Delīrijs

Piektā nodala

Ielēksi bedrē, iebrauksi veldrē,

Kāpsi uz akmens, paliksi viens, Uzkāpsi skaidai, slimību gaidi, Skaties zem kājām, lai tiktu uz mājām.

Izplatīts bērnu skaitāmpantiņš, ko parasti skaita, lecot ar auklu vai sitot plaukstas

Tonakt atkal redzu to pašu sapni.

Es stāvu uz baltas smilšakmens klints. Pamats zem kājām nav īsti drošs. Radze, uz kuras stāvu, sāk drupt, tā sāk slīdēt projām un krist lejup. Simtiem metru zemāk ir okeāns, kas kuļ viļņus un skaļi šņāc, no augšienes atgādinot milzīgu, kūpošu sautējumu. Redzu tikai baltas putas un bangojošu ūdeni. Baidos, ka nokritīšu, taču nezin kāpēc nevaru pakustēties un atvirzīties no klintsradzes, lai gan pamats zem kājām zūd, gaisā pārkārtojas miljoniem molekulu un es kuru katru mirkli varu iegāzties okeānā.

Brīdī, kad jūtu, ka man zem kājām vairs nav zemes un tūlīt, vējam šalcot gar ausīm, iekritīšu ūdenī, bangojošie viļņi pēkšņi uz brīdi pašķiras, atklājot mātes seju - bālu, uzpūstu, ar pelēku putu plankumiem, pie pašas ūdens

virsmas. Acis viņai atvērtas, mute saviebta kliedzienā, bet ieplestās rokas kustas līdz ar bangām, it kā viņa gribētu mani apskaut.

Un tad es pamostos. Kā vienmēr.

Spilvens ir mitrs, un rīklē kņud. Miegā esmu raudājusi. Man blakus ir saritinājusies Greisija. Vienu vaigu stingri piespiedusi spilvenam, viņa nepārtraukti kustina lūpas. Kad sapņoju, Greisija vienmēr ielien pie manis gultā. Nezinu gan, kā viņa to nojauš.

Atglaužu Greisijai matus no pieres un noņemu palagu no viņas sasvīdušajiem pleciem. Kad braukšu projām, man būs žēl no viņas šķirties. Noslēpumi mūs ir satuvinājuši. Greisija vienīgā zina par Aukstumu, kas mani dažreiz pārņem gultā, - melnu tukšuma sajūtu, kas liek aizrauties elpai un elsot, it kā es būtu iemesta ledainā ūdeni. Tādās naktīs, lai gan tas ir nepareizi un nelikumīgi, es domāju par tiem neparastajiem, baisajiem vārdiem Es tevi mīlu, prātoju, kā tie skanētu manā mutē, un mēģinu atsaukt atmiņā ritmisko, melodisko mātes balsi.

Protams, Greisijas noslēpumu es paturu pie sevis. Tikai es zinu, ka viņa ir nevis dumja un neapķērīga, bet pavisam normāla meitenīte. Neviens cits nav dzirdējis Greisiju runājam. Reiz nakti viņa ielīda pie manis gultā, un agri no rīta, kad uz istabas sienām sāka gaist ēnas, piespiedusi muti spilvenam, tikko dzirdami šņukstēja, atkārtojot vienu vārdu: /

Mammīt, mammīt, mammīt. It kā gribēdama izlauzties brīvībā vai miegā smakdama nost. Cieši viņu apskāvu, un pēc brīža, kas šķita stundām ilgs, Greisija ar sakarsušu, saraudātu sejiņu pagurusi aizmiga, pamazām nomierinādamās.

Lūk, kāpēc Greisija nerunā. Visu vārdu krājumu viņai nosprostojis viens milzīgs vārds, kas atbalsojas atmiņas tumšākajos nostūros. Mammīt.

Es zinu. Es atceros.

Uzslējusies sēdus, vēroju sienas, kas, austot rītam, kļūst arvien gaišākas, un klausos kaiju brēcienos aiz loga. Paņemu no naktsgaldiņa ūdens glāzi un padzeros. Šodien ir otrais jūnijs. Deviņdesmit četras dienas.

Greisijas dēļ es gribētu, lai dziedniecības procedūra notiek ātrāk. Mierinu sevi ar domu, ka pienāks diena, kad arī viņai būs jāiet uz procedūru. Un tad Greisija būs glābta, jo pagātne ar visām sāpēm šķitīs tikpat viegli sagremojama kā ēdiens, kuru ar karoti iebaro mazulim.

Kādudien mēs visi būsim glābti.

Kad novelkos lejā uz brokastīm, jūtoties tā, it kā acis būtu piebirušas smiltīm, nācis klajā oficiālais paziņojums par negadījumu laboratorijā. Kerola, gatavojot brokastis, mēdz klusītēm ieslēgt mūsu mazo televizoriņu, un diktoru murmināšana gandrīz atkal ieaijā mani miegā. “Vakar vagons, kurā atradās kautuvei paredzēti lopi, sadūrās ar medikamentu kravu, izraisot neiedomājamu un nepiedzīvotu haosu, kas redzams ekrānā." Parādās spiedzošas medmāsas, kas ar mapēm dzenā maurojošas govis.

Sižets ir pilnīgi nesakarīgs, taču, kamēr netiek pieminēti slimie, neviens neuztraucas. Mums par viņiem nav jāzina, nav pat jānojauš par šo cilvēku eksistenci. Oficiālais viedoklis ir tāds, ka visi Mežonīgās zemes iedzīvotāji pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem tika iznīcināti zibenskarā.

Pirms pusgadsimta ASV slēdza savas robežas, un tagad tās nepārtraukti sargā militāras vienības. Neviens mūsu valstī nevar iekļūt. Neviens nevar no tās izbraukt. Jebkurai sankcionētai un likumīgai sabiedrības daļai jādzīvo šaipus robežai, kā to paredz likums, un ceļojumi pa valsti var notikt tikai ar oficiālu rakstisku vietējās pašvaldības atļauju, kas jāsaņem sešus mēnešus iepriekš. Mūsu valsts devīze ir drošība, svētums un sabiedrība.

Lielākoties valdība darbojas sekmīgi. Pēc robežu slēgšanas neesam pieredzējuši karu, pie mums tikpat kā nav noziegumu, ja nu vienīgi savu reizi uzdarbojas vandaļi vai kabatzagļi. Savienotajās Valstīs vairs nav naida, vismaz izārstēto cilvēku vidū ne. Laiku pa laikam gan novērojami atsvešināšanās gadījumi, taču katra medicīnas procedūra nes sev līdzi zināmu risku.

Diemžēl valdībai līdz šim nav izdevies tikt galā ar Mežonīgo zemi, kas ir vienīgais administrācijas un arīdzan visas sistēmas kauna traips. Tāpēc par slimajiem mēs nerunājam. Visi izliekas, ka Mežonīgā zeme un slimie vispār nepastāv. Viņus piemin pavisam reti: parasti tad, kad pazūd aizdomās turēts piekritējs vai arī pirms noteiktā dziedniecības kursa nozied jauns, inficējies pāris.

Viens jaunums gan man ir pa prātam: visi vakardienas novērtējumi ir atzīti par nederīgiem. Mums visiem tiks paziņots jauns novērtēšanas datums, tātad man būs jauna iespēja. Apsolu sev otrreiz neizgāzties. Jūtos kā pēdējā muļķe, atceroties vājuma brīdi laboratorijā. Sēžot pie brokastu galda, kur viss ir tīrs, jauks un parasts - ieplīsušās zilās tases ar kafiju, haotiski pīkstošā mikroviļņu krāsns (viena no elektroierīcēm, kuru, ja neskaita gaismas, Kerola ļauj mums izmantot), - vakardiena šķiet kā garš, murgains sapnis. Nudien brīnums, ka fanātisku slimo bariņš sarīkoja jandāliņu tieši tobrīd, kad izkritu savas dzīves svarīgākajā eksāmenā. Nezinu, kas man bija uznācis. Atceroties briļļaino novērtētāju ar atieztajiem zobiem un mirkli, kad izdzirdu sevi kā mīļāko krāsu nosaucam pelēko, samirkšķinu acis. Muļķe, muļķe.

Pēkšņi attopos, ka ar mani runā Dženija.

- Ko? - jautāju, skatīdamās uz viņas rokām, kas griež grauzdiņus precīzi četrās daļās.

- Es prasīju, vai tev ir slikti, vai?

Šķindēdams pret šķīvi, turp un atpakaļ kustas nazis.

- Izskatās, ka tūlīt korķēsi.

- Dženij! - Kerola viņu apsauc. Viņa stāv pie izlietnes un mazgā šķīvjus. - Nerunā tā, kamēr tēvocis nav paēdis.

- Ar mani viss ir kārtībā! - es saku.

Nolauzusi grauzdiņa gabalu, uzlieku virsū gabaliņu sviesta, kas galda vidū jau pakusis, un piespiežu sevi ēst. Mazāk par visu man pietrūkst izprašņāšanas no ģimenes puses.

- Esmu nogurusi, tas ari viss.

Kerola uzmet man skatienu. Krustmātes seja man no sākta gala atgādinājusi lelli. Pat aizkaitinājumā, laimē vai apjukumā tā ir dīvaini stinga.

- Negulēji?

- Gulēju, - es atbildu. - Redzēju sliktu sapni, tas arī viss.

Tēvocis Viljams, kas sēž galda galā, atrauj acis no avīzes.

- Ak kungs. Zini, tu man nupat kaut ko atgādināji. Ari es pagājušo nakti sapņoju.

Kerola sarauc uzacis, un pat Dženija izskatās ieinteresēta. Pēc procedūras reti kurš sapņo. Kerola savulaik man teica, ka tajās retajās reizēs, kad viņa sapņo, redzot tikai šķīvju grēdas, kas paceļas līdz pašām debesīm. Dažreiz viņa kāpjot pa tiem augšup, solīti pa solītim, mēģinot sasniegt virsotni. Taču grēdai nav gala, tā šķiet bezgalīga. Cik zinu, mana māsa Reičela vairs nesapņo.

Viljams pasmaida.

- Špaktelēju vannas istabā logu. Vai atceries, Kerol, es tev nesen teicu, ka tur velk caurvējš. Lieku špakteli, bet, kad esmu beidzis, tas ņem un nobirst, gandrīz kā sniegs. Beigās saceļas vējš, un darbs jāsāk no jauna. Un tā bez gala - šķita, ka stundām ilgi.

- Dīvaini gan, - krustmāte smaidot nosaka, pienesusi šķīvi ar ceptām olām.

Tēvocim tās garšo pusjēlas, un dzeltenumi šķīvī trīc un peld kā receklis ar eļļas plankumiem. Man apskrienas dūša.

Viljams turpina:

- Nav brīnums, ka šorīt esmu pārguris. Visu nakti noņēmos ar remontu.

Visi smejas, izņemot mani. Noriju vēl kumosu, prātodama, vai man pēc procedūras rādīsies sapņi.

Cerams, ka ne.

Kopš sestās klases šis ir pirmais mācību gads, kad mums ar Hanu vairs nav nevienas kopīgas stundas, tāpēc varam satikties tikai pēc stundām garderobē vai skrienot. Sezona gan ir beigusies jau pirms vairākām nedēļām (starp citu, kad mūsu vienība devās uz apgabala sacīkstēm, es tikai trešo reizi izbraucu no Portlendas, un, lai gan mēs pabraucām tikai sešdesmit kilometrus pa pelēku, drūmu šoseju, no satraukuma nespēju neko ieēst), mēs pat brīvlaikā cenšamies pēc iespējas biežāk satikties kopīgam skrējienam.

Skriešanai pievērsos sešu gadu vecumā pēc tam, kad mamma izdarīja pašnāvību. Pirmajā - bēru dienā noskrēju veselu pusotru kilometru. Man pieteica palikt augšstāvā ar māsīcām, kamēr krustmāte gatavo bēru mielastu. Mār-sijai un Reičelai bija mani jāsaģērbj, taču, velkot kleitu, abas pēkšņi sastrīdējās un par mani aizmirsa. Tāpēc kāpu lejā pa kāpnēm ar līdz galam neaizvilktu rāvējslēdzēju uz muguras, lai lūgtu palīdzību krustmātei. Tobrīd bija ienākusi Kerolas toreizējā kaimiņiene misis Eisnere. Kad iegāju virtuvē, viņa teica:

- Protams, tas viss ir šausmīgi. Taču viņai nebija nekādu cerību. Arī Lēnai būs labāk. Kam gan gribas tādu māti?

Tas nebija domāts manām ausīm. Misis Eisnere, ieraudzījusi mani, aprāvās un aizvēra muti, kā iegrūžot korķi pudeles kaklā. Krustmāte klusēja, un tajā mirklī man šķita, ka pasaule un nākotne sabrūk. Es sapratu, ka šī virtuve, nevainojami tīrais krēmkrāsas linolejs, spožās gaismas un spilgti zaļais želatīns uz letes ir viss, kas man palicis pēc mātes nāves.

Pēkšņi es vairs nespēju tur palikt. Nespēju skatīties uz krustmātes virtuvi, kas, kā sapratu, būs arī mana virtuve. Nespēju panest zaļo želeju. Mātei tā riebās. Mani viscaur pārņēma sajūta, ka asinīs riņķo tūkstošiem odu, kozdami no iekšpuses, un es gribēju kliegt, lēkāt, locīties.

Metos prom, ko kājas nes.

Kad ierodos norunātajā vietā, Hana, uzlikusi kāju uz sola, sien kurpju auklu. Man patīk skriet kopā ar Hanu ari tāpēc, ka tikai šajā ziņā es varu viņu pārspēt, lai gan skaļi es to nemūžam neatzīšu.

Nepagūstu pat nolikt somu, kad Hana pieliecas un sagrābj mani aiz rokas.

- Vai tu spēj tam noticēt? - Viņa cenšas apvaldīt smaidu, bet acis dzirkst kā kaleidoskops - zilas, zaļas, zeltainas -kā vienmēr, kad draudzene uztraucas. - Tie noteikti bija slimie. Vismaz visi tā runā.

Garderobē esam tikai mēs, jo visas sporta vienības sezonu jau noslēgušas, tomēr es aši pametu skatienu visapkārt:

- Klusāk!

Soli atkāpusies, Hana pārmet matus pār plecu.

- Nomierinies! Es jau visu pārbaudīju. Ieskatījos pat tualetēs. Gaiss tīrs.

Atveru skapīti, kas kalpojis man desmit gadus, kopš mācos Svētās Annas skolā. Tā dziļumos mētājas vairākas gumijas saites, apdriskāta piezīmju grāmatiņa, noklīdušas papīra saspraudes, bet virsū nekārtīgā kaudzītē sporta tērps, divi pāri kurpju, skriešanas komandas jaka, ducis pustukšu dezodorantu un smaržas. Pēc nepilnām divām nedēļām beigšu skolu un vairs nevarēšu ielūkoties skapītī, un uz brīdi man sametas skumji. Varbūt tas ir pretīgi, bet man vienmēr patikusi sporta zāļu smarža - tīrīšanas līdzekļu, dezodoranta, futbola bumbu un vecas sviedru smakas sajaukums. Mani tas nomierina. Dzīve tomēr ir dīvaina: tu kaut ko gaidi, gaidi un gaidi, un šķiet, ka tas nekad nenotiks. Bet, kad beidzot esi to sagaidījis, gribas pagriezt laiku atpakaļ.

- Kas tad ir tie visi? Ziņās teica, ka tā bija tikai piegādes kļūme vai kas tamlīdzīgs.

Uzskatu par nepieciešamu atkārtot oficiālo versiju, lai gan tikpat labi kā Hana zinu, ka vainīgi slimie.

Uzsēdusies uz sola jāteniski, draudzene mani vēro. Kā parasti, viņa ignorē faktu, ka man nepatīk pārģērbties citu priekšā.

- Neesi nu muļķe! Ja ziņās tā teica, tad tā noteikti nav. Turklāt, kā var sajaukt govis ar recepšu zālēm? Manuprāt, sajaukt ko tādu vienkārši nav iespējams.

Paraustu plecus. Droši vien viņai taisnība. Hana neatlaiž no manis skatienu, un es novēršos. Man nav tāda auguma kā viņai un citām skolas meitenēm, tāpēc nespēju pārvarēt neveiklību, zinot, ka esmu tālu no ideāla. Manu izskatu var salīdzināt ar amatiera zīmējumu: pirmajā acu uzmetienā tas šķiet tīri ciešams, bet, ieskatoties vērīgāk, skaidri redzami visi traipi un nepilnības.

Hana pasper kāju uz priekšu un sāk staipīties. Viņa nav noskaņota mainīt sarunas tematu. Nevienu no maniem paziņām Mežonīgā zeme nevaldzina tā kā viņu.

-Ja tā padomā, visai apbrīnojami. Viņiem taču bija jāizstrādā rīcības plāns. Vajadzēja iesaistīt četrus piecus cilvēkus, varbūt pat vairāk, lai visu saskaņotu.

Uz bridi man ienāk prātā puisis, kuru redzēju auditorijā, un viņa spilgtie mati rudens lapu krāsā. Atceros, ka viņš, atgāzis galvu, smējās tā, ka redzēju viņa melno, izliekto mutes dobumu. Nevienam neesmu to stāstījusi, pat Hanai ne, bet tagad jūtu, ka vajadzēja.

Tikmēr draudzene turpina:

- Kāds noteikti piekļuva drošības kodiem. Varbūt kāds piekritējs...

Telpas otrā galā skaļi noklaudz durvis. Mēs satrūkušās ieplešam acis un saskatāmies. Pa linoleju strauji tuvojas soļi. Bridi vilcinājusies, Hana sāk mierīgi apspriest izlaiduma kleitas krāsu, kas šogad būs oranža. Gar skapīšu rindu, šūpodama pirkstā svilpi, mums tuvojas sporta sekcijas direktore misis Johansone.

- Labi, ka vismaz nav brūnas kā Fīlstona skolā, - es saku, lai gan klausos Hanā pa ausu galam.

Sirds man sitas kā negudra. Domās joprojām kavējos pie svešā puiša un prātoju, vai misis Johansone dzirdēja mūs pieminam piekritējus. Viņa paiet garām klusēdama un tikai pamāj: acīmredzot nedzirdēja.

Laikam esmu apguvusi īpašo mākslu runāt vienu, domāt citu, izlikties, ka klausos, bet domās atrasties citur, ārēji būt mierīgai un līksmai, lai gan īstenībā esmu pārbijusies kā diegs. Droši vien tas nāk ar gadiem. Nedrīkst aizmirst,

ka vienmēr kāds klausās. Pirmo reizi zvanot Hanai no krustmātes un tēvoča kopējā mobilā telefona, biju pārsteigta par regulārajiem pārtraukumiem sarunā, un tad krustmāte paskaidroja, ka valdības noklausīšanās ierīces patvaļīgi pieslēdzas sarunām un ieraksta tās, medījot tādus vārdus kā mīlestība, slimie vai piekritēji. Nevienu gan īpaši nemeklē, viss ir balstīts uz nejaušību un notiek godīgi. Tomēr tas ir vēl ļaunāk. Tagad es visu laiku jūtos kā milzis, pār kuru ik mirkli var pārslīdēt rotējošais skatiens, izgaismojot visas manas sliktās domas: nepārtraukti mainīgās bākuguns spilgtajā gaismā jūtos kā sastindzis dzīvnieks.

Dažreiz šķiet, ka mani mīt divi cilvēki, kas savstarpēji pārklājas: mākslīgais, kas allaž pamāj, kad jāpamāj, un saka to, ko vajag teikt, un otrs, dziļākais Es, kas uztraucas, redz sapņus un saka pelēkā. Lielākoties abi darbojas vienlaikus un plaisu starp tiem nemanu, tomēr dažreiz jūtos tā, it kā manī būtu divi pilnīgi atšķirīgi cilvēki, kas kuru katru brīdi pāršķels mani uz pusēm. Reiz izstāstīju to Reičelai. Viņa tikai pasmaidīja un atbildēja, ka pēc procedūras būšot labāk. Viss nostāšoties savā vietā un būšot tik skaidrs kā divreiz divi.

- Kārtībā. - Es aizveru skapīti.

Pa gabalu dzirdam, ka misis Johansone svilpodama ieiet tualetē. Nošalc ūdens, tiek atgriezts krāns.

- Mana kārta izvēlēties maršrutu, - Hana paziņo, acīm dzirkstot, un es nepagūstu pat pavērt muti protestā, kad viņa jau strauji metas man klāt un uzsit pa plecu. - Tu ķer! ^v

Smiedamās Hana skrien uz durvīm, un man neatliek nekas cits kā sekot.

Pirms dažām stundām ir lijis, un negaiss ir atvēsinājis pasauli. No peļķēm ceļas garaiņi, ieskaujot Portlendu

mirdzošā miglā. Virs galvas mirdz spilgti zilas debesis. Līcis ir rāms un sudrabots, krasta līnija atgādina milža jostu, kas to notur vietā.

Neprasu Hanai, kur tagad skriesim, tomēr neesmu pārsteigta, kad viņa nogriežas uz veco ostu un seno taku, kas vijas gar Komercstritu uz laboratoriju pusi. Cenšamies izvēlēties klusākās ieliņas, taču velti. Ir pusčetri pēcpusdienā. Mācību diena jau galā, un ielās mudž skolēni, kas dodas mājup. Aizdārdina daži autobusi, aizsteidz pāris mašīnu. Automašīnas pie mums simbolizē veiksmi. Garāmbraucošiem auto cilvēki stiepj pretī rokas, glāsta spīdīgo mašīnu spārnus un mirdzoši tīros logus, kas drīz pārklājas ar pirkstu nospiedumiem.

Abas ar Hanu skrienam blakus, apspriezdamas svaigākās baumas. Vakardienas neveiksmīgo novērtēšanu nepieminam, ari baumas par slimajiem ne. Apkārt ir pārāk daudz cilvēku. Hana stāsta par ētikas eksāmenu, es - par Koras Dervišas un Minnas Vilkinsones strīdu. Runājam arī par Vilovu Marksu, kura nav rādījusies skolā kopš pagājušās trešdienas. Viens otrs zina teikt, ka regulatori pagājušajā nedēļā pieķēruši viņu parkā pēc komandantstundas kopā ar kādu puisi.

Tādas baumas par Vilovu klīst jau gadiem. Viņa ir blondīne ar daudzkrāsainām matu šķipsnām un vienmēr ir citiem mēles galā. Atceros, ka 10. klasē, kad bijām ekskursijā uz muzeju, gājām garām Spensera skolas zēniem, un viņa skaļi, tomēr tā, lai nedzirdētu mūsu pavadones, izteicās, ka labprāt noskūpstītu kādu uz lūpām. Runāja, ka viņa esot noķerta pastaigā ar kādu desmitās klases zēnu un saņēmusi brīdinājumu, jo delīrija izpausmes vēl neesot konstatētas. Laiku pa laikam ķīmiskās un hormonālās nelīdzsvarotības dēļ kāds sper kļūmīgu soli. Šī pati nelīdzsvarotība dažkārt noved līdz pretdabiskām tieksmēm, proti, zēnu piesaista zēni, meiteni - meitenes. Ari tādus impulsus novērš dziedniecība.

Taču šoreiz laikam nav nekādi joki, un, kad nogriežamies gar Centru, Hana izsper, ka misters un misis Marksi piekrituši paātrināt meitas procedūru par veselu pusgadu. Izlaiduma diena Vilovai ies secen.

- Par pusgadu? - atkārtoju.

Pieklājīgā ātrumā rikšojam jau divdesmit minūtes, tāpēc nesaprotu, vai mana sirds bungo slodzes vai jaunumu dēļ. Esmu aizelsusies vairāk nekā parasti - tā vien liekas, ka uz krūtīm kāds uzsēdies.

- Vai tad tas nav bīstami?

Paliekusi galvu pa labi, Hana pamāj uz īsāko ceļu cauri alejai.

- Nav jau pirmā reize.

- Jā, bet agrāk tas ir izrādījies nesekmīgi. Kā būs ar bla-kusefektiem? Garīgajām problēmām? Aklumu?

Ir vairāki iemesli, kāpēc zinātnieki aizliedz pakļaut procedūrai jauniešus, kas jaunāki par astoņpadsmit gadiem. Galvenokārt tāpēc, ka jaunāku pacientu dziedniecība nedod tik labus panākumus un ļaunākajos gadījumos pat izraisa briesmīgas sekas. Zinātnieki spriež, ka smadzenes un nervu ceļi tādā vecumā ir pārāk plastiski un nenobrieduši. Tātad, jo vecāks pacients, jo labāk iedarbojas procedūra, tomēr vairums tiek nosūtīti ārstēties uzreiz pēc astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas.

- Laikam jau, viņuprāt, ir vērts riskēt, - Hana turpina, - tomēr labāk nekā alternatīva. Amor deliria nervosa. Nāvīgākā no visām nāvīgajām slimībām.

Šī frāze ir ietverta katrā veselības brošūrā par delīriju, un Hanas balss, to atkārtojot, skan tik mehāniski, ka man saraujas kuņģis. Vakardienas trako notikumu dēļ esmu piemirsusi komentārus, ko draudzene izteica pirms novērtēšanas. Tagad atceros, cik neparasta viņa izskatījās - ar aizmiglotām, neizdibināmām acīm.

- Saraujam! - es saucu, lai gan krūtīs spiež un kreiso augšstilbu sāk raut krampis. Tādās reizēs vislabākais ir izturēt un skriet vēl sparīgāk un ašāk. - Gāzi grīdā, gliemezi!

- Skaidrs. - Hanas sejā atplaukst smaids, un mēs uzņemam ātrumu.

Krūtīs svilina, un drīz dedzinošās sāpes jūtamas visā augumā. Tā vien šķiet, ka šūnas un muskuļi tūlīt pārplīsīs. Krampis kājā liek saviebties pie katra soļa. Pēc trim četriem kilometriem tā notiek vienmēr, it kā visa spriedze, bažas, aizkaitinājums un bailes būtu pārvērtušās fizisku sāpju adatiņās. Tad es vairs nespēju paelpot un vienīgā doma manā prātā ir: Es nespēju. Es nespēju. Es nespēju.

Bet tad tikpat pēkšņi sāpes atkāpjas. Nekas vairs ne-smeldz, krampis izgaist, spriedze krūtīs atslābst, un atkal varu mierīgi elpot. Vienā acumirklī mani pārņem pilnīgas laimes izjūta: zem kājām atkal jūtu stingru pamatu, kustos veikli, droši atsperos no papēžiem, virzos uz priekšu laikā un telpā un esmu pilnīgi brīva. Paskatos uz Hanu. Pēc sejas redzu, ka viņa jūtas tāpat. Esam izlauzušās cauri mūrim. Juzdama skatienu, draudzene apsviežas riņķī, blondajai zirgastei nozibot slaidā lokā, un paceļ īkšķi augšup.

Dīvaini, bet skrienot Hana man ir tuvāka nekā parasti. Pat nerunājot mūs saista neredzama saikne, kas saskaņo skrējiena ritmu, rokas un kājas, it kā mēs abas dzirdētu vienu un to pašu bungu rīboņu. Arvien biežāk iedomājos, ka pēc procedūras mūsu attiecības mainīsies. Hana paliks Vestendā un sadraudzēsies ar kaimiņiem, kas ir bagātāki un smalkāki par mani. Es savukārt palikšu noplukušajā

Kamberlendā, un Hanas man nepietrūks. Es arī neatcerēšos, cik jauki bija skriet viņai blakus. Esmu jau brīdināta, ka pēc procedūras, iespējams, man vairs negribēsies skriet. Tas ir vēl viens dziedniecības blakusefekts: bieži mainās paradumi, zūd interese par vaļaspriekiem un visu, kas agrāk paticis.

Izārstētie vairs nejūt spēcīgas alkas, tāpēc atbrīvojas gan no pagātnes, gan nākotnes sāpēm. (Drošības, veselības un laimes rokasgrāmata. Pēc procedūras, 132. lpp.)

Pasaule pēkšņi sagriežas, un cilvēki un iela pārvēršas garā, neatritinātā krāsu un skaņu lentē. Mēs paskrienam garām Svētā Vincenta skolai, lielākajai zēnu mācību iestādei Portlendā. Pusducis puišu sasaukdamies spēlē basketbolu, laiski driblēdami bumbu pār laukumu. Vārdi saplūst, un dzirdami tikai neskaidri izsaucieni un kliedzieni, īsi smieklu izvirdumi, kas raksturīgi zēniem bariņos: kaut ko tamlīdzīgu esmu dzirdējusi aiz stūra, otrā ielas pusē un okeāna krastā. Varētu domāt, ka viņiem ir sava valoda, un jau kuro reizi es nopriecājos, ka saskaņā ar segregācijas noteikumiem meitenes un zēni lielākoties dzīvo šķirti.

Vienubrīd, varbūt sekundes simtdaļu, man šķiet, ka sajūtu - visi pagriežas un noskatās uz mums. Augums man sakarst līdz baltkvēlei, it kā es ar galvu pa priekšu būtu iegrūsta krāsnī. Bet tad jūtu, ka skatieni aizslīd man garām un apstājas pie Hanas. Draudzenes gaišie mati plīvo man blakus, mirdzēdami saulē kā zelts. ^

Ceļos atkal ielīst sāpes, un kājas kļūst smagas kā svins, tomēr piespiežu sevi nesamazināt tempu, līdz nokļūstam līdz Komercstritas stūrim un Svētā Vincenta skola palikusi aiz muguras. Jūtu, ka Hana saspringusi cenšas turēties man blakus. Pagriezusi galvu, izdvešu:

- Apdzinu!

Hana saņemas un, vēzējot rokas, gandrīz patraucas man garām, taču es noliecu galvu un tomēr izraujos uz priekšu. Cilāju kājas, cik ātri vien spēju, mēģinu ievilkt gaisu plaušās, kas šķiet sarāvušās zirņa lielumā, un ciņos ar sāpēs brēcošajiem muskuļiem. Acu priekšā rēgojas melni plankumi, tāpēc redzu tikai žogu rindu, kas pēkšņi iznirst mūsu priekšā, aizšķērsojot ceļu. Tomēr skrienu uz priekšu, līdz ietriecos šķērslī tik spēcīgi, ka tas sašūpojas. Pagriezusies gavilēju:

- Uzvarēju gan!

Hana seko man pa pēdām, cīnīdamās pēc elpas. Abas sākam smieties, žagoties un vilkt iekšā gaisu, lēnā solī staigādamas uz riņķi.

Beidzot atguvusi elpu, draudzene iztaisnojas un smejot izdveš:

- Es ļāvu tev uzvarēt!

Mūsu vecais jociņš.

Ar kāju pasperu uz viņas pusi granti. Hana spiegdama izvairās.

- Kā tad!

Mati man izlīduši no astes, un, norāvusi gumiju, es noliecu galvu, lai kaklam piekļūtu gaiss. Acīs pil kodīgi sviedri.

- Skaists skats. - Hana mani viegli pagrūž, un es paslīdu sāņus, bet tad strauji paceļu galvu, lai sadotu pretī.

Hana pabēg sāņus. Žogu rindā rēgojas sprauga, no kuras sākas šaurs zemesceļš, un turpat ari spīd zemi metāla vārti. Pārlēkusi tiem pāri, Hana pamāj, lai sekoju. Pametu skatienu visapkārt. Ceļš ved lejup garām autostāvvietai, rūpniecisku atkritumu džungļiem un kravu noliktavām. Tālāk kā milža zobi paceļas pazīstamas baltas taisnstūra ēkas. Droši vien laboratoriju kompleksa sānu ieeja. Ievēroju žogu rindas

augšmalā nostieptas dzeloņdrātis un ik pēc sešiem metriem izkārtus uzrakstus PRIVĀTĪPAŠUMS. IEEJA AIZLIEGTA. TIKAI AR ATĻAUJĀM.

- Manuprāt, mēs nedrīkstam... - iesāku, bet Hana mani pārtrauc.

- Nu beidz, - viņa sauc, - galvu augšā!

Aši pārskrienu ar acīm stāvvietai aiz vārtiem un ceļam mums aiz muguras: neviena tuvumā nav. Ari sarga būdiņa pie vārtiem ir tukša. Pieliekusies ielūkojos iekšā. Uz pergamenta neapēsta sviestmaize, izmētātas grāmatas pie vecmodīga radioaparāta, kas klusumā raida sprakšķošus mūzikas gabalus. Novērošanas kameras neredz, lai gan tām vajadzētu būt. Visas valdības iestādes ir aprīkotas ar signalizāciju. Mirkli vilcinājusies, pārlecu pāri vārtiem un sekoju Hanai. Draudzenes acis satraukti deg, un man kļūst skaidrs, ka viņa šo gājienu ieplānojusi.

- Droši vien slimie iekļuva pa šejieni, - Hana pēkšņi izšauj, it kā turpinādama sarunu par vakardienas dramatiskajiem notikumiem laboratorijā. - Vai tu tā nedomā?

- Neizskatās, ka tas būtu grūti, - mēģinu runāt nevērīgi, lai gan tukšais ceļš un plašā autostāvvieta, kas spīd saulē, zilie atkritumu konteineri un elektrizētās dzeloņdrātis, kas līkločiem vijas debesīs, tāpat arī mirdzošie, slīpie laboratoriju jumti vieš manī neomulību. Visapkārt nāves klusums - pasaule ir sastingusi gandrīz kā sapnī vai pirms barga negaisa. Negribu atzīties Hanai, tomēr šobrīd atdotu nezin ko, lai tikai mēs pagrieztos atpakaļ uz veco ostu, uzv pazīstamo ielu labirintu un veikaliem.

Lai gan tuvumā neviena nav, jūtos tā, it kā kāds mani vērotu. Sajūta ir ļaunāka nekā parasti, kad mūs novēro skolā, uz ielas vai pat mājās, kad jādomā, kā rīkoties un ko teikt.

- Neizskatās, - Hana spārda netīro ceļu, saceldama putekļu mākoni, kas lēnām nosēžas. - Draņķīga drošības sistēma tik nozīmīgam medicīnas objektam.

- Draņķīga drošības sistēma zoodārzam, - es piebalsoju.

- Es varu to ņemt ļaunā, - aiz muguras atskan balss, un mēs ar Hanu satrūkstamies.

Apcērtos apkārt. Pasaule uz bridi sastingst.

Aiz mums, sakrustojis rokas uz krūtīm un pieliecis galvu, stāv puisis. Viņam ir karameļkrāsas āda un zeltaini brūni mati, kas atgādina rudens lapas.

Tas ir viņš. Puisis, kuru vakar redzēju novērtēšanas beigās. Slimais.

Taču acīmredzot slims viņš nav. Viņam mugurā ir zils sarga formas tērps ar īsām piedurknēm un džinsi, uz apkakles redzama laminēta valdības darbinieka apliecība.

- Uz divām sekundēm aizeju pēc ūdens, - viņš pamāj ar pudeli, ko tur rokā, - un atgriezies redzu ielaušanos skaidrā dienas laikā.

Esmu tik apjukusi, ka nespēju ne pakustēties, ne parunāt. Hana noteikti domā, ka esmu nobijusies, jo tūlīt atbild:

- Mēs neielauzāmies. Neko neesam noziegušās. Vienkārši skrējām garām un... un iemaldījāmies.

Sakrustojis rokas uz krūtīm, puisis sāk šūpoties no papēžiem uz pirkstgaliem.

- Vai tad neredzējāt zīmes? “Ieeja aizliegta. Tikai ar atļaujām”?

Hana novēršas. Ari viņa uztraucas. Es to jūtu. Hana ir simtreiz pašpārliecinātāka par mani, taču ne viena, ne otra neesam pieradušas runāt ar puišiem, kur nu vēl ar sargiem, un laikam Hana saprot, ka viņam ir pietiekami daudz iemeslu mūs aizturēt.

- Laikam nebūsim ievērojušas, - viņa nomurmina.

- Kā tad! - puisis sarauc uzacis. Redzu, ka viņš mums netic, bet dusmīgs ari neizskatās. - Mikroskopiskas. Tikai kādas pārdesmit. Kur nu tādas ievērot!

Bridi viņš novēršas, piemiedzis acis, un man rodas sajūta, ka viņš cenšas novaldīt smieklus. Puisis nemaz neizskatās pēc sarga, vismaz ne pēc tāda, kādi redzēti uz robežas un visā Portlendā - tie gandrīz visi ir resni, drūmi un veci. Atceros, ka vakar ne mirkli nešaubījos - viņš ieradies no Mežonīgās zemes.

Acīmredzot kļūdījos. Puisis pagriež galvu, un es ievēroju nepārprotamu ārstniecības zīmi, procedūras pēdas -trīsžuburainu rētu aiz kreisās auss, kur zinātnieki iedur speciālu adatu, lai pacients nekustētos un viņi varētu veikt procedūru. Cilvēki demonstrē rētas kā godazīmes, un reti kurš izārstētais audzē garus matus; pat sievietes, kas nav nogriezušas matus pavisam īsus, tos rūpīgi atglauž.

Bailes pamazām atkāpjas. Ar izārstētajiem sarunāties nav aizliegts. Uz tādiem gadījumiem segregācijas likums neattiecas.

Nevaru saprast, vai puisis mani ir pazinis vai ne. Ja pazinis, viņš to nekādi neizrāda. Beigās neizturu un izspļauju:

-Jūs. Es jūs redzēju... - Pēdējā mirklī apraujos, nepabeigusi teikumu līdz galam. Es jūs redzēju vakar.

Jūs man pamirkšķinājāt.

Hana ir pārsteigta.

- Vai jūs esat pazīstami?

Viņa uzmet man ašu skatienu, labi zinādama, ka ar puišiem tikpat kā neesmu runājusi, ja nu vienīgi Atvainojiet uz ielas vai Piedodiet, uzkāpjot kādam uz kājas. Ārpus ģimenes loka ar neārstētiem zēniem drīkst sazināties minimāli.

Tāpat ari ar ārstētiem. Izņēmums ir ārsti, skolotāji un tamlīdzīgi speciālisti.

Puisis mani uzlūko. Savaldīga profesionāļa seja, taču varu apzvērēt, ka acis nozibsnī pārsteigumā vai patikā.

- Nē, - viņš rāmi saka, - mēs neesam tikušies. Es to noteikti atcerētos.

Viņa acis atkal nozibsnī - vai izsmējīgi?

- Mani sauc Hana, - draudzene paziņo. - Un tā ir Lēna.

Hana piebiksta man ar elkoni. Droši vien izskatos pēc

beigtas zivs, kas plāta žaunas, tomēr jūtos pārāk aizvainota, lai runātu. Melis! Es taču zinu, ka vakar viņu redzēju, varu galvot.

- Aleksis. Prieks iepazīties.

Pasniedzis roku Hanai, Aleksis nenovērš acis no manis. Tad viņš sniedz roku ari man.

- Lēna, - viņš domīgi novelk. - Pirmo reizi dzirdu tādu vārdu.

Nezinu, ko teikt. Rokasspiediens liek man justies neveikli, tā, it kā būtu uzvilkusi pieaugušo apģērbu, kas man par lielu. Turklāt nekad neesmu bijusi tik tuvā saskarsmē ar svešu cilvēku. Tomēr Aleksis stāv ar izstieptu roku, tāpēc, mirkli vilcinājusies, sniedzu pretī savējo. Brīdī, kad saskaramies, man cauri izskrien zibens, un es atraujos kā dzelta.

- Saīsinājums no Magdalēnas, - paskaidroju.

- Magdalēna. - Atgāzis galvu un piemiedzis acis, Aleksis skatās uz mani. - Jauki.

Man patīk, kā viņš izrunā manu vārdu. Alekša mutē Magdalēna skan melodiski, nevis lempīgi un stūraini kā skolotājiem. Acis viņam ir maiga dzintara krāsā, un, tajās skatoties, es pēkšņi atceros, kā māte lēja uz pankūkām sīrupu. Nokaunējusies novēršos, it kā Aleksis būtu vainīgs par atmiņu uzurdīšanu - it kā viņš būtu pasniedzies un izrāvis man tās no sirds. Dusmojos pati uz sevi par apjukumu, tomēr sadūšojusies turpinu:

- Es tevi gan pazīstu. Redzēju vakar laboratorijā. Tu sēdēji novērotāju auditorijā un skatījies.

Jau atkal man nav dūšas pateikt Tu skatījies uz mani.

Jūtu, ka Hana uzmet man niknu skatienu, taču neliekos par to ne zinis. Droši vien viņa dusmojas, ka neesmu viņai to izstāstījusi.

Alekša sejā nepakustas ne vaibsts. Acis ir stingas, no smaida - ne ēnas.

- Droši vien tu mani ar kādu sajauci. Sargus novērtēšanas laikā laboratorijā nelaiž. Sevišķi tos, kas strādā nepilnu slodzi.

Mirkli stāvam, skatīdamies cits citā. Nešaubos, ka Aleksis melo, un, redzot viņa sejā bezrūpīgu, laisku smaidu, man gribas viņu iepļaukāt. Savilkusi pirkstus dūrē, dziļi ieelpoju, lai nomierinātos. Pēc rakstura neesmu agresīva. Pati nezinu, kāpēc esmu tā iekarsusi.

Beigās Hana pārtrauc klusumu.

- Te nu bija! Sargs uz pusslodzi un pāris aizlieguma zīmju!

Alekša acis vēl bridi pakavējas pie manis. Pēc tam viņš pievēršas Hanai, it kā redzētu viņu pirmo reizi.

- Kā to lai saprot?

- Laboratorijas taču vajadzētu apsargāt kārtīgāk. Neizskatās, ka te iekļūt būtu diez ko sarežģīti. ^v

Aleksis sarauc uzacis.

- Grasāties pamēģināt?

Hana nekustas, un man dzīslās sastingst asinis. Draudzene ir pāršāvusi pār stripu. Ja Aleksis ziņos par mums kā potenciālām piekritējām vai nemierniecēm, vai tamlīdzīgi, mēs mēnešiem ilgi tiksim uzraudzītas un pētītas un uz labu novērtējumu varam necerēt. Man visu mūžu līdz vēmienam būs jāskatās uz Endrū Markusu, kas ar īkšķi ķeksē no deguna puņķus.

Aleksis, laikam ievērojis mūsu izbailes, paceļ abas rokas.

- Neuztraucieties! Es pajokoju. Jūs pēc teroristēm neizskatāties.

Pēkšņi attopos, ka šortos, piesvīdušajos topos un čībās ar atstarotājiem izskatāmies pēc ķēmiem. Vismaz es jau nu noteikti. Hanu gan var noturēt par sporta apģērbu modeli. Jau atkal pietvīkstu, dusmodamās pati uz sevi. Nebrīnos par regulatoru lēmumu nošķirt zēnus no meitenēm, pretējā gadījumā mana dzīve būtu murgs - es visu laiku dusmotos, mēģinātu saglabāt pašcieņu, mulstu un piktotos.

- Pie mums notiek tikai dažādu preču un materiālu pārkraušana, - Aleksis pamāj uz noliktavu rindu. - īstais drošības dienests atrodas tuvāk ēkām. Pilnas slodzes sargi, kameras, elektriskais žogs un tā tālāk.

Hana uz mani neskatās, taču, kad draudzene ierunājas, jūtu viņas balsi iezogamies satraukumu.

- Pārkraušanas vieta? Tāds kā piegādes punkts?

Domās sāku lūgties: Nesarunā muļķības! Nesarunā muļķības! Nepiemini slimos!

- Pareizi.

Hana nepacietīgi mīņājas.

Raidu brīdinošus skatienus, bet viņa neliekas par mani ne zinis.

- Tātad te ieved kravas? Ar medicīnas iekārtām... un tamlīdzīgi?

- Tieši tā.

Jau atkal man šķiet, ka Alekša acis nozibsnī, lai gan viņa sejā nepakustas ne vaibsts. Saprotu, ka viņam neuzticos: kāpēc būtu jāmelo par vakardienu laboratorijā? Varbūt tikai tādēļ, ka viņam tur atrasties ir aizliegts, kā viņš pats teica? Varbūt tādēļ, ka tā vietā, lai palīdzētu tikt galā ar haosu, viņš tikai smējās?

Bet varbūt Aleksis mani tiešām nepazina. Mēs taču saskatījāmies tikai īsu mirkli, un es viņa acīs biju pelēka, neizteiksmīga seja, kuru ātri aizmirst. Neesmu skaista. Arī neglīta ne. Vienkārša, parasta seja kā tūkstošiem citu, kas redzamas ielās.

Aleksis gan ir neparasts. Laikam esmu traka, stāvēdama un runādama ar svešu puisi, lai arī izārstētu, un, kaut gan man reibst galva, es redzu visu neparasti skaidri līdz pēdējam sīkumam. Ievēroju, ka viņam ap rētu vijas matu cirta, to it kā ierāmējot; ievēroju lielās, brūnās plaukstas, žilbinoši baltos zobus un nevainojami veidoto seju. Aleksis ir ģērbies izbalējušos džinsos ar pazeminātu jostasvietu, un viņa krosenēm ir neparastas auklas zilas tintes krāsā, it kā viņš būtu tās apstrādājis ar pildspalvu.

Interesanti, cik Aleksim gadu? Izskatās, ka tikpat, cik man, lai gan varētu arī būt mazliet vairāk, varbūt deviņpadsmit. Mirkli pārlieku, vai viņš jau ir sapārots. Protams, ir, noteikti!

Esmu kādu brīdi uz viņu blenzusi, kad Aleksis strauji pagriežas un palūkojas manī. Noduru galvu, mirkli pārdzīvodama iracionālas šausmas, ka viņš varētu būt nolasījis manas domas.

- Labprāt apskatītu jūsu saimniecību, - Hana ierunājas.

Aleksim neredzot, lūkoju draudzenei iekniebt, bet viņa izvairās, laikam juzdamās vainīga. Labi, ka Hana vismaz nesāk viņu izprašņāt par vakardienu, ar saviem jautājumiem novedot mūs līdz cietumam vai pratināšanai.

Aleksis pamet gaisā ūdens pudeli un noķer to ar vienu roku.

- Varat man ticēt, te nav ko redzēt. Ja nu vienīgi aizraujaties ar rūpnieciskiem atkritumiem. To gan te ir bez sava gala. - Viņš pamāj uz konteineru pusi. - Jā, un vēl te ir labākais skats uz līci visā Portlendā.

- Tiešām? - Hana sarauc degunu, acumirklī zaudējusi interesi par savu detektīva uzdevumu.

Aleksis pamāj, atkal pamet pudeli un noķer. Iezīmējot gaisā loku, ūdens saulē iemirdzas kā dārgakmens.

- To gan es varu jums parādīt, - viņš saka. - Ejam!

Personiski man vairāk par visu gribas laisties lapās, bet

Hana atsaucas:

- Ar lielāko prieku!

Man neatliek nekas cits kā vilkties nopakaļ, klusībā lādot draudzenes ziņkārību par visu, kas saistīts ar slimajiem, un soloties nekad vairs neļaut viņai izvēlēties skrējiena maršrutu. Hana un Aleksis iet pa priekšu, un es uzlasu viņu sarunas drumslas: viņš saka, ka mācoties koledžā, nesaklausu gan, kurā; Hana pastāsta, ka mēs šogad beigsim skolu. Aleksis saka, ka viņam ir deviņpadsmit gadu, bet Hana paziņo, ka mums abām pēc dažiem mēnešiem apritēs astoņpadsmit. Par laimi, ne viens, ne otrs nepiemin vakardienas izjukušo novērtēšanu.

Ceļš savienojas ar citu, mazāku piebrauktuvi, kas vijas paralēli Forstritai, strauji pagriežoties augšup uz Austrumu promenādi. Parādās garas metāla noliktavu rindas. Saule nepielūdzami karsē, un man drausmīgi slāpst, tomēr, kad Aleksis pagriežas un piedāvā savu ūdens pudeli, strauji un pārāk skaļi atsakos. Bail pat domāt, ka es varētu ar muti pieskarties tur, kur tikko bija viņa lūpas.

Tikuši līdz virsotnei, mēs visi esam nedaudz aizelsušies. Pa labi kā milzīga atvērta karte plešas līcis - dzirkstoša, mirdzoša zilganzaļa pasaule. Hana sajūsmā iespiedzas. Aina tiešām ir burvīga. Debesīs drūzmējas mākoņi, kas atgādina dūnu spilvenus, virs ūdens laiski riņķo kaijas, veidojot rakstus, kas tūlīt izgaist.

Hana pasper dažus soļus uz priekšu.

- Vienreizēji! Kolosāli, vai ne? Lai cik ilgi es te dzīvotu, šis skats man nekad neapnīk.

Pagriezusies pret mani, viņa turpina:

- Laikam tagad ir vislabākais laiks vērot okeānu. Dienas vidū, saulainā laikā. Izskatās kā fotogrāfijā, vai ne, Lēna?

Kalna virsotnē tīksmi baudot vēju, kas brāžas gar kājām un rokām un patīkami atvēsina, un priecājoties par saulē mirdzošo ūdeni, esmu gandrīz aizmirsusi, ka ar mums kopā ir Aleksis, kurš turas gabaliņu aiz muguras un kopš uzkāpšanas kalnā klusē.

Tāpēc satrūkstos, kad viņš pieliecas un iečukst man ausī vienu vārdu: Pelēkā.

- Ko? - Apsviežos riņķī, un sirds man lec laukā no krūtīm.

Hana, uzgriezusi muguru līča ūdeņiem, nebeidz vien nožēlot, ka nav paķērusi līdzi fotoaparātu, un purpina, ka nekad nav tā, kā vajag. Aleksis ir pieliecies man pavisam tuvu - tik tuvu, ka redzu katru viņa skropstu kā filigrāni gleznotā portretā uz audekla, un šobrīd viņa acīs burtiski dejo gaisma un deg uguns.

- Ko tu teici? - pa pusei nočērkstu, pa pusei nočukstu.

Aleksis pieliecas vēl tuvāk. Viņa acis liesmo, un viss mans

ķermenis kaist kā ugunī. Nekad vēl neesmu bijusi tik tuvu kādam puisim. Man ir bail, ka tūlīt noģībšu vai aizskriešu prom, taču nespēju pakustēties.

- Es teicu, ka man okeāns labāk patīk pelēks. Ne īsti pelēks, drīzāk bāls, tādā nenosakāmā krāsā. Man tā saistās ar sajūtu, ka tūliņ notiks kaut kas labs.

Viņš atceras! Viņš tur bija! Pamats zem manām kājām izgaist tāpat kā sapni par māti. Neredzu neko, tikai Alekša acis, kurās ēnas mijas ar gaismu.

- Tu meloji, - beigās izdvešu. - Bet kāpēc?

Aleksis neatbild. Mazliet atrāvies no manis, viņš saka:

- Saulrietā, protams, te ir vēl skaistāk. Ap pusdeviņiem debesis deg kā ugunis, sevišķi tālajā galā. Tev tas noteikti jāredz. - Aleksis apraujas, un, lai ari balss plūst klusi un nevērīgi, jūtu, ka viņš grib teikt ko svarīgu.

- Šovakar te noteikti būs neaprakstāmi skaisti.

Manas smadzenes sāk darboties un lēnām apstrādāt

Alekša vārdus un balsi. Beigās man pielec: viņš taču nosauca vietu un laiku.

- Vai tu mani ielūdz...? - Nepagūstu pabeigt, kad pieskrien Hana un sagrābj mani aiz rokas.

- Augstā debess, - viņa smejas. - Vai tu spēj noticēt, ka ir jau pāri pieciem? Tagad gan mums jāiet!

Hana velk mani projām tik aši, ka nepagūstu iebilst, un, kad iedomājos pamest skatienu atpakaļ, lai redzētu, vai Aleksis mūs vēro vai dod man kādu zīmi, viņš jau ir pazudis.