Delīrijs

- Ko tu dari? - mēģinu pārkliegt propelleru, kliedzienu un sirēnu troksni, caur kuru spiežas mūžīgie okeāna vaidi. Kā vienmēr, paisuma ūdeņi atgriežas līcī, visu aizskalojot un pārvēršot putekļos. - Mēs taču vēl varam izglābties!

- Paklausies! - Nešķiet, ka Aleksis kliedz, tomēr es viņu dzirdu pavisam labi.

Ir tāda sajūta, it kā viņš runātu man tieši ausi, lai gan patiesībā viņš joprojām stāv paceltām rokām.

- Kad es tev teikšu, tu bēgsi prom. Tev jāsēstas pie stūres, saprati?

- Ko? Bet es taču nemāku...

- Pilsoni 914-238-619-3216! Aizlieciet rokas aiz galvas! Nekavējoties, citādi būsim spiesti atklāt uguni!

- Lēna, - tas, kā Aleksis izrunā manu vārdu, mani apklusina. - Žogam ir pieslēgta strāva.

- Kā tu to zini?

- Klausies uzmanīgi! - Alekša sejā iezogas šausmas un izmisums. - Kad teikšu, lai tu brauc, tad brauc! Un kad teikšu, lai lec, lec! Tu vari tikt pāri žogam, bet tev būs tikai minūte, ne vairāk, un tad atkal tiks pieslēgta strāva. Rāpies pāri, cik ātri vien vari, un pēc tam skrien, labi?

Mani pārņem ledains aukstums.

- Es? Bet tu?

Alekša sejā nepakustas ne vaibsts.

- Es tev sekošu, - viņš atbild.

- Aleksi...

Ledaini pirksti ieķeras man kuņģī.

Aleksis aši pasmaida, it kā mēs jau būtu drošībā un viņš grasītos atglaust man no acīm matus un noskūpstīt uz vaiga.

- Apsolu, ka tev sekošu.

Tad viņa sejas izteiksme atkal kļūst skarba. - Bet tev jāapzvēr, ka neskatīsies atpakaļ. Pat ne uz sekundi. Labi?

- Seši... pieci...

- Aleksi, es nespēšu...

- Zvēri, Lēna!

- Trīs... divi...

- Labi, - ar mokām izstomu.

Acis man aizmiglo asaras. Nekādu cerību. Ar mums ir cauri.

- Zvēru!

- Viens.

Tad atskan šāvieni, visapkārt lido gaismas strēles un lodes. Aleksis iekliedzas:

- Skrien!

Pieliekusies satveru droseli tāpat kā pirmīt viņš. Pēdējā mirklī jūtu apvijamies ap sevi Alekša rokas - tās ir tik stipras, ka varētu noraut mani no sēdekļa, ja es visiem spēkiem neturētos pie stūres.

Atkal notarkšķ šāvieni. Aleksis iekliedzas un atrauj vienu roku no manām krūtīm. Pametusi skatienu atpakaļ, redzu, ka viņš ar kreiso roku apķēris labo. Kaut kā tiekam uz vecā ceļa, kur mūs sagaida sargu ierinda, pavērsusi pret mums šauteņu stobrus. Visi kliedz, bet es viņus nesaklausu -dzirdu tikai vēju un, kā jau Aleksis pieteica, žoga elektrisko sprakšķoņu. Rītausma jau ļauj saskatīt Mežonīgās zemes koku zaļumu; šķiet, koki sniedz mums pretī rokas.

Sargi ir jau tik tuvu, ka varu izšķirt atsevišķas sejas un vaibstus: vienam ir dzelteni zobi, otram uz deguna rēgojas kārpa. Taču es neapstājos. Braucu sargiem taisni virsū, un viņi metas katrs uz savu pusi.

Priekšā redzu žogu: vēl pieci metri, tad trīs, pusotrs. Nodomāju: Tās ir beigas.

Tad atskan Alekša balss. Tā ir tik skaidra, spēcīga un neticami mierīga, ka neesmu droša, vai tiešām to dzirdu vai arī tikai iedomājos, ka viņš čukst man ausī.

Lec! Tagad. Kopā ar mani.

Palaižu vaļā stūri un noveļos no motocikla, kas aizripo tālāk uz žoga pusi. Rāpoju pa asajiem oļiem, spļaujot putekļus, klepojot un cīnoties pēc elpas, un caur katru manu šūnu izskrien sāpes. Kauli atdalās no muskuļiem, un muskuļi -no ādas. Pasaule uz mirkli satumst.

Un tad es redzu tikai krāsas, sprādzienu un liesmas. Motocikls ieskrien žogā, un gaisā atbalsojas spēcīgs sprādziens. Paceļas uguns, un milzīgas liesmu mēles laiza debesis, kurās ieplūst arvien vairāk gaismas. Žogs spalgi, griezīgi iebrēcas un tad pamirst. Skaidrs, ka noticis īssavienojums.

ŠI ir mana iespēja pārrausties pāri žogam, kā jau Aleksis teica.

Pati nezinu, kur rodu spēku, lai četrrāpus, kāsējot un vemjot putekļus, tiktu līdz žogam. Aiz muguras dzirdu kliedzienus, taču tie skan kā no tālienes - tā, it kā mēs būtu zem ūdens. Pierāpojusi pie žoga, pa centimetram vien sāku kāpt augšup. Kustos, cik ātri vien spēju, taču tik un tā šķiet, ka nekas nenotiek. Aleksis ir kaut kur man aiz muguras, jo dzirdu viņa balsi:

- Uz priekšu, Lēna! Uz priekšu!

Koncentrējos tieši uz Alekša balsi - tā ir vienīgā, kas man neļauj padoties. Brīnumainā kārtā man izdodas sasniegt žoga augšmalu, un jau pēc mirkļa es kāpju pāri dzeloņdrāšu cilpām, kā Aleksis man mācījis. Vēl pēc brīža es jau lecu no sešu metru augstuma, smagi piezemēdamies zālē. Pa pusei zaudējusi samaņu, es vairs nespēju sajust tikpat kā nekādas sāpes. Pēc dažiem soļiem es pazudlšu Mežonīgajā zemē un būšu aiz necaurlaidīgā koku, krūmu un ēnu vairoga. Gaidu, kad piezemēsies Aleksis.

Taču viņa nav.

Un tad es izdaru to, ko zvērēju nedarīt. Panikas mudināta, pēkšņi esmu atguvusi spēku. Kamēr pieceļos kājās, žogā atkal sāk sīkt elektrība.

Es atskatos.

Aleksis joprojām stāv žoga otrā pusē, viņpus mirgojošās dūmu un uguns sienas. Kopš nolēcām no motocikla, viņš nav pakustējies nevienu soli, nav pat mēģinājis to darīt.

Dīvaini, bet tieši šobrīd atceros, ko atbildēju pirms vairākiem mēnešiem savā pirmajā novērtēšanā, kad man pajautāja, ko es domāju par Romeo un Džuljetu. Skaisti. Toreiz gribēju paskaidrot, ko ar to domāju, gribēju piebilst kaut ko par ziedošanos.

Alekša krekls ir sarkans, un pirmajā bridi man šķiet, ka tā ir gaismas rotaļa, bet tad attopos, ka tās ir asinis. Tās tek no Alekša krūtīm un pārklāj viņu kā sārtums, kas pārņem debesis, vēstot par jaunas dienas iestāšanos. Aleksim aiz muguras spieto prusakiem līdzīgais bars, kas tagad ar ieročiem rokās metas viņam klāt, it kā gribētu saplosīt viņu gabalos. Helikopters novirzījis sava prožektora gaismu tieši uz Aleksi. Viņš stāv balts un sastindzis, un es zinu, ka nekad dzīvē neesmu redzējusi neko skaistāku.

Cauri dūmiem Aleksis raugās pāri žogam, neatlaizdams no manis skatienu. Viņa galvu rotā lapu, dzelkšņu un uguns vainags un acis deg gaisma, kas spožāka par visām gaisinām. Tā pārspēj ikvienas pilsētas ugunis un ir spēcīgāka par jebkuru gaismu, ko cilvēce jebkad spētu izgudrot.

Tad Aleksis paver muti un saka savu pēdējo vārdu.

Skrien!

Pēc tam viņam uzklūp prusaku bars, kas sagrābj Aleksi kā satracināts nezvērs, kurš izlīdis no pazemes un tumsas valstības.

Skrienu ilgi. Nezinu, cik ilgi. Varbūt vairākas stundas, varbūt - dienas.

Aleksis teica, lai skrienu. Tāpēc es ari skrienu.

Nē, es neesmu nekas īpašs. Esmu pavisam parasta meitene, metrs piecdesmit pieci centimetri. Visādā ziņā esmu ne šis, ne tas.

Taču man ir kāds noslēpums. Varat uzcelt mūri kaut līdz debesīm - es tik un tā pārlidošu tam pāri. Varat turēt mani kaut ar simt tūkstoš rokām - es tik un tā izgudrošu, kā tām pretoties. Mūsu ir vairāk, nekā jums šķiet. Cilvēku, kas neatsakās no savas pārliecības. Cilvēku, kas negrasās nolaisties uz zemes. Cilvēku, kuri mīl un kuru pasaulē nav nekādu mūru, cilvēki, kuri mīl par spīti naidam, par spīti tam, ka citi to nepieņem, mīl, saglabādami cerību un atmezdami visas bailes.

Es tevi mīlu. Neaizmirsti to. To neviens nevar tev atņemt.