Delīrijs

Divdesmit pirmā nodaļa

Brīvība nāk caur samierināšanos, Miers - caur ieslodzījumu, Laime - caur atteikšanos

Uzraksts virs Kapeņu ieejas vārtiem

Kad mācījos ceturtajā klasē, mēs devāmies ekskursijā uz Kapenēm. Valdība ir noteikusi, ka Noziedzības un pretestības apkarošanas programmas ietvaros katram pamatskolas audzēknim vismaz reizi jāapmeklē Kapenes. Neko daudz no ekskursijas neatceros, manī palikušas tikai dziļas šausmas un miglainas atmiņas par aukstumu, nomelnējušiem betona gaiteņiem, kuru sienas klāj pelējuma un mitruma traipi, un smagām elektroniskajām durvīm. Ja godīgi, man liekas, ka lielāko daļu iespaidu esmu veiksmīgi izdzēsusi no atmiņas. Galvenais ekskursijas mērķis bija izraisīt mūsos traumu, iedvešot šausmas, kas mudinātu nenoiet no pareizā ceļa, un jāteic, ka mērķis tika godam sasniegts.

Atceros, ka, atkal tikusi spožajā pavasara saulē, jutu neaprakstāmu atvieglojumu. Taču ari apjukumu - lai izkļūtu no cietuma, līdz pirmajam stāvam bija jāpieveic vairāki kāpņu posmi. Kapenēs, pat kāpjot augšup, šķita, ka esam ieslēgti dziļi pazemē. Tur valdīja tāda tumsa, šaurība un smirdoņa kā zārkā ar trūdošu līķi. Tiklīdz bijām izgājuši laukā, Liza Bilmana sāka skaļi šņukstēt, un viņai gar plecu riņķoja balts tauriņš. Bijām šokā, jo Liza Bilmana bija meitene ar raksturu un nebija raudājusi kopš tās reizes, kad vingrošanas stundā salauza potīti.

Todien zvērēju, ka nekad, nemūžam un ne par kādu naudu vairs neiešu uz Kapenēm. Tomēr nākamajā rītā pēc sarunas ar Aleksi stāvu pie cietuma vārtiem un soļoju turpu šurpu, ar roku apķērusi vēderu. Šorīt nespēju neko norīt, izņemot melno suslu, ko tēvocis sauc par kafiju. Tagad to rūgti nožēloju. Tāda sajūta, it kā visas iekšas būtu saēdusi skābe.

Aleksis kavējas.

Debesīs sabiezē lieli, melni negaisa mākoņi. Gaidāms pērkona negaiss - īsti laikā. Aiz vārtiem īsa bruģēta ceļa galā paceļas drūmās Kapenes. Uz tumšo debesu fona to siluets izskatās kā murgu tēls. Uz fasādes izsēti sīki lodziņi, kas atgādina vērīgas zirnekļa acis. Šaipus Kapenēm ir neliels, vārtu ieskauts laukums. No bērnības atceros to kā pļavu, bet patiesībā tas ir tikai zāliens ar vairākiem tukšiem pleķiem. Zāles zaļums vietās, kur tai izdevies izlauzties cauri dubļu kārtai, šķiet nedabisks. Liekas, ka šai vietā nekam nav lemts plaukt un augt. Pat saules gaisma te liekas neiederīga. Nomaļa vieta, kurā nav ne laika, ne laimes, ne dzīvības.

Ja tā padomā, te tiešām ir nomale - Kapenes atrodas pie austrumu robežas. Gar vienu mūri plūst Presumskotas upe, un aiz tās jau sākas Mežonīgā zeme. Elektriskais (vai varbūt ne tik elektriskais) žogs stiepjas līdz pašam Kapeņu mūrim un turpinās otrā galā, bet pati ēka ir kā savienotājtilts.

- Sveika!

Matiem plīvojot, pa ietvi tuvojas Aleksis. Šodien tiešām ir vēss. Vajadzēja uzvilkt biezāku džemperi. Arī Aleksis izskatās nosalis. Viņš ir sakrustojis rokas uz krūtīm un, protams, ģērbies tikai plānā kreklā - oficiālajā laboratorijas sarga formā. Kaklā šūpojas amata žetons, ar kuru neesmu viņu redzējusi kopš mūsu pirmās sarunas. Kājās Aleksim pieklājīgi tumši zili džinsi ar atlokiem, kas nav galīgi apspūruši un nomīdīti. Tā ir daļa no plāna: lai tiktu iekšā, Aleksim jāpārliecina cietuma administrācija, ka esam te oficiālās darīšanās. Alekša apdriskātās krosenes ar zilajām auklām mani nomierina. Nez kāpēc tieši šis pazīstamais sīkums ļauj man te stāvēt, būt kopā ar Aleksi un darīt to, ko esam ieplānojuši. Vismaz ir pie kā pieķerties un turēties - sīks, ierasts pavediens pasaulē, kas pēkšņi kļuvusi neiedomājami sveša.

- Atvaino, ka nokavēju, - viņš saka un apstājas vairāku soļu attālumā.

Alekša acis redzu bažas, taču seja ir bezkaisliga. Cietuma pagalmā aiz vārtiem staigā sargi. Te mēs nedrīkstam viens otram pieskarties un atklāt jebkādu pieķeršanos.

- Nekas, - es atķērcu.

Jūtos tā, it kā man būtu paaugstināta temperatūra. Pēc vakardienas sarunas ar Aleksi galva iet riņķī, viss augums brīžiem deg ugunī, brīžiem pārvēršas ledū. Tik tikko spēju domāt. Brīnums, ka šorīt izkļuvu no mājām. Brīnums, ka vispār esmu atcerējusies uzvilkt bikses, un vēl lielāks brīnums, ka neaizmirsu apaut kurpes.

Varbūt māte vēl ir dzīva. Varbūt māte vēl ir dzīva. Tā ir mana vienīgā doma, un šie vārdi izstūmuši no manām smadzenēm visu citu.

- Esi gatava? - Aleksis runā zemā, neskanīgā balsī, lai sargiem, mūs izdzirdot, nerastos aizdomas, taču es saklausu viņa satraukumu.

- Domāju, ka jā. - Cenšos savilkt seju smaidā, taču lūpas ir sasprēgājušas un sausas kā akmens. - Varbūt tā nemaz nav viņa, vai ne? Var taču būt, ka tu kļūdies.

Aleksis pamāj, tomēr redzu - viņš ir pārliecināts, ka nekādas kļūdas nav. Viņš ir pārliecināts, ka mana mamma ir ieslodzīta šajā vietā, šai virszemes kapā, un ka viņa te bijusi visus šos gadus. Par to, ka Aleksim varētu būt taisnība, nespēju pat domāt. Visiem spēkiem mēģinu noturēties kājās.

- Ejam, - Aleksis pamāj.

Viņš iet pa priekšu, it kā pavadītu mani oficiālās darīšanās. Es, kā runāts, neatlaižu skatienu no zemes. Gandrīz jāpriecājas, ka visapkārt ir sargi, jo tas nozīmē, ka Aleksis nedrīkst pievērst man uzmanību. Nezinu, vai šobrīd spētu ar viņu parunāt. Mani plosa tūkstošiem izjūtu, prātu šausta neskaitāmi jautājumi, simtiem cerību un sen apbedītu vēlmju. Tomēr nekam nespēju īsti pieķerties, prātā nenāk neviena loģiska hipotēze, neviens sakarīgs izskaidrojums.

Vakar pēc satriecošā paziņojuma Aleksis atteicās stāstīt ko vairāk.

- Tev jāredz pašai, - viņš visu laiku atkārtoja, it kā tas būtu viss, ko viņš spētu pasacīt, - negribu, lai tu lolotu veltas cerības.

Pēc tam norunājām satikties pie Kapenēm. Laikam biju galīgi apjukusi. Labi, ka man vismaz pietika prāta netrakot, nekliegt, neraudāt un nepieprasīt paskaidrojumus. Pārradusies mājās, attapos, ka pat nezinu, kā atnācu. Par regulatoriem un patruļām biju pilnīgi aizmirsusi. Droši vien truli soļoju pa ielu, neko neredzot.

Taču tagad esmu satriekta un nejutīga. Ja tā nebūtu, diez vai no rīta spētu piecelties un apģērbties. Šaubos, vai atrastu ceļu uz šejieni un tagad uzmanīgi spertu katru soli, lai turētos pieklājīgā attālumā no Alekša, kurš, pie vārtiem uzrādījis sargam identifikācijas karti, pamāj uz manu pusi.

Aleksis sāk runu, kuru acīmredzot rūpīgi iestudējis:

- Viņas novērtēšanas laikā notika... negadījums, - viņš ledainā balsi stāsta.

Abi ar sargu uzmet man skatienu: sargs - aizdomīgi, Aleksis - iespējami bezkaislīgi. Acis Aleksim cietas kā tērauds, viss siltums no tām pazudis, un, redzot, cik meistarīgi viņš spēj pārtapt citā cilvēkā, kas pret mani ir ledaini vienaldzīgs, sāku nervozēt.

- Nekas traks. Tomēr viņas vecāki un mana priekšniecība domā, ka meitenei derētu mazs atgādinājums par nepaklausības sekām.

Sargs pārlaiž man skatienu. Viņam ir uzblīdusi, sarkana seja, āda ap acīm krunkaina un pietūkusi kā rūgstoša mīkla. Droši vien acis taukos drīz vairs vispār nebūs saskatāmas.

- Kāds negadījums? - Sargs pārliek milzīgo automātu no viena pleca otrā.

Aleksis pieliecas, un no sarga, kas stāv otrpus vārtiem, viņu šķir tikai daži centimetri. Lai gan viņš runā klusu, es dzirdu katru vārdu.

- Viņai vislabāk patīk saullēkta krāsa, - Aleksis saka.

Uzmetis man garāku skatienu, sargs pamāj, ka varam

iet.

- Atkāpieties, tūlīt atvēršu vārtus, - viņš saka un pazūd sargbūdā, kas atgādina Alekša darba vietu pie laboratorijām.

Mirkli vēlāk elektroniskie vārti drebēdami atveras. Mēs ar Aleksi ejam pāri pagalmam uz ieejas pusi. Ar katru soli Kapeņu siluets kļūst arvien lielāks. Vējš pieņemas spēkā, tas griež smilšu vērpetes pa tukšo pagalmu un mētā pa zāli vientuļu plastmasas maisiņu. Gaiss ir elektrizēts kā pirms pērkona negaisa - neprātīga, vibrējoša enerģija, kas rada sajūtu, ka tūlīt notiks kaut kas nozīmīgs, piemēram, pasaule pārvērtīsies haosā. Šobrīd es būtu gatava atdot nezin ko, lai Aleksis pagrieztos, uzsmaidītu un pasniegtu man roku. Protams, to nedrīkst. Ātrā solī viņš iet pāris soļu man priekšā. Viņa mugura ir stīva, un viņš skatās taisni uz priekšu.

Man nav ne jausmas, cik cilvēku ieslodzīti Kapenēs. Aleksis lēš, ka varētu būt ap trim tūkstošiem. Noziedzība, pateicoties dziedniecībai, Portlendā tikpat kā izskausta, tomēr savu reizi kāds tāpat kaut ko nozog, izposta vai neklausa policijas rīkojumiem. Un tad vēl pretošanās kustība un tās piekritēji. Tos, kurus uz līdzenas vietas nesoda ar nāvi, iesloga Kapenēs.

Cietums kalpo arī kā Portlendas psihiatriskā slimnīca: lai arī noziedzības līmenis pie mums ir zems, par spīti dziedniecībai, plānprātiņu te ir gana, tāpat kā visur. Aleksis gan saka, ka trakie kļuvuši traki tieši dziedniecības dēļ. Un tiesa - ja procedūras laikā kaut kas noiet greizi vai tā tiek veikta priekšlaicīgi, var rasties garīga rakstura sarežģījumi un problēmas. Turklāt dažkārt cilvēks pēc procedūras pārvēršas līdz nepazīšanai. Sasirgst ar katatono šizofrēniju, redz halucinācijas, siekalojas, un, ja ģimene nevar nelaimīgo uzturēt, tam atliek tikai satrūdēt un nomirt Kapenēs.

Uz cietumu ved divas milzīgas dubultdurvis. Caur sīkām stiklotām un, jādomā, ložu necaurlaidīgām rūtīm, ko klāj putekļi un kukaiņu atstātās pēdas, neskaidri saskatu garu, tumšu gaiteni ar mirgojošu elektrisku apgaismojumu. Pie durvīm karājas lietū un vējā cietis uzraksts: VISIEM APMEKLĒTĀJIEM VISPIRMS JĀIZIET DROŠĪBAS PĀRBAUDE.

Aleksis īsu mirkli vilcinās.

- Ejam? - viņš nepagriezies prasa.

-Jā, - es izstostu.

Ieejot cietumā, degunā iecērtas smirdoņa, kas liek atsprāgt no durvīm un teju aizmet mani atpakaļ uz ceturto klasi. Smird pēc tūkstošiem augumu, kas nemazgājušies dzīvo saspiestībā. Šī smaka pārspēj pat kodīgi dedzinošo tīrīšanas līdzekļu smirdoņu. Tomēr visspēcīgāk ož mitrums -gaiteņi te nekad nav īsti sausi, caurules pil, aiz sienām un visos kaktos, kas slēpti apmeklētāju acīm, jaušas pelējuma kārta. Kontroles dienests atrodas pa kreisi, un sievietei pie galda aiz kārtējā ložu necaurlaidīgā stikla seju sedz ārsta maska. To viņai nevaru pārmest.

Dīvaini, bet, kad pienākam klāt, sieviete paceļ skatienu un uzrunā Aleksi vārdā.

- Aleksi, - viņa strupi pamāj un aši mani aplūko. - Kas tā tāda?

Aleksis atkārto pasaciņu par negadījumu novērtēšanas laikā. Acīmredzot viņš sardzi pazīst, jo vairākas reizes nosauc viņu vārdā, kaut vizītkarti nekur neredzu. Iegrāmatojusi mūs aizvēsturiskā datorā, darbiniece pamāj uz drošības pārbaudes pusi. Arī šeit Aleksis sasveicinās ar personālu, un man atliek tikai apbrīnot viņa aukstasinību. Pati metāla detektora priekšā nespēju pat attaisīt jostu - tik ļoti man dreb rokas. Visi Kapeņu sargi šķiet uz pusi lielāki nekā parasti cilvēki. Rokas viņiem kā tenisa raketes, krūtis - platas kā laivas, turklāt viņi ir bruņoti. Ar iespaidīgiem ieročiem. Kā varēdama, slēpju savas bailes, taču ir grūti saglabāt mieru, kad tev burtiski līdz apakšveļai jāizģērbjas ar triecienieročiem bruņotu milžu priekšā.

Beigās tiekam cauri visām pārbaudēm. Abi klusējam, un esmu gan pārsteigta, gan priecīga, ka man izdodas sasiet kurpju auklas.

- Tikai no pirmās līdz piektajai nodaļai! - viens no sargiem sauc mums nopakaļ.

Aleksis pamāj, lai sekoju viņam pa gaiteni.

Sienas nokrāsotas pretīgi dzeltenas. Mājās, bērnistabā vai gaišā birojā tās izskatītos līksmas, bet cietumā vieš nomācošu bezcerību - tās apgaismo tikai plankumainas fluorescējošās spuldzes, kas sīkdamas te iedegas, te izslēdzas. Tās klāj ūdens, pirkstu nospiedumu, beigtu kukaiņu un sazin kā vēl pēdas. Sajūta ir tāda, it kā kāds pasmaidītu, atklājot melnus, bojātus zobus.