Delīrijs

Otrā nodaļa

Mums jāstāv nepārtrauktā sardzē pret Slimību.

No pastāvīgas modrības ir atkarīga tautas, ģimenes un katra cilvēka garīgā veselība.

Veselības aizsardzības vispārējie līdzekļi. Drošības, veselības un laimes rokasgrāmata, 12. izdevums

pelsīnu smarža man vienmēr saistījusies ar bērēm.

Novērtēšanas rītā tieši tā mani pamodina. Pametu

skatienu pulkstenī, kas stāv uz naktsgaldiņa. Ir seši no rīta.

Istabā, kurā guļu kopā ar māsīcas Mārsijas meitām, ielaužas blāva gaismiņa, un uz sienām sāk dejot saulstari. Mazākā, Greisija, jau ir apģērbusies un sakņupuši sēž gultā, skatīdamās uz mani. Vienā rokā viņa tur apelsīnu, kurā mēģina iekosties kā ābolā. Man kuņģis saraujas čokurā. Aizveru acis, lai atvairītu atmiņas par silto, biezo kleitu, kurā biju ieģērbta mātes bērēs, balsu murdoņu un lielu, raupju roku, kas sniedza man vienu apelsīnu pēc otra, lai es tos grauztu un neizdvestu ne skaņas. Bērēs apēdu četrus apelsīnus, daiviņu pēc daiviņas, un, kad klēpī palika tikai mizu kaudzīte, košļāju tās. Rūgtā mizu garša palīdzēja man novaldīt asaras.

Atveru acis, un Greisija pastiepj uz manu pusi plaukstu ar apelsīnu.

- Nē, Greisij.

Nometu segu un pieceļos kājās. Kuņģis man savelkas un atveras kā dūre.

- Tu taču zini, ka mizu nevar ēst.

Mirkšķinādama lielās, pelēkās acis, Greisija klusēdama

skatās mani. Nopūtusies apsēžos viņai blakus.

- Skaties!

Rādu, kā nomizot spilgto mizu, sloksnīti pēc sloksnītes, kas beigās iekrīt Greisijai klēpi, bet pati aizturu elpu, lai nejustu augļa smaržu. Greisija klusēdama mani vēro. Nomizoto apelsīnu viņa paņem abās rokās kā stikla bumbu, kuru baidās saplēst.

Viegli viņu iedunkāju.

- Ēd taču!

Bet viņa tikai skatās, un man neatliek nekas cits kā sadalīt augli daiviņās. Darbodamās iespējami maigi čukstu:

- Zini, ja tu kādreiz pateiktu kaut vienu vārdu, citi pret tevi izturētos labāk.

Greisija neatbild. Taču es to ari negaidu. Krustmāte Kerola no mazmeitas mutes nav dzirdējusi ne pušplēsta vārdiņa visus trīsarpus gadus, kopš Greisija ir šajā pasaulē. Kerola domā, ka vaina slēpjas smadzenēs, lai gan ārsti neko nav atklājuši.

- Mēma kā zivs, - krustmāte viendien lietišķi noteica, vērojot Greisiju, kas grozīja rokās spilgti krāsainu klucīti, it kā gaidīdama, ka tas pārvērtīsies citā priekšmetā.

Es pieceļos un pieeju pie loga, tālāk no Greisijas lielajām, pētošajām acīm un tievajiem, kustīgajiem pirkstiņiem. Man viņas ir žēl.

Greisijas māte Mārsija ir mirusi. Viņa gan mēdza atkārtot, ka nekad nav gribējusi bērnus. Tas ir viens no procedūras

trūkumiem - bez deliria nervosa dažs labs vecāku lomā neko pievilcīgu neredz. Par laimi, izteikti atsvešināšanās gadījumi, kad māte vai tēvs nespēj normāli, apzinīgi, ar atbildības izjūtu pieķerties bērnam un beigās to noslīcina, nosmacē vai par raudāšanu piekauj līdz nāvei, ir reti.

Mārsijai novērtētāji nolēma piešķirt divus bērnus. Tolaik tā šķita laba izvēle. Viņas ģimene ikgadējā skatē saņēma augstu stabilizācijas novērtējumu. Mārsijas vīrs bija godājams zinātnieks. Ģimene dzīvoja lielā savrupmājā Vinter-strītā. Lai sevi nodarbinātu, Mārsija trīsreiz dienā gatavoja maltītes visai ģimenei, bet brīvajā laikā mācīja klavierspēli.

Kad atklājās, ka viņas vīru tur aizdomās kā piekritēju, ģimenes dzīve sagriezās ar kājām gaisā. Mārsijai ar abām meitām, Dženiju un Greisiju, bija jāatgriežas pie mātes -manas krustmātes Kerolas, un, lai kur viņas gāja, cilvēki sačukstējās un rādīja ar pirkstiem. Greisija to, protams, ir aizmirsusi: būtu brīnums, ja viņa vispār atcerētos savus vecākus.

Mārsijas vīrs pazuda jau pirms tiesas. Varbūt labi, ka tā. Tiesas sēdes lielākoties notiek vien skata pēc. Piekritējus gandrīz vienmēr soda ar nāvi. Ja ne, tad ieslēdz Kapenēs uz trim mūža ieslodzījumiem. Mārsija to, protams, zināja. Krustmāte Kerola domā, ka tieši tāpēc tikai dažus mēnešus pēc vīra pazušanas Mārsijas sirds neizturēja, kad apsūdzība tika vērsta pret viņu. Nākamajā dienā pēc pavēstes saņemšanas Mārsija uz ielas saļima. Sirdslēkme.

Sirdis ir trauslas, ar tām nevar jokot.

Jūtu, ka gaidāma karsta diena. Guļamistabā jau tagad ir smacīgi, un, kad atrauju logu, lai izvējotu apelsīnu smaržu, gaiss ārā šķiet tik biezs, ka tajā varētu pakārt cirvi. Dziļi ieelpoju, uzsūkdama tīro ūdenszāļu un mitra koka smaržu, un ieklausos, kā tālumā brēc kaijas, kas nenogurdamas riņķo virs līča aiz zemajām, slīpajām pelēkajām ēkām. Aiz loga negaidot eksplozīvi ieslēdzas dzinējs. Pārsteigta satrūkstos.

- Uztraucies par novērtēšanu?

Pagriežos. Uz sliekšņa, sakrustojusi uz krūtīm rokas, stāv krustmāte Kerola.

- Nē, - es atbildu, lai gan tas nav tiesa.

Viņa tikko manāmi pasmaida.

- Neuztraucies! Viss būs kārtībā! Ieej dušā, bet pēc tam sakārtošu tev matus. Pie reizes varam arī atkārtot jautājumus.

- Labi.

Krustmāte neatlaiž no manis skatienu. Nezinādama, kur likties, es ar nagiem ieķeros palodzē sev aiz muguras. Man nekad nav paticis, ka uz mani skatās. Protams, pie tā būs jāpierod. Eksāmenā gandrīz divas stundas mani pētīs četri novērtētāji. Būšu ģērbusies pa pusei caurspīdīgā, vieglā polietilēna tērpā, tādā kā slimnīcās, lai viņi redzētu manu augumu.

- Es teiktu, septiņi vai astoņi, - krustmāte savelk lūpas.

Tas būtu labs novērtējums, par kuru es justos laimīga.

- Lai gan, ja nesavedīsi sevi kārtībā, vairāk par seši nesaņemsi.

Pēdējais gads iet uz beigām, un novērtējums ir mans pēdējais pārbaudījums. Četru mēnešu laikā mums bijuši vairāki eksāmeni: matemātikā, dabaszinībās, retorikā un rakstu valodā, socioloģijā, psiholoģijā un fotogrāfijā (izvēles priekšmets). Rezultātus uzzināšu tuvākajās nedēļās. Esmu pārliecināta, ka koledžai pietiks. Es vienmēr esmu bijusi centīga skolniece. Izvērtējuši manas stiprās un vājās puses, akadēmiskie novērtētāji izvēlēsies man skolu un mācību priekšmetus.

Novērtēšana ir pēdējais solis pirms sapārošanas. Tuvāko mēnešu laikā es saņemšu sarakstu ar četriem pieciem apstiprinātiem kandidātiem. Kad beigšu skolu, viens no viņiem kļūs par manu vīru (ja būšu nolikusi visus eksāmenus; meitenes, kas pārbaudījumos izkrīt, tiek sapārotas un apprecinātas uzreiz pēc vidusskolas). Novērtētāji darīs visu, kas viņu spēkos, lai saistītu mani ar zēnu, kas būs ieguvis līdzīgas atzīmes, un izvairītos no būtiskām intelekta, temperamenta, sabiedriskā stāvokļa un vecuma atšķirībām. Protams, reizēm gadās dzirdēt šausmu stāstus: ir bijis arī tā, ka nabaga astoņpadsmitgadīga meitene tiek atdota astoņdesmit gadus vecam naudas maisam.

Neganti nočīkst kāpnes, un parādās Greisijas māsa Dže-nija. Savam deviņu gadu vecumam viņa ir pārāk izstīdzējusi un briesmīgi tieva. Viņas krūtis atgādina veļas dēli. Nav labi tā teikt, bet man viņa diez ko nepatīk. Dženijai piemīt tā pati nogurusī sejas izteiksme, kas savulaik piemita viņas mātei.

Dženija nostājas uz sliekšņa blakus Kerolai un skatās uz mani. Mans augums ir metrs piecdesmit pieci, bet viņa ir tikai pāris centimetru īsāka. Būtu muļķīgi kautrēties no krustmātes un māsīcām, taču rokas man dursta karstas adatas. Zinu, ka visi uztraucas par manu eksāmenu un novērtējumu. Visiem rūp, lai man tiktu sameklēts labs precinieks. Dženijai un Greisijai līdz procedūrai vēl tālu. Ja man izdotos izdevīgi apprecēties, ģimenei pēc vairākiem gadiem būtu vairāk naudas. Un tad varbūt aiz muguras vairs nebūtu jādzird čuksti un jāredz zīmīgie skatieni, kas četrus gadus pēc skandāla joprojām seko mums pa pēdām, lai kur mēs ietu, kā lapu čaboņa vējā: Piekritējas. Piekritējas. Piekritējas.

Šis vārds ir tikai nedaudz labāks par to, kurš skanēja pēc mammas nāves un atgādināja čūskas šņācienus, atstājot aiz sevis indes pēdas: Pašnāvība. Vārds, kuru čukst, murmina un izkāsē, purpina otram ausi vai aiz slēgtām durvīm. Tikai sapņos es to dzirdēju kā kliedzienu.

Dziļi ieelpojusi, izvelku no pagultes plastmasas kasti, lai krustmāte nemanītu, ka es drebu.

- Vai Lēna šodien precas? - Dženija prasa Kerolai.

Viņas balss man vienmēr atgādinājusi trulu bišu sanoņu

tveicē.

- Nerunā muļķības, - krustmāte atbild, taču viņas balsī nav jūtams aizkaitinājums. - Vai tad tu nezini, ka pirms procedūras viņa nevar precēties?

Izņēmusi no kastes dvieli, nogludinu to un piespiežu pie krūtīm. Dzirdot vārdu precēties, man izkalst mute. Pēc izglītības iegūšanas visi precas. Tā ir pieņemts. Laulība ir Kārtība un Stabilitāte, Veselīgas sabiedrības pamats (sk. DVL, Sabiedrības pamati, 114. lpp.). Tomēr, jau par to iedomājoties vien, sirds drudžaini raustās - kā kukainis aiz loga rūts. Protams, es vēl nekad neesmu pieskārusies zēnam, jo fizisks kontakts starp neārstētiem pretējā dzimuma pārstāvjiem ir aizliegts. Atklāti sakot, pat sarunājusies neesmu ilgāk par piecām minūtēm, ja neskaita brālēnus, tēvoci un Endrū Markusu, kas palīdz tēvocim pārtikas veikalā, mūždien baksta degunu un noslauka puņķus gar dārzeņu konservu bundžām.

Ja būšu izkritusi eksāmenos (mīļais Dievs, dari tā, lai es būtu nolikusi), vajadzēs precēties uzreiz pēc procedūras, ne vēlāk kā pēc trim mēnešiem. Un tad būs kāzu nakts.

Apelsīnu smarža joprojām ir stipri jūtama, un mans kuņģis apmet kārtējo kūleni. Noslēpusi seju dvielī, elpoju, mēģinādama pārvarēt nelabumu.

Apakšstāvā jau šķind šķīvji. Krustmāte nopūtusies paskatās rokas pulkstenī.

- Pēc nepilnas stundas iesim, - viņa paziņo. - Sāc taisīties!