Delīrijs

Trīspadsmitā nodaļa

Pirms dziedniecības oficiālās ieviešanas tā tika piedāvāta tikai eksperimentālā kārtā. Taču risks bija liels. Vienam no simts pacientiem pēc procedūras pilnībā izzuda smadzeņu funkcija.

Tomēr cilvēki gāza apkārt slimnīcas, pieprasīdami, lai viņiem veic procedūru, un vairākas dienas no vietas stāvēja pie laboratorijām ar cerību iespraukties procedūru grafikā.

Tos laikus dēvē arī par Brīnumu gadiem, pateicoties faktam, ka tika izdziedinātas neskaitāmu cilvēku dzīves un no slimības paglābtas daudzas dvēseles.

Ja arī kāds nomira uz operāciju galda, tad cēla mērķa vārdā, un viņus nevajag apraudāt...

E. D. Tompsons. Brīnumu gadi: agrīnā dziedniecības zinātne.

“īsa Amerikas Savienoto Valstu vēsture”

Kad ieeju mājās, tur ir vēl karstāk nekā parasti: mitra, smacējoša svelmes siena. Droši vien Kerola darbojas pie plīts. Gaisā peld ceptas gaļas un garšvielu smārds, sajaucies ar parastajām vasaras sviedru un mitruma smakām, no kurām man metas nelabi. Pēdējās nedēļās vakariņojam uz lieveņa, notiesājot makaronu salātus, aukstas uzkodas un sviestmaizes no tēvoča veikala.

Kad eju garām, Kerola pabāž galvu pa virtuves durvīm. Seja viņai sarkana, pati izmirkusi sviedros. Uz gaišzilās blūzes ar tumšzilajiem pusmēnešiem vietām rēgojas sviedru traipi.

- Iesaku tev pārģērbties, - viņa saka, - kuru katru bridi būs klāt Reičela un Deivids.

Pavisam aizmirsu, ka vakariņās ieradīsies māsa ar vīru. Parasti tiekamies, augstākais, četras piecas reizes gadā. Savulaik, sevišķi uzreiz pēc tam, kad Reičela izvācās no Kerolas mājas, nevarēju vien sagaidīt, kad viņa mani apciemos. Tad vēl līdz galam nesapratu, kas ir procedūra un kā tā mainījusi māsas, manu un mūsu visu dzīvi. Zināju, ka Reičela ir paglābta no Tomasa un slimības, neko vairāk. Domāju, ka citādi viss paliks pa vecam, ka tad, kad viņa atnāks mani apciemot, viss būs kā senāk - mēs atkal novilksim kurpes un dejosim, viņa paņems mani klēpī, pīs man bizītes un stāstīs par tālām zemēm un raganām, kas spēj pārvērsties par dažādiem zvēriem.

Taču Reičela, ienākusi pa durvīm, tikai pabužināja man matus un pieklājīgi aplaudēja, kad Kerola lika man noskaitīt reizrēķina tabulu.

- Viņa tagad ir pieaugusi, - Kerola paskaidroja, kad prasīju, kāpēc māsa ar mani vairs nespēlējas. - Kādu dienu tu sapratīsi.

Pēc tam vairs nepievērsu uzmanību zīmītei, kas ik pēc pāris mēnešiem parādījās uz virtuves sienas: Ciemos R.

Pie pusdienu galda sarunas grozās galvenokārt ap Brai-enu Šarfu: Deivids strādā kopā ar Braiena brālēna draugu, tāpēc jūtas tā, it kā par Šarfu ģimeni un arī Portlendas reģionālo koledžu, kur rudenī sākšu mācības, zinātu visu.

Pirmo reizi dzīvē būšu vienā klasē ar puišiem, taču Reičela saka, lai neuztraucos.

- Tu viņus pat nemanīsi, - māsa mierina, - būsi pārāk aizņemta mācībās un darbā.

- Ir taču garantija, - krustmāte Kerola piebilst, - visi studenti ir izgājuši obligāto medicīnisko pārbaudi.

Proti: visi ir izārstēti.

Iedomājusies Aleksi, gandrīz vai pasaku: visi nav gan.

Vakariņas ievelkas pāri komandantstundai. Kad krustmāte palidz man novākt galdu, ir jau gandrīz vienpadsmit, bet Reičela un Deivids vēl netaisās projām. Jauki gan, ka pēc trīsdesmit sešām dienām arī man nebūs jādomā par komandantstundu.

Pēc vakariņām tēvocis un Deivids iziet uz lieveņa. Deivids nopircis divus cigārus - lai arī lētus, tomēr īstus cigārus, un pa logu kopā ar balsīm ieplūst saldi rūgtena dūmu smarža. Māju piepilda zilgana dūmaka. Reičela un Kerola paliek viesistabā, dzerot ūdeņainu kafiju netīri bālas trauku mazgājamās mašīnas krāsā. Augšstāvā dzirdu soļus. Droši vien Dženija ķircina Greisu. Ķircinās, līdz viņai tas apniks, un tad drūma un neapmierināta pēc kārtējās identiskās dienas aizmigs.

Mazgāju traukus, kuru šoreiz ir vairāk nekā parasti: Kerola uzstāja, ka maltītē jābūt zupai (karstos burkānus svīzdami aprijām veselus), liellopu gaļas sautējumam ar dāsnu ķiploku piedevu un apvītušiem sparģeļiem (droši vien sakasīti dārzeņu kastes dibenā), kā ari sakaltušiem cepumiem. Esmu pārēdusies. Siltais ūdens, kas tek uz rokām un elkoņiem, kā arī pazīstamais sarunas ritms, soļu dipoņa augšstāvā un smagie, zilie dūmi padara mani miegainu. Kerola beidzot iedomājas apvaicāties par Reičelas bērniem, un māsa stāsta par viņu panākumiem, kā skaitīdama nesen iegaumētu sarakstu, turklāt ar piepūli: Sāra jau māk lasīt, Endrū izrunājis pirmo vārdu, lai gan viņam ir tikai trīspadsmit mēnešu.

Reids. Reids. Notiek reids. Lūdzu, dariet, ko jums liek, un nemēģiniet pretoties...

Izdzirdusi ārpusē dimdošo balsi, satrūkstos. Reičela un Kerola uzreiz pārtrauc sarunu un klausās, kas notiek uz ielas. Nedzird arī tēvoci Viljamu un Deividu. Pat Dženija un Greisija beigušas lēkāt pa augšstāvu.

No ielas nāk juceklīgi trokšņi; ritmiski dun simtiem zābaku, bet megafonā kliedz baisa balss: Reids. Uzmanību, notiek reids. Lūdzu, sagatavojiet personu apliecinošus dokumentus!

Nakts reids. Uzreiz iedomājos par Hanu un ballīti. Istaba sāk griezties. Pieķeros pie galda.

- Reidam tā kā par agru, - viesistabā dzirdu Reičelas rāmo balsi. - Pirms pāris mēnešiem pie mums ari viens bija. Mēs ar Deividu un bērniem bijām uz ielas. Tovakar regulatoriem bija kaut kādas problēmas ar datorsistēmu. Stāvējām sniegā pusstundu, kamēr mūs pārbaudīja. Pēc tam Endrū divas nedēļas nogulēja ar plaušu karsoni.

Reičela runā par to kā par sīkām neērtībām veļas mazgātavā, piemēram, noklīdušu zeķi.

- Tik ilgi? - Kerola parausta plecus un iedzer vēl nedaudz kafijas.

Balsis, soļi un elektriskie sprakšķi nāk arvien tuvāk. Reida vienības darbojas kā viens vesels, ejot no mājas uz māju -dažkārt tās izvēlas vienu māju, citreiz - visu kvartālu. Nejaušības princips. Vai vismaz tā tam būtu jābūt. Dažas mājas tiek apmeklētas biežāk nekā citas.

Ari tad, ja neesi melnajā sarakstā, var nākties pasalt, stāvot sniegā, kā Reičelai ar viru, kamēr regulatori un policija mēģina noskaidrot tavu personību. Vēl ļaunāk - regulatori var ierasties un uzlauzt dzīvokļa sienas, meklējot aizdomīgas aktivitātes. Nakts reidos privātīpašuma tiesības nedarbojas.

Kurš tad nav dzirdējis šausmu stāstus par grūtnieci, kas izģērbta un pārbaudīta visu priekšā, un cilvēkiem, kas iemesti cietumā uz diviem vai trim gadiem par to vien, ka greizi paskatījušies uz policistu vai nav ļāvuši regulatoram ieiet kādā telpā.

- Notiek reids. Ja lūdzam jūs iznākt ārā no mājas, ņemiet līdzi visus personu apliecinošos dokumentus, arī tos, kas attiecas uz bērniem vecumā virs pusgada... Visi, kas pretojas, tiks aizturēti un nopratināti... Katra vilcināšanās tiks sodīta kā aizkavēšana...

Ielas galā. Dažas mājas tālāk... Divas... Nē! Blakusdur-vīs. Dzirdu mežonīgi rejam Ričardsonu suni. Pēc tam misis Ričardsones atvainošanos. Atkal skan suņa rejas, murmināšana (regulators?) un pēc tam smagi būkšķi un kaucieni. Kāda balss saka, ka nevajadzēja to draņķi novākt. Cita balss atbild: Kāpēc ne, droši vien tas tāpat bija pilns ar blusām.

Uz brīdi iestājas klusums, ja neskaita ik par brīdim sprakšķošās rācijas, balsis, kas nosauc pa telefonu personas kodus, papīru čaukstoņu.

Pēc tam dzirdu: Labi. Viss kārtībā.

Atkal dun soļi.

Lai cik bezrūpīgas ir Reičela un Kerola, tomēr, kad zābaki stampā gar mūsu māju, redzu, ka krustmāte satver kafijas tasi ciešāk un viņas pirkstu kauliņi kļūst balti. Man pašai sirds lēkā un raustās krūtīs kā sienāzis.

Taču zābaki aizdun mums garām. Kad regulatori sāk klauvēt pie attālāku kaimiņu durvīm, Reičela izdveš skaļu atvieglojuma nopūtu.

Kerolas krūzīte nošķind pret tasīti, un es saraujos.

- Muļķīgi, vai ne? - Viņa izmoka smaidu. - Pat ja neko neesi nodarījis, reidu laikā tik un tā nervozē.

Juzdama trulu sāpi delnā, attopos, ka joprojām turos pie galda stūra, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Nespēju nomierināties, lai gan soļi attālinās, balss megafonā skan arvien greizāk, līdz izgaist pavisam. Acu priekšā rēgojas reida vienības - vienā nakti to var būt pat piecdesmit -, kas riņķo pa Portlendu, aptverot to kā ūdens atvaru, aizturot ikvienu, kuru spēj atrast un apsūdzēt sliktā uzvedībā vai nepaklausībā. Un ne tikai - aizturēti tiek arī tie, kuriem nav ko pārmest.

Kaut kur ārā Hana griežas dejā, gaišajiem matiem plīvojot. Viņa smaida ciešā zēnu ielenkumā, kamēr skaļruņos dārd neatļauta mūzika. Apspiežu nelabumu. Pat negribas domāt, kas notiks ar Hanu un pārējiem, ja viņi tiks pieķerti.

Varu tikai cerēt, ka Hana vēl nav ballītē. Varbūt viņa pārāk ilgi gatavojās - tā varētu būt. Hana vienmēr kavē -un tiešām vēl bija mājās, kad sākās reids. Pat viņa neriskētu atstāt māju reida laikā. Tā būtu pašnāvība.

Bet Andželika Mārstone un citi... ikviens, kas tur atrodas... Visi, kas grib tikai paklausīties mūziku...

Iedomājos, ko tovakar, kad nejauši satikāmies Rēcošo strautu mājās, teica Aleksis: Atnācu paklausīties mūziku. Tāpat kā visi.

Izdzēsusi ainu no prāta, mēģinu sev iestāstīt, ka tā nav mana darīšana. Būtu jāpriecājas, ja reida vienība ierastos ballē un visus apcietinātu. Tas pasākums ir bīstams ne tikai viņiem, bet mums visiem - tā taču sākas slimība.

Tikmēr spītīgā prāta daļa, kas pirmajā novērtēšanas reizē lika man kā mīļāko krāsu nosaukt pelēko, neliek mieru: nu un? Cilvēki grib paklausīties mūziku, nevis saldās dziesmiņas ar garlaicīgo ritmu un spiedzošajām taktim, kuras taurē Portlendas koncertu sērijās. Nekas tik slikts tur nenotiek.

Atceros ari Alekša vārdus: Neviens te neko faunu nedara.

Turklāt varbūt šovakar Hana nekavēja un tagad atrodas ballītē, pat nenojauzdama, ka tuvojas reids. Man ar spēku jāpadzen no prāta aina, kurā pār Hanu nolaižas desmitiem spīdošu asmeņu. Ja viņu neiemetīs cietumā, tad aizsūtīs taisnā ceļā uz laboratorijām un vēl pirms rītausmas veiks dziedniecības procedūru, neņemot vērā nekādus riska faktorus.

Beigās, par spīti drudžainajām domām un istabai, kas nebeidz vien griezties, esmu nomazgājusi traukus un pieņēmusi lēmumu.

Man ir jāiet. Jābridina Hana.

Jābrīdina viņi visi.

Kad Reičela un Deivids aizgājuši un visi pārējie devušies pie miera, ir jau pusnakts. Katra aizejošā sekunde šķiet mokoša. Atliek vien cerēt, ka ceļš no vienām durvīm līdz otrām pussalā prasa vairāk laika nekā parasti un reida vienības līdz Dīringa kalnājam tik ātri netiks. Varbūt viņi tur vispār neies. Tā kā lielākā daļa māju tur stāv tukšas, tāda varbūtība pastāv. Tomēr, ņemot vērā faktu, ka Dīringa kalnājs savā laikā bijis nemiernieku perēklis, regulatori diez vai to aizmirsīs.

Izslīdu no gultas un pat nepārģērbjos, jo manas pidžam-bikses un T krekls ir melnā krāsā. Kājās uzvelku melnas kedas un, lai gan ir velnišķīgi karsti, no skapja izņemu melnu slēpošanas cepuri. Piesardzība šonakt par ļaunu nenāks.

Kad grasos atvērt guļamistabas durvis, izdzirdu aiz sevis troksni, tādu kā kaķa ņaudēšanu. Apsviežos riņķī. Greisija, uzslējusies gultā sēdus, vēro mani.

Mirkli skatāmies viena otrā. Ja Greisija trokšņos, izkāps no gultas vai darīs kaut ko citu, pamodīsies Dženija, un tad ar mani būs cauri, beigas, kaput. Gudroju, kā varētu Greisiju nomierināt, ko samelot, bet tad - tavu brīnumu - viņa vienkārši apguļas un aizver acis. Lai gan istabā ir melna tumsa, varu apzvērēt, ka viņa smaida.

Neticu savai laimei. No tā, ka Greisija ne ar vienu nerunā, ir viens labums. Zinu, ka viņa mani nenodos.

Līdz ielai tieku bez starpgadījumiem, pat atceros, ka jāizlaiž trešais pakāpiens no apakšas, kas iepriekšējā reizē čīkstēja tik neganti, ka tikai brīnumainā kārtā nepamodi-nāju Kerolu.

Pēc reida trokšņiem un saceltās kņadas iela šķiet spocīgi klusa un mierīga. Visos logos tumsa, slēģi aizvērti, it kā mājas gribētu norobežoties no ielas un paslēpties no okšķeru acīm. Man garām aizlido noklīdusi sarkana papīra strēmele, griezdamās vējā kā kamolzāle vecā kovboju vesternā. Tas ir paziņojums par reidu, uzsaukums ar neizrunājamiem vārdiem, kas izskaidro tiesību ierobežojumus vakaros. Ja nebūtu šīs papīra strēmeles, varētu nodomāt, ka ir parasta, klusa nakts.

Tomēr vējš no tālienes atnes soļu troksni un spalgas vaimanas, tādas kā raudas. Tik klusas, ka tās varētu noturēt par okeānu vai vēju. Gandrīz.

Tātad reids vēl nav galā.

Ātrā solī dodos uz Dīringa kalnāja pusi. Esmu tā nobijusies, ka pat nepaņemu velosipēdu. Baidos, ka atstarotāji uz riteņiem varētu piesaistīt nevēlamu uzmanību. Nespēju domāt nedz par savu rīcību, nedz par iespējamām sekām. Nezinu pat, no kurienes manī radusies tāda apņēmība. Savu mūžu nebūtu domājusi, ka man pietiks drosmes iziet no mājām reida naktī.

Laikam jau Hana kļūdījās. Acīmredzot vienmēr es nebaidos.

Paeju garām melnam, uz ietves nomestam atkritumu maisam un tad, dzirdot klusus smilkstus, apstājos. Apsvie-žos otrādi, ar visu augumu jaušot briesmas. Nekā. Bet tad atkal dzirdu to pašu dīvaino troksni, un matiņi uz rokām saceļas stāvus. Melnais atkritumu maiss pie kājām sakustas.

Taču tas nav atkritumu maiss. Tas ir Railijs, Ričardsonu melnais krancis.

Speru dažus nedrošus soļus uz suņa pusi. Pietiek tikai uzmest skatienu, lai redzētu, ka dzīvnieks mirst. Viss suņa augums ir tumši spīdīgs un valgs. Tuvumā redzu, ka tās ir asinis. Tāpēc jau tumsā noturēju to par spīdīgu plastmasas atkritumu maisu. Vienu aci suns piespiedis pie ietves, otra ir atvērta. Galva sadragāta. No deguna plūst melnas, biezas asinis.

Atceros būkšķus un regulatora balsi: Droši vien tas tāpat ir pilns ar blusām.

Railijs skatās manī tik sērīgi un apsūdzoši, ka brīdi esmu pārliecināta - viņš ir cilvēciska būtne un mēģina pateikt: Jūs esat vainīgi. Man sametas nelabi, gribas nokrist uz ceļiem, paņemt suni rokās, noplēst no apģērba strēmeli un nosusināt viņam asinis. Tomēr vienlaikus jūtos kā paralizēta un nespēju pakustēties.

Tikmēr suns noraustās no galvas līdz kājām un sastingst.

Manas rokas un kājas uzreiz atdzīvojas. Steberēju atpakaļ, juzdama mutē rūgtu garšu. Streipuļoju tāpat kā toreiz, kad ar Hanu piedzērāmies līdz nemaņai. Iekšā vārās dusmas un riebums, gribas pilnā kaklā kliegt.

Pie atkritumu tvertnes atrodu saplacinātu kartona kārbu, kuru uzlieku virsū Railija līķim. Mēģinu nedomāt par kukaiņiem, kas līdz ritam būs viņu apsēduši. Pārsteigta jūtu, ka acis sariešas asaras. Noslauku tās ar delnu. Bet, ejot uz Dīringa kalnāju, galvā skan tikai viens vārds: piedod, piedod, piedod. Atkārtoju to kā mantru vai lūgsnu.

Reidu vienigais labums ir tas, ka tie ir skaļi. Pietiek apstāties tumšākā vietā un ieklausīties, vai tuvumā neskan soļi, sprakšķi un balsis megafonā. Metu līkumus, izvēlēdamās šķērsieliņas, kurām reida vienības pagājušas garām vai kuras jau ir pārbaudītas. Visapkārt rēgojas regulatoru darba pēdas: apgāztas tvertnes, uz ielas izmētāti atkritumi (vecu kvīšu kalni, sadīrātas vēstules, sapuvuši dārzeņi un pretīgi smirdošas lietas, kuras negribu pat saukt vārdā) un visuresošie sarkanie paziņojumi, kas klāj ielas kā putekļi. Kedu zoles kļūst glumas, un dažviet man jāvicina rokas kā virves dejotājai, lai noturētos kājās. Eju garām vairākām mājām, kas iezīmētas ar lielu X. To sienas un logi krustām šķērsām nosmērēti ar melnu krāsu, atgādinot dziļas brūces. Man kļūst nelabi. Cilvēki, kas te dzīvo, apsūdzēti par nemieru celšanu un pretošanos. Ielās svilpo karsts vējš, nesdams līdzi vaidus, raudas un suņu rejas. Es cenšos nedomāt par Railiju.

Turēdamās ēnā, slīdu no ielas uz ielu un metos no vienas atkritumu tvertnes uz nākamo. Uz kakla un padusēs jūtu sariešamies sviedrus, un tas nav tikai no tveices. Viss šķiet dīvaini grotesks un deformēts, šur tur mirdz sadauzīti stikli, un gaisā jūtama deguma smaka.

Vienubrīd, nogriezusies gar Meža avēnijas stūri, otrā galā redzu reida vienību. Aši atkāpusies, pieploku saimniecības preču veikala sienai un lēnītēm kāpjos atpakaļ. Diez vai kāds no regulatoriem mani ievēroja, jo mūs šķir daudzas mājas un visapkārt valda melna tumsa, tomēr sirds skrien aulekšiem. Tā vien šķiet, ka piedalos milzīgā videospēlē vai risinu sarežģītu matemātikas vienādojumu. Meitene cenšas izvairīties no četrdesmit reida vienībām. Katrā vienībā ir piecpadsmit līdz divdesmit cilvēku, un tās izvietotas vienpadsmit kilometru lielā rādiusā. Kāda ir varbūtība, ka meitene sagaidīs rītu cietuma kamerā, veicot četrus, komats, trīs kilometrus cauri centram? 7r var noapaļot līdz 3,14.

Pirms lielās tīrīšanas Dīringa kalnājs bija viena no jaukākajām Portlendas daļām. Visas mājas bija lielas un jaunas, vismaz Menas štata mērogā, proti, tās bija celtas pēdējā gadsimta laikā. Katru māju ieskāva vārti un dzīvžogs, un ielām bija piešķirti tādi nosaukumi kā Ceriņu aleja un Baļķu gatve. Dažās mājās joprojām ir aizķērušies cilvēki - trūcīgākie iedzīvotāji, kuriem nav pa kabatai pārcelties uz citurieni, vai arī tie, kam nav piešķirta atļauja mainīt dzīvesvietu; tomēr lielākā daļa māju stāv tukšas un pamestas. Neviens negribēja te palikt, lai netiktu saistīts ar pretošanās kustību.

Dīvaini, ka Dīringa kalnājs tik ātri nogrimis aizmirstībā. Zālē vēl mētājas sarūsējušas rotaļlietas, un dažos pievad-ceļos redz mašīnas, taču pa lielākai daļai tās ir demontētas, aizvācot visas metāla un plastmasas daļas, un izskatās kā milzīgu maitasputnu apstrādāti līķi. Visapkārt valda pamestības gaisotne; mājas pamazām pazūd aizaugušos zālienos.

Parasti man kļūst neomulīgi no domas par atrašanos Dīringa kalnāja tuvumā vien. Daudzi uzskata, ka šī apkaime nes nelaimi, tāpēc jācenšas ātrāk tikt tai garām tāpat kā rēgainai kapsētai. Bet šovakar, kad beidzot tiešām esmu te nokļuvusi, gribu uz ietves lēkt īru deju. Visapkārt ir tumsa, klusums un neviena netraucēts miers, no reida vienībām ne vēsts, nedzird pat čukstus sarunas vai soļu švīkstus uz ietves. Reida vienības vēl nav ieradušās. Varbūt tās te vispār neparādīsies.

Ašā solī steidzu pa ielām, nu vairs necenzdamās slēpties ēnā un neizdvest ne skaņas. Dīringa kalnājs ir visai plašs kvartāls ar neticami līdzīgu ielu labirintu. Mājas iznirst no tumsas kā sēklim uzskrējuši kuģi. Pāraugušie zālieni nav kopti gadiem, koki ceļ mezglainos zarus debesīs, metot ērmoti izlocītas ēnas uz mēness apspīdētās ietves. Ceriņu alejā apmaldos - nezin kāpēc apmetu loku un divreiz atgriežos vienā un tai pašā krustojumā, taču, nogriezusies uz Mežonīgo aleju, aiz daudzajiem mezglotajiem kokiem tālumā redzu blāvu gaismu un zinu, ka esmu jau tuvu mērķim.

Blakus iebraucamajam ceļam uz greiza koka nīkst veca pastkastīte. Uz viena sāna tai izplūdis melns X. Mežonīgā aleja 42.

Saprotu, kāpēc ballītei izvēlēta šī māja. Tā atrodas patālu no ceļa, no visām pusēm to ieskauj biezi koki, kas uzreiz atsauc man atmiņā tumšos, čukstošos mežus valsts robežas tālajā galā. Ejot pa celiņu, jūtos ērmoti. Neatlaižu skatienu no blāvās gaismas, kas, man tuvojoties, kļūst arvien spožāka, līdz pārvēršas divos gaišos logos. Logi ir aizklāti ar audumu - acīmredzot tāpēc, lai no ārpuses neviens neredzētu, ka iekšā rosās cilvēki. Diemžēl aizkars savu uzdevumu nepilda. Redzu logā kustīgas ēnas. Mūzika ir pavisam klusa. Tikai uzkāpusi uz lieveņa, saklausu vārgu, apslāpētu melodiju, kas vibrē grīdas dēļos. Droši vien apakšā ir pagrabs.

Lai te nokļūtu, esmu skrējusi kā uz ugunsgrēku, bet tagad, uzlikusi sasvīdušo plaukstu ārdurvīm, vilcinos. Man nav ne jausmas, kā aizdabūt visus projām no šejienes. Ja vienkārši kliegšu, ka tuvojas reids, sāksies panika. Visi uzreiz metīsies ārā, un tad izredzes tikt uz mājām nepama-nitiem līdzināsies nullei. Kāds to noteikti sadzirdēs, reida vienības būs klāt kā likts, un tad mums visiem būs beigas.

Domās sevi izlaboju. Viņiem būs beigas. Es neesmu tāda kā šie cilvēki otrpus durvīm. Neesmu!

Bet tad atceros drebošo, ļengano Railiju. Es neesmu ari no tiem, kas nogalināja suni vai vienaldzīgi noskatījās, kā to dara citi. Pat Ričardsoni necentās glābt savu mājas sargu. Viņi atstāja Railiju uz ielas, pat neapseguši.

Es tā nekad nedarītu. Nekad un nemūžam. Pat pēc miljons procedūrām ne. Viņš bija dzīvs. Viņam pukstēja sirds, asinis riņķoja, viņš elpoja un tomēr tika izmests laukā kā atkritumu maiss.

Viņi. Es. Mēs. Viņi. Vārdi atbalsojas manā prātā. Es saņemu dūšu un atveru mājas durvis.

Hana teica, ka šoreiz ballītē būšot mazāk cilvēku, bet man šķiet, ka drūzma ir vēl biezāka nekā toreiz Rēcošā strauta mājās. Varbūt tāpēc, ka telpas ir mazas un šauras, turklāt piesmēķētas - visapkārt griežas cigarešu dūmi, radot iespaidu, ka cilvēki peld zem ūdens. Valda neciešams karstums - iekšā noteikti ir vismaz desmit grādu vairāk nekā ārā. Dejotāji kustas lēni, atrotījuši piedurknes līdz pleciem, džinsus - līdz ceļgaliem; āda visiem spīd. Brīdi spēju tikai stāvēt un noskatīties. Žēl, ka man līdzi nav fotoaparāta. Ja neņem vērā to, ka visapkārt rokas pieskaras rokām un augums - augumam, ainu varētu nodēvēt par skaistu.

Tad es attopos, ka velti zaudēju laiku.

Tieši priekšā, uzgriezusi man muguru, stāv kāda meitene. Uzlieku plaukstu viņai uz rokas. Meitenes āda ir dedzinoši karsta. Viņa pagriež savu sārto, pietvīkušo seju pret mani, lai dzirdētu, ko teikšu.

- Šonakt ir reids. - Pati brīnos par savu mierīgo balsi.

Mūzika ir klusa, bet uzstājīga, droši vien nāk no pagraba.

Tik traka kā iepriekšējā reizē tā nav, tomēr tikpat neparasta un neatkārtojama. Tā atgādina siltu, pilošu medu, saules gaismu un sārtas lapas, kas dejo vējā. Tomēr sarunu, grīdas čīkstoņas un soļu dēļ grūti sakļausit melodiju.

- Ko? - Meitene atmet matus no auss.

Paveru muti, lai atkārtotu vārdu reids, taču nepagūstu, jo ārpusē iebrēcas skaļa, mehāniska balss, trīcēdama un dārdēdama no visām pusēm, pāršķeldama siltumu un mūziku kā auksts asmens pāršķeļ ādu. Istabā sāk riņķot baltas un sarkanas gaismas kūļi, lēkājot pār izbiedētajām sejām, kas aiz pārsteiguma sastingušas.

- Uzmanību! Notiek reids. Nemēģiniet bēgt! Nemēģiniet pretoties! Notiek reids.

Nākamajā mirklī durvis atsprāgst uz iekšu, un prožektors saules spilgtumā pārvērš pasauli baltos, nekustīgos pelnos un pieminekļos.

Pēc tam reida vienība palaiž vaļā suņus.