Delīrijs

Divdesmit septītā nodaļa

Tiesa - ja kāds tiecas debesīs, viņš var nokrist. Taču viņš var arī lidot.

Sens sakāmvārds ar nezināmu izcelsmi, minēts Visu bīstamo vārdu un ideju krājumā, www.vbvik.gov.org

Agrāk man reizēm ir licies, ka laiks izplūst kā apļi uz ūdens virsmas. Reizēm savukārt man šķitis - tas traucas uz priekšu tik strauji, ka sareibst galva. Tomēr līdz pat šai dienai nezināju, ka tas var darīt abas lietas reizē. Minūtes piebriest un slāpē mani ar savu kūtrumu. Vēroju griestos gaismu, kas pārvietojas pa centimetram uz priekšu. Cīnos ar sāpēm, kas tur manu galvu un lāpstiņas kā spīlēs. No kreisās rokas uz labo stiepjas stingums. Istabā riņķo muša, kas sitas pret žalūzijām, mēģinādama izkļūt ārā. Beigās, zaudējusi spēkus, tā sīkdama nokrīt uz grīdas.

Man tevis žēl, draugs, jūtu līdzi.

Tomēr tajā pašā laikā ar šausmām apzinos, ka pēc Hanas apciemojuma pagājušas jau vairākas stundas. Katra stunda tuvina mani procedūrai un attālina no Alekša. Lai gan ik minūte velkas kā stunda, katra stunda aizlido kā minūte. Kaut es varētu uzzināt, vai Hanai izdevies noslēpt zīmiti Gubernatora plaukstā! Taču ari tad, ja viņai būs paveicies, varu tikai cerēt, ka Aleksis iedomāsies zīmīti tur meklēt, -cerība ir pavisam vārga, tikpat kā nekāda.

Un tomēr - cerība.

Neesmu pat domājusi par citiem šķēršļiem, kas varētu aizkavēt manu bēgšanu, - piemēram, to, ka esmu sasieta kā salami un pie durvīm vienmēr kāds stāv - Kerola, tēvocis Viljams, Reičela vai Dženija. Varbūt tā ir realitātes noliegšana, spītība vai trakums, bet par katru cenu gribu ticēt, ka Aleksis ieradīsies un mani izglābs - kā tai pasakā, kuru viņš man stāstīja atceļā no Mežonīgās zemes: lai tiktu līdz izredzētajai un noceltu viņu no nepieejama torņa, princis izlauzās cauri ērkšķu biezoknim un nonāvēja visus pūķus.

Vēlā pēcpusdienā pie manis ienāk Reičela ar kūpošu zupas šķīvi rokās un klusēdama apsēžas uz gultas malas.

- Kārtējais ibuprofēns? - sarkastiski izmetu, kad viņa piedāvā man karoti zupas.

- Pagulējusi jūties labāk, vai ne? - Reičela atbild.

- Labāk es justos, ja nebūtu sasieta.

- Tas viss ir tavā labā. - Viņa atkal virza karoti man mutē.

Pieņemt ēdienu no Reičelas rokām man nav ne mazākās vēlmes, taču, ja Aleksis tiešām atnāks (kad, KAD viņš atnāks: tam ir jātic), man vajadzēs spēku. Turklāt, ja Kerola un Reičela tiešām noticēs, ka esmu padevusies un izmetusi visas pretošanās idejas no galvas, varbūt viņas mani atsies un beigs dežurēt pie durvīm. Tad manas izredzes izbēgt būs lielākas.

Tāpēc es iestrebju zupu un izspiežu vāju smaidu:

- Nav slikta.

Reičela man uzsmaida.

- Vari ēst, cik gribi, - viņa pamāj, - rit tev jābūt labā formā.

Āmen, māsiņ, es nodomāju un aši izēdu visu šķīvi.

Minūtes aiztikšķ gaužām lēni, spiežot mani pie zemes. Taču tad guļamistabas gaisma pēkšņi kļūst silti medaina; vēl pēc brīža tā ir krēmkrāsas dzeltenumā un tad aizplūst no sienām kā ūdens pa notekcauruli. Negaidu, ka Aleksis uzradīsies pirms nakts iestāšanās - tā būtu pašnāvība -, tomēr krūtīs pulsē sāpes: laika palicis pavisam maz.

Vakariņās atkal ir zupa, šoreiz ar izmirkušiem maizes gabaliem. Šovakar šķīvi atnes Kerola; Reičela paliek aiz durvīm. Kad palūdzu atļauju aiziet uz tualeti, krustmāte atsien man rokas, bet nāk līdzi un, kamēr čurāju, stāv turpat blakus. Jūtos neizsakāmi pazemota. Kājas īsti neklausa, un, kad pieceļos, galva sāp vēl negantāk. Locītavās iegriezušās dziļas rievas, ko atstājusi neilona aukla, un pamirušās, smagās rokas ļengani karājas man gar sāniem. Kad Kerola atkal grib tās sasiet, apsveru iespēju pretoties (lai gan viņa ir garāka, es noteikti esmu spēcīgāka), tomēr beigās pārdomāju. Māja ir pilna ar cilvēkiem, ari tēvocis ir tepat, un, ja pareizi saprotu, apakšstāvā joprojām ir vairāki regulatori. Pa visiem viņi varētu mani savaldīt un iemidzināt pāris minūšu laikā, bet šonakt man jābūt modrai, jābūt nomodā. Ja Aleksis neparādīsies, būs pašai jāizgudro, kā tikt prom no šejienes.

Viens nu ir skaidrs: uz procedūru es rit neiešu. Tad jau labāk mirt.

Kad Kerola atkal sasien man rokas, es sasprindzinu muskuļus, cik vien spēju. Rokas atslābinot, aukla ir nedaudz vaļīgāka nekā iepriekš. Varbūt ar to pietiks, lai es tiktu vaļā no saviem roku dzelžiem. Vēl viena labā ziņa ir tā, ka guļamistaba vairs netiek tik modri uzraudzīta - tieši uz to es cerēju. Reičela uz piecām minūtēm atstāj savu posteni, lai aizietu uz tualeti, Dženija lielākoties noņemas ar Greisiju, skaidrojot pašizgudrotās spēles noteikumus, bet Kerola pat uz pusstundu nozūd virtuvē, lai nomazgātu traukus. Pēc vakariņām mani pieskata tēvocis Viljams. Es par to priecājos: viņš paņēmis lidzi mazītiņu radio, un es ceru, ka tēvocis iesnaudīsies - kā jau parasti pēc ēšanas.

Un tādā gadījumā es varbūt - tikai varbūt - tiešām varēšu no šejienes aizbēgt.

Pulksten deviņos istabā gaismas vairs nav: esmu viena pati tumsā starp četrām sienām, ko ēnas klāj kā audums. Caur žalūzijām jaušams liels, spilgts mēness, kas lej istabā blāvi sudrabotu gaismu. Pie durvīm joprojām sēž tēvocis Viljams un klausās klusi tarkšķošo radio. Dzirdu trokšņus no apakšstāva - virtuvē un vannas istabā tek ūdens, saklausu ari balsu murdoņu, šļūcošus soļus un pēdējās trīsas, pirms māja ieslīgst miegā kā cilvēks pēc nāvīgām mokām. Dženi-jai un Greisijai joprojām nav atļauts gulēt vienā istabā ar mani, tāpēc abas iekārtojas viesistabā.

Šovakar pēdējoreiz pie manis ienāk Reičela ar glāzi šķidruma. Tumsā tas nav skaidri nosakāms, taču ūdens izskatās aizdomīgi duļķains, it kā tajā kaut kas būtu izšķīdināts.

- Man negribas dzert, - es saku.

- Tikai pāris malciņu!

- Bet, Reičel, es tiešām negribu.

- Nespītējies, Lēna! - Apsēdusies uz gultas, viņa piespiež glāzi man pie lūpām. - Visu dienu tu uzvedies tik labi.

Man neatliek nekas cits kā ieņemt ūdeni mutē. Konstatēju spēcigu zāļu piegaršu. Ūdenim noteikti ir kaut kas piejaukts - visticamāk, miega zāles. Turu ūdeni mutē, bet, tiklīdz Reičela pieceļas un pagriežas uz durvju pusi, pagriežu galvu, un ūdens iztek uz spilvena un matos. Diez kas nav, bet citu variantu nav. Ūdens iesūcas spilvendrānā un uz bridi remdē sāpes plecos.

Uz sliekšņa Reičela apstājas, it kā gribētu teikt ko svarīgu, tomēr beigās pasaka tikai:

- Līdz ritam!

Nekādam rītam, domās atbildu. Tad viņa aiziet, aizverot aiz sevis durvis.

Palieku viena pati tumsā ar gaistošajām stundām un minūtēm. Varu tikai gulēt un domāt, līdz visi dodas pie miera un māja apklust. Kā baisa migla atkal atgriežas bailes. Saku sev, ka Aleksis noteikti atnāks - viņam ir jāatnāk -, taču laiks iet uz priekšu, kā smiedamies par mani. Ielās valda klusums, kuru ik pa brīdim pārtrauc vien suņu rejas.

Lai visu laiku nedomātu vienu un to pašu (vai Aleksis atnāks vai ne?), sāku apdomāt visus iespējamos veidus, kā izdarīt pašnāvību pa ceļam uz laboratorijām. Ja Kongres-stritā būs dzīva satiksme, metīšos zem kravas mašīnas. Varbūt man varētu izdoties izlauzties līdz dokiem. Noslīkt nevarētu būt diez cik grūti, sevišķi ar sasietām rokām. Ļaunākajā gadījumā es varētu mēģināt tikt līdz laboratoriju jumtam tāpat kā pirms daudziem gadiem tā nelaimīgā meitene, kas krita lejup kā akmens no debesim.

Atceros ainu, kuru tolaik katru dienu raidīja televīzijā, -dažas asins lāses un nedabiski mierīgo meitenes seju. Tagad es viņu labi saprotu. Tas izklausās dīvaini, tomēr, kaļot šos plānus, es jūtos labāk - vismaz kaut cik izdodas apslāpēt satraukumu un bailes. Labāk izvēlos nāvi nekā dzīvoju tā, kā manā vietā izvēlējies kāds cits. Labāk mirstu, mīlot Aleksi, nekā dzīvoju bez viņa.

Dievs, es tevi lūdzu - kaut viņš atnāktu!

Neko citu es tev nekad vairs nelūgšu.

Atdošu visu, kas man ir.

Tikai, lūdzu, izdari tā, lai viņš atnāk.

Pusnaktī bailes pēkšņi pārvēršas izmisumā. Ja Aleksis neparādīsies, man būs jātiek prom pašas spēkiem.

Kustinu rokas, cenšoties atlaist saites vēl par centimetru vaļīgāk. Auklas iegriežas dziļi man locītavās. Kožu lūpā, lai nekliegtu. Lai kā es rautos vai grozītu rokas, aukla nepadodas, taču es turpinu cīnīties, līdz man sāk pilēt sviedri un uzmācas bailes, ka kāds sadzirdēs, kā te ņemos. Pa roku kaut kas tek. Pagriezusi galvu, ieraugu biezu, tumšu asins līniju, kas atgādina baisu, melnu čūsku. Esmu noberzusi ādu līdz asinīm.

Aiz loga uz ielas ir tikpat klusu kā parasti, un man kļūst skaidrs, ka tas ir bezcerīgi - saviem spēkiem es neizbēgšu. Kad rit pamodīšos, krustmāte, Reičela un regulatori pavadīs mani cauri visai pilsētai, un tad man neatliks nekas cits kā mesties okeānā vai nolēkt no jumta.

Es domāju par Alekša medus krāsas acim, atceros viņa maigos pieskārienus un to reizi, kad gulējām zem zvaigžņotās debess, it kā tā būtu radīta tieši mums. Tikai tagad, pēc tik daudziem gadiem, es beidzot saprotu, kas ir Aukstums un no kurienes tas nāk - ši sajūta, ka viss ir zudis un bezjēdzīgs. Galu galā manu prātu kā tumšs plīvurs pārklāj aukstums un izmisums un - taisni neticami - es iemiegu.

Pēc kāda laika pamostos violetā tumsā ar sajūtu, ka neesmu istabā viena. Kāds raisa man vaļā rokas. Pirmajā bridi sirds no prieka salecas: Aleksis! Bet tad ieraugu Grei-siju, kas stāv gultas galvgalī un mēģina atraisīt auklas, ar kurām esmu sasieta. Viņa velk, sien vaļā mezglus un ik pa laikam noliecas uz priekšu, lai iekostos neilonā ar zobiem. Greisija atgādina klusu, darbīgu dzīvnieciņu, kas cenšas izgrauzties cauri žogam.

Vienā brīdī aukla nokrīt, un es esmu brīva. Pleci neciešami sāp; rokas dursta simtiem adatiņu. Taču, par spīti tam, šai brīdī man gribas no prieka lēkāt un kliegt. Droši vien tāpat jutās mana māte, kad cietuma mūrī no ārpuses ielauzās pirmiiis gaismas stars.

Uzslej os sēdus un berzēju plaukstu locītavas. Notupu-sies pie gultas gala, Greisija mani vēro, un es viņu apskauju. Viņa smaržo pēc ābolu ziepēm un mazliet - pēc sviedriem. Ada meitēnam sakarsusi. Nespēju pat iedomāties, kā Greisija uztraucās, lavoties augšup uz manu istabu. Viņa viegli trīc, un, turot viņu rokās, pārsteigta secinu, ka māsīca ir pavisam sīka un trausla.

Tomēr viņa nav trausla, nepavisam ne. Gluži pretēji: viņa ir stipra -- iespējams, stiprākā no mums visiem. Esmu iespiedusi seju Greisijas matos, kad man ienāk prātā, ka māsīca jau sen ir izstrādājusi savu pretošanās metodi. Doma par to, ka viņa jau kopš dzimšanas ir pretošanās kustības dalībniece, liek man pasmaidīt. Ar Greisiju viss būs labi. Pat vēl labāk nekā labi.

Mazliet atraujos, lai iečukstētu viņai ausī:

- Vai tēvocis Viljams tur vēl sēž?

Greisija pamāj un piespiež plaukstas pie galvas, rādot, ka viņš guļ.

Atkal paliecos uz priekšu.

- Vai mājā ir regulatori?

Greisija pamāj, paceldama divus pirkstus, un man pagurst sirds. Nevis viens, bet veseli divi.

Es pieceļos un iemēģinu kājas, kuras pēc divu diennakšu dīkstāves rausta krampji. Uz pirkstgaliem aiztipinu līdz logam un, cik vien klusu spēju, paceļu žalūzijas - es neesmu aizmirsusi, ka tikai dažus metrus tālāk snauž tēvocis Viljams. Debesis ir tumši violetas, baklažānu krāsā, un ielu klāj samtainas ēnas. Pasaulē valda pilnīgs miers un klusums, taču pie apvāršņa mirdz tik tikko saredzama blāzma, kas pamazām kļūst arvien lielāka. Līdz rītausmai vairs nav tālu.

Uzmanīgi atveru logu, pēkšņi noilgojusies pēc okeāna smaržas. Sāls un miglas sajaukums man saistās ar sacelšanos un nemitīgām plūdmaiņām. Es jūtu neizsakāmas skumjas. Nevaru pat iedomāties, kur šajā plašajā, aizmigušajā pilsētā varētu būt Aleksis. Viena pati līdz robežai es netikšu. Man atliks vien mēģināt nokļūt līdz klintīm, līdz okeānam, un brist tik dziļi, līdz ūdens saslēdzas man virs galvas. Nez vai es jutīšu sāpes? Nez vai Aleksis domās par mani?

Kaut kur tālumā kā elsojošs dzīvnieks ierūcas dzinējs. Pēc dažām stundām tumsu pāršķels košsārta rītausma, ēnas kļūs skaidrākas, cilvēki pamodīsies, nožāvāsies un vārīs kafiju, gatavojoties kārtējai darbdienai, - viss būs kā vienmēr. Dzīve turpināsies. Sirds dziļumos man iesmeldzās sena sāpe, kas ir spēcīgāka par vārdiem. Pavediens, kas mūs visus notur pie esības, atraisās un vienlaikus liek izmisīgi meklēt kādu pamatu zem kājām - kaut ko, kas ļautu neaiziet, elpot, turpināt dzīvot. Taču es šo tieksmi apslāpēju un ar gribasspēka palīdzību lieku pavedienam saritināties un palaist mani vaļā.

Labāk mirstu nekā dzīvoju tā, kā citi vēlas.

Dzinējs tuvodamies rēc arvien skaļāk. Nu jau redzu uz ielas parādāmies melnu punktu - tas ir motocikls. Mirkli stāvu kā apburta. Līdz šim motociklu esmu redzējusi tikai divas reizes, un, par spīti visam, man tas šķiet skaists. Pa retam iemirdzoties, tas līkumo pa ielu, šķeļot tumsu kā mirdzoši melna ūdra galva virs ūdens. Braucēja tumšais siluets ir pieplacis pie motocikla kā šķidrums, kā ēna; viņš salīcis uz priekšu tā, ka redzama tikai galvas augšdaļa, tomēr tuvodamies siluets pamazām iegūst skaidrākus apveidus, un es redzu braucēju arvien skaidrāk.

Viņa mati ir rudens lapu krāsā.

Aleksis!

Nespēju apvaldīt īsu sajūsmas saucienu.

Aiz durvīm kaut kas nobūkšķ. Izklausās, ka kāds atsities pret sienu. Dzirdu, ka tēvocis Viljams norūc:

- Nolādēts!

Aleksis jau iebrauc šaurajā alejā, kas patiesībā ir tikai šaura zāles josla ar vienu nīkulīgu koku un drāšu žogu līdz viduklim un šķir mūsu īpašumu no kaimiņu teritorijas. Drudžaini māju. Izslēdzis dzinēju, Aleksis pamet skatienu augšup. Ārā joprojām valda dziļa tumsa, tāpēc neesmu droša, ka viņš mani redz.

Riskēju klusu pasaukt viņu vārdā:

- Aleksi!

Viņš paceļ galvu, un viņa sejā atplaukst smaids. Viņš izpleš rokas, it kā sakot: Tu taču zināji, ka es atnākšu, vai ne? Tas man atgādina, kā Aleksis skatījās todien, kad laboratoriju auditorijā ieraudzīju viņu pirmo reizi: viņa skatiens ir tik žilbinošs kā man vienai mirdzoša zvaigzne.

Šai mirklī esmu tik mīlestības pārpilna, ka šķiet - viss mans augums pārvēršas kvēlojošā gaismas starā, kas paceļas virs istabas, mūriem un pilsētas, it kā viss būtu palicis aiz muguras un mēs ar Aleksi būtu pacēlušies gaisā - pavisam brīvi, divi vien.

Tad atveras guļamistabas durvis un atskan tēvoča Viljama brēciens.

Pēkšņi visa māja ir gaismas, soļu un kliedzienu trokšņu pilna. Tēvocis Viljams stāv durvīs un sauc Kerolu. Sajūta ir tāda, it kā es piedalītos šausmu filmā, kur tiek pamodināts dusošs nezvērs, tikai tagad nezvēra lomā ir māja. Kāpnēs dun soļi - droši vien tie pieder regulatoriem -, un gaiteņa galā no guļamistabas izskrien Kerola. Tērpusies naktskreklā, kas plivinās viņai aiz muguras kā kapuce, viņa ir pavērusi muti ilgā, neatšifrējamā kliedzienā.

Grūžu loga rāmi, cik spēka, taču tas ir iesprūdis. Arī Aleksis lejā kaut ko kliedz, taču motocikla rēkoņā nespēju viņu saklausīt.

- Apturiet viņu! - Kerola bļauj.

Tēvocis Viljams atdzīvojas un iebrāžas istabā. Grūžu rāmi vēlreiz, jūtot plecā dedzinošas sāpes. Mazliet padevies, rāmis iestrēgst. Nav laika, nav laika, nav laika! Tūlīt Viljams mani sagrābs, un tad viss būs zaudēts.

Te pēkšņi atskan Greisijas balss:

- Pagaidiet!

Visi uz mirkli sastingst. Tā ir pirmā un vienīgā reize, kad Greisija ar viņiem runā. Viljamam sapinas kājas, un pavērtu muti viņš blenž savā mazmeitā. Kerola sastingst durvīs, un aiz viņas stāvošā Dženija berzē acis, lai pārliecinātos, ka nesapņo. Pat abi regulatori apstājušies kāpņu galā.

Ar šo mirkli man pietiek. Grūžu vēlreiz, un rāmis beidzot atsprāgst un grabēdams nokrīt uz ielas.

Un, vēl pirms spēju apdomāt, ko daru, vai atgādināt sev, ka iela ir divus stāvus zemāk, es jau sajūtu švīkstošā gaisa apskāvienus. Sirds man dzied: Es lidoju!

Tad es piezemējos - tik smagi, ka saļogās kājas un aizraujas elpa. Kreisā potīte sagriežas, un caur augumu izšaujas asas sāpes. Turēdamās pie žoga, četrrāpus virzos tālāk.

Augšstāvā kliegšana turpinās. Pēc brīža atsprāgst ārdurvis, un uz sliekšņa izskrien abi regulatori.

- Lēna! Aleksis sauc.

Paceļu sk^ati^enu- Pārliecies pāri drāšu žogam, viņš sniedz man roku.pārmetu pāri savējo, un Aleksis, saņēmis mani aiz elkoņa, palīdz man tikt pāri žogam. Drātis saplēš man krekliņu un nobrāž ādu. Baidīties nav laika. No sliekšņa puses jau sķ^an eksplozīvi tarkšķi. Viens regulators bļauj rācijā, otrs pielādē ieroci. Savādi, bet visā šai haosā man ienāk prātā muļķīga doma: Nezināju, ka regulatori drīkst

nēsāt ieročus-

- Brauca™* “ Aleksis kliedz.

Uzraušos¹ motociklā Aleksim aiz muguras un cieši apķeros viņam aP vidukli.

Pirmā lode atsitas pret žogu nedaudz pa labi no mums. Otrā nodžinkst ^uz ietves.

- Aiziet! “ uzsaucu Aleksim.

Kad ierūks dzinējs, mums garām aizsvilpj trešā lode -tik tuvu, ka Jūtu vibrējam gaisu.

Zibensāt^fuma triecamies uz alejas galu. Aleksis spēcīgi pagriež stūri pa labi, un mēs izlidojam uz ielas, sasvērdamies tik zemu ka mani mati pieskaras ietvei. Mana sirds apmet milzu kūleni, un es pagūstu nodomāt, ka ar mums ir cauri. Tomēr notiek brīnums - motocikls atgūst normālu stāvokli, un mēs traucamies tālāk pa tumšo ielu, kliedzienus un šāviena trokšņus atstājot aiz muguras.

Tomēr kl^usums nav ilgs. Kad nogriežamies uz Kongres-stritu, iegaudojas sirēnas. Tās spiedz arvien skaļāk un skaļāk. Gribu t^eikt Aleksim, lai brauc ātrāk, taču sirds sitas tā, ka nespēju parunāt. Turklāt mana balss tāpat izšķīstu trakajā vēja svilpoņā, pie tam zinu - braukt vēl ātrāk nemaz nav iespējams- Ēkas ielas abās pusēs ir izplūdušas, pelēkas un bezveidīgas kā izkausēta metāla masa. Vēl nekad pilsēta man nav šķitusi tik sveša, baisa un izkropļota. Sirēnas gaudo tik skaļi, ka troksnis ieurbjas manī kā asmens. Cilvēki ir uzrāvušies no miega - apkārtējo namu logos iedegas gaismas. Apvārsnis jau iezīmējas rūsains; krāsa atgādina sažuvušas asinis. Esmu tik drausmīgi pārbijusies kā vēl nekad. Sajūta ir ļaunāka nekā visbriesmīgākajos murgos.

Nez no kurienes ielas galā uzrodas divas policijas mašīnas, nobloķējot mums ceļu. Desmitiem regulatoru un policistu - neskaitāmas galvas, rokas, kliedzošas mutes -izbirst uz ielas. Gaisā dun radio un skaļruņa deformētas balsis:

- Stāt! Stāt! Stāt, vai arī šausim!

- Turies! - Aleksis kliedz, un es jūtu, kā viņš sasprindzina muskuļus.

Pēdējā brīdī Aleksis pagriež stūri pa kreisi un mēs iebraucam sāņus alejā, pārlēkdami pāri ķieģeļu sienai. Mana labā kāja atsitas pret to, es iekliedzos un, slīdot uz priekšu, nobrāžu ādu. Aleksis atkal savalda stūri un traucas tālāk. Alejas otrā galā mums sāk sekot vēl divas policijas mašīnas.

Braucam tik ātri, ka es turos pie Alekša ar drebošām rokām. Vienā brīdī jūtu acumirklīgu mieru un skaidrību un saprotu, ka aizbēgt mums neizdosies. Šodien mēs abi mirsim - vai nu no lodes, vai citādi; varbūt mēs uzsprāgsim gaisā, šķīstot ugunīm un zibot izliektam metālam. Mēs būsim tiktāl savijušies, ka mūsu līķus neviens nespēs izšķirt, tāpēc paliksim kopā pat kapā. Savādi, bet šī doma mani vispār neuztrauc. Esmu gandrīz gatava padoties, ievilkt pēdējo elpu un pieplakt pie Alekša muguras, beidzamo reizi jūtot viņa ribas, plaušas un krūtis, kas kustas reizē ar manējām.

Taču Aleksis acīmredzot padoties nedomā. Viņš nogriežas visšaurākajā alejā, un abas policijas automašīnas, kas dzenas mums pakaļ, strauji apstājas, ietriecoties viena otrā un tā aizšķērsojot ceļu ari pārējām. Taures aurē. Kādu bridi man asaro acis no sīvās dūmu un degošas gumijas smakas, bet jau nākamajā mirklī mēs brāžamies pa Frenklina šoseju.

Tālumā gaudo sirēnas: ierodas papildspēki.

Priekšā skatienam paveras līcis - pelēks, rāms un gluds kā stikls vai metāls. Debesīs gruzd arvien vairāk sārti zeltainu uguntiņu. Aleksis iegriežas sānceļā. Kratoties pa bedraino ietvi, man klab zobi un dreb kuņģis. Mēs tuvojamies līcim. Sirēnas gaudo arvien skaļāk - kā tāds sirseņu bars. Ja vien mēs paspētu tikt līdz robežai, pirms ierodas jaunas policijas mašīnas... ja vien mums kaut kā izdotos tikt garām sargbūdām un pēc tam - pāri žogam...

Tad kā milzīgs kukainis mums virs galvas sāk lidināties helikopters. Tas griež spārnus, zibina gaismas, apgaismojot tumšo ceļu, un apdullinoši rēc, šķeļot gaisu.

Nodārd balss:

- Amerikas Savienoto Valstu valdības vārdā pavēlu jums apstāties un padoties!

Pa labi plešas saulē izbalējušas zāles kumšķi - esam tikuši līdz līcim. Aleksis nogriežas no ceļa, un mēs slīdam caur dumbrāju uz robežas pusi. Dubļi šļakstās mutē un acīs. Aizrijusies klepoju, piespiedusies pie Alekša muguras, un jūtu, kā tā cilājas. Pie apvāršņa kā puspavērta acs mirdz saules pusaplis.

Pustumsā pa labi iznirst melnais Taki tilta siluets. Mums priekšā rindojas sargbūdas, kurās vēl deg ugunis. Pat no šāda attāluma tās šķiet tik rāmas kā izkārti papīra lukturīši, tikpat trauslas un viegli izjaucamas. Aiz sargbūdām stiepjas žogs, aiz žoga - koku rinda un vēl aiz tās - drošība. Esam jau pavisam tuvu. Ja vien mums pietiks laika... Laika.

Atskan blīkšķis. Sprādziens tumsā - gaisā pašķīst dubļu arka. Uz mums atkal šauj - šoreiz no helikoptera.

- Apstājieties, nokāpiet un aizlieciet rokas aiz galvas!

Uz ceļa, kas apjož līci, stāv patruļas mašīnas. Ierodas

arvien vairāk papildspēku, un pļavā pie dumbrāja izbirst simtiem policistu - savu mūžu neesmu redzējusi tik daudz policistu vienuviet. Viņi izskatās tumši un līdzinās prusaku baram.

Braucam pa īso zāles joslu, kas šķir ūdeni no izdangātā ceļa un sargbūdām, un traucamies garām krūmiem tik ātri, ka tie pātago man ādu.

Bet tad Aleksis nezin kāpēc apstājas. Ietriecos viņam mugurā, iekožu sev mēlē un sajūtu mutē asins garšu. Virs mums mirgo helikoptera gaismas, kas beigās pienaglo mūs pie zemes. Salicis rokas aiz galvas, Aleksis nokāpj no motocikla un pagriežas pret mani. Spilgti baltajā gaismā nespēju nolasīt viņa sejas izteiksmi, viņš izskatās kā pārakmeņojies.