Delīrijs

Astotā nodaļa

H apzīmē ūdeņradi, pirmo numuru, Atoms dalās, spoži mirdz,

Karsts kā saules stars.

He apzīmē hēliju, otro numuru,

Cēlgāzi, rēgainu vielu,

Kas pasauli uzceļ no jauna.

Li apzīmē litiju, trešo numuru,

Bēru sārtu, uguns skarto,

Nāves miegu.

Be apzīmē beriliju, ceturto numuru... Pamatlūgsnas. DVL rokasgrāmata. Lūgsnas un mācības

Vasarā man jāpalldz tēvocim veikalā - pirmdienās, trešdienās un svētdienās parasti salieku plauktos preces. Bieži stāvu ari aiz letes, kuras priekšā saliktas vitrīnas, savu reizi palīdzu sakārtot dokumentus un rēķinus kantoritī aiz maizes un tekstilpreču nodaļas. Paldies dievam, jūnijā Endrū Markuss pēc dziedniecības kursa pārceļas pastāvīgā darbā uz citu pārtikas veikalu.

Ceturtā jūlija ritā dodos pie Hanas. Katru gadu kopā ejam skatīties uguņošanu Austrumu promenādē. Spēlē orķestris, tirgotāji piedāvā uz iesma ceptu gaļu, kukurūzas vālītes, saldējumā peldošu ābolkūku papīra kuģītī. Ceturtais jūlijs, mūsu Neatkarības diena, kad pieminam nācijas robežu nospraušanu uz visiem laikiem, ir mani mīļākie svētki. Man patīk stabuļu melodijas un biezie gaļas cepešu tvaiki, kas ietin ielas dūmakā, kurā kustas izplūduši, neskaidri cilvēku silueti. Visvairāk, protams, man pa prātam ir komandantstundas pārbīde: visi nedziedinātie drīkst atgriezties mājās vienpadsmitos, nevis deviņos. Pēdējos gados mēs^-ar Hanu pārvēršam Neatkarības svētkus spēlē, paliekot laukā teju līdz pēdējam brīdim, ar katru gadu arvien tuvāk noteiktajai stundai. Pērn pārrados mājās pulksten 22.58, sirdij dauzoties krūtīs un pārgurumā trīcot, jo bija jāskrien sprinta tempā. Tomēr apgūlusies nevarēju vien beigt smaidīt, juzdamās kā uzvarētāja.

Nospiedusi Hanas četrciparu ārdurvju kodu (to viņa man uzticēja astotajā klasē ar piebildi, ka tā esot uzticības zīme, un apsolīja novilkt man ādu pār acīm, ja kodu kādam atklāšu), ieslīdu pa durvju spraugu. Es nekad neklauvēju. Draudzenes vecāku parasti nav mājās, bet Hana pie durvīm neiet. Neviens cits pie viņas nenāk, tikai es. Dīvaini, jo skolā Hana vienmēr bijusi populāra, visas uz viņu skatās un lūko atdarināt, taču, lai cik jauka viņa būtu pret citiem, sirdsdraudzene viņa ir tikai man.

Dažreiz domāju, ka varbūt Hana gribēja sev citu sola biedreni, kad misis Jablonska otrajā klasē ierādīja man vietu blakus viņai, tā aizsākot mūsu draudzību. Hanas uzvārds ir Teita, tāpēc mūs satuvināja ari alfabētiskais klases žurnāls (tad jau biju krustmātes uzvārdā: Tidla). Varbūt Hana justos labāk blakus Rebekai Trelonijai, Ketijai Skārpai vai pat Meliscū Portofino? Dažreiz iedomājos, ka viņa pelnījusi labāku draudzeni, kurai piemīt kaut kas īpašs. Hana reiz atzinās - ds viņai patīkot tāpēc, ka esmu īsta un visu uztveru neviltoti. Diemžēl tieši uztvere sarežģī manu dzīvi.

- Sveiki! - ienākusi saucu.

Gaitenī, kā vienmēr, valda vēsums un pustumsa. Uz rokām man uzmetas zosāda. Pie Hanas ciemojos bieži, taču vienmēr brīnos par sienās iebūvētā kondicionētāja jaudu. Brīdi stāvu, ieelpodama mēbeļu spodrinātāja, stikla tīrītāja Windex un svaigi griezto ziedu smaržu. No Hanas augšstāva istabas nāk pulsējoša mūzika. Cenšos uzminēt, kas tā ir par dziesmu, taču nespēju izšķirt vārdus, dzirdu tikai basus, kas dun cauri grīdas dēļiem.

Kāpņu galā sastingstu. Hanas guļamistabas durvis ir aizvērtas. Skanošā, nē, dārdošā dziesma man ir pavisam sveša. Mūzika ir ļoti skaļa, taču māju no visām pusēm ieskauj koki un mauriņš, tāpēc neviens nevar uzrīdīt regulatorus. Tādu mūziku vēl neesmu dzirdējusi. Kliedzoša, spalga, neganta. Nevaru pat; noteikt, kas dzied: vīrietis vai sieviete. Pa muguru man tekalē skudriņas kā bērnībā, kad zagos virtuvē, lai nočieptu cepumus no skapīša. Vienā brīdī man aiz muguras nočīkstēja grīda, atskanēja mammas brēciens, un es apmetos riņķī ar nodevīgajām drupačām uz sejas un rokām.

Atvairījusi nepatīkamo sajūtu, atveru Hanas istabas durvis. Draudzene sēž pie datora, salikusi kājas uz galda, šūpodama galvu un ar pirkstiem bungodama ritmu. Ieraudzījusi mani, viņa strauji paliecas uz priekšu un uzsit pa kādu datora taustiņu. Mūzika uzreiz apraujas. Dīvaini, bet klusums šķiet tikpat skaļš.

Pārmetusi matus pār plecu, Hana novēršas no datora. Viņas sejā kaut kas nozib, taču tik ātri, ka nenotveru, kas tas ir.

- Sveika! - Hana uzspēlēti līksmi čivina. - Pat nedzirdēju, ka ienāci.

- Šaubos, vai tu dzirdētu pat tad, ja es ielauztos.

Iekrītu gultā. Hanai tā ir plata, ar trim spilveniem. īsta

paradīze.

- Kas tā bija? - jautāju.

- Kas tad? - viņa atbild ar pretjautājumu.

Pievilkusi ceļgalus pie krūtīm, Hana apgriežas krēslā par

trīssimt sešdesmit grādiem. Tik dumji viņa uzvedas tikai tad, ja grib no manis kaut ko noslēpt.

- Kas tā bija par mūziku?

Viņa veras mani ar neizteiksmīgu skatienu.

- Dziesma, ko dārdināji, kad ienācu. Man gandrīz vai pārplīsa bungādiņas.

- Ak tu par to.

Hana nopūš no pieres matu cirtu. Kārtējais pierādījums. Ari blefojot pokerā, viņa niekojas ar matiem.

- Jauna grupa, atradu internētā.

- Autorizētajā bibliotēkā? - neatlaižos. Hana ir apsēsta ar mūziku: vidusskolas gados viņa stundām sērfoja AMF -Autorizētās mūzikas un filmu vietnē.

Hana novērš skatienu.

- Ne gluži.

- Ko nozīmē “ne gluži”?

Internets, tāpat kā viss Savienotajās Valstis, mūsu aizsardzības labad tiek kontrolēts. Visas tīmekļa vietnes un to saturs tiek izstrādāts valdības aģentūrās, ari Autorizētās mūzikas un filmu bibliotēka, kas ik pēc diviem gadiem tiek papildināta. Par labu atzītās elektroniskās grāmatas atrodamas Autorizēto grāmatu bibliotēkā, filmas un mūzika -AMF. Par simbolisku samaksu katrs var ielādēt failus savā datorā. Protams, ja tev tāds ir. Man, piemēram, nav.

Hana nopūšas, joprojām skatoties kur citur. Beigās viņa mani tomēr uzlūko.

- Vai spēsi glabāt noslēpumu?

Izslejos gultā taisni. Man nepatīk viņas skatiens. Es tam neuzticos.

- Ar ko tas saistīts, Hana?

- Vai tu spēsi glabāt noslēpumu? - draudzene atkārto.

Atceros novērtēšanas dienu pie laboratorijām karstajā

saulē, kad viņa piespieda muti man pie auss un čukstēja par laimi un nelaimi. Pēkšņi man sametas bail: par viņu un no viņas, tomēr beigās pamāju:

- Bet, protams.

- Labi, - Hana nodur skatienu, brīdi parausta šortu vīli, dziļi ievelk elpu.

- Pagājušajā nedēļā es satiku to puisi...

- Ko? - Gandrīz vai izveļos no gultas.

- Nomierinies! - Hana paceļ roku. - Viņš taču izārstēts, vai ne? Strādā pilsētā. Vai zini, par cenzoru.

Sirds man gandrīz apstājas, un es atkrītu spilvenos.

- Pieņemsim. Nu un?

- Nu un, - Hana novelk, - mēs abi stāvējām rindā pie ārsta. Pie terapeita, tu jau zini, kāpēc.

Hana rudenī sastiepa ceļgalu un vēl tagad reizi nedēļā iet uz procedūrām, lai to nostiprinātu.

- Sākām pļāpāt.

Hana pieklust. Nesaprazdama, kāds šim stāstam sakars ar mūziku, kuru viņa klausās, gaidu, kas sekos. Beidzot viņa turpina:

- Pastāstīju par mūsu eksāmeniem, par to, ka tiešām gribu tikt Misisipi Universitātē, bet viņš - par savu darbu. Zini, viņš kodē internēta pieeju, lai katrs nevarētu rakstīt, ko iedomājas, un neievietotu viltus informāciju vai “musinošus viedokļus”, - pēdējos vārdos jaušama ironija, - un tamlīdzīgas lietas. Var teikt, intemeta drošībnieks.

- Labi, - es atkal novelku, gribēdama aizrādīt, lai runā konkrētāk, jo par intemeta ierobežojumiem zinu tāpat kā visi citi, bet neko nesaku - tad Hana apklustu.

Draudzene skaļi ieelpo.

- Viņš ne tikai kodē, bet ari pārbauda atkāpes no normas, teiksim, ielaušanos. Viens otrs apiet drošības sistēmu un nopublicē savu informāciju, galvenokārt jau hakeri. Valdība viņu lapas sauc par klaidonēm, jo tās pastāv stundu, varbūt dienu vai divas un tad tiek atklātas. Tās ir lapas ar nelikumīgu saturu - viedokļiem, diskusijām, videoklipiem un mūziku.

- Un tu tādu atradi.

Man sametas nelabi. Prātā kā neona izkārtnes uzzibsnī un nodziest vārdi: nelikumīgi, pratināšana, uzraudzība. Hana.

Draudzene pat nemana, ka esmu pilnīgi sastingusi. Seja Hanai pēkšņi atdzīvojusies, tā ir mundra un sparīga kā vienmēr, un, notupusies uz ceļiem, viņa ber vārdus kā pupas.

- Ne jau vienu. Desmitiem. Internetā to ir cik tik uziet, ja zini, kā meklēt. Ja zini, kur meklēt. Neticami, Lēna. Turklāt šie cilvēki, gan jau no visas valsts, ložņā starp cilpām un caurumiem. Tev vajadzētu redzēt, ko viņi tur raksta. Par... par dziedniecību. Ne jau slimie, bet tie, kas tai netic. Mums visapkārt staigā cilvēki, kas domā... - Mans skatiens liek Hanai mainīt tematu. - Tev būtu jāpaklausās mūzika. Neticama, pārsteidzoša, neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējusi. Tā ir mūzika, kuras dēļ var zaudēt galvu, saproti? Gribas spiegt, lēkāt, visu lauzt, aurot...

Hanas istaba ir divreiz lielāka par manējo, taču šobrīd man tā šķiet šaura. Ja ari kondicionētājs strādā, es to vairs nejūtu. Gaiss kļuvis karsts un smags kā mitra elpa, un es piecēlusies dodos uz loga pusi. Hana beidzot apklust. Gribu atvērt logu, bet tas nepadodas. Atspiedusies pret palodzi, grūžu.

- Lēna, - bridi klusējusi, Hana nedroši ierunājas.

- Neveras vaļā!

Šobrīd man prātā tikai svaigs gaiss. Pārējās domas saplūdušas kopā: statiski troksnīši un fluorescējošas gaismas laboratorijā, mirdzoši tērauda galdi un ķirurga naži, kliedzoša Vilova Marksa, kuru velk laukā no laboratorijas, ar krāsu un marķieriem notašķītā māja.

- Lēna! - Hana jau skaļāk atkārto. - Paklausies!

- Iesprūdis. Laikam koks karstumā piebriedis. Nu, taisies taču vaļā!

Beigās logs tomēr padodas. Atskan troksnis, loga bulta atsprāgst vaļā un nokrīt uz grīdas. Bridi stāvam un skatāmies. Pa atvērto logu istabā ieplūst gaiss, tomēr nejūtos labāk. Ārā ir vēl karstāk.

- Atvaino, - es murminu, nezinādama, kur likt acis. - Es tā negribēju. Nezināju, ka tas ir aizbultēts. Mūsu mājās tā nav.

- Neņem galvā! Es par tādiem sīkumiem neuztraucos.

- Greisija reiz bērnībā, izlīdusi no šūpuļa, gandrīz izrāpoja uz jumta. Pavēra logu - un aiziet!

- Lēna. - Hana pasniedzas uz priekšu un apņem manus plecus.

Varbūt man piemeties drudzis vai vēl kaut kas: te karsti, te auksti. Hanas pieskāriens man uzdzen šermuļus, un es atraujos kā dzelta.

- Tu uz mani dusmojies.

- Es nedusmojos! Es par tevi uztraucos!

Tā gan ir tikai puspatiesība. Es dusmojos gan - varētu pat teikt, ka esmu nikna. Iznāk, ka visu laiku, neko nenojaušot, esmu staigājusi apkārt kā stulbs piedēklis, domādama par mūsu pēdējo vasaru, uztraukdamās par sapārošanu, procedūru, eksāmeniem un visu pārējo. Hana tik māja ar galvu, smaidīja un teica, ka viss būs labi, bet aiz muguras pārvērtās citā cilvēkā ar saviem noslēpumiem, dīvainiem paradumiem un viedokļiem par lietām, par kurām nedrīkst pat domāt. Tagad zinu, kāpēc novērtēšanas dienā biju tik pārsteigta, kad viņa pagriezās un, lielajām acīm mirdzot, iečukstēja man ausī. Tobrīd Hana no labākās draudzenes uz brīdi pārvērtās svešiniecē.

Jā, tieši tas ir noticis: Hana nemanot ir pārvērtusies svešiniecē.

Atkal pieeju pie loga.

Jūtu caur sirdi aši izskrienam griezīgi asas, dziļas skumjas. Droši vien tas ir neizbēgami. Es jau to zināju. Katrs, kuram uzticies un uz kuru, tavuprāt, vari paļauties, kaut kad tevi pieviļ. Cilvēki melo, daudz ko noklusē, mainās un beigās pazūd - viens aiz svešas sejas vai personības, otrs biezā rīta miglā aiz klints. Tāpēc jau dziedniecība ir tik svarīga un nepieciešama.

- Paklau, es negribu, lai mani saņem ciet par klīšanu internētā vai mūzikas klausīšanos, vienalga par ko.

- Taču tā var notikt. Cilvēkus apcietina arī par mazākiem grēkiem.

Viņa to zina. Zina un neņem galvā.

- Man tas viss ir līdz kaklam! - Hanas balss nedaudz ietrīcas.

Esmu satriekta. Mana draudzene taču ir pašpārliecinātības iemiesojums.

- Mēs par to nedrīkstam pat runāt. Kāds taču var...

- Noklausīties? - Hana pārtrauc, pabeigdama teikumu manā vietā. - Ak kungs, Lēna, arī tas man ir līdz kaklam. Un tev ne? Nelabi metas, visu laiku skatoties, vai kāds neseko, un uzmanoties, ko teikt, domāt vai darīt. Es vairs nespēju... nespēju elpot, nespēju gulēt, nespēju kustēties. Visur priekšā mūris. Lai kur es ietu - bumi Priekšā ir mūris. Ja ko gribu - bumi Atkal mūris.

Hana izbrauc ar pirkstiem caur matiem. Šobrīd viņa nepavisam neizskatās glīta un savaldīga. Viņa ir bāla un nelaimīga, un draudzenes seja man kaut ko atgādina, lai gan nespēju atcerēties, ko.

- Tas taču ir mūsu pašu aizsardzībai, - es saku, nožēlodama, ka mana balss neskan pārliecinoši. Argumentu cīņas nav mana stiprā puse. - Viss būs labāk, kad mūs...

Hana atkal mani pārtrauc:

- Kad mūs izārstēs?

Viņa iesmejas, taču bez jautrības, gandrīz rejoši, bet vismaz neapstrīd mani:

- Pareizi. Tā visi saka.

Pēkšņi man kļūst skaidrs, ko Hana pirmīt atgādināja: dzīvniekus, ko redzējām klases ekskursijā uz kautuvi. Govis, kas mēmi noskatījās uz mums, kad gājām garām. Dzīvnieku acīs bija bailes, rezignācija un... izmisums. Man tiešām bail par Hanu. Esmu pārbijusies līdz nāvei.

Taču, kad viņa ierunājas, balss skan jau nedaudz mierīgāk.

- Varbūt. Varbūt pēc procedūras būs labāk. Bet līdz tai... Lēna, tā ir mūsu pēdējā iespēja kaut ko izdarīt. Pēdējā iespēja izvēlēties.

Izvēlēties - tā Hana teica ari novērtēšanas dienā, tomēr pamāju, negribēdama draudzeni sarūgtināt.

- Ko tu tagad domā darīt? - pajautāju.

Hana, kodīdama lūpu, novēršas, un redzu, ka viņa šaubās, vai var man uzticēties.

- Šovakar ir ballīte...

- Kas? - Acīs man satumst, atkal uzpeld bailes.

Draudzene steidzīgi izmet:

- Hakeru mūzikas ziņās atradu, ka šovakar pierobežā, Stroudvoterā, vienā lauku mājā spēlēs dažas grupas.

- Tu taču nerunā nopietni! Tu... tu taču negrasies uz to iet, pareizi? Tu par to pat nedomā.

- Tur nav nekā bīstama, saproti? Goda vārds. Tās internēta vietnes ir tiešām pārsteidzošas, Lēna, varu saderēt, ka tev ari patiktu, ja tu apskatītos. Tās ir paslēptas. Saite uz tām parasti ir ievietota vienkāršā, valdības apstiprinātā lapā, tomēr zini, kaut kā var just. Neiederīgas.

- Vai tad tas nav bīstami? Kā tad tā? Tas puisis, kuru tu satiki, tas cenzors - viņš taču to vien dara, kā ķer cilvēkus, kas ir tik stulbi, lai ievietotu kaut ko tādu... - es purpinu.

- Viņi nav stulbi! Patiesībā viņi ir neticami gudri...

- Un neaizmirsti par regulatoriem, patruļām, sargiem, komandantstundu, segregāciju. Šī iedoma ir pilnīgi nejēdzīga.

-Jauki. - Hana paceļ rokas un uzsit sev pa augšstilbiem, turklāt tik skaļi, ka es satrūkstos. - Jauki. Tātad nejēdzīga iedoma. Risks. Zini ko? Man tas ir pie kājas.

Uz brīdi iestājas klusums. Mēs glūnam viena uz otru; gaisotne šķiet uzlādēta līdz baltkvēlei kā pirms sprādziena.

- Bet es? - beigās jautāju, ar pūlēm apspiezdama balsī trīsas.

- Nāc līdzi! Pusvienpadsmitos Rēcošā strauta mājās. Mūzika. Dejas. Saproti pati - jautrība. Tieši tas, kas vajadzīgs, pirms mums izgriezīs pusi smadzeņu.

Pēdējo komentāru izliekos nedzirdam.

- Es gan tā nedomāju, Hana. Ja esi aizmirsusi, tad atgādināšu, ka mums šovakar bija citi plāni, kurus kalām, ak vai, pēdējos piecpadsmit gadus.

-Jā, bet viss mainās.

Hana uzgriež man muguru, bet es jūtos kā saņēmusi belzienu pa vēderu.

-Jauki.

Man aizžņaudzas rīkle. Valdīdama asaras, eju uz Hanas gultu savākt savas mantas. Soma, protams, apgāzusies uz sāniem, un uz segas izbirušas papīra strēmeles, saspraudes, monētas un pildspalvas. Sāku krāmēt visu atpakaļ somā, jau pavisam tuvu asarām.

- Uz priekšu! Vari šovakar darīt, ko gribi. Man vienalga.

Varbūt Hana jūtas neērti, jo viņas balss skan nedaudz maigāk:

- Tiešām, Lēna. Padomā! Apsolu, ka nepatikšanu nebūs.

- Tu nevari to garantēt. - Dziļi ievilkusi elpu, cenšos apvaldīt balsī trīsas. - Neko taču nevar paredzēt. Kā tu vari būt tik pārliecināta?

- Bet kā tu vari dzīvot vienās bailēs?

Taisnība vien ir. Dusmīga apsviežos riņķī, juzdama dziļi sevī mostamies kaut ko tumšu un senu.

- Protams, baidos. Un ne bez pamata! Ja tu nebaidies, tad tikai tāpēc, ka tev ir ideāla dzīvīte, ideāla ģimenīte, tev viss ir ideāls, ideāls, ideāls. Tu nesaproti. Tu nezini.

- Ideāla? Tev tā šķiet? Tu domā, ka mana dzīve ir ideāla?

Draudzenes balss skan klusi, bet nikni.

Gribu novērsties, tomēr piespiežu sevi runāt.

-Jā. Es tā domāju.

Hana atkal rejoši iesmejas, ātri un eksplozīvi.

- Ak tad tā tu domā? Man viss ir tik labi, ja?

Viņa apcērtas riņķī.

Jūtos pārsteigta.

- Kas vēl ir tajās lapās?

- Viss, Lēna! - Hana šūpo galvu. - Paklau, es netaisno-šos. Zinu, ka tev ir pamats baidīties. Tas, kas notika ar tavu mammu, ir šausmīgi...

- Manu mammu liec mierā!

Es saspringstu kā uzlādēta.

- Bet tu taču nevari uzvelt visu vainu mammai. Viņa nomira pirms vairāk nekā desmit gadiem.

Dusmas mani ietin kā bieza migla. Prāts mežonīgi sasveras kā riteņi uz ledus, bet galvā cits pēc cita dun vārdi: Bailes. Vaina. Neaizmirsti. Mamma. Es tevi mīlu. Bet tad man kā zvīņas nokrīt no acīm. Nu gan čūska - tik ilgi gaidīja, lai tagad to pateiktu, locīdamās un iedzeldama pēc iespējas dziļāk un sāpīgāk.

- Ej pie velna! - iebrēcos.

Hana paceļ abas rokas.

- Paklau, Lēna, es taču tikai saku, ka tev tas viss jāaizmirst. Tevī no viņas nav nekā. Tava dzīve tā nebeigsies. Tu neesi tā ieprogrammēta.

- Ej pie velna!

Hana grib būt jauka, bet mans prāts dumpojas, un vārdi izskan paši no sevis. Vēlos, kaut katrs izteiktais vārds būtu dūre, ar ko iešaut viņai pa ģīmi.

- Tu par viņu neko nezini. Arī mani tu nepazīsti. Tu vispār neko nezini.

- Lēna!

Hana pastiepj roku.

- Nepieskaries man!

Steberēju atpakaļ, krampjaini ieķērusies somā un pa ceļam uz durvīm uzgrūzdamās rakstāmgaldam. Acu priekšā man ir migla, kāpnes tikpat kā neredzu. Varbūt Hana sauc, bet es neko nedzirdu, jo ausīs un galvā skan rēkoņa. Klupdama krizdama tikusi lejā, taustos uz ārdurvīm. Ārā spīd saule, spoži balta gaisma. Mani pirksti pieskaras vēsam tēraudam - vārtiem. Jūtu okeāna un degvielas smaržu. Skan sirēna, troksnis pieņemas spēkā. Gaudo vienā laidā.

Pēkšņi atguvusies, pēdējā brīdī palecu malā. Garām aiz-traucas policijas mašīna, kaukdama un zibinādama bākugunis. Palieku putekļos klepojam. Neganti sūrst kakls, it kā tajā kaut kas būtu iestrēdzis, un, kad beidzot no acīm izsprāgst asaras, jūtos tā, it kā pēc gara pārgājiena būtu nocēlusi no pleciem smagu nastu. Sākusi pinkšķēt, nevaru rimties. Visu ceļu līdz mājām ik pēc pāris soļiem berzēju acis un slauku asaras, lai vispār redzētu, kur likt kāju. Mierinu sevi, ka nepaies ne divi mēneši, un varēšu par to visu pasmīnēt. Vecā dzīve nogrims pagātnē, bet es pacelšos jauna un brīva kā putns debesīs.

Hanai to nesaprast. Nav jau runa tikai par delīriju. Dažiem laimīgajiem būs iespēja atdzimt un atjaunoties, kļūt tīrākiem un labākiem, izārstētiem, veseliem un ideāliem - tie būs kā bezveidīgi dzelzs kluči, kas iznāk no svelmainas uguns kā mirdzošs asmens.

Tieši to es gribu - vienmēr esmu gribējusi. Un tieši to sola dziedniecība.