Delīrijs

Septītā nodaļa

No visām ķermeņa sistēmām - nervu, izziņas, specifiskajām, maņu - visjutīgākā un visātrāk uzbudināmā ir kardiolo-ģiskā sistēma. Sabiedrībai jāsargā šīs sistēmas no infekcijas un sabrukuma, pretējā gadījumā uzspēles ir likta cilvēku dzimuma nākotne. Tāpat kā modernā lauksaimniecība aizsargā augļus no kukaiņu un grauzēju uzbrukumiem un puves, mūsu uzdevums ir aizsargāt sirdi.

DVL rokasgrāmata. Sabiedrības loma un mērķi

Mani nosauca par Mariju Magdalēnu, piešķirot man tās sievietes vārdu, kura mīlestības dēļ gandrīz gāja bojā. “Viņa bija tā inficējusies ar delīriju, ka pārkāpa sabiedrības fundamentālos likumus un iemīlējās vīriešos, kuri negribēja vai nevarēja būt kopā ar viņu." (Žēlabu grāmata, Marija 13:1)

To mums stāstīja Bībeles mācībā. Vispirms bija Jānis, tad - Matejs, pēc tam - Jeremija, Pēteris un Jūda, bet pa vidu - daudzi citi vīrieši, kuru vārdus neviens neatceras.

Marijas Magdalēnas pēdējā mīlestība, kā runā, esot bijusi viskvēlākā. Kāds rūdīts vecpuisis, vārdā Jāzeps, atrada viņu uz ielas ievainotu, salauztu un pustraku delīrija dēļ. Nav īstas skaidrības, vai Jāzeps rīkojās pareizi vai ne, vai viņš pakļāvās slimībai vai ne, tomēr jebkurā gadījumā viņš par Mariju krietni parūpējās. Viņš to kopa, kamēr viņa atlaba, un centās palīdzēt atgūt sirdsmieru.

Taču bija jau par vēlu. Mariju mocīja pagātne un vajāja zudusī, izpostītā un sagrautā milestība, ļaunums, ko viņa bija nodarījusi citiem un citi - viņai. Marija tikpat kā neko nespēja ieēst, viņa visu dienu raudāja, piekļāvusies Jāzepam un lūgdamās, lai viņš to nepamet, tomēr nespēja viņa labestībā rast īstu mierinājumu.

Kādu ritu pamodusies, Marija atklāja, ka Jāzeps ir aizgājis, neko viņai neteicis un nepaskaidrojis. Šis pārdzīvojums Mariju salauza, un viņa nokrita pie zemes, lūgdama Dievu atbrīvot viņu no mokām.

Dievs viņas lūgšanu uzklausīja un savā bezgalīgajā žēlastībā atbrīvoja Mariju no delīrija lāsta, kam pakļauti visi cilvēki un kas ir sods par Ādama un Ievas grēku. Zināmā mērā Mariju Magdalēnu var uzskatīt par pirmo izārstēto.

Un tā pēc posta un sāpju gadiem viņa staigāja taisnīgumā un mierā līdz pēdējai dzīves stundai. (Žēlabu grāmata, Marija 13:1)

Vienmēr esmu brīnījusies, kāpēc māte izvēlējās man Magdalēnas vārdu, jo dziedniecībai viņa neticēja. Tā bija mātes liktenīgā kļūda. Visa Žēlabu grāmata vēsta par delīrija briesmām. Daudz esmu prātojusi un nonākusi pie secinājuma, ka, neraugoties ne uz ko, māte tomēr beigās atzina savu kļūdu un saprata, ka dziedniecība un procedūra nāk cilvēkam par labu, lai gan beigās viņa rīkojās pa savam. Magdalēnas vārds, jādomā, bija viņas pēdējā dāvana man. Tas bija vēstījums.

Māte droši vien gribēja teikt: Piedod man. Kādudien arī šīs sāpes izgaisīs.

Saprotat? Lai ko citi saka, par spīti visam, es zinu, ka māte nebija slikts cilvēks.

Nākamās divas nedēļas ir darbīgākās manā dzīvē. Port-lendā trako vasara. Jūnija sākumā valda karstums, lai gan zaļums vēl ir bāls un nenoteikts un no rītiem vaigos kniebj aukstums. Taču pēdējā skolas nedēļā pasaule pārvēršas spilgti krāsainā fotogrāfijā: neredzēti zilas debesis, violeti pērkona negaisi, ogļu melnas naktis, asinssarkani ziedi. Katru dienu pēc stundām mums ir sanāksme vai izlaiduma balle. Hana saņem ielūgumus uz visiem pasākumiem, pārsteidzošā kārtā arī es - uz gandrīz visiem. Hārlova Deivisa, kuras tēvs strādā valdībā, ielūdz mani uz atvadu ballīti. Pat necerēju, ka viņa zina manu vārdu, jo, runājot ar Hanu, Hār-lovas acis vienmēr slīdēja man pāri kā tukšai vietai. Tomēr ielūgumu pieņemu. Deivisu nams manī no laika gala modinājis ziņkārību, un atklājas, ka tas ir tikpat iespaidīgs kā manā iztēlē. Hārlovas ģimenei ir ari mašīna un daudzas elektriskas ierīces, kas acīmredzot kalpo ikdienā, - mazgājamās mašīnas, žāvētāji, milzīgas lustras ar desmitiem spuldžu. Hārlova ielūgusi gandrīz visu izlaiduma klasi -kopā esam sešdesmit septiņas, bet ballē - aptuveni piecdesmit, tāpēc neesmu nekas īpašs, tomēr vienalga priecājos. Mēs sēžam pagalmā, kamēr saimniece skraida iekšā ārā ar ēdienu šķīvjiem - kāpostu un kartupeļu salātiem, dažnedažādiem piknika gardumiem. Hārlovas tēvs uz milzīgām grila restēm atnes ribiņas un hamburgerus. Ēdu, līdz jūtu, ka pārplīsīšu, un man jāatguļas uz segas, kas piešķirta mums ar Hanu. Paliekam gandrīz līdz komandantstundai, kad cauri tumšzilajiem aizkariem iemirdzas zvaigznes un uzbrukumā dodas odi, liekot mums smejot un gaiņājoties skriet mājup. Pēc tam prātoju, ka tā bija viena no jaukākajām dienām daudzu gadu laikā.

Pat meitenes, kuras īsti neciešu, piemēram, Šellija Pīr-sone, kas mani ienīst kopš sestās klases, kad uzvarēju zinību oliiripiādē, atstājot viņu otrajā vietā, sāk man izrādīt laipnību. Varbūt tāpēc, ka drīz beigsim skolu. Pēc izlaiduma lielākā daļa no mums vairs nesatiksies, un, ja satiksies, tas būs jau citādi. Mēs būsim citādas. Būsim pieaugušas, izārstētas, iezīmētas, izvērtētas, sapārotas un identificētas, katra uz s^va dzīves ceļa kā apaļi oļi, kam jāripo lejup pa nevainojanii gludu nogāzi.

Terēzei Grasai astoņpadsmitā dzimšanas diena iekrīt pirms izlaiduma un līdz ar to - ari dziedniecība, Morga-nai Dellai tāpat. Dažas dienas abu meiteņu nav skolā, un viņas parācļās tikai pirms izlaiduma. Abas ir pārsteidzoši mainījušās. Mierīgākas, pieaugušākas, zināmā mērā distan-cētākas, it kā pārklātas ar plānu ledus kārtiņu. Vēl pirms divām nedēļām Terēzei bija iesauka Lielā, un visi smējās par viņas lempīgo gaitu un paradumu košļāt matu galus. Tagad Terēze staigā ar taisnu muguru, skatīdamās tikai uz priekšu, un. kad viņa iet pa gaiteni, visi paraujas malā, lai dotu viņai ceļu. Arī Morgana pārvērtusies līdz nepazīšanai. Šķiet, ka līcļz ar slimību novērsts ari viss nervozums un kautrība. Morganai vairs pat netrīc kājas. Agrāk, kad vajadzēja piecelties un atbildēt, viņa trīsēja tā, ka drebēja viss sols. Pēc procedūras drebuļi izgaisuši kā uz burvja mājienu. Protams, viņas nav pirmās mūsu klasē, kas izgājušas dziedniecības procedūru: jau rudenī to piedzīvoja Elinora Rena un Annija Hāna, pusducis meiteņu - pagājušajā semestrī, taču neviena tik krasi nemainījās.

Skaitu dienas. Astoņdesmit viena, astoņdesmit, septiņdesmit deviņas.

Vilova M[arksa skolā tā arī neatgriežas. Līdz mums atklīst dažācļas baumas: vieni saka, ka procedūra beigusies veiksmīgi; citi atkal zina teikt, ka viņa nojūgusies un ir jau ceļā uz Kapenēm jeb Portlendas pilsētas garīgo slimnieku palātu; vēl dzird runājam, ka Vilova esot aizbēgusi uz Mežonīgo zemi. Viens gan ir skaidrs: visa Marksu ģimene tiek nepārtraukti novērota. Regulatori vaino misteru un misis Marksus, pat visu dzimtu, ka tie nav Vilovu pareizi audzinājuši, un dienu pēc viņas notveršanas parkā nejauši noklausos Viljama un Kerolas čukstus sarunu, ka abi Marksi atlaisti no darba. Vēl pēc nedēļas uzzinām, ka viņiem jāpārceļas pie attāliem radiem. Marksu logos esot mesti akmeņi, un visa viņu mājas siena aprakstīta ar vienu vārdu: PIEKRITĒJI. Nav saprotams, kāpēc: misters un misis Marksi taču paši uzstāja, ka meitai jādodas uz procedūru agrāk, neraugoties uz risku, taču krustmāte zina teikt, ka visi cilvēki aiz bailēm rīkotos tāpat. Visi baidās, ka delīrijs varētu izplatīties pa visu Portlendu. Ikviens grib izvairīties no epidēmijas.

Protams, es jūtu līdzi Marksu ģimenei, taču dzīve paliek dzīve. Tāpat kā ar regulatoriem: var jau nepatikt patruļas un dokumentu pārbaude, bet, zinot, ka viņi strādā mūsu labā, nav iespējams nesadarboties. Varbūt tas izklausās briesmīgi, bet par Vilovas ģimeni ātri aizmirstu. Beidzot skolu, jānokārto daudzas formalitātes, kas prasa nervus un spēku, - jātīra skapīši, jāgatavojas izlaiduma eksāmeniem un no visiem jāatvadās.

Mums ar Hanu tikpat kā nav laika krosam. Ja skrienam, tad kā norunājušas izvēlamies vecās takas. Man par pārsteigumu, draudzene nekad nepiemin to pēcpusdienu pie laboratorijām. Taču Hanai ir paradums domās klīst apkārt, un tagad viņa ir kā uzburta uz sagrauto robežu ziemeļu galā, kas, kā runā, esot slimo darbs. Es pat neiedomājos, ka mēs varētu atkal doties uz laboratorijām. Domāju par visu ko, tikai ne par Aleksi. Tas nenākas grūti, jo tagad nespēju noticēt, ka vēlā vakara stundā skrēju ar divriteni augšup lejup pa Portlendas ielām, meloju Kerolai un regulatoriem, lai ar viņu satiktos. Jau nākamajā dienā man šķita, ka tas bijis sapnis vai ilūzija. Saku sev, ka uz bridi nojūdzos -nesties kaut kur tādā karstumā var tikai prāta aptumsuma bridi.

Izlaidumā Hana sēž trīs rindas man priekšā. Iedama garām uz savu vietu, viņa paspiež man roku - divreiz gari, divreiz īsi - un apsēdusies pagriež galvu atpakaļ, lai redzu, ka viņa uz absolventu cepurītes ar marķieri uzrakstījusi PALDIES DIEVAM!. Es apspiežu smieklus, un Hana pagriezusies uzlūko mani tēlotā nopietnībā. Visas esam kā apdullušas, un vēl nekad Svētās Annas skolas meitenes nav bijušas man tik tuvas kā izlaiduma dienā. Visas esam nosvīdušas saulē, kura karsē pārlieku dāsni, liekot mums vēdekļu vietā izmantot izlaiduma brošūras, valdām žāvas un cenšamies nebollt acis, kad skolas direktore Makintoša runā par pieaugušo dzīvi un mūsu ienākšanu sabiedriskajā apritē, kamēr mēs bikstām cita citu un raustām izlaiduma kleitu apkaklītes, lai kaklam tiktu klāt gaiss.

Mūsu piederīgie sēž baltos plastmasas krēslos zem plīvojošiem skolas, pilsētas, štata un ASV karogiem. Ejot saņemt diplomus, katru no mums pavada pieklājīgi aplausi. Kad pienāk mana kārta, sāku ar acīm meklēt krustmāti un māsu, taču esmu tā norūpējusies, ka varētu aizķerties un pakrist, ka, nostājoties savā vietā uz skatuves un saņemot diplomu no direktores rokām, redzu tikai zaļus, zilus, baltus, sārtus un brūnganus plankumus un dzirdu vien aplausu švīkstoņu. Izceļas vienīgi Hanas balss, saukdama skaļi un dzidri kā zvans: Urā, Halēna! Tas ir uzmundrinošais sauciens, kuru parasti skandinājām pirms vieglatlētikas sacensībām, - mūsu vārdu salikums.

Pēc tam mēs stāvam rindā ar diplomiem rokās un fotografējamies. Skola ir nolīgusi profesionālu meistaru, un stadionā uzsliets spilgti zils fons, pie kura stāvam un pozējam. Taču esam pārāk satrauktas, lai uztvertu to nopietni. Viena otra smiedamās pieliecas, un tad bildēs redzams tikai pakausis.

Kad pienāk mana kārta, pēdējā bridi Hana pielec klāt un apķer man plecus, un fotogrāfs ir tik pārsteigts, ka nospiež pogu. Klikš! Te nu mēs esam: es ar pavērtu muti pagriezusies pret Hanu, pārsteigta, gatava smieties. Hana - galvas tiesu garāka, aizvērusi acis, atvērusi muti. Man tiešām šķiet, ka tā bija īpaša diena, varbūt pat maģiska - tāpēc vien, ka, par spīti sasarkušajai sejai un uz pieres uzkritušajiem matiem (droši vien Hana tos izjauca), izskatos glīta. Pat vairāk. Skaista!

Skolas orķestris spēlē gandrīz bez kļūdām, pār visu laukumu plūst mūzika, kurai piebalso debesīs riņķojošie putni. Un tad seko pēkšņs pacēlums. Es nepagūstu apjēgt, kas notiek, kad klasesbiedrenes, cita citu apķērušas, jau lec augšup, saukdamas: Mums izdevās! Mums izdevās! Mums izdevās! Nedz vecāki, nedz skolotāji nemēģina mūs izšķirt. Kad pamazām nomierināmies, redzu, ka viņi sastājušies apkārt un pacietīgi mūs vēro, sakrustojuši rokas uz krūtīm. Notverot krustmātes skatienu, man pārskrien auksti šermuļi: tāpat kā visi, viņa šo mirkli mums atvēl - pēdējās minūtes kopā, lai pēc tam viss mainītos uz mūžīgiem laikiem.

Un viss tiešām mainīsies, patiesībā viss mainās jau šajā mirklī. Kad sapulcējamies bariņos un vēlāk izklīstam pa vienam, ievēroju, ka Terēze Graša un Morgana Della jau dodas pāri laukumam uz ielas pusi. Nodurtu skatienu abas neatskatīdamās iet kopā ar savām ģimenēm. Apķeros, ka viņas nelīksmoja kopā ar mums, un tad pamanu, ka pazudušas ari

Elinora Rena, Annija Hāna un visas pārējās izārstētās klasesbiedrenes. Droši vien visas jau mājās. Man kaklā sakāpj sāpīgs kamols, lai gan tā tas, protams, notiek - viss reiz beidzas un cilvēki dodas projām neatskatīdamies. Tā tam vajadzētu būt.

Pamanījusi drūzmā Reičelu, skriešus metos pie viņas, pēkšņi gribēdama nostāties māsai blakus un atkal just, kā viņa tāpat kā bērnībā noliecas un sabužina man matus, teikdama: Labi, dumiķīt (tā viņa mani bija iesaukusi).

- Reičela! - Nezin kāpēc aizelsusies nespēju lāgā parunāt.

Redzot viņu, aiz laimes gribu raudāt, tomēr savaldos.

- Tu atnāci...

- Bet, protams! - Reičela smaida. - Citas māsas man nav, vai tad esi aizmirsusi?

Viņa sniedz man pīpeņu pušķi, vaļīgi satītu brūnā papīrā.

- Apsveicu, Lēna!

Piespiedusi seju puķēm, ieelpoju to smaržu, apspiezdama vēlmi māsu samīļot. Brīdi stāvam, skatīdamās viena otrā, un tad Reičela pieliecas tuvāk. Esmu pārliecināta, ka viņa tūlīt mani apskaus kā sendienās, vismaz ar vienu roku.

Bet Reičela tikai viegli uzsit man knipi pa pieri.

- Diez kas nav, - viņa, joprojām smaidīdama, saka, - tu esi viscaur nosvīdusi.

Zinu, ka tas ir muļķīgi un bērnišķīgi, tomēr jūtos vīlusies.

- Vainīga kleita, - es saku un attopos, ka tiešām - kleitā es smoku nost un jūtos kā sapīta, nevaru pat normāli paelpot.

- Ejam, - Reičela saka, - krustmāte Kerola arī grib tevi apsveikt.

Krustmāte Kerola stāv laukuma malā kopā ar tēvoci, Greisiju un Dženiju un runā ar manu vēstures skolotāju misis Springeri. Pieskaņojos Reičelas gaitai. Māsa ir tikai pāris centimetru garāka par mani, tāpēc ejam vienā solī, bet ne gluži blakus. Reičela klusē. Zinu, ka māsa jau prāto, kad varēs doties mājās un atpakaļ savā dzīvē.

Atļaujos pamest skatienu atpakaļ. Nespēju noturēties. Redzu meitenes riņķojam apkārt oranži liesmojošās kleitās. Tad aina pēkšņi izplūst. Balsis pārvēršas murdoņā, vārdus vairs nevaru izšķirt tāpat kā okeāna šalkas, kas caurauž Portlendas pilsētu ritmu tik dabiski, ka cilvēki gandrīz to nedzird. Viss šķiet sastindzis, spilgts un sasalis kā smalkā tušas zīmējumā - stingi vecāku smaidi, fotoaparātu zibšņi, pavērtas mutes, mirdzoši balti zobi, melni, spīdīgi mati un tumšzilas debesis, nepielūdzama gaisma, kas visu apņem, -viss ir tik skaidrs un nevainojams, ka nešaubos - tās jau ir atmiņas vai sapnis.