Delīrijs

Divdesmit ceturtā nodaļa

Kas ir skaistums? Tas ir tikai triks, maldi, satrauktu atomu un elektronu plūsma, kas no acīm raida smadzenēm signālus kā bars nerātnu skolēnu, kuri nemierīgi gaida starpbrīdi.

Vai ļausiet sevi maldināt? Vai ļausiet sevi pievilt?

Elena Dorpšīra. Par skaistumu un maldiem.

“Jaunā filozofija”

Hana jau gaida mani norunātajā vietā, atspiedusies pret stadiona žogu, atgāzusi galvu un saulē pievērusi acis. Viņas mati izlaisti krīt uz muguras un saulē šķiet gandrīz balti. Kad esmu pāris metru attālumā, apstājos: gribu šo skatu neaizmirst un uz visiem laikiem paturēt draudzeni atmiņā tieši tādu.

Tad Hana atver acis un ierauga mani.

- Vēl neesam pat sākušas skriet, - viņa saka, atgrūzdamās no žoga un izteiksmīgi paskatīdamās pulkstenī, - bet tu jau šķērso finiša taisni aiz manis.

- Vai tas būtu izaicinājums? - pienākusi jautāju.

- Nē, tikai secinājums, - Hana smaida, lai gan tuvumā izskatās nedaudz uztraukta. - Tu izskaties ne tā kā parasti.

- Esmu sagurusi, - saku.

Liekas savādi sasveicinoties neapskauties, lai gan nekad neesam to darījušas - tas taču nebija paredzēts. Liekas savādi, ka nekad neesmu Hanai atzinusies, cik daudz viņa man nozīmē.

- Gara diena.

- Pastāstīsi?

Hana piemiedz acis. Viņa ir nosauļojusies. Vasaras raibumi uz deguna savelkas kā krītošs zvaigznājs. Goda vārds, uzskatu viņu par skaistāko meiteni Portlendā, varbūt pat visā pasaulē, un ribās man iedzeļ sāpe, iedomājoties, ka draudzene novecos un mani aizmirsīs. Pienāks diena, kad Hana ar grūtībām spēs atcerēties kopā pavadīto laiku - tas viņai šķitīs tik jocīgs un tik tālu pagātnē kā atmiņas par sapni, kas jau sāk izbalēt.

- Varbūt pēc skrējiena, - neko citu izdomāt nespēju.

Ir jādodas uz priekšu, cita ceļa nav. Ir jādodas uz priekšu, lai kas arī notiktu. Tāds ir Visuma likums.

- Pēc tam kad būsi man zaudējusi! - Hana jau iesildās skrējienam.

- Oho, visu vasaru gulšņājusi, tēlo baigo čempioni!

- Lai nu kurš to teiktu, - Hana atgāž galvu un man pamirkšķina. - Nedomāju, ka tavas un Alekša nodarbes būtu uzskatāmas par treniņu.

- Kuš!

- Mieru, tikai mieru! Neviena te nav. Es jau pārbaudīju.

Viss šķiet tik normāli - tik patīkami normāli -, ka mani no galvas līdz kājām pārņem reibinošs prieks. Saule starp ēnām met zeltainas svītras, gaiss smaržo pēc sāls, cepta ēdiena un mazliet - pēc krastā izskalotām aļģēm. Gribu paturēt šo mirkli sirdī kā savas vecās dzīves ēnu, kā noslēpumu.

- Ķer! - Uzsitu Hanai pa plecu. - Tava kārta!

Laižos prom, un viņa kliegdama un palēkdamās skrien man pakaļ. Apmetam loku ap stadionu un kā norunājušas pagriežamies uz mola pusi. Uz kājām turos pavisam labi: regulatoru suņa kodiena rēta labi sadzijusi, atstājot vien šauru, sarkanu rētu, kas atgādina smaidu. Ieelpojot un izelpojot auksto gaisu, sūrst plaušas, bet tās ir patīkamas sāpes, kas atgādina, cik jauki ir elpot, sajust sāpes, vispār just. Sāls kož man acis, un es tās mirkšķinu, nesaprazdama, vai tie sviedri vai asaras.

Šis nav mūsu ātrākais skrējiens, tomēr tuvu tam gan. Mēs turamies gandrīz plecu pie pleca, skrienot vienā ritmā un metot loku no vecās ostas līdz Austrumu promenādei.

Protams, mēs skrienam lēnāk nekā vasaras sākumā, un pēc četriem pieciem kilometriem sākam pagurt. Kā norunājušas metamies pāri zālājam uz pludmales pusi, nokrītam smiltīs un sākam smieties.

- Divas minūtes, - Hana elso. - Man pietiks ar divām minūtēm.

- Vienkārši nožēlojami, - saku, lai gan arī pati priecājos par pauzi.

- It kā ar tevi būtu labāk. - Pagrābusi saujā smiltis. Hana met tās uz manu pusi.

Abas nokrītam uz muguras, plati iepletušas rokas un kājas kā bērnībā, taisot eņģelīšus sniegā. Smiltis uz ādas šķiet pārsteidzoši vēsas un mitras. Jādomā, pēcpusdienā tomēr lijis, - varbūt pa to laiku, kamēr mēs ar Aleksi bijām Kapenēs. Atceroties šauro kameru un mūri izurbināto burtu ī, pa kuru kā pa teleskopu iespīd gaisma, man saraujas sirds. Tieši tagad, šajā pašā brīdī, mana māte kaut kur kustas, elpo, dzīvo.

Nekas, drīz ari es tur būšu.

Pludmalē ir pavisam maz cilvēku - galvenokārt ģimenes, kas iznākušas pastaigāties, un kāds večuks, kas slāj gar pašu ūdeni, durdams nūju smiltīs. Saule grimst arvien dziļāk mākoņos, un līcis iekrāsojas tumšpelēks ar pavisam vieglu zaļganu nokrāsu.

- Nespēju ticēt, ka jau pēc dažām nedēļām mums vairs nebūs jāuztraucas par komandantstundu, - Hana saka un pagriež galvu uz manu pusi. - Tev palicis pat mazāk par trim nedēļām. Sešpadsmit dienas, vai ne?

- Aha.

Man nepatīk melot Hanai, tādēļ apsēžos un apķeru ar rokām ceļgalus.

- Pirmajā naktī pēc procedūras es droši vien palikšu laukā līdz pašam rītam. Tāpēc vien, ka tad to drīkstēs. -Hana atspiežas uz elkoņiem. - Varam to darīt kopā - tu un es.

Viņas balss skan lūdzoši. Zinu, ka man tagad vajadzētu teikt -jā, noteikti vai jā, tas būtu forši. Zinu, ka tad, ja mēs izliktos, ka dzīve turpināsies tāpat kā līdz šim, draudzene justos labāk.

Taču es nespēju piespiesties un to pateikt. Sāku ar īkšķi traust smilšu graudiņus no kājām.

- Paklau, Hana. Man tev kaut kas jāpastāsta. Par procedūru...

- Kas tieši? - Hana pašķielē. Pēc balss sapratusi, ka runāju nopietni, viņa šķiet noraizējusies.

- Apsoli nedusmoties, labi? Es nespēšu... - apraujos, nepateikusi Es nespēšu aizbēgt, ja tu uz mani dusmosies. Gandrīz apsteidzu pati sevi.

Hana apsēžas ērtāk, paceļ roku un izspiež smieklus.

- Ļauj man minēt! Tu gribi kopā ar Aleksi pa galvu pa kaklu laisties projām uz Mežonīgo zemi.

Hana izmet to kā joku, tomēr balss skan asi, gaidot paskaidrojumus. Acīmredzot viņa cer, ka to noliegšu.

Taču es klusēju. Kādu brīdi mēs vienkārši lūkojamies viena otrā, un gaisma Hanas sejā pēkšņi apdziest.

- Tas taču nav nopietni, - viņa beigās saka. - Tu joko!

- Nē, Hana, nejokoju, - klusā balsī atbildu.

- Kad? - Draudzene novērsusies kodī lūpas.

- Izlēmām šodien no rīta.

- Nē, ne jau tas. Kad? Kad jūs bēgat?

Mirkli vilcinos. Pēc šī rīta neesmu droša, ka pasauli un visu, kas tajā, pazīstu tik labi, kā biju iedomājusies. Tomēr zinu, ka Hana nekad un nemūžam mani nenodos, katrā ziņā ne tagad. Viņa mani nenodos līdz brīdim, kamēr viņai smadzenēs nesadzīs adatas un pašu nesaraustīs gabalos. Esmu sapratusi, ka tieši to nozīmē dziedniecība - tā cilvēku sarausta, padara fragmentāru un atsvešina pašu no sevis.

Bet ap to laiku - ap laiku, kad viņi tiks klāt Hanas noslēpumiem, - mēs ar Aleksi jau būsim Mežonīgajā zemē.

- Piektdien, - es atzīstos, - pēc nedēļas.

Hana caur zobiem nosvilpjas.

- Nevar būt, tas taču nav nopietni, - viņa atkārto.

- Mani te nekas netur, - es atbildu.

Hana skatās uz mani ar milzīgām aizvainojuma pilnām acīm.

- Bet es?

Pēkšņi man ienāk prātā risinājums: tas ir tik vienkāršs, smieklīgi vienkāršs.

- Bēgam kopā! - ierosinu.

Hana pamet bažīgu skatienu visapkārt, bet visi ir pazuduši - vienīgi vecais vīrs joprojām steberē gar ūdensmalu, taču tik tālu, ka viņš mūs noteikti nedzird.

- Tiešām, Hana. Tu taču vari bēgt ar mums. Mežonīgā zeme tev patiks. Tu neticēsi savām acīm. Tur ir veselas apmetnes...

- Tu esi tur bijusi? - viņa mani pārtrauc.

Nosarkstu, aptverot, ka tā ari neesmu pastāstījusi draudzenei par nakti, ko kopā ar Aleksi pavadīju Mežonīgajā zemē. Zinu, ka ari to viņa uzskatīs par nodevību. Līdz šim taču es neko neslēpu.

- Tikai vienu reizi, - saku. - Un tikai uz pāris stundām. Tur ir fantastiski, Hana. Pavisam citādi, nekā mēs bijām iedomājušās. Un tā robežas šķērsošana... Jau tas vien, ka tai vispār var tikt pāri... Dzīvē tik daudz kas ir pavisam citādi, nekā mums mācīts. Hana, visi mums melo.

Emociju pārņemta, apklustu. Hana ir nodūrusi skatienu un knibina šortu vīli.

- Mēs tiešām varētu aizbēgt, - jau mierīgāk turpinu. - Visi trīs.

Labu bridi Hana, piemiegusi acis, klusēdama vēro okeānu, tad gandrīz nemanāmi papurina galvu un skumji man uzsmaida.

- Man tevis pietrūks, Lēna, - viņa saka, un mana sirds sagumst.

- Hana, - es iesāku, bet draudzene atkal mani pārtrauc:

- Bet varbūt ari ne.

Hana pieceļas kājās un nopurina no šortiem smiltis.

- Procedūra taču to sola, vai ne? Nebūs vairs nekādu sāpju. Vismaz tādu ne.

- Bet tev nav jāsamierinās, - arī es pieceļos, - bēgam uz Mežonīgo zemi!

Hana neskanīgi iesmejas.

- Atstājot visu, kas ir šeit?

Draudzene pamāj visapkārt. Redzu, ka viņa to saka puspajokam, taču viņas teiktajā ir daļa patiesības. Par spīti visām viņas runām, nelikumīgajām ballītēm un aizliegtajai mūzikai, Hana tomēr negrib atteikties no savas pašreizējās dzīves un atstāt Portlendu - vienīgo vietu, ko jebkad esam saukušas par mājām. Protams, viņai te ir dzīve: ģimene, nākotne, labs izredzētais. Man te nav nekā.

Hanas lūpu kaktiņi trīc, un, pieliekusi galvu, viņa sāk spārdīt smiltis. Gribu draudzeni uzmundrināt, bet nezinu, ko lai saku. Man krūtīs smeldz spēcīgas sāpes. Acu priekšā redzu visu mūsu kopīgo dzīvi un draudzību, kas aizies nebūtībā: nakšņošanu viņas mājās ar aizliegtā popkorna ēšanu nakts vidū, gatavošanos procedūrai... Toreiz Hana nočiepa tēvam vecas brilles un ar lineālu sita pa galdu ikreiz, kad atbildēju nepareizi. Tikušas līdz pusei, allaž sākām raustīties smieklos. Reiz Hana pat ar dūri pamatīgi iezvēla pa seju Džiliānai Dosonei, kura teica, ka manas asinis esot inficētas. Atceros arī, kā abas ēdām saldējumu uz mola un sapņojām, ka apprecējušās dzīvosim vienādās mājās viena otrai kaimiņos. Visi šie sapņi un atmiņas aizpeldēs nebūtībā kā smiltis, ko aizskalo straume.

- Tu taču zini, ka ne jau tevis dēļ, - vārdi man nāk ar grūtībām, jo kaklā iespriedies kamols. - Jūs ar Greisiju esat vienīgās, kuras man žēl te atstāt. Neviens cits... - man aizlūst balss, - visi pārējie man ir tukša vieta.

- Zinu, - Hana pamāj, joprojām neskatoties uz mani.

- Viņi... viņi aizveda manu māti, Hana.

Nebiju domājusi to pieminēt. Negribēju par to runāt. Bet vārdi paši izlauzās pār lūpām.

Hana strauji mani uzlūko.

- Par ko tu runā?

Un tad es izstāstu visu par Kapenēm. Brīnums, ka spēju par to sakarīgi parunāt. Sīki izstāstu Hanai itin visu: par sesto nodaļu, par bēgšanu, par kameru un aprakstītajām sienām. Hana klausās kā sastingusi. Nekad mūžā neesmu redzējusi viņu tik klusu un nopietnu.

Kad beidzu runāt, draudzene ir bāla kā nāve. Seja viņai ir tāda pati kā bērnībā, kad palikām augšā līdz naktij un biedējām viena otru ar spoku stāstiem. Un zināmā mērā notikums ar manu māti tiešām ir spoku stāsts.

- Man tiešām žēl, Lēna, - viņa čukst, - nezinu, ko teikt. Man ļoti žēl.

Pamāju, neatraujot acis no okeāna. Interesanti, vai tas, ko mums skolā mācīja par citām pasaules daļām, kur dzīvo neārstētie, atbilst patiesībai - vai tās tiešām ir tik mežonīgas, izpostītas, pirmatnējas un nožēlojamas, kā stāsta? Esmu visai droša, ka ari tie ir meli. Protams, vieglāk iedomāties, ka citur ir tāpat kā Portlendā - mūri, barjeras, puspatiesības un mīlestība, kas joprojām pa reizei uzmirgo, taču nekad ne pilnībā.

- Tagad tu saproti, kāpēc es gribu bēgt no šejienes.

Tas nebija īsti domāts kā jautājums, tomēr Hana pamāj.

-Jā-

Draudzenes pleci notrīs, kā mostoties no miega. Pēc tam viņa pagriežas pret mani. Hanas acis ir skumjas, tomēr viņa izmoka smaidu.

- Lēna Heloveja, - Hana saka, - tava dzīve ir leģenda.

- Kā tad, - es nobolu acis, taču jūtos jau labāk.

Hana nosauca mani īstajā uzvārdā. Tātad viņa ir visu sapratusi.

- Varbūt brīdinošs stāsts.

- Es runāju nopietni.

Atglaudusi matus no sejas, draudzene cieši uz mani noskatās.

- Zini, man nebija taisnība. Atceries, ko es teicu vasaras sākumā? Man likās, ka tu esi pārāk bailīga, lai izmantotu iespēju, kas tev tiek dota. - Hanas lūpās atgriežas skumjais smaids. - Bet izrādās, tu esi drosmīgāka par mani.

- Hana...

Viņa ar rokas mājienu mani apklusina.

- Nē, ir labi. Tu to esi pelnījusi. Pat vēl vairāk.

īsti nezinu, ko teikt. Gribas draudzeni apskaut, bet es tikai sakrustoju rokas uz krūtīm. No okeāna pūš ass vējš.

- Man tevis pietrūks, Hana, - pēc brīža saku.

Hana pieiet pāris soļu tuvāk ūdenim un sāk spārdīt smiltis. Izskatās, ka tās brīdi sastingst gaisā un tikai tad izšķīst uz visām pusēm.

- Nu, tu zini, kur mani meklēt.

Bridi stāvam, klausīdamās, kā paisums tuvojas krastam, viļņiem ceļoties un krītot līdz ar oļiem, kurus tūkstošiem gadu gludinājušas smiltis. Varbūt kādudien visa pasaule būs zem ūdens. Varbūt tā sabirzīs putekļos.

Tad Hana apcērtas un saka:

- Skrienam! Atpakaļ uz stadionu!

Un viņa metas prom tik aši, ka nepagūstu pat atbildēt.

- Tā nav godīgi! - saucu nopakaļ.

Tomēr es pat nemēģinu Hanu apdzīt. Ļauju viņai skriet pārdesmit metrus pirms manis, lai fiksētu atmiņā šo mirkli un Hanu - manu skrejošo, smejošo, iedegušo, laimīgo un skaisto draudzeni. Hanas gaišie mati pēdējos saules staros mirdz kā lāpa, kā bāka, kas vēsta tikai labu un sola mums abām gaišu nākotni.

Nav nekā nāvējošāka par mīlestību. Tā nogalina gan tad, ja tā ir, gan tad, ja tās nav.

Tomēr nē, tā gluži nav.

Apsūdzētājs un apsūdzētais. Bende, asmens, soda atcelšana pēdējā bridi, sēcoša elpa un visas plašās debesis virs tavas galvas, un paldies, paldies, paldies tev, Dievs!

Mīlestība gan nonāvē, bet ari glābj.