Delīrijs

Deviņpadsmitā nodaļa

Dzīvo brīvībā vai mirsti.

Sens teiciens, kura izcelsme ir nezināma, minēts Visu bīstamo vārdu un ideju krājumā, www.vbvik.gov.org

īvaini, ka pasaules rats turpina akli un nevērīgi

griezties arī tad, kad tava personiskā dzīve, tava

mazā, izgrebtā plakne iziet no ierastajām sliedēm ''ai pat izjūk gabalos. Vienu dienu tev ir vecāki, nākamajā esi bārenis. Vienu dienu tev pasaulē ir sava vieta un ceļš, bet jau nākamajā tu maldies tuksnesī.

Saule aust, mākoņi turpina slīdēt pa debesjumu, cilvēki iepērkas, norauj tualetē ūdeni, atver logu slēģus un atkal tos aizver. Bet pēkšņi tu saproti, ka lielākā daļa no tā visa -dzīve un nerimstošais esības mehānisms - uz tevi neattiecas. Tev tajā nav vietas. Mehānisms dragā uz priekšu arī tad, ja tu nolec no kraujas. Pat tad, kad esi jau miris.

Kad no rīta dodos uz Portlendas centru, tieši tas, ka viss izskatās tik parasts, mani pārsteidz visvairāk. Es gan nezinu, ko gaidīju. Protams, necerēju, ka ēkas pa nakti būs sabrukušas un ielu bruģis izkusis, tomēr esmu pārsteigta, redzot cilvēku straumi, kas ar portfeli rokā dodas savās ikdienas gaitās, veikalniekus, kas slēdz vaļā savas bodītes, un mašīnu, kas lūko izlavierēt pa pārpildīto ielu.

Tas taču ir absurdi, ka neviens neko nezina, nejūt nekādas izmaiņas, nekādu satricinājumu, lai gan mana dzīve ir sagriezusies ar kājām gaisā. Tuvojoties mājām, jūtu parano-iskas bailes, ka kāds varētu saost manās drēbēs Mežonīgās zemes smaržu vai man no acīm nolasīt, ka esmu robežpār-kāpēja. Skausts sūrst, it kā to durstītu zari, un es papurinu mugursomu - ja nu tajā ieķērusies kāda lapa vai dadzis (lai gan tas nu gan ir lieki - galu galā nav jau tā, ka Portlendā vispār nebūtu koku). Taču neviens pat nepaskatās uz manu pusi. Drīz būs deviņi, visi steidzas uz darbu. Neskaitāmi daudz parastu cilvēku skrien savās parastajās gaitās, skatoties tikai uz priekšu un neliekoties ne zinis par necilu maza auguma meiteni, kas ar mugursomu plecos cenšas izspraukties cauri drūzmai.

Necilu maza auguma meiteni, kurā kā uguns deg kāds noslēpums.

Mežonīgajā zemē pavadītā nakts ir saasinājusi manu redzi. Arēji viss šķiet tāds pats, tomēr pasaule kļuvusi citāda, gandrīz trausla - liekas, es varētu ar roku izbraukt cauri ēkām, debesim un pat cilvēkiem. Atceros, kā bērnībā vēroju Reičelu pludmalē ceļam smilšu pili. Māsa ņēmās stundām, likdama lietā dažādus traukus un formiņas, lai izveidotu torņus un smailes. Beigās pils izskatījās lieliski, kā īsta mūra ēka. Taču pietika ar diviem trim viļņiem, lai tā izšķīstu. Atceros, ka sāku raudāt, māte atnesa saldējumu un lika man pacienāt ari Reičelu.

Tieši tāda šorīt izskatās Portlendā: it kā tai draudētu izšķīšana.

Atceros Alekša vārdus: Mūsējo ir vairāk, nekā tev šķiet. Zagšus vēroju garāmgājējus, cerēdama ieraudzīt sejās kādu noslēpumainu pazīmi, kas liecinātu par pretošanos, taču ļaudis izskatās kā vienmēr: noguruši, steidzīgi, aizkaitināti, neaizsniedzami.

Kad pārrodos mājās, Kerola virtuvē mazgā traukus. Lūkoju nemanīti aizslīdēt garām, taču viņa mani pasauc. Apstājos, uzlikusi vienu kāju uz kāpnēm. Kerola iznāk gaitenī, slaucīdama rokas trauku dvielī.

- Kā gāja pie Hanas? - viņa jautā, acīm urbjoties man sejā, it kā kaut ko meklējot.

Mēģinu atvairīt vēl vienu paranojas lēkmi. Kerola taču nevar zināt, kur es biju.

- Labi, - paraustu plecus, cenzdamās runāt nevērīgi. - Vienīgi diez ko neizgulējos.

- Aha.

Kerola mani neatlaidīgi pēta.

- Un ko tad jūs darījāt?

Krustmāte savu mūžu nav izprašņājusi mani par Hanas mājām. Kaut kas nav kārtībā, es nospriežu.

- Neko sevišķu, kā vienmēr. Skatījāmies televīziju. Hanai ir vismaz septiņi kanāli.

Nevaru saprast, vai mana balss tiešām skan dīvaini un spalgi vai ari tikai man tā šķiet.

Kerola novēršas un savelk lūpas, it kā būtu nejauši iedzērusi saskābušu pienu. Redzu, ka viņa prāto, kā pateikt kaut ko nepatīkamu - skābā sejas izteiksme vienmēr liecina par sliktām ziņām. Viņa zina par Aleksi, viņa zina, zina. Sienas sāk spiesties man virsū, un karstums smacē nost.

Tad, man par pārsteigumu, Kerola sašķiebj lūpas smaidā un pieskaras manai rokai.

- Zini, Lēna... ilgi tā vairs nebūs.

Divdesmit četras stundas man bija veiksmīgi izdevies izmest procedūru no galvas, bet tagad baisais cipars atkal pārņem manas domas, metot ēnu pār itin visu. Septiņpadsmit dienas.

- Zinu, - es nopīkstu, un tagad mana balss pavisam noteikti skan dīvaini.

Kerola pamāj un turpina smaidīt savu ērmoto, tikpat kā pielīmēto greizo smaidu.

- Saprotu, ka tev grūti to iedomāties, bet pēc tam tu pēc Hanas vairs neilgosies.

- Zinu.

Tāda sajūta, ka man kaklā iesprūdusi beigta varde.

Kerola sparīgi māj ar galvu. Izskatās, it kā tā viņai būtu piestiprināta pie atsperes. Man ir tāda sajūta, ka krustmāte grib teikt vēl kaut ko, lai mani nomierinātu, bet acīmredzot viņai nekas nenāk prātā, tāpēc abas brīdi stāvam kā sastingušas.

Beigās es saku:

- Kāpšu augšā. Gribu ieiet dušā.

Saņemu visu gribasspēku, lai to pateiktu. Prātā kā trauksmes signāls skan vārdi septiņpadsmit dienas.

Kerola šķiet atvieglota, ka pārtraucu klusumu.

- Labi, - viņa pamāj, - labi.

Iedama augšā, lecu pār diviem pakāpieniem uzreiz. Gribas ātrāk ieslēgties vannas istabā. Lai gan mājās ir vismaz divdesmit septiņi grādi, gribu nostāties zem karsta ūdens strūklas un saplūst ar tvaiku.

- Ā, Lēna! - Kerola, kaut ko atcerējusies, sauc man nopakaļ.

Pagriezusies redzu, ka viņa uz mani nemaz neskatās, bet pēta trauku dvieļa rakstu.

- Uzvelc kaut ko glītu - kleitu vai tās jaukās baltās bikses, ko nopirkām pirms gada. Un derētu sakārtot matus. Ar fenu vien nebūs līdzēts.

- Kāpēc?

Man nepatīk, ka krustmāte uz mani neskatās, sevišķi tāpēc, ka viņa atkal sašķiebusi lūpas.

- Esmu ielūgusi ciemos Braienu Šarfu, - Kerola nevērīgi izmet, it kā pieminot kaut ko pavisam parastu.

- Braienu Šarfu? - truli atkārtoju.

Ir savādi izrunāt viņa vārdu. Jūtu mutē dīvainu metālisku piegaršu.

Pametusi ar galvu, krustmāte beidzot paskatās uz mani.

- Ne jau vienu pašu, - viņa aši izmet. - Skaidrs, ka ne. Viņš būs kopā ar māti. Un, protams, es arī tepat grozīšos. Turklāt Braienam pagājušajā mēnesī tika veikta procedūra.

It kā tas mani satrauktu.

- Viņš būs šeit? Šodien?

Man jāatbalstās ar roku pret sienu. Braienu Šarfu, viņa uz lapas glīti uzdrukāto vārdu, man bija izdevies izdzēst no prāta.

Kerola man uzsmaida, laikam domājot, ka uztraucos par gaidāmo tikšanos.

- Neuztraucies, Lēna! Gan viss būs labi. Vairāk jau runāsim mēs. Man vienkārši likās, ka jums abiem derētu satikties, ņemot vērā to, ka...

Kerola teikumu nepabeidz. Nav vajadzības.

Ņemot vērā to, ka esam sapāroti. Ņemot vērā to, ka precēsimies. Ņemot vērā to, ka mums būs jāguļ vienā gultā un līdz nāves stundai man būs jāmostas viņam blakus, jāļauj sev pieskarties, jāsēž viņam pretī pie vakariņu galda, jāēd konservēti sparģeļi un jāklausās tarkšķēšanā par santehniku vai galdniecību, vai kaut ko citu, ar ko nu viņam tiks ieteikts nodarboties.

- Nē! - es uzsprāgstu.

Kerola izskatās pārsteigta. Krustmāte nav pieradusi dzirdēt nē, katrā ziņā ne no manas mutes.

- Nē? Kā tas jāsaprot?

Aplaizu lūpas. Zinu, ka atteikties ir bīstami, ka tā nedrīkst. Taču es nevaru tikties ar Braienu Šarfu. Es to nedarīšu! Es negrasos sēdēt un izlikties, ka viņš man patīk, un klausīties Kerolas runās par to, kur mēs abi dzīvosim pēc dažiem gadiem: man taču ir Aleksis, kurš grib ar mani satikties, klausoties mūziku, bungo ar pirkstiem pret galdu, elpo, dara jebko...

- Es gribēju teikt... - mēģinu atrast aizbildinājumu. - Es gribēju jautāt, vai to nevarētu pārcelt uz kādu citu dienu. Nejūtos īsti labi.

Vismaz tā ir taisnība.

Kerola sarauc pieri.

- Viena stunda, Lēna. Ja jau tu varēji negulēt visu nakti pie Hanas, tad pārdzīvosi ari šo tikšanos.

- Bet... bet... - Sažņaugusi dūri, spiežu plaukstā nagus, līdz sāk sāpēt: vismaz man ir kaut kas, uz ko koncentrēties. - Es gribētu, lai tas ir pārsteigums.

Kerolas balss skan skarbi.

- Tur nav nekādu pārsteigumu, Lēna. Viss vienkārši notiks, kā paredzēts. Tā būs tava dzīve. Viņš ir tavs izredzētais. Satiksieties, viņš tev iepatiksies, un viss. Un tagad kāp augšā uz dušu! Viņi ieradīsies vienos.

Pusdienlaikā. Pusdienlaikā Aleksis beidz darbu, un mēs esam norunājuši tikties. Grasāmies doties piknikā uz Strauta ielu 37, kā jau vienmēr pēc Alekša rīta maiņas, un pavadīt kopā visu pēcpusdienu.

- Bet... - sāku protestēt, lai gan nezinu, ko vēl varētu teikt.

- Nekādu bet. - Sakrustojusi rokas, Kerola nikni skatās uz mani. - Ej!

Pat nezinu, kā tieku augšā pa kāpnēm, jo aiz dusmām tikpat kā neko neredzu. Kāpņu laukumā stāv Dženija un, ģērbusies Reičelas vecajā peldkostīmā, kas viņai ir stipri par lielu, zelē košļeni.

- Kas tev lēcies? - kad skrienu garām, viņa prasa.

Neatbildu. Dodos taisnā ceļā uz vannas istabu un līdz

galam atgriežu ūdens krānu. Kerola mūždien pārmet, ka mēs netaupām ūdeni, un parasti es mazgājos, cik ātri vien spēju, taču šodien man tas nerūp. Sēžu uz tualetes poda, iebāzusi pirkstus mutē, un kožu tajos, lai nesāktu kliegt. Pati vien esmu vainīga. Esmu izvairījusies no domas par procedūras tuvošanos un par Braienu Šarfu vispār negribēju pat domāt. Kerolai ir pilnīga taisnība: tā būs mana dzīve, viss notiks, kā paredzēts. Tur neko nevar mainīt. Ievilkusi elpu, cenšos sev iestāstīt, ka jābeidz uzvesties kā bērnam. Visiem reiz jākļūst pieaugušiem, un man - 3. septembri.

Gribu piecelties, taču domās atkal redzu Aleksi vakarnakt, kad viņš bija man tik tuvu un teica savādos, brīnišķīgos vārdus Es mīlu tevi dziļi, plaši, augstu, kā spēj man’ dvēsele, un atkal esmu pagalam - atkritu uz tualetes poda.

Aleksis smiesies, elpos, dzīvos - bez manis. Man uzmācas nelabuma vilnis, un, iespiedusi galvu starp ceļgaliem, saliecos un mēģinu atgūties.

Slimība, es sev saku. Slimība progresē. Pēc procedūras būs labāk. Tas ir galvenais.

Taču labāk nekļūst. Kad beidzot ielienu dušā, cenšos aizmirsties, ieklausoties ūdens plīkšķos pret porcelānu, taču prātā zibsnī ainas ar Aleksi - viņš mani skūpsta, glāsta manus matus, bungo ar pirkstiem man pa ādu - ainas dejo un mirdz kā sveces liesma, kuru kāds grasās nopūst.

Visļaunākais ir tas, ka nevaru Aleksim paziņot - es netieku laukā no mājas. Zvanīt ir pārāk bīstami. Beigās izdomāju doties uz laboratorijām un sameklēt viņu tur, taču, kad pēc dušas apģērbusies nokāpju apakšstāvā, Kerola mani aptur.

- Kur tu tagad domā iet? - viņa skarbi vaicā.

Redzu - krustmāte joprojām dusmojas, ka pirmīt runāju pretī, varbūt pat jūtas aizvainota. Kerola droši vien uzskata, ka man būtu aiz prieka jālec gaisā, jo beidzot esmu sapārota. Viņai ir visas tiesības tā domāt - pirms dažiem mēnešiem es tiešām lēkātu aiz prieka.

Noduru skatienu un cenšos runāt pēc iespējas mierīgākā un paklausīgākā balsī:

- Iedomājos, iziešu pastaigāties pirms Braiena atnākšanas, - cenšos nosarkt. - Esmu mazliet uztraukusies.

- Tu jau tā esi pietiekami ilgi bijusi ārpus mājas, - Kerola atcērt. - Tikai sasvīdīsi un nosmērēsies. Ja gribi kaut ko darīt, palīdzi man sakārtot veļas skapi.

Neklausīt krustmātei nav iespējams, tāpēc sekoju viņai augšup pa kāpnēm. Apsēžos uz grīdas, un Kerola citu pēc cita pasniedz man bēdīga paskata dvieļus. Pārbaudu, vai tajos nav caurumu, apskatu, vai tie ir tīri, loku, pārloku un pārskaitu. Drebu aiz dusmām un izmisuma. Aleksis nezinās, kas ar mani noticis. Viņš uztrauksies. Vēl ļaunāk - varbūt viņš nospriedīs, ka apzināti no viņa izvairos. Varbūt domās, ka pārgājiens uz Mežonīgo zemi mani pārbiedējis.

Man pašai ir bail no sava jūtu izvirduma: esmu gandrīz traka un spējīga uz jebko. Gribu pārrāpties pāri mūrim, nodedzināt māju, rīkoties. Vairākas reizes iztēlojos, ka nožņaudzu Kerolu ar vienu no viņas stulbajiem trauku dvieļiem. Tieši par šādu stāvokli brīdina visas mācību grāmatas, DVL, vecāki un skolotāji. Nezinu, kam ticēt - viņiem vai Aleksim.

Nesaprotu, vai mani augošās jūtas ir bīstamas un slimīgas vai ari labākais, kas ar mani noticis.

Lai nu kā, bet šīs jūtas nav apturamas. Man pār tām vairs nav nekādas teikšanas. Un vistrakākais ir tas, ka, par spīti visam, es izjūtu prieku.

Pusvienos Kerola nosūta mani uz viesistabu, kas, kā ievēroju, savesta nevainojamā kārtībā. Tēvoča veikala pavadzīmes, kas parasti mētājas visās malās, tagad saliktas glītā kaudzītē, un neredz ari vecās mācību grāmatas un salauztās rotaļlietas, kas mūždien mētājas uz gridas. Nosēdinājusi mani uz dīvāna, krustmāte sāk ņemties ap maniem matiem. Jūtos kā govslops, ko sukā izstādei, tomēr zinu, ka jātur mēle aiz zobiem. Ja klausīšu Kerolu uz vārda un viss ies gludi, varbūt pēc Braiena aiziešanas pagūšu aizskriet uz Strauta ielu 37.

- Nūjā, - Kerola atkāpusies kritiski mani novērtē, - kā ir, tā ir.

Iekožu lūpā un novēršos. Negribu, lai krustmāte redz, cik dziļi mani sāpina viņas vārdi. Dīvaini, bet esmu jau aizmirsusi, ka man iedalīta necilās meitenes loma. Esmu tā pieradusi pie tā, ka Aleksis mani sauc par skaistuli, esmu pieradusi viņam blakus justies skaista. Krūtis dedzina tukšums. Lūk, kāda dzīve mani sagaida bez Alekša - viss atkal būs kā parasti. Es pati atkal kļūšu parasta.

Dažas minūtes pēc divpadsmitiem nočīkst vārti un uz takas nodip soļi. Domājot par Aleksi, man nav bijis laika satraukties par Braiena Šarfa vizīti. Taču tagad gan gribu mesties uz sētas durvīm vai izlēkt pa atvērto logu. Iedomājos Kerolas seju, redzot mani pēkšņi metamies cauri stikliem, un nespēju apvaldīt ķiķināšanu.

- Lēna, - krustmāte nošņāc.

Pie durvīm jau klauvē Braiens ar māti.

- Valdies!

Jūtu kārdinājumu atcirst Kāpēc?.

Es gan saprotu, ka ari Braiens ir tikpat bezspēcīgs kā es un nevar neko pasākt pat tad, ja mani ienīst. Viņš ir saistīts ar mani, es - ar viņu. Mēs esam kā saķēdēti.

Laikam tieši to nozīmē kļūt pieaugušam.

Esmu iedomājusies, ka Braiens Šarfs būs garš, resns un lempīgs. Tagad atklājas, ka viņš ir tikai dažus centimetrus garāks par mani - puisim ļoti īss - un tik kārns, ka sarokojoties baidos salauzt viņam plaukstu. Braiena delna ir sasvīdusi, rokasspiediens - vārgs. Jūtos, kā turēdama rokā miklu kabatlakatiņu. Kad apsēžamies, slepus noslauku rokas biksēs.

- Paldies, ka atnācāt, - Kerola uzsāk sarunu.

Iestājas ilga, neveikla pauze. Klusumā dzirdu Braienu

sēcam tā, it kā viņam deguna dobumā būtu iesprūdis kāds mirstošs dzīvnieks.

Laikam esmu blenzusi pārāk uzkrītoši, jo misis Šarfa paskaidro:

- Braienam ir astma.

- Ak tā, - saku.

- Un alerģijas to vēl tikai pastiprina.

- Ak tā... un pret ko viņam ir alerģija? - apvaicājos, jo viešņa to acīmredzot gaida.

- Pret putekļiem, - misis Šarfa uzsvērti paziņo, it kā jau kopš ierašanās brīža būtu gaidījusi, kad varēs to paust skaļi.

Viņa iznīcinoši nopēta istabu, kurā nav ne mazākā puteklīša, un Kerola nosarkst.

- Un pret ziedputekšņiem. Protams, arī pret kaķiem, suņiem, ananasiem, jūras produktiem, kviešiem, pienu un ķiplokiem.

- Nemaz nezināju, ka ķiploki var izraisīt alerģiju, - nedomādama izmetu.

- Braienam aizpampst seja, kā slimojot ar cūciņām. -Misis Šarfa mani nicīgi uzlūko, it kā es būtu pie tā vainīga.

- Ak tā, - es nosaku.

Pār istabu atkal nolaižas nepatīkams klusums. Braiens neko nesaka, tikai šņāc vēl skaļāk.

Šoreiz situāciju glābj Kerola.

- Lēna, - viņa ierunājas, - varbūt Braiens un misis Šarfa grib ūdeni.

Nekad dzīvē vēl neesmu ar tādu prieku atstājusi istabu. Lecot kājās, ar celi gandrīz apgāžu stāvlampu.

- Protams. Tūlīt!

- Bet tikai filtrētu! - misis Šarfa sauc man nopakaļ. - Un neliec klāt daudz ledus.

Virtuvē nesteidzīgi pieleju glāzes - protams, ar krāna ūdeni. Brīdi pastāvu pie saldētavas, no kuras nāk auksts gaiss No viesistabas atplūst balsu murdoņa, taču nevaru izšķirt, kas ko saka. Varbūt misis Šarfa ir nolēmusi atklāt visas Braiena alerģijas.

Zinu, ka būtu jāiet atpakaļ, taču kājas neparko negrib kustēt no vietas. Kad beidzot sakustos, tās ir kā svina pielietas, taču tik un tā pārlieku ātri nes mani uz viesistabas pusi. Domās redzu neskaitāmi daudzas tukšas dienas bāli dzeltenu un baltu tablešu krāsā, dienas, kam ir tikpat rūgta garša kā zālēm. Rīti un vakari ar sīcošu gaisa mitrinātāju, Braiena sēcošo elpu un bojāta ūdens krāna pilēšanu.

Man nav kur likties, jo gaitenis vienreiz beidzas, un es ieeju viesistabā - tieši tai brīdī, kad Braiens saka:

- Viņa nav tik glīta kā fotogrāfijās.

Braiens ar mammu sēž ar muguru pret durvīm, bet Kero-lai, ieraugot mani uz sliekšņa, atveras mute, un tad arī abi

Šarfi apsviežas riņķi un mani ierauga. Tik daudz pieklājības viņiem ir, lai apjuktu. Braiens aši nodur skatienu, misis Šarfa nosarkst.

Savu mūžu neesmu jutusies tik apkaunota un izstādīta vispārējai apskatei. Pat caurspīdīgajā slimnīcas tērpā, kas man bija jāuzvelk novērtēšanas dienā, stāvot spilgtajā fluorescējošajā gaismā, nejutos tik pretīgi. Rokas trīc tik neganti, ka ūdens šļakst pār glāžu malām.

- Te būs ūdens, - es saku, nezin kur ņemot spēku apiet dīvānu un nolikt glāzes uz kafijas galdiņa. - Pārāk daudz ledus neieliku.

- Lēna, - Kerola iesāk, bet es viņu pārtraucu:

- Atvainojiet. - Man brīnumainā kārtā izdodas izspiest smaidu, kaut ari tikai uz sekundi. Zods man tric, un baidos, ka tūlīt sākšu raudāt. - Nejūtos labi. Laikam iziešu uz bridi laukā.

Negaidīdama atļauju, pagriežos un metos uz ārdurvīm. Kad jau esmu saules gaismā, dzirdu krustmāti atvainojamies manā vietā.

- Līdz procedūrai palikušas tikai dažas nedēļas, - viņa saka, - atvainojiet viņas jūtīgumu. Esmu pārliecināta, ka viss nokārtosies...

Tiklīdz esmu ārā pa durvīm, man izsprāgst karstas asaras. Pasaule izplūst, krāsas un silueti sajaucas. Diena ir pavisam rāma. Saule vēl gandrīz zenītā - plakans, balts disks, nokaitēta metāla ripa. Koka zaros ieķēries sarkans balons - droši vien karājies tur labu laiku. Tagad tas ļengans šūpojas auklas galā.

Nezinu, kā, iegājusi atpakaļ, spēšu uz Braienu paskatīties. Nezinu, kā vispār jebkad spēšu uz viņu paskatīties. Pa galvu jaucas tūkstošiem nejauku, aizvainojošu vārdu, kurus gribētos mest viņam tieši sejā. Vismaz es neizskatos pēc lenteņa. Vai neesi iedomājies, ka tev ir alerģija pret dzīvi?

Tomēr zinu, ka neko neteikšu, nedrīkstu teikt. Turklāt galvenā nelaime jau nav ne sēkšana, ne alerģija. Un pat ne tas, ka viņš uzskata mani par negliteni.

Nelaime ir tā, ka viņš nav Aleksis.

Aiz manis čīkstēdamas atveras durvis.

- Lēna? - atskan Braiena balss.

Ātri pārbraucu ar plaukstām pār vaigiem, notraucot asaras. Vismazāk man gribas, lai Braiens redzētu, cik ļoti aizvainojis mani ar savu stulbo piezīmi.

- Viss ir kārtībā. - Pat nepagriežos uz viņa pusi, jo droši vien izskatos pēc ķēma. - Tūlīt nākšu.

Laikam Braiens ir stulbs vai spītīgs, jo prom neiet. Aizvēris durvis, viņš nokāpj no lieveņa. Dzirdu sēkšanu sev aiz muguras.

- Tava mamma teica, ka es varot iznākt pie tevis, - viņš saka.

- Viņa nav mana mamma, - steidzu pārlabot.

Nez kāpēc man šķiet tik svarīgi to pateikt. Savulaik taču priecājos, ja mani kāds noturēja par Kerolas meitu. Tas nozīmēja, ka šis cilvēks neko nezina par manu pagātni. Taču, ja tā padomā - agrāk man patika daudz kas tāds, kas tagad šķiet smieklīgi.

Nūja, pareizi.

Droši vien Braiens zina par manu īsto mammu. Būs redzējis reģistrā.

- Atvaino. Es aizmirsu.

Bet, protams, nodomāju, taču neko nesaku. Tas, ka viņš riņķo apkārt, sadusmo mani tik ļoti, ka vairs nespēju bēdāties. Raudāt vairs neraudu. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, ceru, ka Braiens uztvers mājienu vai ka viņam apniks blenzt uz manu muguru un viņš atgriezīsies viesistabā. Taču velti -sēkšana nerimstas.

Pazīstu Braienu tikai pusstundu, bet jau varētu viņu nogalināt. Beigās man apnīk stāvēt klusumā, tāpēc pagriežos un aši dodos viņam garām uz durvju pusi.

- Man ir labāk, - saku, neskatīdamās uz Braienu. - Iesim iekšā.

- Pagaidi, Lēna!

Braiens satver mani aiz rokas locītavas. Nezinu, vai satver ir īstais vārds. Drīzāk jau samitrina ar sviedriem. Tomēr es apstājos, lai gan joprojām nespēju ielūkoties viņam acīs. Mans skatiens ir kā piekalts ārdurvīm, un pēkšņi ievēroju, ka stikla augšmalā pa labi ir trīs palieli caurumi. Nav brīnums, ka māja šovasar bijusi pilna ar kukaiņiem. Nesen Greisija atrada mūsu guļamistabā māriti un, turot plaukstās, atnesa to man. Nokāpām lejā un izlaidām mārīti brīvībā.

Mani pārņem bezgalīgas skumjas, kas nav saistītas nedz ar Aleksi, nedz Braienu. Pēkšņi apzinos, cik ātri aizskrien laiks. Kādu ritu es pamodīšos, visa dzīve jau būs man aiz muguras un šķitīs, ka tā pagājusi tik ātri kā sapnis.

- Negribēju, lai tu dzirdi to, ko pirmīt teicu, - Braiens saka.

Vai misis Šarfa lika viņam tā teikt? Var just, ka vārdi nāk ar milzu piepūli.

- Tas bija rupji, - viņš piebilst:

It kā es jau tā nebūtu pilnīgi pazemota, tagad viņam vēl jāatvainojas, ka nosaucis mani par neglīteni. Vaigi man svilst tā, ka šķiet - tūlīt izkusīs.

- Aizmirsti, - saku, cenzdamās atbrīvoties no viņa tvēriena.

Pārsteidzošā kārtā Braiens manu roku neatlaiž, lai gan patiesībā nedrīkstētu man pat pieskarties.

- Es tikai gribēju teikt... - viņš nepabeidz un bridi vārsta muti.

Uz mani viņš neskatās - Braiens pēta ielu, šaudot acis turp un atpakaļ kā runcis, kas vēro putniņu.

- Gribēju teikt, ka bildēs tu izskatījies laimīgāka.

Esmu tik pārsteigta, ka bridi nezinu, ko atbildēt.

- Vai tad tagad es izskatos nelaimīga? - izmetu un samulstu vēl vairāk.

Jūtos pavisam ērmoti, runādama par ko tādu ar svešinieku, kas drīzā nākotnē vairs nebūs man svešs.

Tomēr mans jautājums Braienu nebiedē. Viņš vienkārši pašūpo galvu.

- Es zinu, ka tu neesi laimīga, - viņš beidzot atlaiž manu roku.

Taču nez kāpēc vairs nemaz negribu atgriezties viesistabā.

Braiens joprojām pēta ielu man aiz muguras, un es uzmetu zaglīgu skatienu viņa sejai. Tīri neko. Protams, Braiens nav ne tuvu tik pievilcīgs kā Aleksis: neparasti bāls, mazliet sievišķīgs, ar apaļu, pilnīgu muti un mazu, smailu degunu. Taču acis viņam ir dzidras un gaišzilas kā rīta debesis, bet zods - patīkami spēcīgs. Pēkšņi sāku justies vainīga. Droši vien puisis domā - esmu nelaimīga tāpēc, ka mani sapāroja ar viņu. Braiens taču nav vainīgs, ka esmu mainījusies, proti, ieraudzījusi gaismu vai saķērusi deliriju (atkarībā no tā, kā uz to skatās... varbūt taisnība abiem).

- Man tiešām žēl, - saku. - Ne jau tevis dēļ. Mani... mani tikai biedē procedūra, un viss.

Atceros, kā savulaik naktīs mēdzu fantazēt, ka atrodos uz operāciju galda, gaidot anestēziju, kas pārvērtīs pasauli miglā, lai pēc tam pamostos atjaunota. Tagad zinu, ka, pamodusies pasaulē bez Alekša, tiešām dzīvošu miglā un viss būs pelēks, izplūdis un svešs.

Braiens skatās uz mani ar sejas izteiksmi, kas pirmajā mirklī šķiet neizprotama. Tad apķeros: līdzjūtība. Viņam ir manis žēl. Un tad viņš sāk steidzīgi runāt:

- Paklau, varbūt man nevajadzētu to teikt, bet pirms procedūras es biju tāds pats kā tu. - Braiena skatiens atkal pievēršas ielai. Sēkšanu vairs nedzirdu. Viņš runā skaidri, bet klusu, lai caur atvērto logu nedzirdētu Kerola un viņa mamma.

- Es... es nebiju tam gatavs, - aplaizījis lūpas, viņš čukst, - es pazinu kādu meiteni, ar kuru dažreiz tikāmies parkā. Viņa auklēja māsīcas bērnu un mēdza vest mazo uz rotaļlaukumu. Es savukārt biju skolas paukotāju vienības kapteinis, un mēs parkā vingrinājāmies.

Tu varētu būt gļēvuļu vienības kapteinis, nodomāju, taču neko nesaku - redzams, ka viņš cenšas būt jauks.

- Mēs dažreiz parunājāmies. Nekas jau tur nenotika, -viņš aši paskaidro, - dažas sarunas, nekas vairāk. Viņai bija patīkams smaids. Un es jutu... - Puisis pieklust.

Manī uzvilnī pārsteigums un bailes. Braiens cenšas pateikt, ka esam līdzīgi. Viņš nojauš par Aleksi - tas ir, ne jau tieši par viņu, bet par to, ka kāds ir.

- Pagaidi! - Mans prāts virpuļo kā apdullis. - Vai gribi teikt, ka pirms procedūras tu... tu saslimi?

- Es tikai saku, ka tevi saprotu.

īsu mirkli saskatāmies, bet vairāk man neko nevajag. Skaidrs. Viņš zina, ka esmu inficējusies. Jūtos gan atvieglota, gan nobijusies - ja jau to redz Braiens, tad to varētu ieraudzīt arī citi.

- Un dziedniecība iedarbojas, - viņš uzsver pēdējo vārdu.

Nu jau vairs nešaubos, ka viņš cenšas būt laipns.

- Tagad esmu daudz laimīgāks. Un tu ari būsi. Noteikti.

To dzirdot, manī kaut kas salūst, un atkal gribu raudāt.

Braiena balss ir tik mierinoša. Šobrīd vairāk par visu gribu viņam noticēt. Drošība, laime, stabilitāte - to taču esmu alkusi visu dzīvi. Un bridi man šķiet, ka varbūt viss, kas noticis pēdējās nedēļās, tiešām bijis tikai garš, divains delīrijs. Varbūt pēc procedūras es pamodišos atvieglota kā pēc neganta drudža un visu atcerēšos pavisam neskaidri.

- Būsim draugi? - Braiens sniedz man roku, un šoreiz, jūtot pieskārienu, nesaraujos. Ļauju pat paturēt savu plaukstu nedaudz ilgāk, kā to prasa pieklājība.

Braiens vēl aizvien skatās uz ielu, un viņa uzacis uz bridi saraucas.

- Ko viņš grib? - Braiens nomurmina un tad iesaucas: - Viss kārtībā. Mēs esam pāris!

Pagriežos īstajā brīdī, lai ieraudzītu aiz stūra pazūdam ugunīgi zeltainu matu ērkuli rudens lapu krāsā. Aleksis! Izrauju roku no Braiena tvēriena, taču ir jau par vēlu. Aleksis ir prom.

- Droši vien regulators, - Braiens saka. - Vienkārši stāvēja tur un skatījās.

Rāmā, mierinošā sajūta, kas uz mirkli bija pārņēmusi mani savā varā, izgaist uz līdzenas vietas. Aleksis mani redzēja - redzēja mūs abus, saķērušos rokās, un dzirdēja Braienu sakām, ka esam pāris. Mums pirms stundas bija norunāta tikšanās. Aleksis taču nezina, ka nekādi nevarēju iziet no mājām un dot viņam ziņu. Nespēju iztēloties, ko viņš tagad par mani domā. Nē, patiesībā varu gan.

- Vai ar tevi viss kārtībā?

Braiena acis ir tik blāvas, ka šķiet gandrīz pelēkas. Pretīgi pelēkas - nepavisam ne debesu krāsā. Tonis drīzāk atgādina dubļus vai pelējumu. Nespēju noticēt, ka man viņš kaut mirkli varēja likties pievilcīgs.

- Tu diez ko labi neizskaties.

- Ar mani viss kārtībā. - Speru soli uz mājas pusi un paklūpu.

Braiens grib mani atbalstīt, bet es izvairos.

- Ar mani viss kārtībā, - es atkārtoju, lai gan pasaule visapkārt šķīst gabalos.

- Te ir karsti, - viņš saka.

Es nespēju uz viņu paskatīties.

- Iesim iekšā!

Satvēris aiz elkoņa, Braiens ved mani augšā pa kāpnēm un tad viesistabā, kur smaidīdamas mūs sagaida Kerola un misis Šarfa.