Delīrijs

Sestā nodaļa

Mammu, palīdzi tikt man mājās,

Mežā es esmu apmaldījies.

Redzu vilkati, pretīgu plušķi,

Kas rāda zobus un iekost grib kājās.

Mammu, palīdzi tikt man mājās.

Mežā es esmu apmaldījies.

Redzu vampīru, vecu kraķi,

Kas rāda zobus un iekampt grib kaklā.

Mammu, negaidi mani vairs mājās,

Šķiet, es nepārnākšu, vai dzirdi,

Satiku slimo un iemīlējos,

Viņš paņēmis sev ir manu sirdi.

“Bērna mājupceļš”. Šūpļadziesmas un tautas pasakas. Kori Levinsona redakcijā

Vakarā es nespēju koncentrēties. Klādama vakariņu galdu, nejauši ieleju Greisijas sulas glāzē vīnu, bet tēvoča vīna glāzē - apelsīnu sulu, pēc tam, rīvējot sieru, vairākas reizes iegrūžu nagus rīvē, līdz krustmāte patriec mani no virtuves, teikdama, ka savos ravioli negrib redzēt ādas gabaliņus. Atceros Alekša pēdējos vārdus, gaismēnas viņa acīs un neparasto sejas izteiksmi - it kā viņš aicinātu mani uz tikšanos. Ap pusdeviņiem debesis deg kā ugunīs, sevišķi tālajā malā. Tev tas noteikti jāredz...

Vai tiešām iespējams, kaut nedaudz iespējams, ka ar šiem vārdiem Aleksis gribēja man ko teikt? Vai tiešām viņš grib mani satikt?

No šīs domas man griežas galva.

Domāju arī par to vārdu, kuru Aleksis klusi iečukstēja man ausī: Pelēkā. Tātad viņš tiešām bija laboratorijā, redzēja mani un atceras! Jautājumi drudžaini drūzmējas manā galvā, it kā slavenā Portlendas migla būtu atbrāzusies no okeāna un iesēdusies manās smadzenēs, neļaujot tām strādāt normālā režīmā.

Krustmāte beigās ievēro, ka ar mani nav labi. Pirms vakariņām, kā allaž, palīdzu Dženijai izpildīt mājasdarbu, pārbaudīdama, kā viņa zina reizrēķinu tabulu. Mēs sēžam viesistabā uz grīdas, turpat blakus ēdamistabai (pareizāk sakot, nišai, kurā ir tikai galds un seši krēsli). Uzlikusi darba burtnīcu uz ceļiem, skaidroju Dženijai uzdevumu, taču tikmēr prāts autopilotā klaiņo zilās tālēs. Precīzāk, piecus, komats, četrus kilometrus no šejienes - purvainā līča krastā. Attālumu zinu tāpēc, ka no mājām uz turieni būtu jāskrien labs gabals. Tagad rēķinu, cik ātri varētu tur nokļūt ar divriteni, beigās iekaustīdama sevi par tādām domām.

- Septiņi reiz astoņi?

Dženija sakniebj lūpas.

- Piecdesmit seši.

- Deviņi reiz seši?

- Piecdesmit divi.

Ja tā padomā, nav taču likuma, kas aizliegtu runāt ar izārstēto. Viņi nav bīstami un var būt nedziedināto darbaudzinātāji un vadītāji. Aleksis ir tikai gadu vecāks par mani, tomēr mūs šķir nepārvarama plaisa - procedūra. Tikpat labi viņš varētu būt mans vectēvs.

- Septiņi reiz vienpadsmit?

- Septiņdesmit septiņi.

- Lēna!

Izlīdusi no virtuves nišas garām galdam, Dženijai aiz muguras stāv krustmāte. Negribīgi atgriezdamās īstenībā, samirkšķinu acis. Kerola izskatās nobažījusies.

- Vai kaut kas noticis?

- Nē! Kāpēc tu tā domā?

Ātri nolaižu acis. Man nepatīk krustmātes skatiens, kas ieurbjas manas dvēseles ļaunākajos stūrīšos. Jūtos vainīga par to vien, ka domāju par kādu puisi, lai ari izārstētu. Ja krustmāte to zinātu, tad teiktu: Ai, Lēna, uzmanies! Neaizmirsti, kas notika ar tavu māti, un beigās piebilstu: Tādas slimības mēdz pārmantot.

Pētu padilušo paklāju uz grīdas. Kerola pieliecas, paķer Dženijas darba burtnīcu un savā skaidrajā, spalgajā balsī skaļi noskaita:

- Deviņi reiz seši ir piecdesmit četri, - viņa ar troksni aizcērt darba burtnīcu, - nevis piecdesmit divi, Lēna. Jādomā, ka reizrēķinu tu zini?

Dženija parāda man mēli.

Aptveru, ka esmu kaut ko palaidusi garām, un piesarkstu.

- Atvaino. Laikam... esmu izklaidīga.

Uz mirkli iestājas klusums. Kerolas skatiens aizķēries man pie skausta. Jūtu tur viņas degošās acis. Ja viņa ilgi tā skatīsies, sākšu vai nu kliegt, vai raudāt, vai ari atzīšos.

Krustmāte uzmet man saprotošu skatienu.

- Tu laikam domā par novērtēšanu, vai ne?

Atviegloti nopūšos un jūtos tā, it kā būtu nometusi no pleciem smagu nastu.

-Jā. Laikam gan.

Uzdrīkstos krustmāti uzlūkot, un viņa raida sev raksturīgo ašo smaidu.

- Saprotu, tu uztraucies, ka jāiet otrreiz. Bet padomā labi: šoreiz tu būsi vēl labāk sagatavojusies.

Pamāju, tēlodama prieku, lai gan sirdi sāk grauzt vainas apziņa. Par novērtēšanu šorīt neesmu pat iedomājusies -nevienu pašu reizi.

-Jā, tev taisnība.

- Bet tagad nāciet! Laiks vakariņām!

Krustmāte pastiepj roku un pārlaiž to man pār pieri. Viņas pirksti ir vēsi un nomierinoši un pieskāriens - tik ašs kā viegla vēja pūsma. Manī uzbango sirdsapziņas pārmetumi, un tagad pašai grūti noticēt, ka pirmīt vispār apsvēru gājienu uz līci. Tā būtu nepiedodama kļūda. Uz vakariņām eju, juzdamās tīra un viegla kā spalviņa, - tik laimīga kā pirmajā dienā pēc ilgas slimības.

Taču, man sēžot pie galda, atgriežas ziņkāre un arī šaubas. Nespēju sekot sarunai. Domāju tikai par vienu: Iet? Neiet? Iet? Neiet? Tēvocis kaut ko stāsta par saviem klientiem, un visi smejas, tāpēc smejos arī es, taču skaļāk un ilgāk par citiem. Visi raugās manī, pat Greisija, saraukusi deguntiņu kā šunelis, kas saodis jaunumus.

- Kas tev kaiš, Lēna? - tēvocis jautā, sakārtodams brilles, it kā gribēdams redzēt mani skaidrāk. - Tu liecies drusku jocīga.

- Viss kārtībā.

Slidinu pa šķīvi ravioli. Parasti varu apēst puspaciņu, sevišķi pēc gara skrējiena, un vēl uzēst pa virsu saldo, bet šodien esmu norijusi tikai pāris kumosu.

- Esmu drusku sastresojusies, nekas vairāk.

- Liec viņai mieru, - krustmāte iejaucas. - Cilvēks uztraucas par novērtēšanu. Tur negāja gluži tā, kā plānots.

Kerola pievēršas tēvocim, un abi pārmij ātrus skatienus. Jūtu uzvilnījām satraukumu. Reti kad viņi tā saskatās - bez vārdiem, taču daiļrunīgi. Kerolas un Viljama saziņa lielākoties aprobežojas ar parastu sarunu - viņš stāsta par darbu, viņa - par kaimiņiem. Kas vakariņās?Jumts caurs. Tā un šitā. Gaidu, ka viņi pieminēs Mežonīgo zemi un slimos. Taču tēvocis tikai pašūpo galvu.

- Tādi pārpratumi jau notiek vienā laidā. - Viņš ar dakšiņu baksta ēdienu. - Nesen lūdzu Endrū pasūtīt trīs kastes apelsīnu sulas. Bet šis sajauc kodus, un ziniet, ko mums beigās atsūta? Tris kastes ar bērnu putriņām! Tad es viņam teicu tā: Bet, Endrū...

Es atkal atslēdzos no sarunas, priecīga, ka tēvocis ir tik pļāpīgs, un laimīga, ka krustmāte nostājusies manā pusē. Kautrīgam cilvēkam laba dzīve: kad gribi, lai liek tevi mierā, neviens neuzbāžas. Pametu skatienu uz virtuves pulksteni. Tas rāda pusastoņi, un mēs pat vēl neesam pavakariņojuši. Pēc tam man būs jāpalīdz novākt galdu un nomazgāt traukus, un tas ilgs veselu mūžību. Trauku mazgājamā mašīna patērē daudz strāvas, tāpēc mēs traukus mazgājam ar rokām.

Aiz loga sauli jau caurvijušas zeltaini sārtas šķiedras. Tā izskatās kā konfekte, kas griežas pie Sugar Shack veikala: spīdīga, garena un krāsaina. Šovakar tiešām būs skaists saulriets. Alkas doties uz līci ir tik spēcīgas, ka ieķeros ar rokām krēsla malās, lai nepielēktu kājās un nemestos laukā pa durvīm.

Beigās piespiežu sevi neuztraukties un paļauties uz veiksmi vai likteni, vai kā nu to sauc. Ja tūlīt pabeigsim ēst un ātri nomazgāšu šķīvjus, vēl pagūšu. Ja ne, sēdēšu mājās. Pieņēmusi šo lēmumu, jūtos neizsakāmi labāk un pat apēdu vēl dažus kumosus, bet Dženija (īsts radars), visu laiku ēdusi nesteigdamās, pēkšņi aši izēd šķīvi, un krustmāte paziņo, ka varu novākt galdu.

Pieceļos un ķeros pie šķīvju novākšanas. Pulkstenis jau rāda gandrīz astoņi. Pat ja es nomazgātu traukus triecien-tempā - piecpadsmit minūtēs -, tik un tā būtu grūti tikt norunātajā vietā līdz pusdeviņiem un varētu pat nesapņot par atgriešanos pulksten deviņos, kad neārstētajiem pilsēta izsludinājusi komandantstundu.

Ja mani notvers uz ielas pēc deviņiem...

Godīgi sakot, nezinu, kas būs. Līdz šim komandantstundu nekad neesmu pārkāpusi.

Brīdī, kad esmu samierinājusies, ka nokļūt līdz līcim un atgriezties mājās pirms deviņiem nebūs iespējams, krustmāte mani necerēti pārsteidz. Kad sniedzos pēc šķīvja, viņa mani aptur.

- Šovakar tev trauki nav jāmazgā, Lēna. Es pati tikšu galā.

Runādama viņa pastiepjas un papliķē man pa roku. Kā vienmēr, pieskāriens ir ašs un vēss kā vējš.

Vēl neaptverdama savu laimi, noberu:

- Zini, man vajadzētu aši aizskriet līdz Hanas mājām.

- Tagad? - Krustmātes sejai pārslīd ēna (satraukums vai aizdomas?). - Tūlīt būs jau astoņi.

- Zinu. Mēs... viņai ir grāmata, kas man jāpaņem. Tikko atcerējos.

Aizdomas, neapšaubāmas aizdomas omulīgi ieņem Kero-las sarauktās uzacis un sakniebtās lūpas.

- Bet jums taču vairs nav kopīgu stundu. Eksāmeni garām. Kas tā par tik svarīgu grāmatu?

- Tā nav mācību grāmata. - Nobolu acis, mēģinādama apburt Kerolu ar tēlotu bezrūpību, lai gan delnas man sasvīdušas un sirds lec laukā pa krūtīm. - Tā ir instrukcija ar norādījumiem. Novērtēšanai. Hana zina, ka man jāgatavojas rūpīgāk, jo vakar gandrīz izgāzos.

Krustmāte un tēvocis atkal aši pārmij skatienus.

- Pēc stundas ir komandantstunda, - viņa paziņo. - Ja tevi noķers...

Satraukumā vairs nevaldu pār sevi.

- Es taču zinu par komandantstundu, - nošņācu. - Visu dzīvi to vien dzirdu.

Mirkli jūtos vainīga, ka vārdi izsprukuši no mutes, un, nodūrusi acis, vairos no Kerolas skatiena. Līdz šim neesmu runājusi viņai pretī un vienmēr esmu centusies būt pacietīga, paklausīga un laba, allaž esmu mēģinājusi būt pēc iespējas neredzamāka, jauka meitene, kas novāc no galda traukus un noņemas ar bērniem, izpilda visus mājasdarbus, klausa un nepaceļ galvu. Zinu, ka esmu Kerolai parādā: viņa pēc mātes nāves pieņēma mūs abas ar Rei-čelu savās mājās. Ja nebūtu krustmātes, es droši vien nīktu bērnunamā - neizglītota, neievērota, paredzēta darbam kautuvē, varbūt aitu vai govju mēslu tīrīšanai un tamlīdzīgi. Varbūt (varbūt!), ja paveiktos, es tiktu pie apkopējas darba.

Audžuvecāki negrib bērnu ar slimības aptraipītu pagātni.

Žēl gan, ka nevaru nolasīt Kerolas domas. Man nav ne jausmas, kas viņai prātā: droši vien viņa analizē manu uzvedību un cenšas nolasīt kaut ko no manas sejas izteiksmes. Es nedaru neko ļaunu, neviens no tā necietīs, viss būs kārtībā, domās atkārtoju bez sava gala, slaucīdama delnas džinsos un droši vien atstādama tajos sviedru pēdas.

- Pasteidzies! - krustmāte beigās saka, un es zibenīgi metos augšā pa kāpnēm, lai nomainītu sandales pret kedām.

Pēc minūtes vai divām jau skrienu lejā pa kāpnēm un beidzot tieku laukā pa durvīm. Krustmāte tikmēr paguvusi tikai ienest šķīvjus virtuvē. Kad skrienu garām, viņa kaut ko uzsauc, taču es jau esmu pie durvīm un neko nedzirdu, tikai seno vectēva pulksteni, kas viesistabā sāk sist apaļu stundu. Astoņi.

Atslēdzu riteni un minos pa taciņu uz ielu. Pedāļi čīkst un vaid. Pirms manis ar to brauca māsīca Mārsija - ritenim ir vismaz piecpadsmit gadu, un dzīve svaigā gaisā tam nav nākusi par labu.

Laižos uz līča pusi, par laimi, lejup no kalna. Ielas šai vakara stundā parasti ir gandrīz tukšas. Lielākā daļa izārstēto sēž pie vakariņu galda vai veic mājas soli, varbūt jau klāj gultu, kurā pavadīt kārtējo nakti bez sapņiem, un arī neārstētie sēž mājās vai steidzas uz turieni, nervozi skaitīdami minūtes, kas skrien pretim deviņiem - komandantstundai.

Kājas vēl smeldz no šodienas skrējiena. Ja pagūšu nokļūt līcī laikā un Aleksis mani tur gaidīs, izskatīšos pēc sasvīduša un pretīga mērkaķa. Tomēr braucu. Tikusi laukā no mājas, aizgaiņāju visas šaubas un jautājumus un koncentrējos uz pedāļu mīšanu, cik nu krampjiem pakļautās kājas spēj. Pa tukšajām ielām dragāju uz līci, cenzdamās atrast tuvāko ceļu. Redzu, ka saule nepielūdzami slīd uz liesmojoši zeltaino apvāršņa līniju, it kā debesis, kas šobrīd izskatās spilgti elektriski zilas, būtu ūdens, caur kuru spīd gaisma.

Tādā laikā ārpus mājām esmu bijusi tikai pāris reižu, tāpēc jūtos neparasti: gan nobijusies, gan pacilāta, tāpat kā pirms vairākām stundām, runājot ar Aleksi, - gandrīz vai jādomā, ka rotējošā acs, kuru vienmēr jūtu, uz mirkli būtu kļuvusi akla, bet roka, kas mani visu mūžu turējusi, pēkšņi būtu atslābusi, un tagad varu iet, kur sirds kāro.

Visapkārt logos jau iedegas gaismas, galvenokārt sveces un lukturi: mūsu rajons ir nabadzīgs, un viss tiek taupīts, sevišķi jau degviela un elektrība. Vienubrīd saule pazūd aiz četrstāvu un piecstāvu ēkām, kas, pagriežoties uz Preblu, blīvējas arvien ciešāk: augstas, izkāmējušas, tumšas mājas saspiedušās kopā, it kā gaidīdamas ziemu un sildīdamās cita pie citas. Neesmu izgudrojusi, ko teikšu Aleksim, un, iedomājoties, ka būsim divi vien, man kuņģis apmet kūleni. Man pat jānokāpj no divriteņa un jācīnās pēc elpas. Sirds drudžaini pukst. Pēc minūtes atkal minu pedāļus, nu jau lēnāk. Atlicis apmēram pusotrs kilometrs, labajā pusē jau redzu mirdzam līci. Saule jau slīgst virs tumšajiem kokiem pie apvāršņa. Vēl desmit, augstākais piecpadsmit minūtes, un tad iestāsies pilnīga tumsa.

Tad mani gandrīz aptur cita doma, iesizdama kā dūre: Alekša tur nebūs! Es nokavēšu, un viņš būs aizgājis. Bet varbūt tas vispār ir tikai joks, varbūt viņš vienkārši grib mani izāzēt?

Ar vienu roku turēdama vēderu, ceru, ka ravioli to nepametīs, un uzņemu ātrumu.

Esmu tik aizņemta, mīdama pedāļus - kreiso, labo, kreiso, labo - un cīkstēdamās ar gremošanas problēmām, ka nedzirdu tuvojamies regulatorus.

Grasos mesties garām sen mirušajam luksoforam uz Baksteru, kad mani negaidot apžilbina spēcīgu, kustīgu gaismu siena: ducis lukturu spīd man tieši acīs, tāpēc strauji piebremzēju, paceļot roku pie sejas, un gandrīz pārlidoju pāri stūrei. Tad gan diez kas nebūtu, jo steigā esmu aizmirsusi mājās ķiveri.

- Stāt! - nobrēc viens no regulatoriem, droši vien patruļas vadītājs. - Personības pārbaude.

Regulatoru grupa - gan brīvprātīgi pilsoņi, gan valdības algoti ierēdņi - katru nakti dodas reidā, medīdami neārstētos, kas pārkāpj komandantstundu. Regulatori pārbauda ielas un, ja aizkari nav aizvilkti, ielūkojas ari logos, vērodami, vai nav manāmas nelikumīgas darbības: piemēram, divu neārstēto tikšanās, pastaiga tumsā vai divu ārstēto iesaistīšanās “aktivitātēs, kas varētu liecināt par delīrija izpausmēm pēc procedūras”, piemēram, kaislīgi apskāvieni vai skūpsti. Tā gadās reti, tomēr gadās.

Par pārkāpumiem regulatori ziņo valdībai, cieši sadarbojoties ar laboratoriju zinātniekiem. Uz regulatoru sirdsapziņas ir arī manas mātes nosūtīšana uz trešo procedūru: patruļa garāmejot ievēroja, ka naktī pēc otrās nesekmīgās procedūras viņa raudādama skatījās fotogrāfijā. Tā bija mana tēva ģīmetne, un māte bija aizmirsusi aizvilkt aizkarus. Pēc dažām dienām viņu atkal nogādāja laboratorijā.

Parasti no regulatoriem ir viegli izvairīties. Viņi ir dzirdami jau pa gabalu. Savstarpējiem sakariem reida dalībnieki ir aprīkoti ar rācijām, un statiskie traucējumi, tās ieslēdzot un izslēdzot, rada skaļu, siseņu baram līdzīgu dūkoņu, kas dzirdama tālu. Diemžēl šodien es to neievēroju. Domās lādēdama sevi par stulbumu, izvelku no aizmugurējās kabatas maku. Labi, ka vismaz to neatstāju mājās. Bez personu apliecinoša dokumenta Portlendā staigāt aizliegts. Neviens nevēlas pavadīt nakti cietumā, kamēr varasvīri noskaidro viņa personību.

- Magdalēna Ella Heloveja, - sniedzot apliecību galvenajam regulatoram, cenšos mierīgi nosaukt savu vārdu.

Aiz luktura, kas spīd man tieši sejā un žilbina acis, nevaru viņu kārtīgi saskatīt. Liela auguma. Garš, slaids, stūrains.

- Magdalēna Ella Heloveja, - viņš atkārto.

Turēdams apliecību savos garajos pirkstos, regulators

pēta manu personas kodu, kuru man, tāpat kā visiem ASV pilsoņiem, piešķīrusi valdība. Pirmie trīs cipari apzīmē štatu, nākamie trīs - pilsētu, vēl nākamie trīs - asinsgrupu un pēdējie četri - personību.

- Ko tu meklē uz ielas, Magdalēna? Līdz komandantstundai vairs nav pat četrdesmit minūtes.

Mazāk par četrdesmit minūtēm. Tātad pulkstenis ir gandrīz pusdeviņi. Mīņājos, mēģinādama slēpt nepacietību. Daudzi regulatori, sevišķi brīvprātīgie, ir zemu atalgoti tehniskie darbinieki - logu mazgātāji, gāzes skaitītāju kontrolieri un sargi.

Dziļi ievilkusi elpu, pēc iespējas nevainīgāk atbildu:

- Gribēju aši aizbraukt uz līča malu. - Tad, izmocījusi smaidu un tēlodama muļķīti, turpinu: - Pēc vakariņām piepūtās vēders.

Vairāk melot nav jēgas, citādi iekulšos nepatikšanās.

Galvenais regulators mani pēta, spīdinādams lukturi tieši sejā un grozīdams rokās apliecību. Brīdi viņš svārstās, un es jau esmu pārliecināta, ka tikšu cauri sveikā, bet nekā - apliecība aizceļo uz citām rokām.

- Lūdzu, pārbaudi ar validēšanu. Jāpārliecinās, vai nav viltota.

Mana sirds sastingst. Zinu, par ko viņš runā - par Drošās validēšanas sistēmu, visu ASV pilsoņu datubāzi. Personas identificēšanai datoriem vajadzēs divdesmit līdz trīsdesmit minūtes atkarībā no tā, cik pieprasījumu iesniegts. Neticu, ka regulatoram ir aizdomas par viltojumu, drīzāk viņš grib ar kārtējo pārbaudi nozagt man laiku.

Bet tad notiek brīnums. Bariņā atskan balss:

- Es viņu pazīstu, Gerij! Personiski. Dažreiz ienāk manā veikalā. Dzīvo Kamberlendas ielā 172.

Gerijs apmetas riņķī un nolaiž lukturi. Mirgojošie punkti manā acu priekšā pazūd. Nu jau izšķiru vairākas sejas. Redzu sievieti, kas strādā ķīmiskajā tīrītavā un stundām stutē stenderi, košļādama gumiju un pa reizei nospļaudamās uz ielas; Franklin Arterial ceļu policistu, kurš strādā vienā no retajām Portlendas ielām ar pietiekami dzīvu satiksmi, lai to regulētu; vienu no vīriem, kas savāc mūsu atkritumus, un aizmugurē - Devu Hovardu, Quikmart veikala īpašnieku no mūsu ielas.

Parasti produktus - konservus, makaronus, šķēlēs sagrieztu gaļu - tēvocis nes mājās no sava pārtikas preču veikala pie Mandži kalna, taču savu reizi, kad steidzīgi ievajagas tualetes papīru vai pienu, es aizskrienu uz Quik-mart. Veikala saimnieks ir baisi kārns, it kā nāvei parādā. Ar melnajām acīm zem smagajiem plakstiņiem viņš man atgādina žurku. Taču šovakar man gribētos viņu apskaut. Pat nenojautu, ka Quikmart boss zina manu vārdu. No viņa mutes pēc pirkumu pārskatīšanas esmu dzirdējusi tikai Vai tas šodien viss?, acīm glūnot no smago plakstu apakšas. Domās apsolu nākamreiz pateikt viņam paldies.

Gerijs mirkli vilcinās, taču redzu, ka citi regulatori jau kļūst nepacietīgi un mīņājas, gribēdami doties tālāk un meklēt jaunu upuri.

Droši vien arī Gerijs to jūt, jo aprauti pamet ar galvu uz manu pusi.

- Atdod viņai to apliecību!

Aiz atvieglojuma gribu smieties un, saņemot dokumentu un noliekot to vietā, ar grūtībām saglabāju nopietnu seju. Man nedaudz trīc rokas. Jābrinās, kāds spēks piemīt regulatoriem. It kā viņi ir laipni, tomēr no prāta neiziet dzirdētie šausmu stāsti par reidiem, sitieniem un pēkšņu izlīšanu no slēpņa.

- Iesaku uzmanīties, Magdalēna, - Gerijs brīdina, kad atliecu muguru. - Mājās jābūt pirms deviņiem!

Viņš atkal iespldina man acīs lukturi. Piemiegusi acis, paceļu roku, lai izvairītos no gaismas.

- Negribēsi taču iekulties nepatikšanās.

Vārdi skan bezrūpīgi, taču vienu mirkli man šķiet, ka aiz tiem saklausu dusmas vai agresivitāti. Tomēr tad saku sev, ka esmu paranoiķe. Regulatori taču mūs aizsargā, strādā mūsu labā.

Patruļa dodas projām, uz brīdi mani aplenkdama: jūtu stūrainus plecus, kokvilnas jakas, nepazīstamas smaržas un sviedru smaku. Rācijas pamostas un atkal pieklust, ļaujot saklausīt vien atsevišķas frāzes: Tirgus iela; zēns un meitene; iespējams, inficēti; nelikumīga mūzika pie Svētā Lorensa; jādomā, dejas... Mani grūsta rokas, krūtis un elkoņi, līdz grupa beidzot ir prom un atkal esmu brīva, palikdama uz ielas viena. Aiz muguras dzirdamie soļi kļūst arvien klusāki. Nogaidu, līdz beidzot apklust rāciju dūkoņa un zābaku duna uz ietves.

Pēc tam pacilāta dodos tālāk ar pirmītējo laimes un brīvības izjūtu. Brīnums, ka tik viegli izspruku no mājām. Nezināju, ka spēju samelot krustmātei, vispār kādam samelot. Daudz netrūka, ka regulatori būtu mani tirdījuši stundām, bet šobrīd gribu palēkties un uzvaroši pavicināt dūri. Šovakar visa pasaule ir manā pusē. Pēc dažām minūtēm sasniegšu līča krastu. Sirds man līksmi iepukstas, domājot, kā traukšos lejup pa stāvo pļavu un tad pēdējo, žilbinošo saules staru gaismā ieraudzīšu Alekša siluetu. Domās vēl dzirdu vārdu, ko viņš iečukstēja man ausī: pelēkā.

Traucos cauri Baksterai, mezdama pēdējo loku pirms galamērķa. Strauji piebremzēju. Ēkas jau palikušas aiz muguras, atkāpdamās pussagruvušu šķūņu priekšā, kas izmētāti abpus bedrainā, nolaistā ceļa. Aiz tiem redzu šauru savēlušās zāles joslu, kas slīpi aug līdz pašam krastam. Ūdens atgādina milzīgu spoguli ar sārtiem un zeltainiem debesu plankumiem. Neatkārtojamā, žilbinošā mirklī, kad veicu pēdējo līkumu, virs apvāršņa kā milzīga zelta arka izliecas saule, raidot pēdējos mirdzošos gaismas starus un sadrumstalojot tumšo ūdeni. Pasaule vienubrīd izskatās balta, bet jau nākamajā mirklī visi sārtie, sarkanie un violetie toņi izgaist un debesīm tiek laupītas visas krāsas, atstājot tikai tumsu.

Aleksim taisnība. Satriecoša aina - viena no skaistākajām, kādu esmu redzējusi.

Brīdi stāvu un skatos, skaļi elsdama un nespēdama pakustēties. Tad mani pārņem sastingums. Esmu nokavējusi. Jādomā, regulatori sajauca laiku. Jābūt jau pāri pusdeviņiem. Pat tad, ja Aleksis nolemtu mani gaidīt, nav iespējams satikt viņu un laikus atgriezties mājās.

Acis sūrst, pasaule kļūst valga, krāsas un silueti saplūst. Mirkli šķiet, ka raudu, un esmu tik pārsteigta, ka aizmirstu visu - vilšanos un sāpes, domu par krastā stāvošo Aleksi un viņa matiem, kas pēdējos saules staros mirdz kā varš. Neatceros, kad pēdējo reizi esmu raudājusi. Ar delnas virspusi noslauku acis un pasauli atkal redzu skaidri. Atvieglota secinu, ka tie ir tikai sviedri - esmu tā nosvīdusi, ka tie pil acīs. Tomēr nepatīkamā, stingā sajūta neatkāpjas.

Nogaidu vēl dažas minūtes, jāteniski sastingusi uz divriteņa, un stingri turu rokās stūri, līdz nedaudz nomierinos. Vienu mirkli gribas atmest visam ar roku, atsperties un krist lejā pa nogāzi ūdenī, vējam raustot matus, sūtot pie velna komandantstundu un visus regulatorus. Tomēr es to nevaru un nekad nevarēšu. Tāpēc neatliek nekas cits kā doties mājās.

Neveikli pagriežu velosipēdu atpakaļ uz ielu. Pirmītējā sajūsma un satraukums ir noplakuši, un tagad manas kājas ir smagas kā svins. Pēc brīža aizelšos. Ausis gan spicēju, lai atkal neuzskrietu virsū regulatoriem vai policijas patruļai.

Pa ceļam sevi mierinu, ka labi vien ir. Jābūt taču galīgi aptaurētai, lai dauzītos pa pasauli pustumsā tāpēc vien, lai krastmalā tiktos ar kādu čali. Turklāt viss ir viegli izskaidrojams: viņš strādā laboratorijā un novērtēšanas laikā vienkārši ieklīda auditorijā pavisam nevainīga iemesla dēļ, piemēram, lai aizietu uz tualeti vai ielietu pudelē ūdeni.

???????????

Tik tiešām, varbūt es tikai iedomājos, ka Aleksis

Vienpadsmitā nodaļa

Tomēr parasti viņš runā par ikdienišķām lietām, pa

- Tev paveicās, - Aleksis saka.

- Ko tu dari? - mēģinu pārkliegt propelleru, klied

Tik tiešām, varbūt es tikai iedomājos, ka Aleksis deva mājienu par tikšanos. Varbūt viņš mierīgi sēž mājās un raksta kursa darbu, jau aizmirsis par divām meitenēm, kuras šodien satika pie laboratorijām. Varbūt tikai pieklājības pēc parunājās ar mums, un viss.

Labi vien ir. Tomēr, lai kā cenšos sev to iestāstīt, dīvainais tukšums sirdī paliek. Nez kāpēc nespēju atvairīt uzmācīgu, sāpīgu domu, ka esmu kaut ko aizmirsusi, palaidusi garām vai pazaudējusi uz visiem laikiem.????????