Delīrijs

Divdesmit sestā nodaļa

lūk, vislielākais noslēpums, ko nezina itin neviens (tas sakņu sakne, pumpuru pumpurs un dzīvības koka debesis, tas augstāks, kā cerēt spēj dvēs’le un aptvert spēj prāts) tas brīnums, kas notur zvaigznes debesu jumā, -es nesu tavu sirdi - nesu to sevī

E. E. Kammings “es nesu tavu sirdi”, aizliegts dzejolis no Visu bistamo vārdu un ideju krājuma, www.vbvik.gov.org

No miega mani pamodina balss, kas atkārto manu vārdu. Ar pūlēm pavērusi acis, ieraugu gaišas matu šķipsnas. Tās atgādina oreolu, un uz brīdi man ienāk prātā, ka varbūt esmu jau mirusi. Varbūt zinātnieki ir kļūdījušies un debesīs nonāk ne tikai izārstētie, bet arī pārējie.

Pēc tam seja iegūst skaidrākas aprises, un aptveru, ka pār mani noliekusies Hana.

- Pamodies? - Hana vaicā. - Tu mani dzirdi?

Ievaidos, un draudzene atviegloti nopūšas.

- Paldies Dievam, - Hana čukst.

Viņa izskatās nobijusies.

- Tu gulēji tik nekustīgi, ka vienubrīd sāku domāt -tu... sāku domāt, ka viņi... - Hanas balss aizlūst. - Kā tu jūties?

- Draņķīgi, - nosvepstu.

Draudzene saraujas un paskatās pār plecu.

Aiz guļamistabas durvīm pamanu ēnu. Nu, protams. Hanas apciemojums tiek kontrolēts. Kerola vai varbūt regulatori pieskata mani divdesmit četras stundas diennaktī. Iespējams, ka to dara gan Kerola, gan regulatori.

Vismaz galvassāpes ir nedaudz rimušās, taču tagad sāpes sagrābušas plecus. Joprojām apreibusi no zālēm, mēģinu iekārtoties ērtāk un tad atceros Kerolu, Reičelu un neilona auklu. Rokas man piesietas gultas galam - kā jau kārtīgam cietumniekam pieklājas. Atkal jūtu uzbangojam dusmas, kam seko izmisums, atceroties Kerolas teikto: mana procedūra ir pārcelta uz svētdienas ritu.

Pagriežu galvu uz sāniem. Caur plānajām plastmasas žalūzijām, kas aizvilktas priekšā logam, ielaužas saule, visos stūros atklādama putekļus.

- Cik pulkstenis? - Mēģinu uzslieties un uzreiz iesmilkstos, jo neilona aukla iegriežas man locītavās. - Kas par dienu?

- Kuš... - Hana nogulda manu trīcošo augumu atpakaļ gultā. - Sestdiena. Pulkstenis ir trīs.

- Tu nesaproti, - katrs vārds sprūst man rīklē. - Rīt mani vedīs uz laboratoriju. Procedūru pārcēla...

- Zinu, es dzirdēju, - Hana raugās manī tik cieši, it kā censtos pavēstīt ko svarīgu. - Ātrāk pie tevis netiku.

Mēģinājums uzslieties sēdus ir laupījis man pēdējos spēkus. Atkal atslīgstu spilvenos. Kreisā roka, kas visu nakti bijusi pacelta augšup, ir kā pamirusi, un viss mans ķermenis ir pārvērties ledū. Bezcerīgi. Viss ir bezcerīgi. Esmu zaudējusi Aleksi uz visiem laikiem.

- Kas tev par mani pateica? - pajautāju.

- Par to runā visa Portlenda.

Hana pieceļas, paņem savu somu un, bridi parakņājusies, izņem no tās ūdens pudeli. Tad viņa atkal pienāk pie gultas un notupstas uz ceļiem; mūsu sejas ir pavisam tuvu.

- Iedzer, - viņa saka, - uzreiz būs labāk.

Pēc tam viņa pieliek man pie lūpām pudeli kā mazam bērnam. Tas ir apkaunojoši, bet man tagad viss ir vienalga.

Ūdens nedaudz apdzēš ugunsgrēku manā rīklē. Hanai taisnība: es tiešām jūtos labāk.

- Ko tieši runā... vai kāds zina...? - Aplaizījusi lūpas, pametu skatienu pār draudzenes plecu.

Ēna joprojām ir savā vietā, un es piefiksēju svītrainu priekšautu. Pāreju uz čukstiem.

- Vai kāds zina, kurš...?

Hana pārspīlēti skaļā balsi saka:

- Nespītējies, Lēna! Agrāk vai vēlāk visi tāpat uzzinās, kurš tevi inficēja. Tā ka tu mierīgi vari to pateikt man jau tagad.

Acīmredzot īsā runa ir nodevas Kerolai. Runādama Hana piemiedz man ar aci un tikko manāmi papurina galvu. Tātad Aleksis ir drošībā. Varbūt viss tomēr vēl nav tik bezcerīgi.

Mēmi izrunāju vārdu Aleksis. Pēc tam pamāju ar zodu un ceru, ka Hana sapratīs - es gribu, lai viņa sameklē Aleksi un pastāsta, kas ar mani noticis.

Hana samirkšķina acis, un smaids no viņas sejas pagaist. Skaidrs: tūlīt uzzināšu kaut ko sliktu. Joprojām izrunādama ik vārdu skaidri un skaļi, viņa saka:

- Lēna, tu esi ne tikai spītīga, bet ari patmīlīga. Ja tu atzīsies, tad varbūt viņi sapratis, ka man ar to nav nekāda sakara. Domā, man patīk, ka mani nepārtraukti uzrauga kā tādu mazuli?

Man pamirst sirds: protams, Hanu noteikti izseko. Droši vien tiek uzskatīts, ka viņa ir ar mums saistīta vai vismaz kaut ko zina.

Varbūt tiešām esmu patmīlīga, bet šobrīd pat neizjūtu pret draudzeni nekādu žēlumu un arī par sacelto jezgu man nospļauties. Jūtu tikai rūgtu vilšanos. Hana nevarēs paziņot Aleksim, nesaceldama kājās visu Portlendas policiju. Un, ja atklāsies, ka viņš izlicies par izārstētu, turklāt vēl atbalsta pretošanās kustību... tad pat uz tiesu nav ko cerēt: Aleksim izpildīs nāves sodu uz līdzenas vietas.

Droši vien Hana redz, ka esmu izmisusi.

- Man tiešām žēl, Lēna, - viņa čukst, - tu zini, ka es palīdzētu, ja vien varētu.

- Jā, bet nevari, - atcērtu.

Savus vārdus uzreiz nožēloju. Hana izskatās briesmīgi -gandrīz tikpat nelāgi, kā es jūtos. Acis aizpampušas, deguns sarkans - var redzēt, ka viņa nesen raudājusi. Skaidrs ir arī tas, ka Hana tiešām steigusies. Viņa ir atskrējusi sporta kedās, plisētos svārkos un milzīgā kreklā, ko parasti izmanto kā naktstērpu. Izskatās, ka viņa uzrāvusi mugurā pirmo, kas gadījies pa rokai.

- Piedod, - jau laipnāk turpinu, - es tā negribēju.

- Ir jau labi.

Hana sāk soļot turp un atpakaļ kā vienmēr, kad par kaut ko domā. Pavisam īsu brīdi - tikai sekundes simtdaļu - es gandrīz vēlos, kaut nekad nebūtu Aleksi satikusi. Man gribētos pagriezt laiku atpakaļ līdz vasaras sākumam, kad viss bija tik skaidrs, vienkāršs un saprotams, vai atgriezties vēlā rudenī, kad kopā ar Hanu riņķojām ap Gubernatoru un viņas istabā uz grīdas risinājām aritmētikas uzdevumus, gatavodamās eksāmenam. Tolaik dienas pretī procedūrai slīdēja uz priekšu tik gludi kā rindā salikti domino kauliņi.

Gubernators! Tur Aleksis mani ieraudzīja pirmo reizi, tur viņš atstāja man zīmīti.

Un tad man ienāk prātā ideja.

Cenšos runāt pēc iespējas nevērīgāk.

- Un kas noticis ar Alisoni Daveniju? Vai tad viņa negrib atvadīties?

Hana strauji pagriežas uz manu pusi. Alisone Davenija ir segvārds, ko izmantojam telefona sarunās un e-pasta sarakstē, runājot par Aleksi. Hana sarauc uzacis.

- Man nav bijis iespējas ar viņu sazināties, - viņa rūpīgi izrunā katru vārdu. Draudzenes seja pauž: Es taču tev jau teicu.

Paceļu uzacis: Uzticies man.

- Būtu jauki viņu satikt vēl pirms rītdienas procedūras.

Cerams, ka Kerola noklausās un domā, ka esmu samierinājusies ar neizbēgamo.

- Pēc procedūras taču viss mainīsies.

Hana parausta plecus un iepleš rokas. Kas man tagad jādara?

Smagi nopūtusies, mainu tematu.

- Vai atceries stundas pie mistera Raidera? Piektajā klasē? Atceries, kā mēs visu dienu sūtījām viena otrai zīmītes?

-Jā, - Hana piesardzīgi atbild un joprojām izskatās apjukusi.

Šķiet, viņa sāk prātot, vai belziens pa galvu nav ietekmējis manu spēju skaidri domāt.

Atkal pārspīlēti nopūšos, it kā atmiņas par visiem kopīgajiem piedzīvojumiem raisītu manī nostalģiju.

- Atceries to reizi, kad viņš mūs pieķēra un izsēdināja? Kad gribējām sazināties, mēs piecēlāmies, gājām asināt zīmuļus uz klases otru galu un atstājām viena otrai zīmīti tukšajā puķupodā.

Izspiedusi smieklus, turpinu:

- Viendien asināju zīmuli bezmaz septiņpadsmit reizes. Bet viņš tā arī mani nepieķēra!

Hanas acīs iedegas gaismiņa, un viņa saspicē ausis kā briedis, kas, sajuzdams plēsoņas tuvumu, grasās bēgt. Beigās viņa sāk smieties:

- Skaidrs, ka atceros. Nabaga misters Raiders neko pat nenojauta.

Draudzenes balss ir pavisam mierīga, bet viņa atlaižas uz Greisijas gultas un skatās uz mani pavisam uzmanīgi. Un es zinu, ka viņa saprot, ko es patiesībā gribu teikt, tarkšķēdama par Alisoni Daveniju un mistera Raidera stundu, -viņai būs jāaiznes zīmīte Aleksim.

Atkal mainu tematu.

- Atceries mūsu pirmo lielo skrējienu? Pēc tam es tik tikko turējos kājās. Un atceries pirmo reizi, kad skrējām no Vestendas līdz Gubernatoram? Kā es lēcu viņam virsū un situ saujā?

Mazliet piemiegusi acis, Hana uzmanīgi piebalso:

-Jā, šitā mēs par viņu ņirgājāmies gadiem...

Acīmredzot līdz galam viņa tomēr nav sapratusi.

Visiem spēkiem cenšos runāt pavisam mierīgi un slēpt satraukumu.

- Zini, agrāk viņam kaut kas esot bijis rokā. Nu, Gubernatoram. Lāpa, tīstoklis vai kaut kas cits. Bet tagad nekā -tukša sauja.

Pateicu. Hana strauji ieelpo, un zinu, ka tagad viņa ir visu sapratusi, tomēr - drošs paliek drošs - pajautāju:

- Vai izdarīsi kaut ko manis dēļ? Aizskriesi uz turieni manā vietā? Vēl pēdējo reizi?

- Neesi nu tik sentimentāla, Lēna! Procedūra iedarbojas uz smadzenēm, nevis kājām. Parīt varēsi aizskriet pati! -Hana atbild tik aušigi kā parasti, tomēr viņa smaida un māj ar galvu. Labi, sarunāts. Nolikšu tur zīmīti!

Manī pulsēdama atdzīvojas cerība - tā ir kā silta liesma, kas izdedzina daļu sāpju.

-Jā, bet tas vairs nebūs tas, - vaimanāju.

Durvju spraugā uzreiz parādās Kerolas seja. Krustmāte izskatās apmierināta. Droši vien domā, ka galu galā tomēr esmu ar procedūru samierinājusies.

- Turklāt kaut kas var noiet greizi.

- Nekas nenoies greizi. - Hana pieceļas un bridi mani uzlūko. - Esmu droša, ka viss ies kā pa sviestu, - viņa saka pavisam lēnām, uzsvērdama katru vārdu.

Mana sirds uz bridi gandrīz apstājas. Šoreiz Hana nodod kādu vēstījumu man, un es saprotu, ka runa nav par procedūru.

- Labi, es nu iešu. - Hana pagriežas uz durvīm un gandrīz metas skriešus.

Es aptveru, ka, gadījumā ja mūsu plāns izdosies - ja draudzenei palaimēsies nodot zīmīti Aleksim un viņš kaut kā izraus mani no istabas, kas pārvērsta cietuma kamerā, -šī būs mūsu pēdējā tikšanās.

- Pagaidi! - es saucu, kad viņa jau ir pie durvīm.

- Kas? - Hana apsviežas riņķī.

Acis viņai spīd; viņa ir idejas aizrauta un gatava rīkoties. Stāvot caur žalūzijām krītošajā saules gaismā, Hana mirdz, it kā būtu izgaismota no iekšpuses. Un pēkšņi es saprotu, kāpēc cilvēki izgudrojuši mīlestībai atsevišķu vārdu: jo citādi šīs izjūtas nav iespējams aprakstīt - izjūtas, kas šai

brīdī pārņem arī mani, mulsinošs sāpju, prieka, baiļu un līksmes sajaukums, kas izskrien cauri visam ķermenim.

- Kas ir? - Hana nepacietīgi mīņājas.

Zinu, ka viņa grib ķerties pie plāna īstenošanas. Nodomāju - es tevi mīlu, tomēr, balsij notrīsot, saku tikai:

- Lai tev foršs skrējiens!

- Kā gan citādi! - Hana atsaucas, un pēc mirkļa atkal esmu viena.