Delīrijs

Devitā nodaļa

Kungs,

Turi mūsu sirdis stingri Kā planētas orbītā,

Atvēsini kā pirmatnējo haosu,

Tāpat kā gravitācija notur zvaigznes, lai tās nenokrīt, Un planētas, lai tās nesaduras,

Lai saules neuzsprāgst,

Tāpat, Kungs, turi mūsu sirdis stingri Pastāvīgās orbītās Un palīdzi noturēties uz pareizā ceļa.

21. psalms DVL rokasgrāmata. Lūgsnas un mācības

Tovakar, ielīdusi gultā, domās dzirdu Hanas vārdus, kas atkārtojas bez sava gala: Tevī no viņas nav nekā. Tava dzīve tā nebeigsies. Zinu, ka draudzene gribēja mani mierināt un uzmundrināt, bet nez kāpēc viņas teiktajam ir pretējs efekts: es esmu noskumusi un dziļi krūtīs jūtu tādas sāpes, it kā tur būtu ieperinājies kaut kas liels, auksts un ass.

Hana nesaprot, ka bažas par to, vai neesmu delīriju mantojusi, ir mana vienīgā saikne ar māti.

Vienīgā.

Man gan ir arī atmiņas, turklāt spilgtas, lai gan mātes nāves dienā biju pavisam maza. Atceros, ka tad, kad bija uzsnidzis sniegs, mamma sūtīja mani laukā un lika katliņos atnest sniegu. Istabā aplaistījām to ar kļavu sīrupu, kas acumirklī sastinga, pārvērzdamies dzintarkrāsas našķī: līkumotās un trauslās, saldi filigrānās, gardās mežģīnēs. Atceros, ka mammai patika dziedāt, peldinot mani Austrumu promenādes pludmalē. Toreiz nezināju, ka tas ir neparasti. Citas mātes māca bērnus peldēt, uzziež tiem sauļošanās krēmu un dara visu, kas mātēm jādara saskaņā ar DVL rokasgrāmatas vecāku nodaļu.

Taču viņas nedzied.

Kad saslimu, mamma nesa man uz gultu grauzdētu maizi ar sviestu. Kad nokritu, viņa skūpstīja manus nobrāzumus. Reiz, kad apgāzos ar visu divriteni, mamma paņēma mani rokās un sāka šūpot, un kāda sieviete nikni aizrādīja, ka viņai būtu jākaunas. Es, nesaprazdama, par ko mammai jākaunas, raudāju vēl skaļāk. Pēc tam mamma mani mierināja tikai tad, kad tuvumā nebija svešu acu. Ļaudīs viņa tikai sarauca uzacis un teica: Viss kārtībā, Lēna. Celies augšā!

Mums bija pat savi deju vakari. Mamma tos sauca par zeķu ballēm: viesistabā sarullējām paklāju, uzvilkām kājās biezākās zeķes un slidinājāmies turp un atpakaļ pa koka grīdām. Mums piebiedrojās pat Reičela, lai gan vienmēr apgalvoja, ka esot par lielu bērnu rotaļām. Aizvilkusi aizkarus un sabāzusi spilvenus parādes un sētas durvju priekšā, mamma ieslēdza mūziku. Smējāmies tā, ka gulēt gāju ar sāpošu vēderu.

Ar laiku es sapratu, ka zeķu balles laikā aizkari jāaizvelk tāpēc, lai mūs neredzētu garāmejošās patruļas, bet spilveni pie durvīm jāliek tāpēc, lai kaimiņi neziņotu, ka pie mums skan mūzika un skaļi smiekli, kas tika uzskatīti par iespējamu delīrija izpausmi. Sapratu, ka tēva militāro nozīmīti - sudraba duncīti, kuru viņš bija mantojis no sava tēva un kurš mammai vienmēr bija ķēdītē ap kaklu, - ārpus mājām viņa paslēpj zem blūzes apkaklītes, lai to neredzētu sveši cilvēki un viņiem nerastos aizdomas. Sapratu, ka visi laimīgākie bērnības mirkļi balstās uz meliem. Tie bija nepareizi, bīstami un nelikumīgi. Tie bija dīvaini. Mana māte bija dīvaina, un to, iespējams, esmu no viņas mantojusi.

Pirmo reizi cenšos iedomāties, kā māte jutās un ko domāja, liktenīgajā naktī soli pa solim tuvodamās klintij. Vai viņai bija bail? Vai viņa domāja par mums ar Reičelu, vai viņai nebija žēl mūs atstāt?

Domāju arī par tēvu. Viņu es atceros tikai kā pa miglu -siltas, raupjas plaukstas un milzīga seja virs manis, bet arī par to laikam jāpateicas portretam rāmītī, kuru māte turēja guļamistabā. Fotogrāfijā esmu pāris mēnešu veca, un tēvs, paņēmis mani klēpī, smaidīdams skatās objektīvā. Neko vairāk no mūsu dzīves neatceros. Man nebija pat gads, kad tēvs nomira. No vēža.

Drausmīgā tveice šķiet saķepusi ap sienām. Dženija guļ uz muguras, izbāzusi rokas un kājas no segas apakšas, un, pavērusi muti, klusi elpo. Pat Greisija ir cieši aizmigusi, mēmi murminādama spilvenā. Istabā smaržo pēc mitras elpas, ādas, mutes un silta piena.

Izlienu no gultas jau melnos džinsos un krekliņā. Nevīžoju noģērbties un uzvilkt pidžamu. Zināju, ka šonakt ne-aizmigšu. Pirms dažām stundām biju pieņēmusi lēmumu. Sēdējām pie vakariņu galda kopā ar krustmāti Kerolu, tēvoci Viljamu, Dženiju un Greisiju. Klusēdami ēdām un neredzošām acīm skatījāmies cits citā, un man šķita, ka gaiss kļūst arvien smagāks, elpot arvien grūtāk, it kā divas dūres arvien ciešāk spiestu ūdens balonu. Un tad es sapratu.

Hana teica, ka mani nekā no tā nav, bet viņa kļūdījās.

Sirds pukst tik skaļi, ka es to dzirdu, un nešaubos, ka to dzird arī citi, ka krustmāte Kerola tūlīt uzrausies sēdus un teiks, ka taisos izlavīties ārā no mājas. Tieši to patlaban grasos darīt. Es pat nenojautu, ka sirds var sisties tik neganti. Atceros Edgara Alana Po stāstu, kas mums bija jālasa sabiedrības mācībā: par cilvēku, kas nogalina otru, bet pēc tam piesakās policijā, jo ir pārliecināts, ka zem grīdas dēļiem dzird mirušā sirdspukstus. Stāsts acīmredzot ir par vainas apziņu un sabiedrības likumu pārkāpšanu, tomēr, lasot pirmo reizi, man tas šķita neveikls un sentimentāls. Tagad gan saskatu tajā jēgu. Droši vien Po jaunībā bieži šmauca ārā no mājām.

Elpu aizturējusi, atveru guļamistabas durvis un lūdzu Dievu, kaut tās nečīkstētu. Vienā brīdī Dženija iekliedzas, un man pamirst sirds. Par laimi, viņa tikai pagrozās, pārliek roku pār spilvenu, un es atviegloti nopūšos - acīmredzot viņa joprojām guļ.

Gaitenī valda melna tumsa. Arī krustmātes un tēvoča istabā ir tumšs. Ārā šalc koki, sienas vaid un nopūšas - kā jau vecās, slimīgās mājās. Beidzot saņemu drosmi, aizveru guļamistabas durvis un ieslīdu gaitenī. Tipinu lēni, uz pirkstgaliem (pašai šķiet, ka stāvu uz vietas), iztaustīdama kāpņu paklāja mezglus un rievas, centimetru pa centimetram slidinādama roku pa margu. Lai kā cenšos, tā vien šķiet, ka māja ir nostājusies pret mani un tūlīt mani nodos. Katrs pakāpiens čīkst, spiedz un vaid. Grīdas dēļi zem kājām trīc un dreb, un domās sāku ar māju tirgoties: Ja tikšu līdz ārdurvīm, nepamodinājusi krustmāti Kerolu, goda vārds, nekad vairs necirtīšu durvis. Nekad vairs nesaukšu tevi par vecu ērmu, pat domās ne, nekad nelamāšu pagrabstāvu, kad tas applūdīs, un nekad, nemūžam nesperšu pa guļamistabas sienu, lai kā mani nokaitinās Dženija.

Varbūt māja tiešām mani sadzird, jo brīnumainā kārtā tieku līdz ārdurvīm. Vēl mirkli uzkavējos, lai pārliecinātos, vai augšstāvā nav dzirdami soļi un čuksti, taču nedzirdu itin neko, izņemot savu sirdi, kas zvetē kā ar āmuru. Šķiet, ka pat māja aizturējusi elpu, jo ārdurvis atveroties tikai klusi nočukst. Pirms izslīdu nakti, pametu skatienu atpakaļ; visās istabās ir kapa klusums un tumsa.

Uz lieveņa atkal apstājos. Uguņošana pirms stundas beigusies, pēdējos saraustītos sprādzienus kā tālus šāvienus dzirdēju, līzdama gultā, un tagad ielas ir neparasti klusas, tukšas kā izslaucītas. Pāris minūšu pāri vienpadsmitiem. Austrumu promenādē, iespējams, vēl būs kāds izārstētais. Visi pārējie jau sen mājās. Uz ielas nedeg ne mazākā gaismiņa. Laternas tika atslēgtas jau pirms vairākiem gadiem un darbojas tikai bagātākajos Portlendas kvartālos, bet te tās atgādina aklas acis. Pateicos debesīm par spožo mēnesnīcu.

Sasprindzinu dzirdi, ausīdamās, vai netuvojas patruļa vai regulatoru vienība, un gandrīz ceru, ka tūliņ to sadzirdēšu, jo tad man nāksies vien atgriezties drošībā - mājās un gultā. Esmu tuvu panikai. Taču pasaulē valda pilnīgs klusums un miers, gandrīz sastingums. Mana saprātīgā, pareizā un krietnākā prāta daļa brēc, lai griežos atpakaļ un dodos augšup pa kāpnēm, bet spītība mudina doties uz priekšu.

Aizgājusi pa taku līdz vārtiem, atslēdzu riteni.

Mans velosipēds mazliet grab, sevišķi, kad sāku mīt pedāļus, tāpēc kādu gabalu stumju to sev līdzās. Riteņi uzmundrinoši tikšķ uz ietves. Pirmo reizi dzīvē tik vēlā stundā esmu ārpus mājām. Nekad neesmu pārkāpusi komandantstundu. Tomēr līdzās bailēm (kuras, protams, vienmēr ir satriecošā pārsvarā) manī deg mazs, mirgojošs satraukums, kas bailēm liek nedaudz atvirzīties sāņus. Viss kārtībā. Nekas slikts ar mani nenotiks. Es to varu. Esmu tikai meitene - parasta meitene, metrs piecdesmit pieci, nekā īpaša -, tomēr uzdrīkstos, un nekāda komandantstunda vai patruļa nespēs mani aizkavēt. Apbrīnojami, cik ļoti šī doma mani nomierina, izkliedējot bailes kā svecīte tumsā, kas iedegta nakts vidū un ar savu gaismiņu rāda ceļu.

Aizgājusi līdz ielas galam, uzlecu divriteņa mugurā un jūtu, ka tas jau gatavs darbam. Sāku mīt pedāļus, sejā pūš patīkams vējiņš. Pārāk ātri nebraucu un modri ausos, vai tuvumā nav regulatoru. Par laimi, Stroudvotera un Rēcošā strauta mājas atrodas tieši pretī Ceturtā jūlija svinību vietai Austrumu promenādē. Jātiek tikai līdz platajai lauku strēlei, kas apņem Portlendu kā josta, un tad es būšu drošībā. Pie lauku mājām un kautuvēm patruļas bieži negrozās. Taču vispirms man jādodas cauri Vestendai, kur dzīvo Hana un citi bagātnieki, un Libitaunai, turklāt jāšķērso Foras upe pa Kongresstritas tiltu. Par laimi, visas ielas, kurās iegriežos, ir tukšas.

Līdz Stroudvoterai jāminas vēl krietnu pusstundu pat tad, ja uzņemšu ātrumu. Uzgriezusi muguru pussalai ar Portlendas iekšpilsētas ēkām un uzņēmumiem un pagriezdamās uz nomali, ievēroju, ka mājas kļūst arvien mazākas un atrodas arvien tālāk cita no citas. Ar nezālēm aizaugušie pagalmi atgādina ielāpus. īsti lauki te vēl nav, lai gan iezīmes ir manāmas - pussabrukušos lieveņus apvij augi, tumsā sērīgi ūjina pūce, debesīs pēkšņi aiztraucas melnu sikspārņu bars. Gandrīz pie visām šīm mājām stāv automašīnas tāpat kā pie Vestendas lepnākajiem namiem, taču tās droši vien savāktas un atvestas no izgāztuvēm. Tagad tās stāv uz izdedžu kalniem pamestas un sarūsējušas. Vienam autiņam pa jumta lūku izspraucies koks, it kā tas būtu nokritis no debesīm un te ieaudzis, cits stāv ar paceltu spārnu, bez dzinēja. Braucot garām, nobīstos no kaķa, kas izlec no tumšā salona un ņaudēdams mani noraugās.

Viņpus Foras upei mājas parādās vēl retāk, tīrums seko tīrumam, sēta - sētai. Lauku sētām raksturīgi tādi nosaukumi kā Pļavas gatve, Aitu līcis, Vītolu strauts - mīļi un jauki, droši vien tur cep gardas maizītes un no krējuma kuļ svaigu sviestu. Diemžēl lielākā daļa īpašumu pieder lieluzņēmējiem - tie tur te lopus, kurus bieži vien kopj bāreņi.

Man laukos vienmēr ir paticis, taču tumsā un tik klajā, tukšā vietā diez kas nav, turklāt nevilšus iedomājos, ka no patruļas te nebūtu kur aizbēgt, jo nav pat ieliņas, kur iegriezties. Pāri laukiem redzu zemus, tumšus šķūņu un skābbarības torņu siluetus. Dažas ēkas šķiet pavisam jaunas, bet citas - nāvei parādā, ieķērušās zemē kā zobi. Gaisā virmo saldena augu un mēslu smaka.

Rēcošā strauta mājas atrodas pie dienvidrietumu robežas. Tās jau sen ir pamestas, jo galveno ēku un abas klētis iznīcinājis ugunsgrēks. Piecu minūšu brauciena attālumā saklausu vieglu bungu rīboņu, kas sienāžu skaļās čīgāša-nas dēļ ir teju nedzirdama. Brīdi man šķiet, ka dzirdu to tikai iztēlē vai ari atkal vainīgi manas sirds skaļie puksti. Taču, pabraucot tālāk, šaubu vairs nav. Vēl nesasniegusi putekļaino ceļu, kas ved uz šķūni vai, precīzāk, tā daļu, dzirdu mūzikas taktis. Tās kristalizējas nakts gaisā, atsaucot atmiņā lietu, kas, krītot zemē, negaidot pārvēršas sniegā.

Mani atkal sagrābj bailes. Prātā nepārtraukti dun vārdi: nevajadzēja šurp braukt, nevajadzēja, nevajadzēja. Ja krustmāte Kerola zinātu, kur es esmu, viņa mani nosistu. Nosistu vai iemestu Kapenēs, vai varbūt aizvestu uz laboratorijām uz priekšlaicīgu procedūru tāpat kā nabaga Vilovu Marksu.

Ieraudzījusi pagriezienu uz Rēcošo strautu un zemē iespraustu lielu metāla zīmi PORTLENDAS ĪPAŠUMS. IEEJA AIZLIEGTA, nolecu no divriteņa un iestumju to mežiņā pie ceļa. Pati māja un vecais šķūnis atrodas pārsimt metru tālāk, tomēr atstāju velosipēdu tepat. Es to nepieslēdzu. Negribu pat domāt, kas notiks, ja ieradīsies patruļa, bet tad vismaz man nevajadzēs pustumsā taustīties gar slēdzeni. Visu izšķirs ātrums.

Ejot garām aizlieguma zīmei, atceros, kā nesen ar Hanu pārlēcām vārtiņiem, lai tiktu laboratoriju teritorijā, un iedomājos, ka nu jau esmu kļuvusi par profesionālu pārkāpēju. Sen nebiju domājusi par to pēcpusdienu, bet tagad acu priekšā atkal parādās Aleksis, un es atceros viņu auditorijā smejamies ar atgāztu galvu.

Cenšos koncentrēties uz ceļu, spožo mēnesnīcu un pļavas puķēm, lai atvairītu slikto dūšu, kas, jūtu, piemeklēs mani kuru katru bridi. Grūti pateikt, kas mani dzina ārā no mājas un kāpēc gribu pierādīt Hanai, ka viņai nav taisnība. Mēģinu nedomāt par to, kas mani satrauc visvairāk - ka strīds ar Hanu bija tikai aizbildināšanās.

Ka sirds dziļumos mani mocīja ziņkāre.

Šobrīd ne. Šobrīd esmu nobijusies kā diegs un jūtos kā pēdējā muļķe.

Lauku māja un vecais šķūnis paslēpušies ieplakā, šaurā ielejā starp diviem pakalniem - man ienāk prātā, ka ēkas noliktas uz sakniebtām lūpām. Nogāzes dēļ pašu māju vēl neredzu, taču tuvojoties mūzika dzirdama arvien skaidrāk un skaļāk. Neko tamlīdzīgu līdz šim neesmu dzirdējusi. Tā noteikti neizklausās pēc autorizētas mūzikas, kas ir likumīga un tikumīga, lejuplādējama digitālajā bibliotēkā un dzirdama Dīringouksas parka estrādē oficiālos vasaras koncertos.

Kāds dzied. Dzirdu skaistu, aizsmakušu, zemu balsi, kas plūst kā silts medus, un tembrs mainās tik strauji, ka man sareibst galva. Fona mūzika ir neparasta un mežonīga. Tā ne tuvu neatgādina to kaķu koncertu, ko pirms dažām stundām dzirdēju Hanas datorā, lai gan zināma līdzība melodijā un ritmā ir. Hanas mājās mūzika bija metāliska un šausmīga, skaļruņos čērkstoša. Šeit tā plūst un viļņojas nevienmērīgi un skumji. Nezin kāpēc man ienāk prātā okeāns negantā vētrā, kas triec viļņus un putas pret krastu; man aizraujas elpa, tāpat kā apzinoties ūdens spēku un lielumu.

Lūk, kā jūtos, kāpdama pakalnā un skatoties pa pusei sabrukušajā lauku mājā. Ieraugot skaisto, satriecošo ainu, man aizraujas elpa. Brīdi šķiet, ka tiešām lūkojos okeānā -cilvēku jūrā, kas no šķūņa plūstošajā gaismā lokās un dejo kā ēnas ap liesmu. Šķūnis gan ir grausts - ugunsgrēks to izpostījis, laika apstākļi piepalīdzējuši. Palikusi tikai puse: trīs sienu fragmenti, daļa jumta un paaugstināta platforma, kas savulaik, jādomā, kalpojusi siena žāvēšanai. Tagad uz tās uzstājas grupa. Uz lauka aug sīki, lakstaini krūmi. Vecākiem kokiem, kurus uguns pilnīgi izpostījusi, ir balti stumbri un kaili zari, kas slejas debesīs kā spocīgi pirksti.

Piecpadsmit metrus aiz šķūņa stiepjas tumšs līdzenums, un tur sākas zona, kas atrodas ārpus likuma. Mežonīgā zeme. No šejienes neredz žogu, tomēr man ir tāda sajūta, ka tam tur jābūt, ka gaisā sprakšķ elektrība. Robežas tuvumā esmu bijusi tikai pāris reižu. Pirms daudziem gadiem bijām tur kopā ar māti, un viņa teica, lai ieklausos, kā sīc elektrība. Strāva bija tik spēcīga, ka gaiss zumēja. Mamma piekodināja, lai netuvojos žogam tuvāk par metru, jo tad var saņemt elektrisko triecienu, un lika man apsolīt, ka žogam nekad un nemūžam nepieskaršos. Toreiz uzzināju, ka sākumā, kad dziedniecība kļuva obligāta, dažs labs mēģināja bēgt pāri robežai. Tomēr pietika ar roku pieskarties žogam, un cilvēks izcepās kā bekons. Atceros, ka tieši tā mamma teica: kā bekons. Kopš tā laika mēs ar Hanu esam pāris reižu skrējušas žoga tuvumā, vienmēr uzmanigi ievērodamas vismaz trīs metru attālumu.

Šķūnī ielikti skaļruņi un pastiprinātāji, pat divi prožektori, kuru gaismā visi, kas atrodas skatuves tuvumā, izskatās pilnīgi balti un pārspīlēti skaidri, bet soli tālāk jau ir tumsa, un tur stāvošo stāvi ir izplūduši un neskaidri. Dziesma beigusies, un drūzma vienbalsīgi šalc kā okeāns. Nodomāju: Droši vien strāva zagta no tuvākās saimniecības. Es nu gan esmu muļķe, cerēdama te satikt Hanu, tādā drūzmā! Tad sākas cita dziesma, tikpat mežonīgi skaista, un mūzika plūst pār tumšajiem laukiem, aizkustinādama manas sirds stīgas. Dodos lejup pa kalnu uz šķūni. Savādi - es to neizvēlos. Kājas pašas nes mani uz priekšu, it kā redzēdamas slepenu taku, pa kuru var droši iet.

Uz mirkli aizmirstu, ka man jāmeklē Hana. Jūtos kā sapnī, kurā notiek savādas lietas, kas šķiet dabiskas. Viss ir izplūdis un dūmakā tīts, un mani no galvas līdz kājām pārņem degoša vēlme atrasties tuvāk skatuvei, lai dzirdētu skaidrāk. Gribu, lai mūzika skan un skan.

- Lēna! Augstā debess, Lēna!

Dzirdot savu vārdu, atgriežos īstenībā un saprotu, ka stāvu milzīgā pūlī. Ap mani ir daudz citu cilvēku.

Nē, ne jau cilvēku vien. Te ir puiši. Un meitenes. Turklāt visi neārstēti, bez zīmes uz kakla - vismaz tie, kas stāv tik tuvu, ka varu apskatīt. Puiši un meitenes sarunājas. Puiši un meitenes smejas. Puiši un meitenes dzer no vienas krūzes. Pēkšņi jūtu, ka tūlīt zaudēšu samaņu.

Hana traucas pie manis, ar elkoņiem lauzdama pūlī ceļu, un nepagūstu atvērt muti, kad viņa jau pielēkusi klāt un cieši apskāvusi mani kā izlaiduma dienā. Pārsteigta pakāpjos soli atpakaļ, gandrīz zaudēdama pamatu zem kājām.

- Tomēr atnāci, - saņēmusi mani aiz pleciem, Hana sauc, - tu esi šeit!

Kārtējā dziesma galā, un soliste - sīka meitene ar gariem, melniem matiem - izziņo starpbrīdi. Manas smadzenes pamazām ieslēdzas, un prātā iešaujas pavisam muļķīga doma: Viņa taču ir sīkāka par mani, bet dzied piecsimt cilvēku priekšā.

Domāju tālāk: Piecsimt cilvēku, piecsimt cilvēku, ko gan es meklēju piecsimt cilvēku pūlī?

- Es negrasos te palikt, - aši izmetu un atviegloti nopūšos.

Lai ko es gribēju pierādīt, atbraucot uz šejieni, esmu to pierādījusi un tagad varu laisties projām. Jātiek laukā no drūzmas, balsu murdoņas, krūšu un plecu aplenkuma. Pirmīt mūzika mani tā apbūra, ka neko neredzēju, bet tagad izšķiru krāsas, jūtu smaržas un visapkārt redzu vijamies rokas.

Hana paver muti (varbūt, lai iebilstu), bet tajā brīdī mēs tiekam pārtrauktas. Mums tuvojas puisis ar pelēki blondiem acīs krītošiem matiem, nesot divas lielas plastmasas krūzītes. Vienu viņš pasniedz Hanai. Paņēmusi un pateikusies draudzene atkal pievēršas man.

- Lēna, - Hana paziņo, - mans draugs Drū.

Uz bridi notveru draudzenes sejā vainas apziņu, taču jau nākamajā mirklī Hana saulaini pasmaida kā Svētās Annas skolas pagalmā, apspriežot bioloģijas testa jautājumus.

Atveru muti, bet vārdi nenāk pār lūpām, un varbūt labi vien ir, jo manā galvā jau brēc ugunsdzēsēju sirēnas. Varbūt esmu stulba un naiva, bet, braucot uz šejieni, man pat prātā nenāca, ka ballītē būs puiši. Pat prātā nenāca.

Neievērot komandantstundu ir slikti, klausīties aizliegtu mūziku - vēl sliktāk. Taču segregācijas likuma neievērošana ir viens no smagākajiem pārkāpumiem. Vilovu Marksu par to priekšlaicīgi nosūtīja uz procedūru, bet viņas mājas sienas noķēpāja ar grafīti. Celsiju Bronsoni izslēdza no skolas, jo pēc komandantstundas viņu pieķēra kopā ar kādu puisi no Spensera skolas, viņas vecākus atlaida no darba, un visai ģimenei vajadzēja atstāt mājas. Turklāt, vismaz Čelsijas gadījumā, nebija nekādu pierādījumu, pietika ar baumām vien.

Drū man pavirši pamāj.

- Sveika, Lēna!

Atveru muti un atkal to aizveru, nespēdama izdvest ne skaņas. Uz bridi iestājas nepatīkams klusums. Tad Drū strauji padod man krūzīti.

- Viskiju?

- Viskiju? - es atķērcu.

Alkoholu lietoju reti. Ziemassvētkos krustmāte Kerola ielej man pusglāzi vīna, un reiz Hanas mājās nočiepām melleņu liķieri no viņas vecāku bāriņa un dzērām, līdz pasaule sāka griezties. Hana toreiz smējās un ķiķināja, bet man nepatika saldā, pretīgā garša mutē un sajūta, ka domas izšķīst kā migla saulē. Es nevaldīju pār sevi, un tas man nepavisam nepatika.

Drū parausta plecus.

- Nekā cita vairs nav. lādos gadījumos šņabi izdzer vispirms.

Tādos gadījumos, tātad regulāri.

- Nē, - es atgrūžu krūzīti, - ņem!

Viņš pamāj, laikam mani pārpratis.

- Labi. Tūlīt atnesīšu tev svaigu.

Aši uzsmaidījis Hanai, Drū iejūk drūzmā. Man patīk viņa smaids: greizs, uz kreisās auss pusi, taču, jūsmojot par smaidu, cauri augumam izšaujas panika. Tā šalc man asinis un paredz bezgalīgus čukstus un apsūdzības.

Paškontrole. Galvenais ir valdīt pār sevi.

- Man jāiet, - beidzot paziņoju Hanai. Zināms progress.

- Tu taisies projām? - Hana sarauc pieri. - Skrēji tādu gaisa gabalu, lai...

- Es ar divriteni.

- Vienalga. Dragāji uz šejieni tādu gabalu, lai uzreiz nestos atpakaļ?

Hana grib satvert manu roku, bet es aši sakrustoju rokas uz krūtīm, lai izvairītos no viņas tvēriena. Pirmajā acumirklī draudzene izskatās aizvainota. Sāku trīcēt, lai viņa nodomā, ka man salst. Prātoju, kāpēc ir tik savādi runāt ar viņu. Hana taču ir mana labākā draudzene, meitene, kuru pazīstu kopš otrās klases, meitene, kas pusdienās lauza cepumu uz pusēm un vienreiz iebrauca ar dūri Džiliānas Dosones ģīmī, kad tā pateica, ka mana ģimene esot slima.

- Esmu nogurusi, - taisnojos, - turklāt man nevajadzētu te būt.

Gribu piebilst, ka viņai ari ne, tomēr iekožu sev mēlē.

- Vai dzirdēji to grupu? Vienreizīga, vai ne?

Hana šobrīd ir pārāk salda, nedabiski mīļa, un man zem ribām kaut kas dziļi, asi ieduras. Viņa cenšas būt pieklājīga, it kā mēs būtu svešinieces. Ari viņa jūtas neveikli.

- Es... es neieklausījos.

Nezin kāpēc negribu Hanai atzīties, ka grupu dzirdēju gan un viņi tiešām ir vienreizīgi, pat vairāk. Tas būtu pārāk intīmi, man būtu kauns. Un, neraugoties uz to, ka skrēju uz Rēcošo strautu un pārkāpu komandantstundu tāpēc vien, lai satiktu Hanu un viņai atvainotos, atkal jūtu, ka draudzeni vairs nepazīstu un viņa mani ari ne.

Esmu jau pieradusi pie divkosības, esmu pieradusi domāt vienu un darīt ko citu, nepārtraukti cīnoties ar sirdsapziņu. Tikmēr Hanai izdevies veiksmīgi iejusties svešajā pasaulē, kuras domas, lietas un cilvēkus nedrīkst pat pieminēt.

Vai iespējams, ka visu laiku esmu dzīvojusi savā pasaulē, gatavodamās eksāmeniem, dodoties garos skrējienos ar Hanu, kamēr šī otra pasaule dzīvojusi blakus manējai, gatava izlīst no paslēptuves uzreiz pēc saulrieta? Nelikumīgas ballītes, aizliegta mūzika, cilvēki, kas pieskaras cits citam, nebaidoties no slimības, nebaidoties par sevi.

Pasaule bez bailēm. Neiespējama pasaule.

Pirmo reizi dzīvē, stāvēdama tādā drūzmā, jūtos ļoti vientuļa.

- Paliec, - Hana klusi saka. Lai gan tā ir pavēle, viņas balss skan nedroši, drīzāk kā lūgums. - Tu vēl vari noklausīties otro daļu.

Papurinu galvu. Man nevajadzēja šurp skriet. Nožēloju, ka zinu to, ko tagad zinu, ka nevaru rīt piecelties un aizbraukt pie Hanas vai gulēt blakus viņai Austrumu promenādes pludmalē un žēloties par garlaicīgo vasaru kā parasti. Gribu, lai viss būtu pa vecam.

- Laidīšos projām, - tik tikko valdu balsī trīsas. - Bet tas jau nekas. Tu taču vari palikt.

Uzreiz apķeros - Hana nemaz neteica, ka ies projām kopā ar mani. Draudzenes seja pauž gan nožēlu, gan līdzjūtību.

- Ja gribi, es ari iešu, - Hana saka, bet es zinu, ka viņa tā saka tikai tāpēc, lai es justos labāk.

- Nē, nē, es tikšu galā pati.

Man sāk svilt vaigi, un es pakāpjos soli atpakaļ, izmisīgi gribēdama tikt projām. Uzskrienu kādam virsū - puisim, kurš pagriežas un man uzsmaida. Strauji metos sāņus.

- Lēna, pagaidi!

Hana atkal vēlas mani satvert. Vienā rokā viņai ir dzēriens, bet otrā es tagad iegrūžu savu krūzi, lai kaut uz mirkli draudzeni aizkavētu. Hana saviebusies mēģina abas iespiest azotē, un pa to laiku es metos prom.

- Viss būs labi, tiešām! Parunāsim rit.

Iespraukusies starp diviem cilvēkiem, nodomāju, ka

vienīgais labums no maza auguma ir tas, ka visur var iešmaukt. Hana paliek man aiz muguras un izgaist ļaužu drūzmā.

Nodūrusi skatienu, līkločiem laužu sev ceļu pūli, lai izkļūtu no šķūņa, cerēdama beidzot atvēsināt vaigus.

Garām slīd izplūduši silueti, un jau atkal jūtos kā sapni. Puisis. Meitene. Puisis. Meitene. Visi smejas, grūstās, pieskaras cits cita matiem. Vēl nekad mūžā nekur neesmu jutusies tik neiederīga un sveša. Atskan spalgs, mehānisks spiedziens, un grupa atsāk spēlēt, bet šoreiz mūzika mani nesaviļņo. Es pat nepalēninu gaitu. Eju uz priekšu pretim kalnam, iztēlē redzēdama klusos, zvaigžņu apmirdzētos laukus, pazīstamās, tumšās Portlendas ielas, patruļas, kas klusi maršē vienā solī un sazinās pa rāciju - viss tik ierasts, normāls, pazīstams, savs.

Beidzot drūzma vairs nav tik bieza. Pie skatuves bija karsti, cilvēks pie cilvēka. Tagad jūtu vēsmu un vaigi vairs tā nedeg. Esmu mazliet nomierinājusies un atļaujos pamest skatienu atpakaļ uz skatuvi. Šķūnis zem klajām debesīm naktī mirdz baltā gaismā kā dūrē noslēpta spuldzīte.

- Lēna!

Savādi, bet es uzreiz pazīstu balsi, lai gan esmu to dzirdējusi tikai vienreiz, desmit, augstākais piecpadsmit minūšu ilgas sarunas laikā. Balsij ir smieklu pieskaņa, it kā kāds grasītos atklāt man īpašu noslēpumu nāvīgi garlaicīgas stundas laikā. Pasaule sastingst. Sastingst arī asinis man dzīslās. Aizturu elpu. Kādu bridi pat nedzirdu mūziku, tikai pastāvīgu, klusu, patīkamu bungu dunoņu. Nospriežu, ka tā būs mana sirds, lai gan tas nav iespējams - tā taču ir apstājusies. Fokusēju skatienu un redzu tikai Aleksi, kas lauž ceļu pūlī, lai tiktu pie manis.

- Lēna! Pagaidi!

Līdz nāvei pārbijusies, pirmajā acumirklī nodomāju, ka viņš šeit ir kopā ar patruļu, reida vienību vai kaut ko tamlīdzīgu, bet tad apķeros, ka Aleksis nav formā. Viņam mugurā ir izbalējis krekliņš un džinsi, kājās - pāris padilušu kroseņu ar tintes zilajām auklām.

- Ko tu te dari? - stostīdamās prasu, kad viņš pienāk klāt.

Aleksis pasmīn.

- Man ari prieks tevi redzēt.

Viņš apstājas pāris metru attālumā, un es nopriecājos. Pustumsā neredzu viņa acu krāsu, bet uzmanības novēršanu man šobrīd nevajag - negribu justies kā toreiz pie laboratorijām, kad viņš pieliecies iečukstēja man ausī un viņa lūpas bija tik tuvu, ka jutu gan bailes, gan vainas apziņu un neskaidru prieku.

- Es runāju nopietni, - cenšos būt nelaipna.

Smaids Alekša sejā apdziest, taču neizgaist pavisam. Viņš nopūšas.

- Atnācu paklausīties mūziku, - Aleksis saka, - tāpat kā visi.

- Bet tu taču nevari... - cenšos atrast īsto vārdu, nezinādama, kā pateikt to, ko gribu teikt. - Tas taču ir...

- Ārpus likuma? - viņš parausta plecus.

Virs kreisās acs Aleksim vijas matu cirta, un, kad viņš pagriežas, lai uzmestu skatienu ballītei, skatuves gaismā cirta mirdz neparasti zeltaini brūnganā nokrāsā.

- Viss ir kārtībā, - Aleksis jau klusāk turpina, un man jāpieliecas, lai mūzikas trokšņos viņu saklausītu, - neviens te neko ļaunu nedara.

To nu tu nezini, gribu atbildēt, tomēr Alekša skumjā balss liek man aprauties. Viņš ar roku izbrauc cauri matiem, un es atkal redzu tumšo, trisžuburaino, ideāli simetrisko rētiņu aiz kreisās auss. Varbūt viņš nožēlo, ka pēc procedūras šo to zaudējis? Ari mūzika taču visus neaizkustina vienādi, un, lai gan pēc dziedniecības Aleksim nevajadzētu just skumjas un nožēlu, varbūt procedūra uz viņu iedarbojās citādi nekā uz pārējiem, jo ne vienmēr tā ir veiksmīga. Krustmāte un tēvocis taču ari redz sapņus, un Mārsija histēriski raud bez redzama iemesla.

- Bet tu pati? - pagriezies pret mani, Aleksis ķircinošā balsī vaicā un pasmaida. - Kādu aizbildinājumu tu esi atradusi?

- Nemaz negribēju nākt, - es attraucu, - bet man vajadzēja... - Apraujos, saprotot, ka pati nezinu, kāpēc te esmu. - Bija kādam šis tas jāatdod, - beigās izspiežu.

Aleksis sarauc uzacis, laikam neticēdams.

Steidzīgi turpinu:

- Hanai. Manai draudzenei. Tu viņu viņdien satiki.

- Atceros, - Aleksis pamāj.

Nepazīstu nevienu citu cilvēku ar tik ilgstošu smaidu. Acīmredzot tā ir Alekša parastā sejas izteiksme.

- Starp citu, tu man esi parādā paskaidrojumu.

- Par ko tad?

Pūlis ir pietuvojies skatuvei, un ap mums neviena nav. Pa brīdim gan kāds aiziet garām, šūpodams rokā pudeli vai mazliet greizi dziedādams, bet lielākoties esam divatā.

- Par to, ka liki man veltīgi gaidīt.

Alekša mutes kaktiņš paraujas augšup, un man jau atkal šķiet, ka viņš vēlas atklāt man kādu noslēpumu, kaut ko paziņot.

- Tovakar tu neatnāci.

Piedzīvoju triumfa mirkli - Aleksis tomēr mani gaidījal Viņš tiešām gribēja ar mani satikties! Tomēr vienlaikus sirdi mostas bažas. Viņam kaut ko no manis vajag. Nezinu, ko, bet tāda sajūta ir, un tā mani biedē.

- Ko teiksi? - Sakrustojis rokas uz krūtīm, Aleksis, joprojām smaidot, sāk šūpoties uz papēžiem. - Ko tagad darīsi -atvainosies?

Viņa atbrīvotība un pašpārliecinātība mani kaitina tāpat kā toreiz pie laboratorijām. Tas taču nav godīgi: viņš jūtas omulīgi, turpretī es - kā pirms sirdslēkmes vai izšķīšanas peļķē.

- Meļiem es neatvainojos. - Pati brīnos, ka mana balss skan tik mierīgi.

Aleksis samirkšķina acis.

- Kā to lai saprot?

- Paklau, - es nobolu acis, ar katru sekundi juzdamās pašpārliecinātāk. - Tu noliedzi, ka būtu mani redzējis novērtēšanas dienā. Tu teici, ka mani nepazīsti.

Uzskaitu viņa melus, pēc kārtas saliecot pirkstus.

- Tu meloji, sakot, ka todien nebiji laboratorijā.

- Labi, labi, - Aleksis paceļ gaisā rokas. - Nožēloju, skaidrs? Atzīstu, man būtu jāatvainojas tev.

Mirkli raudzījies mani, viņš nopūšas.

- Es jau teicu, ka drošības dienestam nav tiesību novērtēšanas laikā atrasties laboratorijās. Lai process notiktu objektīvi un tā tālāk, nezinu, kāpēc. Bet man sakārojās tasi kafijas, un C kompleksa otrajā stāvā ir automāts, kur var dabūt labu kafiju ar īstu pienu, tāpēc izmantoju savu kodu un iegāju. Tā, lūk. Viss. Pēc tam man bija jāmelo, lai nezaudētu darbu. Tajā stulbajā vietā strādāju tikai tāpēc, lai segtu mācību maksu... - Viņa balss apraujas, vismaz reizi zaudējot pašpārliecību.

Aleksis izskatās satraukts - šķiet, viņš baidās, ka es varētu viņu kādam nosūdzēt.

- Bet kāpēc tu sēdēji auditorijā? - es neatlaižos. - Kāpēc tu mani novēroji?

- Līdz otrajam stāvam es nemaz netiku, - Aleksis skaidro, cieši vērojot manu reakciju. - Iegājis iekšā, izdzirdēju vājprātīgu troksni un tad ieraudzīju, kas tur notiek. Kliegšana un tā tālāk.

Uz mirkli aizveru acis, atceroties žilbinoši baltās gaismas, šķietamās okeāna brāzmas aiz loga un mātes kliedzienu pirms desmit gadiem. Kad atkal atveru acis, Aleksis joprojām skatās manī.

- Starp citu, es pat nenojautu, kas tur notiek. Varbūt izklausās stulbi, bet tiešām nospriedu, ka laboratorijās kāds ielauzies vai notikusi kāda nelaime. Un tad ieraugu simtiem govju, kas metas man virsū... - Aleksis parausta plecus. - Kreisajā pusē bija kāpnes. Nobijos un kāpu augšā. Govis taču neprot kāpt pa kāpnēm. - Alekša sejā atkal atplaukst smaids, šoreiz aši un nenoteikti. - Tā es nokļuvu auditorijā.

Pilnīgi normāls, ticams izskaidrojums. Man kā akmens noveļas no pleciem, arī bailes atkāpjas. Tomēr krūtīs truli kņud vilšanās. Un arī stūrgalvība - tajā prāta stūrītī, kas par Aleksi vēl šaubās. Atceros skatienu laboratorijās, kad viņš, atgāzis galvu, smējās un man pamirkšķināja. Atceros, kāds viņš izskatījās - pārsteigts, pašpārliecināts un laimīgs. Ne ēnas no bailēm.

Pasaule bez bailēm...

- Tātad tu nezini, kā... kā tas notika?

Pati neticu savai drosmei. Savelku pirkstus dūrē un saspiežu, cerēdama, ka Aleksis nejūt pēkšņo sasprindzinājumu manā balsī.

- Tu domā tās piegādes jukas? - Aleksis mierīgi un pārliecināti saka, izgaisinādams manī pēdējās šaubas. Kā jebkurš izārstētais viņš tic oficiālajam paziņojumam. - Todien man nebija jāparakstās par kravām. Tas čalis, Sals, tika atlaists no darba. Kravas taču jāpārbauda. Laikam viņš to neizdarīja.

Pieliecis galvu uz sāniem, Aleksis iepleš rokas.

- Vai tagad esi apmierināta?

- Esmu, - pamāju.

Tomēr spriedze krūtīs paliek. Pirms dažām stundām izmisīgi gribēju tikt ārā no mājām, bet tagad vēlos, kaut varētu samirkšķināt acis un atkal būt tur, sēdēt savā gultā, noraut no kājām segu un zināt, ka viss - gan ballīte, gan Aleksis - bijis tikai sapnis.

- Nu un...? - Aleksis pamāj ar galvu uz šķūņa pusi.

Grupa spēlē skaļu, ritmisku, ātru gabalu. Šobrīd nesaprotu, kāpēc pirmīt mūzika mani apbūra. Dzirdu tikai troksni, drudžainu troksni.

- Kā tu domā, vai mūs nesamīdīs, ja pieiesim tuvāk?

Izliekos nedzirdam vārdu mūs, kas Alekša jautrajā, smejošajā balsī skan neiedomājami patīkami.

-Ja godīgi, es tikko grasījos doties mājās.

Pat nezinu, kāpēc, bet dusmojos. Laikam tāpēc, ka Aleksis nav tas, par ko viņu turēju, lai gan būtu jāpriecājas, ka viņš ir normāls, izārstēts cilvēks, kas mani nekādi neapdraud.

- Mājās? - Alekša balsī skan neticība. - Tu taču nevari tagad skriet projām!

Parasti cenšos neiekaist dusmās un aizkaitinājumā. Kerolas mājā nevaru to atļauties. Esmu viņai parādā, turklāt labi atceros, kā pēc dažiem niķošanās gadījumiem bērnībā viņa mani dienām ilgi neuzkrītoši pētīja, it kā analizēdama un vērtēdama. Zināju, ko viņa domā: Tāda pati kā māte. Bet tagad gan ļaujos dusmām. Man jau līdz kaklam cilvēku izturēšanās svešajā pasaulē: it kā tā būtu normāla, bet es - sajukusi. Tas nav godīgi: it kā pēkšņi būtu mainīti visi likumi, bet man to neviens nebūtu pateicis.

- Varu gan un tā arī darīšu!

Pagriežos un dodos uz kalna pusi, domājot, ka Aleksis liks mani mierā. Man par pārsteigumu, tā nenotiek.

- Pagaidi!

Aleksis skrien man pa pēdām.

- Ko tu dari? - Apcērtos ar seju pret viņu, atkal brīnīdamās par to, cik pašpārliecināti skan mana balss, lai gan sirds skrien un sitas kā negudra. Varbūt būšu atklājusi noslēpumu, kā runāt ar puišiem, - vienkārši visu laiku jādusmojas.

- Kā - ko daru?

Skrienot kalnup, abi esam aizelsušies, tomēr Aleksim izdodas pasmaidīt.

- Es gribu ar tevi mazliet parunāt.

- Tu man seko. - Sakrustojusi rokas uz krūtīm, iedomājos, ka tā no viņa norobežojos. - Tu atkal man seko.

Tā, lūk. Aleksis atsprāgst atpakaļ, un es izjūtu ļaunu prieku par to, ka esmu viņu pārsteigusi.

- Atkal? - Aleksis atkārto.

Priecājos, ka reizi par visām reizēm es neesmu tā, kas stostās un nevar atrast īstos vārdus. Vārdi paši laužas ārā:

- Vai nav brīnums, ka līdz šim esmu dzīvojusi, tevi neredzēdama, un tad pēkšņi satieku tevi uz katra soļa?

Nemaz negribēju tā teikt, jo līdz šim man tas nemaz tik dīvaini nešķita, taču vārdi paši izrāvās no mutes, un es saprotu, ka taisnība vien ir.

Gaidu, ka Aleksis sadusmosies, bet, man par pārsteigumu, viņš atgāž galvu un ilgi, skaļi smejas, mēnesnīcai iekrāsojot viņa vaigus, kaklu un degunu sudrabotus. Esmu tik pārsteigta par viņa reakciju, ka apstulbusi stāvu un skatos. Beidzot Aleksis mani uzlūko. Lai gan viņa acis joprojām neredzu, jo mēness gaismā viss izskatās ārkārtīgi spilgts un graudaini sudrabots, man rodas sajūta, ka tās izstaro siltumu vai gaismu tāpat kā todien pie laboratorijām.

- Varbūt agrāk tu neskatījies gana vērīgi, - viņš klusi saka, viegli šūpodamies šurpu turpu uz papēžiem.

Neapzināti speru neveiklu soli atpakaļ. Alekša tuvums mani biedē, un, lai arī mūsu augumus šķir pāris metru, man ir tāda sajūta, it kā mēs saskartos.

- Ko... ko tu ar to gribi teikt?

- Gribu teikt, ka tu maldies.

Pieklusis viņš vēro mani, un es cenšos tēlot vienaldzību, lai gan kreisā acs nodevīgi raustās. Cerams, tumsa to slēpj.

- Mēs esam redzējuši viens otru ne vienu reizi vien.

- Tad es to atcerētos.

- Es jau nesaku, ka mēs satikāmies.

Aleksis nemēģina man tuvoties, un esmu viņam pateicīga kaut vai par to. Viņš kodi mutes kaktiņu, tāpēc izskatās jaunāks.

- Vai varu tev ko pajautāt? - Aleksis prasa. - Kāpēc tu vairs neskrien garām Gubernatoram?

Man negribot izlaužas pārsteiguma elsas.

- Kā tu to zini?

- Man ir lekcijas PU, - Aleksis paskaidro.

Portlendas Universitātē! Tagad atceros, ka reiz, kad no

laboratoriju kompleksa sētas puses gājām skatīties okeānu, dzirdēju vēja atnestus sarunas fragmentus, un Aleksis taču teica, ka studē.

- Pagājušo semestri strādāju Grind, Monumenta skvērā. Redzēju tevi visai bieži.

Aiz pārsteiguma vārstu muti. Nespēju parunāt: ikreiz, kad manas smadzenes man vajadzīgas visvairāk, tās atslēdzas. Protams, es zinu Grind, kafejnīcu, kam abas ar Hanu skrējām garām divas trīs reizes nedēļā. Toreiz redzējām koledžas studentus ejam un nākam kā virpuļojošas sniegpārslas, pūšot garaiņus no karstajām tasītēm. Grind fasāde ir iepretim nelielam skvēram, kas noklāts ar bruģakmeni un nosaukts Monumenta vārdā. Atrodas aptuveni pusceļā no mūsu parastā, deviņus kilometrus garā skrējiena maršruta.

Skvēra centrā stāv piemineklis - laikazoba saēsts vīrs, kas krustām šķērsām noklāts ar grafīti. Ar roku pieturēdams cepuri, viņš soļo uz priekšu, jādomā, šaušalīgā vētrā vai pretvējā. Otru roku vīrs izstiepis sev priekšā. Acīmredzot senāk viņš tajā kaut ko nesis, iespējams, lāpu, taču kādu dienu tā nolauzta vai nozagta. Tāpēc tagad Gubernators soļo ar tukšu dūri, kurā ir apaļš caurums, kā radīts zīmīšu un noslēpumainu lietu slēpšanai. Mēs ar Hanu mēdzām šad tad pārbaudīt, vai Gubernatora dūrē nav kas labs. Taču mums neveicās, jo atradām tikai vecas košļenes un sīknaudu.

Es pat nezinu, kad un kāpēc mēs ar Hanu sākām saukt pieminekli par Gubernatoru. Vējš un lietus izdzēsuši burtus uz plāksnes pieminekļa pakājē, un tie nav salasāmi. Neviens cits viņu tā nesauc. Pārējiem tas ir “Monuments skvērā”. Droši vien Aleksis kādudien ir noklausījies mūsu sarunu.

Aleksis joprojām gaidoši raugās manī, līdz apķeros, ka neesmu atbildējusi uz viņa jautājumu.

- Trase šad tad jāmaina, - beidzot saku. (Šķiet, neesmu skrējusi garām Gubernatoram kopš marta vai aprīļa.) - Citādi kļūst garlaicīgi.

Pēc tam nenoturējusies piebilstu:

- Un tu mani tiešām ievēroji?

Aleksis smejas.

- Grūti būtu tevi nepamanīt. Tu taču skrēji riņķī piemineklim lēkādama un klaigādama.

Man sāk svilt kakls un vaigi. Droši vien atkal esmu sarkana kā biete. Paldies dievam, ka esam tālu no skatuves gaismām. Pavisam aizmirsu, ka, skrienot ar Hanu, allaž centos lecot pieskarties Gubernatoram, lai savā veidā izlādētos pirms skriešanas atpakaļ uz skolu. Savu reizi mēs pat nobļāvāmies Halēnal Droši vien no malas izskatījāmies galīgi jukušas.

- Es... - Aplaizu lūpas, cenšoties izdomāt ieganstu, kas nebūtu smieklīgs. - Skrienot uznāk dullie. Endorfīns un tā tālāk. Tikpat kā narkotikas, saproti? Prātiņš sagriežas, un viss.

- Man patika, - Aleksis atbild, - tu izskatījies... - Viņš pieklust, seja mazliet maina izteiksmi, tumsā tikpat kā nemanāmi, taču šajā brīdī viņš izskatās tik kluss un skumjš, ka man gandrīz aizraujas elpa, - uz bridi pārņem sajūta, ka stāvu blakus piemineklim vai svešiniekam. Man jau sāk zust cerība dzirdēt teikuma beigas, kad Aleksis domu pabeidz: - Tu izskatījies laimīga.

Bridi stāvam klusēdami, un tad Aleksis atkal kļūst atbrīvots un smaidīgs.

- Vienreiz pat atstāju tev zīmīti Gubernatora dūrē, vai atradi?

Viņš reiz atstāja man zīmīti! Neticami, nespēju ko tādu pat iedomāties. Dzirdu pati savu balsi:

- Tu atstāji man zīmīti?

- Uzrakstīju kaut ko muļķīgu. Laikam sveiki. Piezīmēju smaidošu ģīmīti un parakstījos. Bet tad tu pēkšņi pazudi.

- Varbūt tā tur vēl ir. Zīmīte. Nu jau noteikti tikai papīra driskā.

Viņš man atstāja zīmīti. Viņš atstāja zīmīti man. Man! Pats fakts, ka Aleksis mani vispār bija ievērojis un par mani iedomājies, šķiet tik neaptverams un milzīgs, ka man pār visu ķermeni pārskrien tirpas.

Pēc tam uznāk bailes. Tieši tā taču viss sākas! Aleksis ir izārstēts un drošībā, bet par sevi to apgalvot nevaru. Jā, tā viss sākas. Pirmā fāze: apgrūtināta koncentrēšanās, izkaltusi mute, svīšana, mitras delnas, reibonis, orientēšanās spēju zudums. Jūtu drudžainu nelabumu un ari atvieglojuma uzplūdu, it kā atklājusi, ka mans tumšākais noslēpums jau sen ir zināms visai pasaulei. Tātad krustmātei Kerolai, skolotājiem un manām māsīcām ir taisnība. Galu galā es tiešām esmu tāda pati kā mana māte. Acīmredzot liktenīgā slimība tiešām ir manī, gatava kuru katru bridi sākt darboties un sagandēt manu dzīvi.

- Man jāiet. - Pagriežos uz kalna pusi, nu jau gandrīz skriešus, taču Aleksis atkal seko.

- Paklau, neskrien tik ātri!

Kalna galā viņš satver mani aiz rokas, lai apturētu. Pieskāriens dedzina - atrauju roku kā dzelta.

- Lēna, pagaidi!

Zinu, ka nevajadzētu, tomēr apstājos. Laikam tāpēc, ka Alekša mutē mans vārds skan kā mūzika.

- Tev nav par ko uztraukties, saproti? Tev ne no kā nav jābaidās. - Alekša balss ietrīcas. - Es ar tevi neflirtēju.

Apjūku. Flirts. Netīrs vārds. Tātad viņš domā, ka man šķiet - viņš flirtē.

- Es tā nedomāju... nekad par tevi tā neesmu domājusi. - Vārdi iesprūst man mutē, un es zinu, ka pasaulē nav tumsas, kas spētu apslēpt manu pietvīkušo seju.

Aleksis pieliec galvu.

- Bet varbūt tu flirtē ar mani?

- Ko? Nē! - strauji noliedzu.

Manās domās valda totāla panika, un pēkšņi attopos, ka nemaz nezinu, kas ir flirts. Kaut ko esmu lasījusi mācību grāmatās - laikam nekas labs tas nav. Vai tad var flirtēt, pašai nezinot? Vai tiešām viņš ar mani flirtē? Man sāk raustīties kreisā acs.

- Nomierinies! - Aleksis saņem manas rokas, it kā lūgdams, lai uz viņu nedusmojos. - Es pajokoju.

Aleksis nedaudz pagriežas uz kreiso pusi, taču neatlaiž no manis skatienu. Mēnesnīcā skaidri redzu trisžuburaino rētiņu: balts trīsstūris - zīme, kas liecina par kārtību un pastāvību.

- Es neesmu bīstams, atceries? Es nevaru tev nekādi nodarīt pāri.

Alekša balss skan klusi un mierīgi, un es viņam ticu. Tomēr mana sirds pukst kā negudra, arvien trakāk un trakāk, līdz man šķiet, ka tā izlēks no krūtīm. Jūtos tā, it kā atrastos kalna virsotnē un no turienes vērotu Kongres-stritu, visu Portlendu, kas atklājas manu acu priekšā, ar zaļi pelēkām mirdzošām ielām, kas pa gabalu izskatās gan skaistas, gan svešas. Tad, iepletusi rokas, traucos lejup. Vējš sitas man sejā, un es nemaz nepūlos - tikai paļaujos uz gravitāciju.

Aizelsusies un satraukta, gaidu, ka tūlīt nokritīšu.

Pēkšņi aptveru, ka visapkārt valda nāves klusums. Mūzika vairs neskan, arī pūli vairs nedzird. Vienīgi zāle šalko vējā. No šejienes, piecpadsmit metru no kalna, šķūni un ballīti neredz. Mirkli iztēlojos, ka tumsā esam tikai mēs abi - vienīgie cilvēki, kas ir nomodā un dzīvi šajā pilsētā un visā pasaulē.

Bet tad gaisā sāk viļņot klusas mūzikas skaņas, maigas kā nopūtas. Mūzika ir tik klusa, ka sākumā noturu to par vēju. Šī mūzika krasi atšķiras no tās, kuru dzirdēju pirmīt -tagad tā skan maigi un trausli, katrs akords ir kā kristāls vai zīda pavediens, kas ietiecas naksnīgajās debesīs. Jau atkal mūzikas skaistums mani apbur, šķiet, ka neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējusi, un nezin kāpēc man gribas gan smieties, gan raudāt.

- Tā ir mana mīļākā dziesma.

Mēness priekšā aizslīd mākonis, un Alekša sejā dejo ēnas. Viņš joprojām skatās manī, un es dotu nezin ko, lai spētu nolasīt viņa domas.

- Vai esi kādreiz dejojusi?

- Nē, - es nedaudz asi izmetu.

Aleksis maigi iesmejas.

- Viss kārtībā. Nemaz nevar pateikt.

Domās redzu māti, kas ar mani virpuļo pa mūsmāju vaskotajām grīdām, it kā mēs būtu uz skrituļslidām, un cauri skaļruņu raidītajām dziesmām dzirdu viņas smieklus un balsi, kas skan kā flauta.

- Mana māte gan dejoja, - atzīstos un gandrīz uzreiz savus vārdus nožēloju.

Bet Aleksis nedz ko jautā, nedz smejas. Viņš tikai nepārtraukti lūkojas manī. Vienubrīd šķiet, ka viņš tūlīt kaut ko teiks - bet nē, viņš tikai tumsā pastiepj roku uz manu pusi.

- Vai negribi? - Alekša balss vējā ir tik tikko sadzirdama, gandrīz kā čuksts.

- Ko tad?

Ausīs bungo mana satrakotā sirds, un, lai gan mūsu rokas šķir attālums, jūtu sanošu enerģiju, kas mūs savieno. Spriežot pēc karstuma, ko izstaro mans augums, varētu domāt, ka esam cieši blakus, roka pie rokas, seja pie sejas.

- Padejot. - Aleksis pienāk man klāt un, saņēmis aiz rokas, pievelk tuvāk. Tieši tobrīd dziesmā skan visaugstākā nots, un es vairs neizšķiru, vai tas, ko jūtu, ir viņa pieskāriens vai mūzikas radītais pacēlums.

Mēs dejojam.

Gandrīz visu, pat varenākās zemes kustības, aizsāk sīkums. Zemestrīce, kas sagrauj veselu pilsētu, var sākties ar trīsēšanu, drebēšanu, ar vēja brāzmu. Mūzika sākas ar vibrāciju. Pirms divdesmit gadiem pēc divu mēnešu lietavām Portlendā sākās plūdi, kas ārdījās aiz laboratorijām, izpostīdami apmēram simts ēkas, aizraujot projām kokus, atkritumu tvertnes un vecas, smirdīgas kurpes, kas peldēja pa ielām, atstājot aiz sevis zaļu dūņu kārtiņu, puvuma un trūdu smaku, kura neizzuda mēnešiem ilgi. Plūdi sākās ar ūdens strūkliņu pirksta platumā.

Visumu Dievs radīja no atoma, kas bija ne lielāks par domu.

Greisijas dzīvi salauza viens vārds: piekritējs. Manu dzīvi uzspridzināja cits vārds: pašnāvība.

Precīzāk: tad mana dzīve uzsprāga pirmo reizi.

Arī otrreiz manu pasauli uzspridzināja vārds. Vārds, kas izlauzās no manām krūtīm un sāka dejot uz lūpām, apsteidzot domas.

Jautājums bija: Vai rit satiksimies?

Un tad vēl kāds vārds: Jā.