Delīrijs

Septiņdadsmitā nodaļa

Zinātnieku aprindās daudz diskutēts par alkām: nav skaidrs, vai tās ir amor deliria nervosa inficētās sistēmas simptoms vai arī pašas slimības ierosinātājs. Tomēr zinātnieki ir vienisprātis, ka starp mīlestību un alkām pastāv simbiotiska saistība, proti, tās nevar iztikt viena bez otras. Alkas ienīst apmierinātību ar esošo; alkas ir slimība, smadzeņu drudzis. Vai tad tas, kurš kaut ko vēlas, var tikt uzskatīts par veselu? Jau pats vārds “alkas" pauž kaut kā trūkumu, un tā tas patiesi ir: alkas ir smadzeņu nepilnība, trūkums, kļūda. Par laimi, tagad to var labot.

Dr. Filips Berrimens. “Amor deliria nervosa izcelsme un ietekme uz izziņas funkcijām”, 4. izdevums

Augusts Portlendā iejūtas, pūzdams karstu un smirdīgu dvašu pāri pilsētai. Dienā uz ielas valda neciešama tveice, tāpēc cilvēki steidzas uz parkiem un pludmalēm, izmisīgi ilgodamies pēc ēnas un kādas vēja brāzmas. Mums ar Aleksi satikties kļūst arvien grūtāk. īsten-das pludmale, kas parasti nav iecienīta, tagad ir pārpildīta pat vakaros, kad beidzu darbu. Divreiz tomēr uzdrošinos ar Aleksi satikties, taču runāt vai citādi sazināties ir bīstami: atļaujamies tikai aši pamāt kā garāmejoši svešinieki. Mēs guļam pludmales smiltis uz dvieļa piecu metru attālumā viens no otra. Aleksis uzliek austiņas, bet es izliekos, ka lasu. Ikreiz, kad mūsu skatieni sastopas, mans augums staro, it kā viņš būtu man blakus un glāstītu muguru, un, lai gan viņa seja ir bezkaislīga, acis smaida. Nekas nav sāpīgāk un reizē jaukāk kā atrasties Aleksim tik tuvu un nedrīkstēt neko pasākt - tas ir tāpat kā karstā dienā ēst saldējumu tik ātri, ka galva aiz sāpēm plīst pušu. Sāku saprast Alekša teikto par “krustmāti” un “tēvoci”: ka viņiem pēc procedūras pietrūkst ari sāpju. Sanāk, ka sāpes padara dzīvi labāku - intensīvāku un pilnvērtīgāku.

Tā kā pludmales mums abiem tikpat kā slēgtas, pieķeramies Strauta ielai 37. Dārzs karstumā cieš. Jau vairāk nekā nedēļu tam jāiztiek bez lietus. Caur kokiem laužas saule, kas jūlijā bija liega kā visvieglākie soļi, bet tagad griež lapu vainagus kā ar nazi, izkaltējot zāli. Pat bites, apdullušas tveicē, lido lēni, uzduras vīstošajām puķēm, pēc tam nokrit zemē un beigās apreibušas atkal paceļas gaisā.

Kādu pēcpusdienu abi ar Aleksi guļam uz segas. Atlaidusies uz muguras, vēroju debesis, kas maina krāsu - te tās ir zilas, te zaļas, te baltas. Aleksis guļ uz vēdera un šķiet par kaut ko noraizējies. Viņš švirkstina sērkociņus un vēro liesmu, nopūzdams to tikai tad, kad sērkociņi nodeguši līdz pirkstgaliem. Atceros, ko viņš stāstīja toreiz šķūni: ka, ieradies Portlendā, dusmās mēdza dedzināt visu pēc kārtas.

Ir tik daudz kā, ko par viņu nezinu, tik daudz dziļi apslēptas pagātnes. Aleksim pat vairāk nekā mums pārējiem bijis jāiemācās visu paturēt sevi. Iedomājos, ka viņa būtības dzīlēs ir kodols, kas mirdz kā ogles un ko smaguma kārtas pamazām pārvērš dimantā.

Ir tik daudz jautājumu, ko neesmu uzdevusi, un tik daudz tēmu, par kurām nekad nerunājam. Tomēr man ir sajūta, ka es viņu tomēr pazīstu, vienmēr esmu pazinusi, un ka daudz kas viņam nemaz nav jāsaka.

- Mežonīgajā zemē šobrīd droši vien ir jauki, - es izmetu, lai kaut ko teiktu.

Aleksis pagriezies skatās uz mani, un es stomīdamās noberu:

- Gribēju teikt, ka tur noteikti ir vēsāk. Tur taču ir daudz koku un ēnas.

-Jā-

Aleksis atbalstās uz elkoņa. Aizvērusi acis, redzu aiz plakstiņiem dejojam krāsu un gaismas plankumus. Aleksis bridi klusēdams mani vēro.

- Mēs varētu aiziet uz turieni, - viņš beigās saka.

Esmu pārliecināta, ka Aleksis joko, un sāku smieties. Bet

viņš klusē, un, atverot acis, redzu, ka viņa seja ir nopietna.

- Tu taču nerunā nopietni, - es saku, tomēr manī paveras baiļu aiza un es zinu - tas nav joks. Zinu ari, ka tieši tāpēc Aleksis šodien ir tik savāds - viņš ilgojas pēc Mežonīgās zemes.

-Ja gribi, varam uz turieni aiziet. - Uzmetis man garāku skatienu, Aleksis apgriežas uz muguras. - Kaut vai rit. Kad beigsi darbu.

- Bet kā mēs... - es iesāku, bet viņš mani pārtrauc.

- Tas lai paliek manā ziņā.

Vienubrīd man Alekša acis šķiet dziļākas un tumšākas nekā parasti - kā tuneļi.

- Vai gribi?

Man šķiet aplam runāt par kaut ko tik svarīgu, bezrūpīgi guļot uz segas, tāpēc uzslejos pussēdus. Robežas šķērsošana ir smags noziegums, par kuru draud nāves sods. Lai gan zinu, ka Aleksis laiku pa laikam mēdz robežu pāriet, tikai tagad apzinos, cik tas ir liels risks.

- To taču nevar, - es gandrīz čukstu, - tas nav iespējams. Žogs, sargi... ar šautenēm.

- Es taču teicu, ka tas ir manā ziņā.

Aleksis ari uzslējās sēdus un, aši saņēmis plaukstās manu seju, smaida.

- Viss ir iespējams, Lēna, - viņš atbild ar vienu no saviem mīļākajiem teicieniem.

Bailes manī noplok. Blakus Aleksim es jūtos droši. Kamēr esam kopā, ar mums nevar notikt nekas ļauns.

- Uz pāris stundām, - viņš saka, - tikai apskatīties.

Novēršos.

- Nezinu.

Rīkle man izkaltusi, un vārdi plēš to pušu.

Pieliecies Aleksis aši uzspiež man uz pleca skūpstu un atkal atgulstas.

- Nekas, - viņš saka, ar vienu roku sargādams acis no saules. - Vienkārši iedomājos, ka tevi moka ziņkārība.

- Moka, jā, bet...

- Lēna, ja negribi, negribi. Nopietni. Tā bija tikai ideja.

Es pamāju. Kājas man līp no sviedriem, tomēr piespiežu

tās pie krūtīm. Jūtos neizsakāmi atvieglota, tomēr ari vīlusies. Pēkšņi atceros, ka Reičela mani reiz mudināja atmuguriski nolēkt no Vilāra pludmales tramplīna, bet es stāvēju drebēdama un baidījos. Beigās viņa pienāca, noliecās un iečukstēja man ausī:

- Nekas, Lēnīt. Tu vēl neesi tam gatava.

Man gribējās tikai ātrāk tikt prom no tramplīna malas, taču, aizejot no pludmales, jutos pavisam nelāgi un man bija kauns.

Ar šīm atmiņām pietiek, lai es izšķirtos.

- Es gribu iet, - aši izmetu.

Aleksis nolaiž roku.

- Tiešām?

Pamāju - esmu pārāk nobijusies, lai atkārtotu. Ja atvēršu muti, atteikšos.

Aleksis lēni uzslējās sēdus. Gaidu sajūsmas izpausmi, bet viņš pat nepasmaida, tikai novērsies kodi lūpu.

- Bet tad mums jāpārkāpj komandantstunda.

- Tad būs jāpārkāpj ne viens vien likums.

Aleksis mani uzlūko, un viņa seja pauž tik dziļas bažas, ka kaut kas dziļi mani iesāpas.

- Paklau, Lēna...

Nolaidis skatienu, Aleksis kārto sērkociņus glītā rindā.

- Varbūt tā nemaz nav laba ideja. Ja mūs noķers, tas ir, ja tevi noķers... - viņš dziļi ievelk elpu. - Ja ar tevi kaut kas notiktu, es to sev nemūžam nepiedotu.

- Es tev uzticos, - saku un tā ari domāju par visiem simt piecdesmit procentiem.

Aleksis joprojām neskatās uz mani.

-Jā, bet sods par robežas pārkāpšanu... - viņš atkal dziļi ieelpo. - Sods par robežas pārkāpšanu ir...

Aleksis nespēj pateikt vārdu nāve.

Maigi viņam piebikstu. Neticami, cik ļoti var aizkustināt otra cilvēka rūpes... un vienlaikus ari pats esi gatavs mirt, lai viņu aizsargātu.

- Likumus es zinu. Dzīvoju te ilgāk par tevi.

Aleksis beidzot pasmaida un mani iedunkā.

- Baigā iedzimtā!

- Esmu te dzimusi un augusi. Bet tu esi ienācējs.

Atkal piebikstu viņam, jau stiprāk, un Aleksis smiedamies mēģina saķert mani aiz rokas. Ķiķinādama izvairos, un Aleksis pastiepies kutina man vēderu.

- Lauku gurķis! - iespiedzos, kad viņš mani sagrābj un smiedamies nogāž uz segas.

- Pilsētas lellīte! - Aleksis uzveļas man virsū un noskūpsta.

Pasaule izšķīst: karstums, spilgtas krāsas, viss peld.

Norunājam satikties līča galā nākamajā, proti, trešdienas vakarā: pēc tam man veikalā jābūt tikai sestdien, tāpēc samērā viegli varēšu izdīkt Kerolai atļauju gulēt pie Hanas. Aleksis mani galvenajos vilcienos iepazīstina ar mūsu plānu. Šķērsot robežu nav neiespējami, tomēr reti kurš riskē. Laikam jau doma par nāves sodu nevienam nešķiet diez cik pievilcīga.

Nespēju iedomāties, kā mēs tiksim pāri elektriskajam žogam, taču Aleksis saka, ka patiesībā elektrība plūst tikai atsevišķos posmos. Pievadīt strāvu visam žogam, kas stiepjas daudzu kilometru garumā, būtu pārāk dārgs prieks, tāpēc pieslēgti tikai samērā īsi posmi, bet pārējais žogs ir tikpat bīstams kā rotaļlaukuma sētiņa. Taču, kamēr visi tic, ka elektrība pieslēgta visam žogam un ka uz tā cilvēks var izcepties kā ola uz pannas, tas savu uzdevumu pilda godam.

- Pupu mizas, - Aleksis atmet ar roku.

Droši vien viņš domā Portlendu un likumus, varbūt ASV. Kad Aleksis kļūst nopietns, starp uzacīm viņam ievelkas rieva, mazs komatiņš, kas man šķiet neizsakāmi mīļš. Cenšos koncentrēties.

- No kurienes tu to visu zini? - es jautāju. - Kā jūs to atklājāt? Dzenājāt cilvēkus gar žogu, lai pārbaudītu, kurā vietā tie nepārvēršas cepetī?

Aleksis pasmīn.

- Firmas noslēpums. Pateikšu tikai, ka dažreiz eksperimentējām ar meža zvēriem. - Viņš sarauc uzacis. - Vai esi ēdusi bebra cepeti?

- Fui!

- Un ceptu skunksu?

- Tu gribi, lai man kļūst nelabi?

Mūsējo ir vairāk, nekā tev šķiet: kārtējais Alekša teiciens, kuru viņš mēdz bieži atkārtot. Visapkārt ir piekritēji, gan neārstēti, gan izdziedināti, - regulatoru posteņos, policijā, valsts iestādēs un starp zinātniekiem. Ar savējo palīdzību varot tikt garām sargbūdām. Viena no Portlendas aktīvākajām piekritējām ir sapārota ar sargu, kas strādā naktsmaiņā Taki tilta ziemeļu galā - tieši tur mēs šķērsosim robežu. Viņai ar Aleksi ir norunāts signāls. Kad Aleksis grib tikt uz Mežonīgo zemi, viņš iemet pastkastītē reklāmu: stulbu lapeli, kādas mēdz dalīt delikatešu tirgoņi un ķīmiskās tīrītavas. Alekša lapiņā reklamēta bezmaksas acu pārbaude pie Dr. Smežoņa (manuprāt, visai daiļrunīgs uzvārds... taču Aleksis saka, ka nemiernieki un piekritēji dzīvo tādā stresā, ka viņiem nedrīkst liegt izspēlēt pa kādam jociņam). Atradusi pastkastītē Alekša lapiņu, sakarniece cenšas iebērt labu devu miega zāļu kafijā, ko dod vīram līdzi uz darbu.

- Nabaga džeks, - Aleksis pasmaida. - Dzer kafiju bez jēgas, bet beigās tik un tā nolūst.

Redzu, ko Aleksim nozīmē pretošanās kustība un kā viņš lepojas ar faktu, ka tā ir sazarojusies pa visu Portlendu. Gribu pasmaidīt, taču vaigi kļuvuši stīvi. Joprojām nespēju aptvert, ka viss, kas man mācīts, ir meli. Grūti aprast ar domu, ka oponenti un piekritēji nav ienaidnieki, bet sabiedrotie.

Šķērsojot robežu, es kļūšu par vienu no viņiem. Taču vairs nespēju atteikties. Es tiešām gribu doties uz Mežonīgo zemi un patiesībā jau sen esmu piekritēja - kopš tās dienas, kad Aleksis pajautāja, vai nevaram tikties līča tālajā galā, un >es piekritu. Par to meiteni, kas biju tolaik, man palikušas tikai neskaidras atmiņas. Tā meitene vienmēr klausīja, ko viņai saka, nemeloja un skaitīja dienas līdz procedūrai ar prieku, nevis šausmām. Viņa baidījās no visa un visiem. Pat no sevis.

Nākamajā dienā, pārnākusi mājās no veikala, palūdzu Kerolai mobilo telefonu un uzsitu Hanai īsziņu: Šonakt paliekam pie A.7Tas ir slepenais kods, ko izmantoju, lūdzot mani pies egt. Kerolai esam teikušas, ka pavadām daudz laika ar Alisoni Daveniju, kas arī nesen beidza skolu. Daveniji ir vēl bagātāki par Hanas vecākiem, bet Alisone ir pēdējā maita. Sākumā Hana atteicās izmantot viņu kā noslēpumaino A., negribēdama pat izlikties, ka mums ar viņu varētu būt kas kopīgs, tomēr beigās es draudzeni pierunāju. Kerola nemūžam nezvanītu Davenijiem, lai pārbaudītu, vai es tur esmu. Viņa kaunētos - manu ģimeni taču ir aptraipījusi Mārsijas vīra dezertēšana un, protams, mana māte, turklāt misters Dav^nijs ir organizācijas ABD (Amerika bez delīrija) Port-lendias nodaļas prezidents un dibinātājs. Alisone Davenija nespēja uz mani pat skatīties un pēc manas mātes nāves lūdz£a skolotājai pārcelt viņu uz tālāku solu - es smirdot pēc miroņiem.

Hžana atbild zibenīgi: Protams. Līdz vakaram!

In teresanti, ko teiktu Alisone, ja uzzinātu, ka izmantojam viņu, lai piesegtu manu draugu. Droši vien izlēktu no biksēim. To iedomājoties, pasmaidu.

Dažas minūtes pirms astoņiem dodos uz apakšstāvu ar uzlkritošu ceļasomu plecā. Tīšām atstāju no tās izlīdušu pidžaimas galu. Esmu salikusi somā visu, kas vajadzīgs, nakšņojot pie Hanas. Kerola, aši pasmaidījusi, novēl jauki pavadīt laiku, un mani pārņem acumirklīga vainas apziņa. Esmu sākusi melot bieži un bez piepūles.

Taču vainas apziņa neliek man pārdomāt. Izgājusi no mājām, drošs paliek drošs, dodos uz Vestendu: ja nu Dženija vai Kerola pa logu mani vēro. Tikai Springstrītā pagriežos atpakaļ uz Briežu avēniju un tad dodos uz Strauta ielu 37. Līdz tai ir labs gabals, un Dīringa kalnājā tieku, kad debesīs jau dziest gaisma. Kā vienmēr, ielas ir tukšas. Pagrūžu sarūsējušos metāla vārtus, kas apjož namu, pabīdu malā vaļīgo dēli pirmā stāva logā un kāpju iekšā.

Mani pārsteidz tumsa, un brīdi stāvu, mirkšķinādama acis, līdz tās aprod ar gaismas trūkumu. Gaiss ir sastāvējies un smags, māja ož pēc pelējuma. Kad sāku saskatīt siluetus, dodos uz viesistabu - uz appelējušo dīvānu. Atsperes lien ārā, audums saplīsis (varbūt peļu darbs), taču redzams, ka savulaik dīvāns ir bijis skaists, pat elegants.

Izmakšķerējusi no somas pulksteni, uzlieku modinātāju uz pusdivpadsmitiem. Priekšā gara nakts. Pēc tam izstiepjos uz grubuļainā dīvāna, spilvena vietā nolikdama ceļasomu. Ērtākais spilvens pasaulē tas nav, bet man labs diezgan.

Aizveru acis. Peļu skrāpēšanās un sienu klusās, noslēpumainās nopūtas ieaijā mani miegā.

Pamostos tumsā, murgodama par māti. Uzrāvusies sēdus, īsu, izmisuma pilnu mirkli nesaprotu, kur atrodos. Atkal uzplaiksnot vainas apziņai, atceros: Strauta ielā 37. Tumsā uztaustu modinātāju, kas rāda jau divdesmit pāri vienpadsmitiem. Zinu, ka jāceļas, tomēr no karstuma un sapņa esmu kā apdullusi, tāpēc vēl dažas minūtes palieku sēžam un dziļi velkam elpu. Esmu nosvīdusi, mati pielipuši pie skausta.

Sapnī redzēju to pašu, ko vienmēr, tikai šoreiz no beigām: bridu pa bangojošu okeānu, neatraujot skatienu no mātes, kas stāvēja uz drūpošas klintsradzes desmitiem metru virs manis - tik tālu, ka nespēju pat izšķirt viņas sejas vaibstus, redzēju tikai izplūdušas auguma aprises. Es centos saukt un brīdināt, pacelt rokas augšup un māt, lai viņa iet prom no kraujas malas, taču, jo vairāk centos, jo spēcīgāk ūdens turēja mani savā varā - kā līme, kas neļauj atraut rokas no sāniem un kož rīklē, sastindzinot vārdus. Visapkārt kā sniegs virpuļoja smiltis, un es zināju, ka kuru katru brīdi māte nokritīs un viņas galva sašķīdīs pret robotajām klintīm, kas slējās no ūdens kā asi nagi.

Un tad viņa krita lejā kā melns punkts, vicinādama rokas un spilgtajā saulē milzdama arvien lielāka. Es gribēju kliegt, bet nespēju, un beidzot, skaidri ieraudzīdama augumu, sapratu, ka tā nemaz nav mana māte.

Tas ir Aleksis.

Tad es pamodos.

Nedaudz apstulbusi, beigās ceļos augšā, mēģinādama pārvarēt bailes. Lēnām, taustīdamās tieku līdz logam un, izkāpusi laukā, atviegloti nopūšos, lai gan uz ielas ir bīstamāk. Tur vismaz jūtama kāda vēja pūsma. Mājas gaisotne mani smacē.

Kad ierodos norunātajā līča vietā, Aleksis mani jau gaida, slēpdamies koku ēnā pie vecas autostāvvietas. Viņš ir noslēpies tik labi, ka es gandrīz paeju viņam garām. Pastiepies viņš ierauj mani ēnā. Mēnesnīcā Alekša acis spīd kā kaķim.

Klusēdams viņš pamāj pāri līcim uz mirgojošu gaismiņu rindu pie robežas. Sargbūdas. Pa gabalu tās izskatās teju līksmas, kā spilgti baltu spuldzīšu virtene nakts ballītē. Sešus metrus tālāk sākas žogs, bet aiz tā - Mežonīgā zeme. Nekad vēl neesmu redzējusi tik neparastu ainu ar dejojošām, kustigām uguntiņām. Priecājos, ka esam norunājuši nesarunāties, līdz nonāksim otrā pusē. Kaklā iespiedies kamols, un man grūti pat paelpot, kur nu vēl ko pateikt.

Robežu šķērsosim Taki tilta galā, uz ziemeļaustrumiem no līča: ja laistos peldus, tad nonāktu tieši pretī mūsu satikšanās vietai. Aleksis trīs reizes paspiež man roku. Tā ir zīme, ka jāsāk kustēties.

Sekoju viņam pa dumbrāju, uzmanīgi vairīdamās no aka-čiem, kas mānīgi atgādina zāles kumšķus, sevišķi tumsā: uzkāpjot nepagūsi ne attapties, kad jau būsi iegrimis līdz ceļgaliem. Aleksis bez skaņas šaujas no vienas tumšās vietas uz nākamo. Brīžiem šķiet, ka viņš izgaist un saplūst ar tumsu.

Līkumojot gar līča ziemeļu malu, redzam sargbūdas arvien skaidrāk, līdz tās pārvēršas vienistabas betona būdās ar ložu necaurlaidīgiem logiem.

Plaukstas man sasvīdušas, un kamols rīklē četrkāršojies. Jūtos tā, it kā mani kāds žņaugtu. Mūsu lielais plāns man pēkšņi šķiet pēdējā muļķība. Simts, nē, tūkstoš sīkumu var mūs iegāzt! Varbūt sargs divdesmit pirmajā būdā kafiju vēl nebūs iedzēris, varbūt viņš nebūs nolūzis ar visu kafiju, varbūt miega zāles vispār nav iebērtas. Un, pat ja sargs būs aizmidzis, varbūt Aleksis kļūdās par tiem neelektrifi-cētajiem žoga posmiem vai varbūt tieši šonakt tiem būs pieslēgta strāva.

Esmu tā nobijusies, ka šķiet - es paģībšu. Gribu pievērst Alekša uzmanību un kliegt, ka jāiet atpakaļ, ka gājiens jāatsauc, bet viņš raiti soļo uz priekšu labu gabalu pirms manis, un kliedzot vai citādi trokšņojot es tikai pievērstu sargu uzmanību. Un regulatori salīdzinājumā ar sargiem ir bērni, kas spēlē policistus un laupītājus. Regulatoriem ir suņi un steki, bet sargiem - šaujamie un asaru gāze.

Beigās sasniedzam līča ziemeļu galu. Apstājies aiz lielāka koka, Aleksis gaida, kamēr viņu panākšu. Šī ir pēdējā iespēja pateikt, ka gribu doties atpakaļ. Tomēr nespēju parunāt, un, kad cenšos noraidoši pamāt, nekas nenotiek. Šķiet, esmu atgriezusies savā sapnī, iegrimusi tumsā kā muša medus podā.

Varbūt Aleksis jūt, kas esmu līdz nāvei pārbijusies, jo pieliecies cenšas atrast manu ausi. Viņa lūpas virzās gar manu kaklu un viegli pieskaras vaigam, un, par spīti mežonīgajām bailēm, es labpatikā notrīsu. Beigās Aleksis uztausta manu auss ļipiņu.

- Viss būs labi, - viņš čukst, un es jūtos mazliet labāk.

Kopā ar Aleksi nekas ļauns ar mani nenotiks.

Sasparojušies atkal laužamies uz priekšu. Klusu skrienam no viena koka pie nākamā, ik pa brīdim sastingstot un apstājoties, lai Aleksis varētu ieklausīties, vai viss ir mierīgi, vai neviens nekliedz un nedimd soļi. Laiks, kad esam klajā vietā un skrienam no ēnas uz ēnu, kļūst arvien garāks, un arī koki aug retāk. Tuvojamies vietai, kur zāle, koki un krūmi vispār izzūd un kur būs jāpārvietojas kā uz skatuves. Pēdējo krūmu no žoga šķir tikai piecpadsmit metri, tomēr manis pēc tā tikpat labi varētu būt degoša pļava.

Aiz izpostītā ceļa, kas kalpoja līdz laikam, kad Portlendā tika nospraustas robežas, paceļas žogs. Mēnesnīcā tas atgādina sudrabainu milzu zirnekļa tīmekli, kurā upuris sapinas, tiek noķerts un notiesāts. Aleksis ir piekodinājis kāpt pāri dzeloņdrātīm lēni un uzmanīgi, bet es jau redzu sevi uzdurtu uz asajiem, smailajiem dzelkšņiem.

Un tad mēs iznākam klajā laukā; zaudējuši relatīvo aizsardzību, ko sniedz koki, aši skrienam pa veco oļiem klāto grantsceļu. Aleksis skrien pa priekšu, saliecies uz pusi mazāks, un ari es pieliecos, cik zemu vien spēju, bet tik un tā jūtos kā uz skatuves. No visām pusēm man uzklūp bailes. Tās ir tik spēcīgas kā vēl nekad. Nezinu, vai pēkšņi sacēlies vējš vai ari pie vainas ir nāves bailes, bet man ir sajūta, ka esmu viscaur pārvērtusies ledū.

Iā vien šķiet, ka tumsa ir atdzīvojusies un aplenc mūs no visām pusēm. Ļaunas, izplūdušas ēnas grasās pārvērsties sargos, un domās dzirdu, kā tumsu pāršķeļ kliedzieni, nopūtas, sirēnu skaņas un lodes. Iztēlojos plosošas sāpes un spilgtas gaismas. Pasaule izšķīst nesakarīgos fragmentos: divdesmit pirmo sargbūdu apjož spilgti balts gaismas aplis, kas laužas ārā kā izsalcis zvērs, gatavs mūs aprit, bet būdā, atgāzies krēslā, guļ sargs ar atvērtu muti; Aleksis pagriezies man uzsmaida - vai tiešām viņš tagad smaida? Zem kājām čirkst oļi. Viss šķiet tāls, nereāls un gaisīgs kā liesmas mesta ēna. Ari pati sev šķietu nereāla: nejūtu, ka elpotu vai kustētos, lai gan noteikti daru gan vienu, gan otru.

Tad mūsu priekšā parādās žogs. Aleksis palecas un uz mirkli sastingst gaisā. Gribu kliegt: Apstājies! Apstājies! Iedomājos sprakšķus un čurkstēšanu, viņa augumam saskaroties ar piecdesmit tūkstoš voltu spriegumu, taču, kad Aleksis klusi ieķeras žogā, tas tikai mazliet sašūpojas, citādi palikdams auksts un miris - tieši tā, kā Aleksis teica.

Tagad būtu jākāpj man, tomēr nespēju saņemties. Ne uzreiz. Taču tad manī rodas izbrīns, kas lēnām aizstāj bailes. Žogs man iedvesis šausmas jau kopš bērnības. Nekad mūžā neesmu tam gājusi tuvāk par pusotru metru. Esam brīdināti un biedēti - mēs izcepšoties, sirdis izkusīšot un mēs nomiršot uz līdzenas vietas. Pastiepusies pārlaižu roku žogam un pārbraucu tam ar pirkstiem. Tas ir miris, auksts un nekaitīgs - tāds pats kā žogs, kas ieskauj rotaļlaukumu un skolas stadionu. Šai brīdī es tā pa īstam aptveru, cik dziļi un samudžināti ir meli, kas vijas cauri Portlendai ka notekcaurules, piesmirdinot visu pilsētu - pilsētu, kas celta uz vieniem vienīgiem meliem.

Aleksis kāpj aši; viņš jau pa pusei ticis līdz žoga augšmalai. Pametis skatienu pār plecu un ieraugot, ka es joprojām stāvu kā muļķe un nekustos, viņš jautājoši pamet ar galvu: Ko tu gaidi?

Uzlieku roku uz žoga un tūlīt atrauju, sajuzdama triecienu, taču tam nav nekāda sakara ar augstspriegumu. Nupat man kaut kas ir kļuvis skaidrs.

Visu mūžu man melots - par žogu, par slimajiem un viņu dzīvi, par miljoniem citu lietu. Mums tika teikts, ka reidi notiek mūsu pašu drošības labad un ka regulatori grib tikai uzturēt mieru.

Mums teica, ka mīlestība esot slimība, kas galu galā nogalina.

Pirmo reizi mūžā man ienāk prātā, ka arī tie taču varētu būt salti meli.

Aleksis uzmanīgi šūpojas turp un atpakaļ uz viegli trīsošā žoga. Paceļu skatienu, un viņš atkal man pamāj. Mēs vēl neesam drošībā. Pēdējais laiks saņemt sevi rokās. Ieķērusies žogā, sāku rāpties augšup. Tagad daudzējādā ziņā ir pat trakāk nekā uz atklāta ceļa. Tur vismaz varēja kaut ko lietas labā darīt: skatīties, vai ap kādu būdu nestaigā sargs, un cerēt, ka tumsā aiz kokiem viņš mūs nepamanīs. Lai cik vāja, tomēr cerība. Tagad esam uzgriezuši sargiem muguru, un es jūtos kā milzīgs, kustīgs mērķis, kam virsū lieliem burtiem rakstīts NOŠAUJIET MANI!.

Aleksis jau ir žoga augšmalā, un es noskatos, kā viņš lēnām, uzmanīgi apiet dzeloņdrāšu cilpas. Mirkli vēlāk Aleksis piesardzīgi nokāpj otrā pusē un, atkāpies dažus soļus atpakaļ, stāv un gaida mani. Precīzi atkārtoju viņa kustības. Drebu gan aiz bailēm, gan no piepūles, tomēr kaut kā tieku līdz augšai un pēc tam arī lejā. Manas kājas beidzot atkal ir uz zemes. Aleksis paņem mani aiz rokas un aši velk uz meža pusi, tālāk no robežas.

Uz Mežonīgo zemi.