Garagājējs Tumšās senatnes stāsti otrā grāmata

ASTOTĀ NODALA

)

Lai izvairītos no sastapšanās ar Kraukļiem, Toraks ne­gāja pa ģints iecienītākajiem ceļiem, bet turējās uz noma­ļām briežu takām, kas vijās pa Platupes ieleju.

Dzīvnieki drīz vien apķērās, ka netiek medīti, un no­mierinājās. Toraks pagāja garām alnim, kas zelēja ugunspuķu kumšķi. Meža zirgi, astes uz augšu pašāvuši, vieglā riksī pazuda starp kokiem, bet pēc tam pagriezās un vē­roja, kā viņš aiziet. Divas mežacūkas un to tuklie, pūkainie sivēniņi pacēla šņukurus un pavadīja zēnu ar skatienu.

Jaunās lapas vēl joprojām spraucās no pumpuriem, tāpēc koku lapotnes laida cauri pietiekami daudz gaismas. Viņš pārvietojās visai ātri. Kā visi cilvēki, kas dzīvo Mežā, Toraks soļoja viegli, nesdams līdzi tikai to, kas nepiecie­šams medībām, uguns iekuršanai un gulēšanai.

Visu mūžu viņš bija pavadījis, klejodams Mežā kopā ar tēti, un nometni viņi ierīkoja tikai uz vienu vai pāris nak­tīm, bet pēc tam devās atkal tālāk. Vienmēr tikai tālāk.

Ar to bija visgrūtāk samierināties, dzīvojot pie Kraukļiem. Tie apmetās vienā vietā uz trim četriem mēnešiem.

Un viņu bija tik daudz! Divdesmit astoņi vīrieši, sie­vietes un bērni. Un zīdaiņi. Līdz pat pagājušajai ziemai Toraks tik mazus bērnus nebija redzējis.

- Kāpēc tie nestaigā? viņš bija jautājis Rēnai. Ko

vini visu dienu sadara?

»

Draudzene bija smējusies tā, ka nokrita gar zemi.

Tolaik Toraks par to visu piktojās. Patlaban viņam šo cilvēku aizvien vairāk sāka pietrūkt.

Viņš atstāja Platupes ieleju uz dienvidiem no Dārdošā ūdenskrituma un virzījās uz austrumiem, lai sasniegtu nākamo ieleju. Tur Toraks satika divus Vītolu ģints med­niekus, kuri vienkočos laidās lejup pa upi. Par laimi, viņi steidzās un neprasīja, kurp zēns dodas; tie apstājās vienīgi tāpēc, ka, pirms devās tālāk uz upes lejteci, gribēja puisi brīdināt.

- Pagājušajā naktī no mūsu apmetnes aizbēga slim­nieks, viens no viņiem sacīja. Ja dzirdi gaudošanu, bēdz. Viņš vairs nesaprot, ka ir cilvēks.

Otrs mednieks drūmi grozīja galvu.

- Šī sērga. No kurienes tā uzradusies? It kā pati va­saras elpa būtu saindēta.

Tuvojoties pusdienlaikam, Torakam radās sajūta, ka viņš tiek novērots.

Daudzkārt viņš apstājās, lai ieklausītos, taču nekas nebija dzirdams, un ik reizi, kad viņš pameta skatienu at­pakaļ, nekas aizdomīgs nebija redzams. Un tomēr kāds sekoja. Toraks to juta. Ēnām stiepjoties garumā, viņš iz­tēlojās apkārt klimstošo plānprātīgo vīru un mazas, ļaunīgas būtnes ar asiem nagiem un lapām uz sejas.

Puisis uzslēja nometni pie trokšņainas upes, kur kā zilganas dzirksteles šaudījās mazas vabolītes, un knišļi Toraku būtu apēduši dzīvu, ja vien viņš sevi nebūtu ieziedis ar vērmeļu sulu.

Pirmoreiz kopš sešiem mēnešiem viņam nācās Mežā nakšņot vienam, un Toraks rūpīgi izvēlējās pareizo vietu. Tas bija līdzens laukumiņš pietiekami augstu upes krastā, lai izvairītos no pēkšņiem plūdiem, tālāk no skudru pūž­ņiem un saredzamām zvēru takām; tur nebija pārlikušu nokaltušu vai vētras izkustinātu koku, kas naktī viņam varētu uzkrist uz galvas.

Mitinādamies Kraukļu ziemeļbriežu ādas būdā, Toraks nebija aizmirsis prasmes, kuras bija iemantojis, dzīvo­dams kopā ar tēti, tāpēc viņš spēja uzcelt telti no zaļojo­šiem augiem. Viņš atrada trīs jaunus krastmalas kociņus, salieca tos kopā un galotnes sasēja ar priedes sakni, iz­veidodams mājīgu naktsmītni. Pa virsu zēns salika nokri­tušus zarus un pārklāja tos ar pussatrūdējušām lapām, kuras noslogoja ar vēl vienu zaru kārtu. No rīta viņš kociņus atsaitēs, un tie varēs netraucēti augt tālāk.

Saklājis guļas vietu no gurkstošām krastmalas zālēm, viņš savu iedzīvi ievilka būdā. Tur valdīja bagātīga zemes smarža.

Labi smaržo, viņš skaļi teica.

Balss skanēja samāksloti un nedroši.

Vakars bija silts, pūta viegls dienvidu vējiņš, tāpēc Toraks ar posa un dažu bērza tāšu palīdzību atmodināja pavisam mazu ugunskuru, kuru aplika ar akmeņiem, lai liesmas neiebēgtu mežā.

Viņš atcerējās naktis kopā ar tēti, kad abi sēdēja pie gailošām oglēm un apbrīnoja noslēpumaino, dzīvinošo parādību, ar kuru ģintis bija tik labos draugos. Par ko sapņoja uguns, kad snauda pagalēs? Kur tā palika, kad apdzisa?

Puisis pirmo reizi iedomājās ari par asinsradiniekiem, ar kuriem drīz vajadzēja tikties. Vai viņš jutīsies piederīgs Staltbriežu ģintij? Galu galā, ja viss būtu iegrozījies citādi, Toraks varēja kļūt par Staltbriedi. Kad viņš piedzima, mātei bija lielākas tiesības nekā tēvam dēlu nosaukt savas ģints vārdā, un tad viņš būtu izaudzis Dziļajā mežā, un tētis varbūt netiktu nogalināts, un Toraks nebūtu sasta­pis Vilku…

Pārāk daudz, par ko domāt. Zēns devās meklēt pār­tiku. Viņš izraka dažas saldas orhideju saknes un izcepa tās uz kvēlojošām oglēm; viņš pagatavoja arī balandu biezeni, kuram pievienoja meža ķiplokus. Garšoja labi, taču Toraks nebija izsalcis. Viņš nolēma ēdienu atstāt nākamajai dienai.

Kad puisis bija pakāris ādas katliņu zarā tā, lai ba­rības meklējumos to nevarētu atrast meža zvēri, Mežā atbalsojās kliedziens.

Viņš sastinga.

Tas nebija lapsas kauciens vai lūsis, kas meklē drau­dzeni. Kliedza cilvēks. Vai tas, kas palicis pāri no cilvēka. Kaut kur tālu. Rietumos.

Ar pieaugošām bailēm Toraks vēroja, kā starp kokiem satumst diena. Vasara gandrīz jau pusē, un nakts būs īsa. Taču pietiekami gara, lai satrūktos dvēseles.

Krēsla sabiezēja, bet gaisā joprojām skanēja strazdu tērgāšana un dzeņu aizsmakušie smiekli. Putni dziedās visu nakti. Zēns priecājās par sabiedrību.

Viņš atcerējās Kraukļus, kā tie sēž ap lielo ugunskuru. Malkas dūmu un cepta laša smaržu, un Oslaka gardos smieklus…

Pati vasaras elpa ir saindēta.

Toraks ātri atritināja guļammaisu, ielīda tajā un nolika blakus ieročus. Vēl pirms mirkļa viņš bija gluži mundrs, liet nu viņš jutās noguris.

Zēns gulēja.

Griezīgi smiekli plosīja viņa sapņus. Miegā viņu darīja uzmanīgu skaļa stenēšana pazīstama un bīstama…

Acumirklī Toraks pamodās. Šāda skaņa rodas, kad krīt koks, un tas krita viņam virsū.

Guļammaiss bija aptinies ap kājām, un viņš nespēja no tā atsvabināties. Locīdamies kā tārps, Toraks izķepurojās no telts. Viņš piesvempās kājās lēca, nokrita, gandrīz ievēlās ugunskurā un ieripoja blakus augošajās papardēs tieši tajā mirklī, kad koks uzgāzās zaru būdai.

Gaisā uzšāvās dzirksteles. Sašūpojās un pēc mirkļa norima tumšie koku zari.

Toraks gulēja papardēs: sirds dauzījās, ķermenis bija noplūdis aukstiem sviedriem. Viņš taču bija pārbaudījis, vai tuvumā nav vēja aizlauztu koku, viņš atcerējās to gluži labi. Turklāt vēja gandrīz nebija.

Smiekli. Ļauni, pretīgi, bērnišķīgi smiekli. Viņš tos nebija nosapņojis.

Neuzdrošinādamies pakustēties, Toraks gaidīja, vai ne­kas vairs nekritīs virsū. Tad viņš devās apskatīt to, kas bija palicis pāri no būdas.

Uz tās bija uzkritis jauns osis, saplacinājis telts koci­ņus un piespiedis zemei Toraka iedzīvi. Par laimi, mantas nebija cietušas un tās varēja atsvabināt. Taču, ja viņš pats laikā nepamostos, tad tagad droši vien būtu beigts.

Un tomēr ja sekotājs gribēja viņu nogalināt, kāpēc tad brīdināja smiedamies? It kā spēlētos kā kaķis ar peli. Uzsūtīja briesmas, lai redzētu, ko Toraks darīs.

Ugunskurs nebija nodzisis. Ar gailošu pagali vienā rokā un nazi otrā viņš apskatīja osi.

Stumbru bija izrobojis cirvis. Mazi, puiciski cirtieni. Taču iedarbīgi gan.

Bet tik un tā tas bija jocīgi. Uz zemes Toraks nemanīja nekādu pēdu. Ne miņas no tā, ka kāds būtu pielavījies kokam, lai to nocirstu.

Viņš vēlreiz apskatīja zemi. Nekā. Varbūt kaut kas palicis nepamanīts, taču par to bija jāšaubās. Lai nu ko, bet pēddziņa mākslu viņš pieprata labi.

Toraks ar pirkstu aptaustīja cirtienu vietas, no kurām sūcās sula. Tā bija sabiezējusi. Tas nozīmēja, ka stumbrs aizcirsts jau pirms laba laika un pēc tam, kad viņš gulēja, koks ticis pagrūsts.

Puisis sarauca uzacis. Nav iespējams koku nocirst klu­sumā. Kāpēc viņš neko nebija dzirdējis?

Tad nāca atklāsme. Viņš taču bija piepildījis savu dzeramtrauku pie upes, kuras čalošana nomāca visas citas skanas.

Stāvēdams starp tumšajiem, drūmajiem kokiem, To­raks vēlējās, kaut līdzās būtu Vilks. Tam gan nekas nepaslīdētu garām nepamanīts. Vilka ausis bija tik dzirdīgas, ka viņš varēja saklausīt, kā mākoņi peld debesīs. Viņa deguns bija tik smalks, ka spēja saost zivju elpu.

"Taču Vilka šeit nav," Toraks sev cietsirdīgi teica. "Viņš ir tālu prom kaut kur Kalnā."

Pirmo reizi sešu mēnešu laikā viņš nevarēja pagaudot par savu zaudēto draugu. Jo negribējās pat domāt par to, kas uz viņa saucieniem varētu atbildēt.

Kad Toraks atguva iedzīvi un uzcēla jaunu būdu, nāca jau pāri pusnaktij un viņš bija stīvs no pārguruma. Viņš bija arī krietni nobažījies par to, ka iedzinis nāvē trīs jaunus kociņus. Toraks juta klīstam apkārt to dvēseles: tās bija grūtsirdīgas un apmulsušas, jo nevarēja saprast, kāpēc tām nolaupīta iespēja izaugt par lieliem kokiem.

Šķita, ka to vecākie sugasbrāļi čukst: "Tā ir tava vaina. Tu nes sev līdzi ļaunumu."

Šoreiz Toraks neuzdrošinājās līst guļammaisā. Viņš piemeta malku ugunskuram un apsēdās jaunajā teltī ar ziemeļbrieža ādu ap pleciem un cirvi uz ceļiem. Viņš bai­dījās aizmigt. Viņš gaidīja rītausmu…

Pēkšņi zēns pamodās. Torakam no jauna uzmācās sa­jūta, ka viņš tiek novērots, tikai šoreiz tā bija citāda. Gaisā virmoja kāds smārds: ass, stiprs un pazīstams maz­liet līdzīgs sinepju smaržai -, taču pusaizmigušā Toraka maņas uzreiz nespēja to atšķirt.

Tad viņš ugunskura pretējā pusē pamanīja acu pāri, kurā atblāzmojās gailošās ogles. Toraka roka ciešāk sa­tvēra cirvja kātu.

- Kas tu esi? viņš jautāja aizsmakušā balsī.

Radījums ierukšķējās.

- Kas tu esi? Toraks atkārtoja.

Dzīvnieks parādījās ugunskura gaismā.

Zēns saspringa.

Mežacūka. Milzīgs kuilis vismaz trīs soļus garš no šņukura līdz astei un smagāks par trim dūšīgiem vīriem. Lielās, brūnās, pūkainās ausis bija saslējušās, un mazās, gudrās ačeles piesardzīgi vēroja Toraku.

Puisis sevi piespieda sēdēt mierīgi. Mežakuiļi parasti neuzbrūk, ja vien nav ievainoti vai neaizsargā mazuļus, taču sakaitināts kuilis spēj skriet tikpat ātri kā briedis un ir neuzveicams.

- Es nedarīšu tev pāri, Toraks uzrunāja dzīvnieku, zinādams, ka tas nesaprot, taču cerēdams, ka balss tonis kuilim ļaus noģist viņa miermīlīgos nolūkus.

Lielās ausis noraustījās. Liesmas apspīdēja kuiļa dzel­tenos ilkņus. Tas neuzticīgi ierukšķējās un, noliecis va­reno galvu, sāka rakņāties zaru būdas atliekās.

Mežakuiļa vienīgā vēlēšanās bija ēst. Vasara šiem dzīvniekiem ir bada laiks, jo iepriekšējās ražas ogas un zīles ir notiesātas. Nav brīnums, ka kuilis cītīgi urķējās pēc saknītēm un uzlasīja vaboles un kāpurus visu, ko varēja atrast.

Mežazvērs Torakam vairs nepievērsa uzmanību, un zēns, pēc brīža ielīdis guļammaisā, klausīdamies iemi­dzinošajā šņakstināšanā, ērti saritinājās. Jaunais biedrs bija paskarbs un ne visai draudzīgi noskaņots, taču tajā pašā laikā vēlams. Mežacūkām ir asas maņas. Kamēr kuilis būs tuvumā, klāt netiks ne plānprātīgais vīrs, ne ļaunais sekotājs.

Taču drīz vien dzīvnieks dosies tālāk savās gaitās.

Lūkodamies sarkanajās, gailošajās oglēs, puisis lēsa, ka Finkedīnam droši vien bijusi taisnība: atstādams Kraukļu apmetni, Toraks ļāvis sevi piemuļķot. Ja kāds gribēja viņu notvert, tad šī bija īstā vieta. Viņš bija viens pats Mežā.

Lai kas tas arī būtu, naktī tas bija rosījies.

Kad Toraks izrāpās no būdas, lija.

Mežakuilis bija aizgājis, ugunskurs apdzisis, un kāds bija izmētājis akmeņus un izlīdzinājis pelnus. Kāds bija paņēmis arī Toraka bultas ielīdis būdā, kamēr viņš gu­lēja, izvilcis tās no bultu maka, kas glabājās puisim zem galvas, un izvietojis tās uz pelniem, izveidojot zīmi.

Toraks to uzreiz pazina. Dvēseļēdāju trejdeksnis.

Viņš nometās uz viena ceļa un pacēla bultas.

- Nu labi, viņš piecēlies skaļi teica. Es redzu, ka tu esi gudrs un tev labi izdodas mani izsekot. Bet, ja tu tagad nestāsies man pretim aci pret aci, tu esi gļēvulis!

No lietus pielāsotā pameža neviens neparādījās.

- Zaķapastala! Toraks sauca.

Viņa balss atbalsojās no kokiem.

Mežs gaidīja.

- Ko tu gribi? Nāc ārā un stājies man pretim! Ko tu gribi ?

Lietus lāses plīkšķēja pret koku lapām un lēnām slī­dēja lejup pa viņa seju. Kaut kur tālumā kala dzenis tā bija vienīgā atbilde.

Rīts pagāja, bet lietus turpināja līt. Torakam lietus patika: tad bija vēsāks un nedzēla knišļi. Kad viņš bija šķērsojis vēl divas ielejas, garastāvoklis uzlabojās. Sajūta, ka viņu kāds novēro, mazinājās. Nebija vairs dzirdami arī plānprātīgā kliedzieni.

Varbūt tā notika tāpēc, ka par zēna ceļabiedru bija kļuvis mežakuilis. Viņš dzīvnieku neredzēja, taču par tā klātbūtni liecināja pēdas. Vietās, kur kuilis bija meklējis barību, palika lieli uzvandītas zemes laukumi. Dzīvnieks, izvārtījies dubļainā peļķē, kā redzams, bija labpatikā ka­sījis sānus pret ozolu un krietni nobružājis mizu.

Tas Toraku uzmundrināja. Viņam bija jauns draugs. Viņš prātoja, cik vecs kuilis varētu būt un vai tas ir iepriekšējā dienā redzēto sivēnu tēvs.

Kad pienāca pusdienlaiks, viņu ceļi krustojās. Abi dzēra no viena strauta un kopā atpūtās mierīgā norā. Reiz, kad viņi meklēja sēnes, mežakuilis saīdzis ierukšķējās, padzina Toraku nost un sabradāja sēni, kuru zēns bija gatavojies apēst. Kad puisis paskatījās uzmanīgāk, viņš saprata, kas vainas. Tā nebija ēdama sēne, bet gan in­dīga mušmire, kā varēja spriest pēc samīdītās sarkanās cepurītes.

Nākamajā rītā joprojām lija un Mežs snauda zem mā­koņu seģenes. Un, kad Toraks devās tālāk uz austrumiem, viņš saprata, ka gaismas kļūst mazāk ne tikai mākoņu dēļ. Tumšāks kļuva pats Mežs.

Viņš bija pieradis pie skraja meža, kur koku vainagi laiž cauri pietiekami daudz gaismas un kur ir diezgan trūcīga paauga, taču tagad viņš bija sasniedzis kalnus, kas sargāja Dziļo mežu. Augsti ozoli pleta viņam priekšā varenus zarus, lai nelaistu tālāk. Pamežs sniedzās pāri galvai: blīvas melno īvju audzes un indīgi suņuburkšķi. Debesis bija paslēpušās aiz necaurredzama lapu juma.

No mežakuiļa visu dienu nebija ne miņas, un Toraks sāka pēc ceļabiedra ilgoties. Viņš baidījās ne vien no radījuma, kas viņam sekoja, bet arī no tā, kas gaidīja priekšā.

Zēns atcerējās, ko viņam bija stāstījis tēvs: "Dziļajā mežā, Torak, viss ir citādi. Koki tur vērīgāki un ģintis pie­sardzīgākas. Ja tev kādreiz gadās tur nokļūt, esi modrs. Un atceries, ka vasarās kā garš vīrs ar brieža ragiem uz pieres pa dziļajām ielejām tur staigā Pasaules gars…"

Joprojām lija, un vēlā pēcpusdienā puisis apstājās pie strauta atpūsties. Iekarinājis savu mantību akmeņozola zarā, viņš devās piepildīt dzeramtrauku.

Dubļos varēja redzēt svaigas pēdas. Kuilis šeit bijis pirmais, turklāt nesen: pēdas labi redzamas un pakaļkāju nagi atstājuši dziļus nospiedumus mitrajā zemē. Bija labi apzināties, ka ceļabiedrs ir tuvumā. Nometies ceļos, lai piepildītu dzeramtrauku, Toraks ieelpoja pazīstamo si­nepju smārdu un plati pasmaidīja.

Es brīnījos, kur tu esi palicis.

Strauta pretējā pusē pašķīrās ērgļpapardes tur ro­sījās kuilis.

Kaut kas nebija kārtībā. Raupjais, brūnais kažoks bija savēlies. Mazās ačeles trulas un pielijušas asinīm.

Toraks ļāva dzeramtraukam nokrist un kāpās atpa­kaļ.

Mežakuilis nikni iekviecās.

Un uzbruka.