Delīrijs

Trešā nodaļa

Kungs, palīdzi noturēt kājas pie zemes Un nenovērst acis no ceļa, Neaizmirst kritušos eņģeļus,

j:

Kas gribēja pacelties gaisā,

Bet sadega saulē un, spārniem kūstot, Iegāzās atpakaļ jūrā.

Kungs, palīdzi noturēt kājas pie zemes Un nenovērst acis no ceļa,

Lai es nekad nepaklūpu.

42. psalms

Krustmāte par katru cenu grib pavadīt mani uz laboratorijām. Tāpat kā citas valdības iestādes, ari laboratorijas blīvējas ap piestātni - baltu ēku rinda, kas izskatās kā žilbinoši zobi šļakstošajā okeāna mutē. Bērnībā pēc pārcelšanās pie Kerolas viņa mani katru dienu veda uz skolu. Mēs ar māti un māsu savulaik dzīvojām tuvāk robežai, tāpēc mani pārsteidza un šausmināja vēji un pustumšās, pēc atkritumiem un zivīm smaržojošās ielas. Gaidīju, ka krustmāte paņems mani aiz rokas, bet to Kerola nekad nedarīja, tāpēc, savilkusi dūres, sekoju viņas hipnotizējoši švīkstošajām velveta biksēm, baidoties no brīža, kad aiz pēdējā pakalna pacelsies Svētās Annas meiteņu akadēmija, - tumša mūra ēka, izraibināta ar spraugām un plaisām kā veca jūras vilka seja.

Var tikai pabrīnīties, kā viss mainās. Tolaik mani biedēja Portlendas ielas un es negribīgi šķiros no krustmātes. Tagad pilsētā viss ir tik pazīstams, ka varu iet pa tās līkumotajām takām un pakalniem ar aizvērtām acīm. Šodien vairāk par visu es gribu būt viena. Jūtu nomierinošu smaržu - tā plūst no okeāna, kas slēpjas aiz kalnainajām, līkumotajām ielām. No jūras atvējotās sāls dēļ gaiss šķiet blīvs un smags.

- Neaizmirsti, - Kerola jau kuro reizi atkārto, - viņi gribēs izpētīt tavu personību, tomēr, jo vispārīgāk atbildēsi, jo plašākas iespējas var pavērties.

Krustmāte par laulībām vienmēr runā kā no DVL grāmatas - pienākums, atbildība, neatlaidība.

- Skaidrs, - es pamāju.

Mums garām aizsteidz autobuss. Uz tā sāniem pavīd uzraksts “Svētās Annas akadēmija”. Ātri novēršos, iedomādamās, ka pie sen nemazgātajiem logiem stāv Kara Mak-namara vai Hilarija Pakere un ķiķinādamas māj uz manu pusi. Visi taču zina, ka es šodien eju uz novērtēšanu. Tādi pasākumi notiek tikai četras reizes gadā, un to datumi ir zināmi labu laiku iepriekš.

Krustmāte ir piespiedusi mani uzkrāsoties, un tagad mana seja ir pavisam gluda. Mājās pie vannas istabas spoguļa pati sev atgādināju zivi, jo sevišķi tāpēc, ka mani mati ir pilni ar metāla matadatām un saspraudēm: zivi, kurai no galvas rēgojas metāla āķi.

Krāsoties man nepatīk, un nekad neesmu interesējusies par apģērbu un lūpu spīdumiem. Mana labākā draudzene Hana domā, ka esmu traka, un nav jau nekāds brīnums.

Viņa pati ir vienkārši satriecoša un pat ar nevīžīgi saliktu blondo matu mezglu uz pakauša izskatās stilīgi. Es neesmu neglīta, bet nekāda skaistule ari ne. Viss manī ir tāds - ne šis, ne tas. Acis nav zaļas vai brūnas, bet nenosakāmas krāsas. Neesmu tieva, bet resna ari ne. Vienīgais, kas mani ir noteikts, - mazais augums.

-Ja tev jautā par māsīcām, dieva dēļ, neaizmirsti pateikt, ka nebijāt labi pazīstamas...

- Aha. - Klausos pa ausu galam.

Ārā ir sutlgi, par karstu jūnijam. Muguras lejasdaļā un padusēs jūtu sviedrus, lai gan šorīt kārtīgi iepūtu dezodorantu. Pa labi plešas Kasko līcis, Pika un Lielo Dimantu salas ar sargtorņiem. Tālāk jau ir atklāts okeāns, bet vēl tālāk -panīkušās valstis un pilsētas, kuras sagrāvusi slimība.

- Lēna! Vai tu mani vispār dzirdi?

Kerola paņem mani aiz rokas un pagriež ar seju pret sevi.

- Zila, - es kā papagailis noķērcu, - mana mīļākā krāsa ir zila. Vai zaļa.

Melnā ir pārāk drūma, sarkanā var novērtētājus satracināt, sārtā ir pārāk bērnišķīga, oranžā - dīvaina.

- Un ar ko tev patīk nodarboties brīvajā laikā?

Maigi atbrīvojos no krustmātes tvēriena.

- Par to mēs jau runājām.

- Bet tas ir būtiski, Lēna! Iespējams, šī ir tavas dzīves visnozīmīgākā diena.

Nopūšos. Vārti, kas noslēdz ceļu uz valdības laboratorijām, mehāniski čikstēdami, atveras. Aiz tiem jau veidojas divas rindas: vienā pusē stāv meitenes, bet piecpadsmit metru attālumā pie otras ieejas - zēni. Saulē piemiegusi acis, meklēju paziņas, taču okeāns mani apžilbina, un es redzu tikai lēkājošus melnus plankumus.

- Lēna! - krustmāte mani mudina.

Dziļi ievilkusi elpu, sāku monologu, kuru esam izspēlējušas simtiem reižu.

- Es labprāt veidoju skolas avīzi. Interesējos par fotografēšanu, jo man patīk notvert un iemūžināt mirkli. Daudz laika pavadu kopā ar draudzenēm. Vēl man patīk iet uz koncertiem Dīringouksas parkā un skriet. Divus gadus biju skriešanas komandas kapteine, turklāt esmu skolas čempione brīvajā skrējienā. Bieži pieskatu jaunākos mūsu ģimenes locekļus. Man tiešām patīk bērni.

- Tu saviebies, - krustmāte aizrāda.

- Es mīlu bērnus, - atkārtoju, savilkdama seju smaidā.

Atklāti sakot, reti kuru, bet Greisiju noteikti. Bērni vienmēr ir tik neaprēķināmi un skaļi, vienmēr kaut ko aiztiek un slapina biksēs. Tomēr zinu, ka ari man kādudien būs jādzemdē bērni.

- Labi, - krustmāte saka, - turpini!

- Mani mīļākie priekšmeti ir matemātika un fizika, -noslēdzu savu runu.

Kerola apmierināta pamāj.

- Lēna!

Pagriežos. No vecāku mašīnas izkāpj Hana. Viņas seju ieskauj gaišo matu šķipsnas, pa pusei caurspīdīgā tunika noslīdējusi no iedegušā pleca. Visas meitenes un zēni, kas stāv rindā pie laboratoriju durvīm, pagriezušies noskatās. Manai draudzenei piemīt spēja piesaistīt uzmanību.

- Lēna! Pagaidi! - Hana pa gabalu brēc, drudžaini mādama.

Mašīna šaurajā piebrauktuvē lēni ripo turp un atpakaļ, līdz tai šaurajā piebraucamajā ceļā izdodas apgriezties. Hanas vecāku mašīna ir kā melna, lunkana pantera. Dažas reizes esmu tajā braukusi, juzdamās kā princese. Reti kuram ir savs auto, vēl mazāk cilvēku ar tiem brauc. Degvielas normas ir stingri ierobežotas, turklāt tā ir ārkārtīgi dārga. Daži vidusšķiras pārstāvji novieto autiņu pie parādes durvīm kā pieminekli - nedzīvu un nelietotu, ar nenodilušām riepām, bez neviena plankuma.

- Sveika, Kerola! - pienākusi klāt, Hana aizelsusies sveicina.

No draudzenes pavērtās somiņas rēgojas žurnāls, un viņa pieliecas, lai iebāztu to atpakaļ. Tas ir viens no valdības izdevumiem -Māja un Ģimene. Ieraudzījusi manas jautājoši paceltās uzacis, Hana saviebj seju grimasē.

- Mamma lika paņemt. Lai es palasot, kamēr stāvēšu rindā. Tā es radīšot vajadzīgo iespaidu.

Hana pieliek roku pie rīkles un izliekas, ka smok.

- Hana! - Kerola nikni nošņāc.

Krustmātes bažīgā balss liek manai sirdij sastingt. Kerola reti zaudē savaldību, pat uz mirkli ne, bet tagad sāk drudžaini grozīt galvu uz visām pusēm, it kā meklēdama regulatorus un novērtētājus gaismas pielietajā ielā.

- Neuztraucieties! Neviens mūs neizspiego!

Uzgriezusi muguru Kerolai, Hana smaidīdama nočukst

manā virzienā: Pagaidām.

Meiteņu un zēnu rindas mums priekšā stiepjas garumā, izlocīdamās uz ielas, lai gan laboratoriju stiklotās durvis ik pa brīdim strauji atveras un tajās parādās medmāsas ar mapēm rokās, aicinot rindā stāvētājus uzgaidāmajā telpā. Krustmātes roka viegli kā putns pieskaras manam elkonim.

- Labāk ieņemiet vietu rindā, - viņas balss atkal skan kā parasti.

Žēl, ka nevaru aizņemties Kerolas aukstasinību.

- Lēna?

-Jā?

Nejūtos diez cik labi. Laboratoriju ēkas vel ir tālu un tik spilgti baltas, ka nespēju uz tām skatīties. Acu priekšā spīd sakarsusī ietve. Galvā atkārtojas vārdi tavas dzīves visnozīmīgākā diena. Saule pārvērtusies milzīgā gaismas plankumā.

- Veiksmi! - krustmāte sev raksturīgi aši pasmaida.

- Paldies!

Gribētos, lai Kerola saka vēl kaut ko, kaut vai: Nešaubos, ka jums ies labi vai Neuztraucieties. Bet viņa stāv un klusē, mirkšķinādama acis, ar aukstasinīgu sejas izteiksmi, kas ir tikpat neizdibināma kā vienmēr.

- Neraizējieties, misis Tidla, - Hana man pamirkšķina, - es gādāšu, lai viņa neizgāžas. Apsolu.

Mans satraukums izgaist, kā nebijis. Hana pārbaudījumu uztver mierīgi, bezrūpīgi un dabiski.

Abas ejam uz laboratoriju pusi. Hana ir gandrīz metru astoņdesmit gara. Ejot man jāsper trīs soļi, kamēr viņa sper divus, tāpēc jūtos kā pīle, kas gāzelēdamās cilājas augšup un lejup. Tomēr šodien tas mani neuztrauc. Priecājos, ka Hana ir man blakus. Bez viņas es būtu beigta un pagalam.

- Ak kungs, - kad esam pienākušas pie rindas, draudzene saka. - Tava krustmāte gan šito visu uztver baigi nopietni, vai ne?

- Bet tas taču ir nopietni!

Nostājamies rindas galā. Pamanu pāris pazīstamu seju -dažas meitenes, ko nedaudz pazīstu no skolas, un puišus, kas redzēti spēlējam futbolu pie Spensera koledžas. Viens no viņiem pagriežas uz manu pusi un notver manu skatienu. Viņš sarauc uzacis, un es ātri noduru skatienu, juzdama, ka vaigi man jau svilst un kuņģis nervozi raustās. Nepaies ne trīs mēneši, un tu būsi sapārota, es sev domās saku, taču vārdi šķiet tukši un smieklīgi kā bērnībā, kad kaldinājām bezjēdzīgus teikumus: Manai ātrlaivai vajag banānu, uzliec manu mitro kurpi uz savas tulznainās kūkas.

- Jā, zinu. Vari man ticēt, DVL rokasgrāmatu esmu lasījusi tikpat bieži kā citi.

Uzgrūdusi saulesbrilles uz pieres un plivinādama savas garās skropstas, Hana medussaldā balsī saka:

- Novērtēšanas diena ir satraucošs pārejas rituāls, kas sagatavo tevi laimei, stabilitātei un partnerībai nākotnē.

Nolaidusi saulesbrilles atpakaļ uz acīm, viņa novaik-stās.

- Vai tad tu tā nedomā? - pieklusinu balsi līdz čukstam.

Hana pēdējā laikā ir pavisam dīvaina. Jāsaka gan, ka viņa

vienmēr atšķīrusies no citiem, būdama atklātāka, neatkarīgāka un bezbailīgāka. Tieši tāpēc es gribēju ar viņu draudzēties. Pati vienmēr esmu bijusi kautrīga, vienmēr esmu baidījusies pateikt kaut ko lieku un izdarīt kaut ko nepareizi. Hana ir mans pretstats.

Taču pēdējā laikā Hana kļuvusi vēl brivdomīgāka. Par skolu viņa vairs neuztraucas. Vairākas reizes viņa ir izsaukta pie mācību pārzines par runāšanu pretī skolotājiem. Dažreiz Hana pusvārdā pēkšņi apklust, it kā atdūrusies pret kādu šķērsli. Citreiz atkal pieķeru viņu skatāmies uz okeānu, un šķiet, ka viņa gribētu būt kur citur.

Lūkojoties draudzenes dzidri pelēkajās acīs un lūpās, kas ir tik plānas un cieši savilktas kā stopa stiegra, mani sagrābj bailes. Iedomājos savu māti, kas uz sekundi sastinga gaisā un tad kā akmens iekrita okeānā, atceros tās meitenes seju, kas nolēca no laboratorijas jumta, viņas ietvei piespiesto vaigu. Gaiņāju projām domas par delīriju. Hana taču nav slima. Noteikti nav. Tad es to zinātu.

- Ja viņi mums tiešām vēlētu laimi, tad ļautu izvēlēties pašām, - viņa noburkšķ.

- Hana, - es skarbi saku. Sistēmas kritika ir visļaunākais pārkāpums. - Ņem savus vārdus atpakaļ!

Draudzene paceļ rokas.

- Labi jau, labi, padodos!

- Tu taču zini, ka tā nav. Vai tad esi aizmirsusi, kā bija senāk? Visur haoss, kaujas un kari. Cilvēku dzīve bija nožēlojama.

- Es taču teicu, ka padodos!

Hana smaida, taču es saērcināta novēršos.

- Turklāt, - nekādi nevaru rimties, - mums ir gan izvēle.

Novērtētāji parasti sastāda sarakstu ar četriem pieciem apstiprinātiem kandidātiem, no kuriem var izvēlēties. Tādējādi visi ir apmierināti. Visus šos gadus, kopš ieviesta procedūra un tiek organizētas laulības, Menas štatā nav bijis vairāk par desmit šķiršanās gadījumiem, bet visā ASV - ap tūkstoti, un gandrīz vienmēr šādos gadījumos vīrs vai sieva tiek turēti aizdomās kā piekritēji, tāpēc šķiršanās bijusi neizbēgama un valsts apstiprināta.

- Ierobežota izvēle, - Hana mani pārlabo. - Jāizvēlas no tiem, kurus citi mums izvēlējušies.

- Jebkura izvēle ir ierobežota, - es atcērtu. - Tāda ir dzīve.

Draudzene atver muti, grasīdamās atbildēt, bet tad negaidot iesmejas. Pasniegusies viņa paspiež man roku -divreiz īsi, divreiz gari. Tas ir mūsu vecais signāls, ko izdomājām otrajā klasē, kad viena no mums bija nobijusies vai uztraukusies: Esmu tev blakus, neuztraucies!

- Labi, labi. Nestrīdēsimies! Novērtēšana ir viens lielisks pasākums, viss kārtībā! Lai dzīvo novērtēšanas diena!

- Tas jau izklausās labāk, - es atbildu, joprojām raižpilna un sapīkusi.

Rinda lēni virzās uz priekšu. Esam jau tikušas garām dzelzs vārtiem ar savīto dzeloņdrāšu kroni un iegājušas pievadceļā, kas ved uz laboratoriju kompleksu. Meitenēm jādodas uz ēku 6-C, zēniem - uz 6-B, tāpēc abas rindas sāk attālināties.

Soli pa solim mēs virzāmies uz priekšu, un ikreiz, kad atveras stikla durvis, jūtam gaisa kondicionētāja brāzmu. Pēc tam durvis šņākdamas aizveras. Pārsteidzoša sajūta: it kā mēs uz bridi būtu no galvas līdz kājām pārklātas ar ledus kārtiņu, kā saldējums. Pagriezusies paceļu zirgasti, vēlēdamās, kaut nebūtu tik sasodīti karsti. Mājās mums kondicionēšanas sistēmas nav, tikai gari, neglīti vēdinā-tāji, kas naktī mūždien sprakšķ. Turklāt Kerola reti ļauj tos ieslēgt, jo, viņasprāt, tie patērē daudz elektrības, un mums ir jātaupa.

Beidzot rindā pirms mums ir tikai dažas meitenes. No ēkas iznāk medmāsa ar mapēm un pildspalvām, kuras izdala mums.

- Lūdzu, centieties sarakstīt visu vajadzīgo informāciju, - viņa saka, - ari slimību un ģimenes vēsturi.

Sirds šķiet iesprūdusi rīkles galā. Glīti sanumurētās ailītes - uzvārds, vārds, otrais vārds, adrese, vecums - saplūst kopā. Labi, ka man priekšā ir Hana. Viņa ātri aizpilda anketu, uzlikusi to uz mapes un aši slidinot pildspalvu pār papīru.

- Nākamā!

Durvis atkal atsprāgst, parādās cita medmāsa un pamāj Hanai, lai nāk iekšā. Vēsajā pustumsā aiz medmāsas muguras saskatu baltu uzgaidāmo telpu un zaļu paklāju uz grīdas.

- Turies! - uzsaucu Hanai.

Pagriezusies draudzene man aši uzsmaida. Tomēr redzu, ka nu arī viņu pārņēmis uztraukums. Starp uzacīm Hanai ievilkusies smalka rieviņa, un viņa kodī lūpas kaktiņu.

Jau gandrīz iegājusi laboratorijā, Hana pēkšņi metas atpakaļ ar mežonīgu, svešādu izteiksmi sejā, ieķeras man plecos un piespiež muti man pie auss. Aiz pārsteiguma izlaižu no rokām mapi.

- Tu taču zini, ka cilvēks nevar būt īsti laimīgs, ja dažreiz nav nelaimīgs, vai ne? - viņa čukst, un draudzenes balss ir aizsmakusi, it kā viņa nupat būtu raudājusi.

-Ko?

Hanas nagi ieurbjas manos plecos, un man kļūst no viņas bail.

- Cilvēks nevar būt īsti laimīgs, ja dažreiz nav nelaimīgs. Tu to zini, vai ne?

Nepagūstu atbildēt, kad Hana jau ir atrāvusies un viņas seja ir tikpat rāma, skaista un mierīga kā vienmēr. Noliekusies viņa paceļ manu nokritušo mapi un smaidot atdod to man. Nākamajā mirklī Hana pazūd aiz stikla durvīm, kas atveras un aizveras mierīgi kā ūdens virsma virs grimstoša priekšmeta.