Asrifam naidīgu skatienu.

Pienāca vakars, bet saule joprojām slīdēja zemu virs apvāršņa. Drīz būs saulgrieži, balto nakšu laiks, un tad saule neies pie miera nemaz.

Toraks būtu atdevis daudz, lai varētu iet gulēt. Lo­cekļus stindzināja krampji, viņš aizsnaudies klanījās, tad atkal spēji uztrūkās.

Pēkšņi kaut kur dzelmē atskanēja savāda skaņa.

Visi trīs Roņi gluži kā pēc pavēles pārtrauca airēt.

Beils, pielicis plaukstu pie pieres, pētīja viļņus. Asrifs atņirdza zobus. Detlans klusi murmināja un spieda plaukstā amuletu, kas karājās tam uz krūtīm.

Toraks pieliecās uz sāniem un klausījās.

Tāla, vienmuļa skaņa. Ilgi, neskaidri vaidi, kas mulsi­nāja prātu. Nopūtu atbalsis — bezdibenīgas kā dzelme. It kā pati Jūra dziedātu sēru dziesmu.

- Mednieki, izdvesa Detlans.

- Tur, Asrifs klusi teica, norādīdams uz ziemeļrie­tumiem.

Beils pagriezās un pamāja ar galvu.

- Tie nāk pēc moivām*. Mēs nedrīkstam tās izbie­dēt.

* Moivas -

jā. 130

Toraks saulē samiedza acis, taču neko neredzēja. Tad desmit soļus tālāk viņš pamanīja lielu mierīga ūdens lau-

siļķei līdzīgas zivis, kas lielos baros dzīvo Ziemeļatlanti-

kumu. Tas bija tik gluds kā upe, kura plūst pāri akmenim, kas ir tieši zem tās virsmas.

- Kas tas ir? viņš čukstus jautāja.

- Moivu bars, Detlans nomurmināja pār plecu. Tās slēpjas dziļumā, un mednieki dzen tās uz virspusi. Tāpēc jau arī tik daudz kaiju.

Nez no kurienes bija parādījušies ūdensputni, kas sa­jūsmināti klaigāja. Detlans bija sacījis, ka mednieki slak­tiņu rīkos tieši zem ūdens virsmas, un Toraks iedomājās, kādas bailes jūt zivis, kad tās, saspiedušās kopā, meklē glābiņu, bet nespēj izvairīties no ienaidniekiem, kuri pa­rādās no tumsas…

Bet kur ir mednieki?

- Skaties uz ūdeni, Detlans čukstēja.

Toraks pielika plaukstu pie acīm, lai tajās nespīdētu saule.

Jūra sāka mutuļot. Parādījās burbuļi. Ūdens kļuva zaļgans.

- Tur uz augšu peld moivas, paskaidroja Detlans. Zem tām un visapkārt ir mednieki. Zivīm nav, kur glāb­ties.

Kaiju kļuva arvien vairāk, līdz debesis pārvērtās par brēcošu putnu jūkli. Toraks jau redzēja, kā ūdens virspusē parādās blīva masa: slaidās, vijīgās zivis bija saspiedu­šās tik cieši, ka pārvērta Jūru sudrabā, un izskatījās, ka ūdens vārās. Moivas bija tik pārbijušās, ka dažas izmi­sumā glābās, izlēkdamas no viļņiem. Taču tur tās sagai­dīja kaijas.

Kāda zivs sudrabaina šautra, ne garāka par roku izlēca no ūdens tieši blakus Torakam. Liels putns, kura spārni bija platāki par smailīti, traucās lejup, sakampa to nagotā ķetnā un izgaisa debesīs. Izstiepis kaklu, Toraks pamanīja uz augšu izliektās ērgļa spārnu spalvas.

Putnam sekoja kaijas, cieši apņēmušās tam nozagt laupījumu. Jūras ērglis nicīgi noskurināja pelnu krāsas asti un pazuda tālēs.

Lejā starp kaijām risinājās neganta cīņa par zivīm. Toraks noskatījās, kā kāda kaija cenšas aizbēgt ar pusnorītu moivu, kas karājās tai ārā no rīkles, kamēr divas citas to vajāja un rāva zivi aiz astes ciltsmāsai ārā no knābja.

Tad zēns pamanīja ko tādu, kas lika aizmirst par put­niem.

Virs ūdens parādījās melna spura.

Viņš noelsās.

Spura bija cilvēka garumā un kustējās ātrāk par smai­lītēm.

Ak! Detlans izdvesa. Mednieki ir klāt.

Toraks uzmeta skatienu Roņiem. Visi trīs godbijīgi skatījās, bet Beils pat ar apbrīnu.

Virs ūdens parādījās vēl viena liela spura. Pēc tam vēl kāda, kurai tieši pie augšas rēgojās izkosts robs. Tā ātri riņķoja ap moivu baru, un tās īpašnieka asinskārie nodomi bija acīm redzami.

"Tad šie būtu mednieki," nodomāja Toraks. Tēvs vi­ņam smiltīs bija zīmējis vaļus, taču zēns līdz pat šim brī­dim nebija varējis iedomāties, cik lieli tie var būt. Toraks saprata, cik neaizsargāts ir, šūpodamies ādas laivā tik trauslā kā olas čaumala -, un notrīsēja.

Pēkšņi viņš izdzirdēja plunkšķi un pagriezies ierau­dzīja augstu gaisā šaujamies ūdens strūklu. Pēc tam no ūdens pacēlās liela, melna aste un ar blīkšķi iegāzās atpa­kaļ Jūrā. Strūkla pacēlās vēl augstāk. Apkārtne pārvērtās par lidojošu putu un ņirbošas gaismas jūkli. Un šoreiz, kad mednieks ar robaino spuru pagriezās, lai mestos virsū zivīm, tam blakus bija redzams mazulis, kura necilā spura turējās blakus lielajai.

Mednieki riņķoja bez mitas dzenādami laupījumu, tie ienira, pēc tam no jauna uzpeldēja. Pēkšņi tie pazuda.

Elpu aizturējis, Toraks vēroja Jūru. Tie varēja atras­ties it visur. Kāds varēja būt tieši zem laivas…

Aiz muguras atskanēja aizsmacis "kvšš", un ūdens šalts izmērcēja laivu no priekšgala līdz pakaļgalam. Mednieks ar roboto spuru atradās Torakam tik tuvu, ka viņš varētu pastiept roku un pieskarties milzīgajai, melnajai galvai ar balto pakakli un strupo degunu, virs kura starp radījuma acīm vīdēja gaišs, ovāls laukumiņš. Uz mirkli pavērās va­renie žokļi, un zēns ieraudzīja asus, baltus zobus garā­kus nekā viņa vidējais pirksts. Toraka skatiens uz mirkli sastapās ar melnām, starojošām acīm. Pēc tam zobenvalis izlieca spīdīgo muguru un pazuda dzelmē.

Toraks saspringa, taču tas vairs neatgriezās. Par me­dībām atgādināja vienīgi kaijas, kuras ķildojās par zivju atliekām, un spīdīgas zvīņas, kas lēnām grima zaļajā ūdenī.

Beils izmeta līkumu pa vietu, kur bija noritējušas me­dības, pacēla airi un devās tālāk. Pārējie klusēdami viņam sekoja.

Tikai tad, kad viņi bija jau labu gabalu tālāk, Detlans pagriezās pret ceļabiedru.

- Nu tu tos redzēji, viņš teica.

Toraks brīdi klusēja.

- Tie medī barā, viņš sacīja. Gluži kā vilki.

Detlans saviebās.

- Mednieki nav līdzīgi nevienam Meža zvēram. Tie ir visātrākie radījumi Jūrā. Un gudrākie. Un bīstamākie.

Detlans norija siekalas.

- Viens vienīgs mednieks spēj sagriezt tādu virpuli, ka nogrimst vislielākā laiva. Ar astes cirtienu tas var pārlauzt cilvēkam mugurkaulu kā moivai.

Toraks pameta skatienu pār plecu.

- Vai tie uzbrūk arī cilvēkiem?

- Nē, ja vien mēs tos neaiztiekam.

- Un kā jūs rīkojaties?

Detlans nikni paraudzījās ceļabiedrā.

- Protams, neaiztiekam! Mednieki ir Jūrasmātes svē­tība. Starp citu, viņš piebilda, tie vienmēr atriebjas.

Detlana drūmā seja kļuva domīga.

- Mums ir teika par to, kā reiz, pirms Lielā viļņa, kāds zēns no Jūras kraukļu ģints nogalināja jaunu mednieku. Viņš to izdarīja netīšām, tas bija negadījums mednieks iepinās jaunekļa roņu tīklā, un viņš, nepaskatījies, kas tur kustas, ar harpūnu to nogalināja.

Detlans papurināja galvu un turpināja:

- Zēns bija tik pārbijies, ka nekad vairs nedevās Jūrā. Visu mūžu, visu savu dzīvi viņš pavadīja krastā kopā ar sievietēm. Taču pēc daudziem gadiem, kad jauneklis jau bija kļuvis par vecu vīru, viņu pārņēma tādas ilgas pēc Jūras, ka tas lūdza dēlam, lai paņem viņu laivā.

Detlans aplaizīja lūpas.

- Mednieki abus gaidīja. Neviens viņus nekad vairs netika redzējis.

Toraks pārdomāja dzirdēto.

- Bet viņš taču negribēja jaunuli nogalināt. Vai med­nieku dusmas nebija iespējams remdēt?

Detlans papurināja galvu, un pēc tam viņi ilgāku laiku vairs nesarunājās.

Vējš norima, un ceļinieki iekļuva biezas miglas vālā. Beils un Asrifs nebija redzami. Detlana airis bez trokšņa grima ūdenī.

Pa labi no viņiem garām aizslīdēja kaila klints, kuras galā bija apmetusies kaija.

- Tur, Detlans norādīja ar galvu. Tā ir Sēra.

Kaut kur miglā iespurdzās Asrifs.

- Drīz tur sēdēsi tu, mežiniek.

Nolēmis nesagādāt pārējiem prieku par savām bailēm, Toraks sakoda zobus, taču iekšēji viņš bija zaudējis dūšu. Šēra bija tikai mazliet lielāka par smailīti, un tās virsotne slējās virs ūdens labi ja cilvēka augumā. Viens lielāks vil­nis viņu ieskalotu Jūrā. Toraks nevarēja iedomāties, ka varētu uz Šēras izdzīvot kaut dienu, kur nu vēl mēnesi.

Viņi turpināja ceļu caur miglu. Toraks juta, kā tā sēžas uz viņa ādas, pārklāj ar rasas krellēm un samitrina viņa dīvaino, jauno apģērbu.

Priekšā ūdenī šūpojās kāds apveids.

Toraks piemiedza acis.

Tas pazuda.

Nē, turpat jau tas bija un iznira pie laivas sāniem. Galva kā sunim: pelēka, ar strupu, ūsainu purnu un lie­lām, ziņkārīgām acīm.

Detlans to pamanīja un pasmaidīja.

- Beil! Asrif! viņš uzsauca. Aizbildnis ir atpeldējis, lai parādītu mums mājupceļu!

Ronis pagriezās uz muguras un parādīja gaišu, plan­kumainu vēderu. Tad tas apsviedās atpakaļ uz vēdera un ar cilvēka rokai līdzīgu pleznu pakasīja degunu, cieši aizvēra nāsis un ienira zem ūdens virsmas, kur turpināja peldēt līdzās smailītēm.

"Tad šāds izskatās ronis," nodomāja Toraks. Dzīvnieks viņam šķita jokains neveiklības un gludena skaistuma mistrojums.

Aizbildnis jūrasbraucējus vadīja, kā nākas, un migla beidzās tikpat spēji, kā bija uznākusi. Pēkšņi viņus atkal apspīdēja saule.

- Esam mājās, sacīja Detlans. Viņš smiedamies pa­cēla airi, no kura pilēja ūdens lāses.

Toraks nopūtās. Zēna priekšā gulēja sala, kādu viņš nekad agrāk nebija redzējis.

Tieši no Jūras pacēlās trīs robotas virsotnes. Tur nebija meža. Tikai kalni un Jūra. Kalni bija gandrīz stateniski, un to skarbās nokalnes, pa kurām no ledus klātajām galotnēm gāzās ūdenskritumi, izraibināja ūdens­putni. Vienīgi pašā piekalnē bija redzama zaļa josla, bet vēl zemāk plašs, izliekts līcis ar pludmali, kuras smiltis vakara saule krāsoja sārtas.

No pelēku, sakumpušu būdu pudura, kas slējās krast­malā, cēlās dūmi. Blakus katram miteklim bija redeles, uz kurām žāvējās dažas laivas. Toraks pamanīja, ka zemāk, pludmalē, bija iestādīti divi kociņi, kas ar kopā sasietajām galotnēm veidoja tādu kā arku. Kociņi bija koši sarkani. Zēns bija nesaprašanā, kādām vajadzībām tie varētu būt domāti.

Pāri ūdenim atplūda balsu murdoņa un putnu klaigas. Toraks pārsteigts ieraudzīja, ka klintis ir gluži kā nosētas ar ūdensputniem: tūkstošiem tie riņķoja virs ciltsbrāļu pārblīvētajām klintsradzēm. Arī Roņu mitekļi šķita sa­spiesti un šauri. Viņš nespēja iedomāties, kā cilvēki var dzīvot, sagūstīti šaurā zemes strēlē starp kalniem un Jūru.

- Roņu salas, Beils teica, piebraucis blakus Detlana laivai. Viņa balsī skanēja neapšaubāms lepnums.

- Cik salu tur ir? Toraks jautāja. Viņš redzēja tikai vienu.

Beils uz viņu aizdomīgi paskatījās.

Šī un vēl divas mazākas uz ziemeļiem. Tur dzīvo Jūras kraukļu un Brūnaļģu ģintis, bet šī šī ir Roņu mājvieta. Mūsu sala ir vislielākā, un no tās nosaukumu dabūjušas arī abas pārējās. Mūsējā ir vislielākā un vis­labākā.

"Protams," sapīcis nodomāja Toraks. "Roņi visu vien­mēr dara labāk par citiem."

Taču, kad viņi piebrauca tuvāk, puisis par to aizmirsa. Izskatījās, ka ar līci kaut kas nav kārtībā. Ūdens tajā bija purpursarkans; tas bija pārāk dziļš, lai nokrāsotos vienīgi rietošās saules staros.

Zēns ieelpoja pazīstamu sāļi salkanu smaku nekus­tīgajā gaisā tā bija ļoti spēcīga. Tas nevar būt…

Tomēr viņš nekļūdījās.

Roņu līcis bija pilns ar asinīm.