Delīrijs

Četrpadsmitā nodaļa

Cilvēciskas būtnes savā dabiskajā stāvoklī ir neaprēķināmas, dīvainas un nelaimīgas. Tikai pēc dzīvniecisko instinktu savaldīšanas tās kļūst apzinīgas, uzticamas un ar dzīvi apmierinātas.

DVL rokasgrāmata

Savulaik ziņās rādija reportāžu no Portlendas cirka. Treniņa laikā dresētājs bija nejauši sadūris brūno lāci. Tolaik biju pavisam maza, tomēr nekad neaizmirsīšu, kāds izskatījās lācis - milzīgs, tumšs blāķis ar jocīgu sarkanu papīra cepuri galvā izrāvās no riņķa un, cepurei neganti lēkājot, dīrāja visu, kas gadījās tuvumā, - papīra serpentīnu, saliekamos krēslus, balonus. Lācis saplosīja arī dresētāju, pārvērzdams viņa seju gaļas gabalā.

Vislielāko iespaidu uz mani atstāja izmisušā lāča rēcieni -baisi, nepārtraukti, satracināti, gandrīz cilvēcīgi.

Tieši šī reportāža ienāk man prātā, kad caur izlauztajām durvīm un izsistajiem logiem mājā iebrūk reida vienība. Tieši par šo reportāžu es domāju brīdī, kad apraujas mūzika un gaisā atskan rejas, kliedzieni, plīstošu stiklu šķindoņa un karstas plaukstas grūsta mani uz visām pusēm; saņemu vienu belzienu ar elkoni zem zoda, otru - pa ribām. Es atceros lāci.

Pārbiedētais pūlis laužas uz sētas durvīm, raujot līdzi ari mani. Aiz muguras dzirdu satrakotus suņus, kas šņakstina žokļus, un regulatorus, kas vicina smagus stekus. Visapkārt skan kliedzieni. Cilvēku ir tik daudz, ka kliedzieni saplūst vienā milzīgā balsī. Man aiz muguras pēc steka sitiena pa pakausi krīt kāda meitene. Dzirdu baisu krakšķi. Ar pirkstiem viņa krampjaini ieķeras manā kreklā. Atgrūdusi nelaimīgo meiteni, es metos tālāk, laužos uz priekšu. Man nav laika viņu žēlot, un man nav laika ļauties bailēm. Nav laika itin nekam: šobrīd galvenais ir kustēties, grūst, skriet, bēgt, bēgt, bēgt.

Dīvaini, bet visā šai troksnī un sajukumā kādu minūti redzu visu ārkārtīgi skaidri un kā palēninātā filmā, ko vēroju pa gabalu: pa kreisi regulatoru suns uzlec virsū kādam puisim, kas klusu saļimst uz ceļiem, un pēc nezvēra kodiena no puiša kakla izšļācas asinis. Regulatora steka sitiens notriec zemē kādu gaišmatainu meiteni, un, redzot viņai ap galvu gaišo matu oreolu, man uz bridi pamirst sirds un šķiet, ka esmu mirusi, ka visam pienākušas beigas. Meitene kliedzot pagriež galvu, kamēr regulatori apstrādā viņu ar piparu gāzi. Ieraudzījusi, ka tā tomēr nav Hana, atviegloti uzelpoju.

Vēl daži zibšņi. Filma, tikai filma. Tas nenotiek pa īstam, tas vienkārši nevar notikt. Redzu kādu puisi un meiteni, kas laužas uz sāndurvīm, droši vien cerēdami izkļūt laukā. Durvis ir par šauru, lai abi pa tām izkļūtu reizē. Puisim mugurā zils krekls ar uzrakstu PORTLENDAS JŪRAS AKADĒMIJA, meitenei ir gari, spilgti ugunīgi, rudi mati. Vēl pirms piecām minūtēm abi čaloja un smējās, stāvēdami tik tuvu, ka tad, ja viens vai otrs spertu soli uz priekšu, viņi saskūpstītos. Tagad abi cīnās, taču meitene ir pārāk sika. Kā suns, kā meža zvērs viņa ar zobiem ieķeras puisim rokā. Viņš rēc, trako, sagrābj meiteni aiz pleciem, grūž pret sienu, nost no ceļa. Meitene paklūp un nokrīt, tad mēģina piecelties, taču milzīga auguma regulators ar neredzēti sarkanu seju sagrābj viņu aiz zirgastes un uzrauj kājās. Ari Jūras akadēmijas students netiek cauri sveikā. Viņam pakaļ metas divi regulatori, un es skrienot dzirdu steka būkšķus un necilvēcīgus brēcienus.

Dzīvnieki, es nodomāju, mēs taču esam dzīvnieki.

Cilvēki grūstās, slēpjas cits aiz cita, kamēr regulatori nāk virsū kā milzu vilnis un suņi min mums uz papēžiem. Steki tiek vicināti tik tuvu manai galvai, ka jūtu uz kakla vēju. Iedomājos dedzinošas sāpes, sarkanu krāsu. Regulatoriem virzoties uz priekšu, cilvēku man visapkārt kļūst arvien mazāk. Ik pa brīdim kāds blakus iekliedzas, atskan krakšķis, un cilvēks nokrīt, tris, četru, piecu suņu pieveikts. Kliedzieni un kliedzieni. Visi kliedz.

Man palaimējas izbēgt. Skrienot pa šauriem, čikstošiem gaiteņiem, kā pa miglu redzu istabas, cilvēkus un regulatorus, līdz beigās apkārt kļūst arvien gaišāk. Redzu arvien vairāk izsistu logu un dzirdu kaut kur trokšņojam dzinēju. Tātad esam aplenkti. Man priekšā negaidot atveras sētas durvis, pa kurām redzu tumšus kokus un vēsus, šalcošus mežus. Ak, ja varētu tikt ārā... ja vien varētu pietiekami ilgi paslēpties no gaismām...

Aiz muguras ierejas suns, un smagiem soļiem man skriešus tuvojas regulators, spalgi brēkdams: Stāt! Pēkšņi apķeros, ka gaitenī neesmu viena. Vēl piecpadsmit soļu... desmit. Ja vien es paspēšu nokļūt tur ārā, tumsā...

Līdz durvīm atlikuši pieci soļi, kad man caur kāju pēkšņi izšaujas asas sāpes. Suns iecirtis zobus man apakšstilbā. Es pagriežos un ieraugu regulatoru ar plato, sarkano seju. Acis viņam mirdz, un sejā redzams smaids - ak kungs, viņš smejas, viņš tiešām izbauda šo mirkli... Pacēlis steku, regulators grasās man sist. Aizveru acis un iztēlojos sāpes, tik milzīgas kā okeānu. Iztēlojos asinssarkanu jūru un savu māti.

Bet tad negaidot kāds pagrūž mani sānis. Atskan krakšķis, kauciens un regulatora balss: Nolādēts! Sāpes atlaižas, suņa smagumu vairs nejūtu, un man ap vidukli apvijas roka, bet pazīstama balss, kuru, šķiet, esmu gaidījusi veselu mūžību un vai katru nakti dzirdējusi sapņos, čukst man ausī:

-Turp!

Aplicis roku man ap vidukli, Aleksis mani pa pusei nes. Nu jau esam citā, mazākā gaitenī, kurš ir pilnīgi tukšs. Tiklīdz nostājos uz labās kājas, atkal jūtu dedzinošas sāpes, kas izšaujas līdz pat smadzenēm. Regulators joprojām kūņojas mums aiz muguras, droši vien nikns kā pūķis, jo Aleksis izglāba mani pašā pēdējā brīdī, un steks trāpīja sunim, nevis man pa galvu. Zinu, ka Aleksis manis dēļ nevar kustēties tik ātri, cik vajadzētu, taču viņš mani neatlaiž ne uz mirkli.

- Te, - viņš pamāj uz blakustelpu.

Laikam esam tajā mājas daļā, kur ballīte nenotika. Te valda piķa melna tumsa, taču Aleksis, nesamazinājis ātrumu, soļo uz priekšu. Pēc viņa pirkstu spiediena varu noteikt virzienu - pa kreisi, pa labi, pa kreisi, pa labi. Gaiss ož pēc pelējuma un vēl kaut kā - šķiet, pēc svaigas krāsas un dūmiem, it kā kāds te būtu kurinājis plīti. Bet tas taču nav iespējams. Šīs mājas jau gadiem stāv tukšas.

Mums aiz muguras tumsā ķepurojas regulators. Uzskrējis kaut kam virsū, viņš nolamājas. Mirkli vēlāk kaut kas nokrīt zemē, nošķind stikli, atkal atskan lamas. Pēc vajātāja balss var noteikt, ka viņš sāk atpalikt.

- Augšā, - Aleksis mierīgi čukst, un man šķiet, ka balss skan man tik tuvu, ka esmu to tikai iztēlojusies. Tad viņš izceļ mani pa logu un es ar muguru jūtu palodzes raupjo koksni. Mirkli vēlāk ar veselo kāju jau stāvu mīkstā, mitrā zālē.

Pēc mirkļa izkāpis ari pats, Aleksis apstājas tumsā man blakus. Gaiss joprojām ir sakarsis, taču manu ādu glāsta vējiņš; aiz pateicības un atvieglojuma gribas raudāt.

Bet mēs vēl neesam drošībā, nebūt ne. Tumsa ir kustīga, lunkana un dzīva, tā ir caurausta ar gaismas takām. Pa kreisi un pa labi tumsu šķeļ gaismas kūļi, atklājot bēgošus cilvēkus, kas spožajā gaismā atgādina uz mirkli sastingušus rēgus. Visapkārt joprojām skan kliedzieni, daži - pavisam tuvu, citi - tik tālu un bezcerīgi, ka tos var noturēt par kaut ko citu, varbūt pūcēm, kas mierīgi ūjina kokos. Aleksis paņem mani aiz rokas, un mēs atkal metamies skriet. Katrs solis, ko speru ar labo kāju, dedzina un griež kā ar nazi. Lai nekliegtu, kožu sev vaigā, līdz sajūtu asins garšu.

' Haoss. Elles ainas: no ceļa plūst prožektora gaisma, krīt ēnas, krakšķ kauli, un tumsā skan spalgi kliedzieni, kas izgaist klusumā.

- Šeit.

Paklausu bez vilcināšanās. Tumsā kā uz burvja mājienu parādās mazs koka šķūnītis. Tas ir pussabrucis un apaudzis ar sūnām un vīnogulājiem tā, ka pat pusmetra attālumā izskatās pēc krūmu un koku biezokņa. Man jāpieliecas, lai tiktu iekšā, un, kad esmu iegājusi, degunā iecērtas dzīvnieku urīna un mitra suņa smaka. Daudz netrūkst, lai es izvemtos. Tad ienāk Aleksis, aizverot aiz sevis durvis. Kaut kas nočab: nometies uz ceļiem, Aleksis stūķē segu spraugā starp zemi un durvīm. Smaka nāk no segas - smird vienkārši neizturami.

- Ak kungs, - piespiedusi plaukstu mutei un degunam, čukstu.

Tie ir pirmie vārdi, ko šodien saku Aleksim.

- Tagad suņi mūs nesaodīs, - viņš lietišķi atčukst.

Nekad neesmu satikusi otru tik mierīgu cilvēku. Uz

mirkli iedomājos, ka varbūt bērnībā dzirdētie nostāsti ir patiesi - varbūt slimie patiesi ir briesmoņi un maniaki.

Tad es nokaunos. Aleksis taču nupat mani izglāba.

Viņš izglāba man dzīvību. Izglāba no cilvēkiem, kuriem būtu mūs jāsargā un jāgādā par mūsu drošību. No cilvēkiem, kuriem būtu mūs jāsargā no tādiem kā Aleksis.

Visa pasaule ir sagriezusies ar kājām gaisā. Galva griežas, un es jūtos apreibusi. Speru neveiklu soli atpakaļ un uzgrūžos sienai. Aleksis palīdz man noturēties kājās.

- Apsēdies! - viņš saka tai pavēlošajā tonī, ko šovakar esmu jau daudzkārt dzirdējusi.

Klusie, stingrie rīkojumi mani nomierina, un es tiem labprāt pakļaujos. Apsēdusies zemē, jūtu mitru, nelīdzenu virsmu. Jādomā, ka mēness jau izlauzies cauri mākoņiem, jo pa sienu un jumta spraugām krīt sudrabota gaisma. Nu jau redzu aiz Alekša galvas plauktus un vienā kaktā pamanu citu virs citas sakrautas bundžas (varbūt krāsas?). Kad abi esam apsēdušies, šķūnītī ar pūlēm var pagriezties - tas ir tikai nepilnu metru plats.

- Uzmetīšu aci tavai kājai, labi? - Aleksis joprojām čukst.

Piekrītoši pamāju. Pat sēžot man reibst galva.

Nometies uz ceļiem, Aleksis paņem manu kāju klēpī un sāk uzrotīt bikšu staru. Jūtu, ka ādai pieskaras mitrs audums. Droši vien asiņoju. Iekožu lūpā un atspiežu galvu pret sienu, sagatavojusies paciest sāpes, taču Alekša vēso, spēcīgo plaukstu pieskāriens ir tik nomierinošs, ka pārklāj visas sāpes kā aptumsums mēnesi.

Atlocījis bikšu staru līdz ceļgalam, Aleksis maigi mani pagriež, lai varētu labāk apskatīt koduma vietu. Atspiežos ar elkoni pret zemi un jūtu, ka galva iet riņķī. Droši vien asiņoju visai spēcīgi.

Aleksis strauji izelpo.

- Vai ir traki? - es saku, baidīdamās pat paskatīties.

- Sēdi mierā, - viņš atbild.

Un es zinu, ka ir traki, bet Aleksis man to neteiks. Jūtu pret viņu pateicības uzplūdus, bet tos primitīvos medniekus ar asajiem zobiem un smagajiem stekiem ienīstu. Naidā man aizraujas elpa.

Neizņemot manu kāju no klēpja, Aleksis pastiepjas uz šķūņa stūri un paņem kaut kādu lādīti. Nočīkst metāla slēdzene, un jau pēc īsa mirkļa viņš noliecas pār manu kāju ar pudelīti rokā.

- Mazliet dedzinās, - Aleksis brīdina.

Ādai uzšļakst šķidrums, un degunā iecērtas sīva alkohola smaka. Kāju sāk laizīt liesmas, un daudz netrūkst, lai es iekliegtos. Aleksis pasniedz man roku, un es nedomādama tajā ieķeros.

- Kas tas ir? - izspiežu caur sakostiem zobiem.

- Dezinfekcijas līdzeklis, - viņš paskaidro, - lai nesāktos infekcija.

- Kā tu zināji, ka te tāds ir? - es brīnos.

Neatbildējis Aleksis atrauj savu roku. Saprotu, ka biju

tajā ieķērusies pārāk cieši, taču trūkst spēka apvainoties vai baidīties. Pasaule ap mani pulsē, mijkrēslis kļūst blāvāks.

- Nolādēts, - Aleksis murmina, - tev ir pamatīga asiņošana.

- Tik traki jau nesāp, - čukstus meloju.

Aleksis izskatās tik mierīgs un savaldīgs, ka arī man gribas būt drosmīgai.

Viss pēkšņi šķiet dīvaini tālu: skrienošu kāju dunas un kliedzienu sajaukums skan kā zem ūdens, un ari Aleksis šķiet bezgala tālu. Man rodas aizdomas, ka es vai nu sapņoju, vai mirstu.

Tad nospriežu, ka noteikti sapņoju, jo Aleksis sāk vilkt kreklu pār galvu.

Ko tu dari? gandrīz iekliedzos. Novilcis kreklu, Aleksis sāk to plēst garās strēmelēs, mezdams satrauktus skatienus uz durvīm un saausīdamies pēc katras auduma iešvirkstē-šanās.

Nekad vēl neesmu redzējusi puisi bez krekla, ja neskaita mazus puišeļus un dažus puišus, ko esmu pa gabalu manījusi pludmalē, bet tad biju tik nobijusies, ka nelūrēju, lai neiekultos nepatikšanās.

Nespēju atraut no Alekša skatienu. Mēnesnīcā viņa lāpstiņas mirdz kā spārnu gali, un man nāk prātā eņģeļi, ko esmu redzējusi mācību grāmatās. Aleksis ir slaids, tomēr muskuļots. Kustoties izceļas viņa rokas un pleci, kas dīvaini, neticami un skaisti atšķiras no meiteņu auguma. Vērojot Aleksi, iedomājos par skriešanu, pastaigu, siltumu un sviedriem. Man sametas karsti un šķiet, ka krūtīs trīsuļo tūkstoš putniņu. Neesmu pārliecināta, ka asiņošanas dēļ, tomēr pasaule griežas, un baidos, ka abi divi tiksim izmesti tumšajā naktī. Pirms brīža Aleksis šķita tālu, bet tagad visa telpa ir piepildīta ar viņu. Aleksis ir tik tuvu, ka nespēju paelpot, pakustēties, parunāt un padomāt. Ikreiz, kad man pieskaras viņa pirksti, laiks uz bridi sasvārstās un man bail, ka tas pazudīs. Tā vien šķiet, ka izzūd visa pasaule, paliekam vienīgi mēs. Mēs.

- Paklau?

Jūtu uz pleca Alekša roku - pieskāriens ilgst tikai sekundi, taču mans ķermenis uzreiz sarūk tik mazs, ka viņš šķiet pieskāries tam visam, un kvēlo. Nekad vēl neesmu bijusi tik mierīga un rāma. Varbūt es jau mirstu? Neteiktu, ka šī doma mani uztrauc. Atklāti sakot, drīzāk tā mani uzjautrina.

- Tev viss kārtībā?

- Ir, ir, - sāku klusītēm ķiķināt. - Tu esi pliks.

-Ko?

Pat tumsā redzu, ka Aleksis, piemiedzis acis, skatās uz mani.

- Pirmo reizi redzu kādu puisi... tādu. Bez krekla. Tik tuvu.

Aleksis sāk uzmanīgi apsaitēt man kāju ar sava krekla strēmelēm.

- Suns ir tevi pamatīgi apstrādājis, - viņš saka, - bet tūlīt apturēsim asiņošanu.

Frāze apturēsim asiņošanu izklausās tik medicīniski un baisi, ka atgriež mani īstenībā un liek koncentrēties uz apkārt notiekošo. Aleksis beidz darboties ar improvizēto apsēju. Dedzinošās sāpes kājā nomaina truls, pulsējošs spiediens.

Beigās viņš uzmanīgi izceļ manu kāju no klēpja un noliek zemē.

- Būs labi? - Aleksis vaicā.

Es pamāju. Aleksis nosēstas man blakus, tāpat kā es atbalstīdams muguru pret sienu, un tagad mēs sēžam viens otram līdzās, saskardamies ar elkoņiem. No Alekša kailās ādas plūst siltums, un man atkal kļūst karsti. Aizvērusi acis, cenšos nedomāt par to, ka esam tik tuvu, un nefantazēt, kā būtu, ja es noglāstītu viņa plecus un krūtis.

Reida trokšņi pamazām pierimst, kliedzienus dzird arvien retāk, un balsis skan klusāk. Laikam reida akcija beigusies. Klusītēm lūdzu Dievu, kaut Hanai būtu izdevies aizbēgt. Negribu pat domāt par pretējo: tas būtu pārāk šausmīgi.

Mēs ar Aleksi gan nekustam ne no vietas. Esmu tik nogurusi, ka varētu gulēt un gulēt. Mājas šķiet neiespējami, neaptverami tālu, un nevaru iedomāties, kā vispār spēšu līdz tām aizkļūt.

Pēkšņi Aleksis sāk steidzīgi, klusi runāt.

- Klausies, Lēna. Man tiešām žēl, ka pludmalē tā sanāca. Vajadzēja pateikt agrāk, bet negribēju tevi aizbiedēt.

- Tev nav nekas jāpaskaidro, - es atbildu.

- Bet es gribu paskaidrot. Tev jāzina, ka es nekādi negribēju...

- Klausies, - es pārtraucu, - es nevienam neko neteikšu, skaidrs? Negrasos tev sagādāt nepatikšanas.

Aleksis pieklust. Jūtu, ka viņš pagriezies mani vēro, tomēr pati spītīgi lūkojos tumsā.

- Tas man nerūp, - viņš jau klusāk saka.

Viņš atkal bridi klusē un tad piebilst:

- Es tikai negribu, lai tu mani ienīstu, un viss.

Pasaule atkal sarūk, saslēgdamās arvien ciešāk. Alekša

skatiens dedzina mani kā pieskāriens, bet es baidos viņu uzlūkot. Baidos, ka tad noslīkšu viņa acīs un aizmirsīšu, kas jāsaka. Ārā ir iestājies klusums. Jādomā, reids tiešām beidzies. Mirkli vēlāk pēkšņi sāk čīgāt sienāži, un viņu čīgā-šana pamazām aizpilda visu pasauli.

- Kāpēc tas tev ir tik svarīgi? - čukstus prasu.

- Es jau teicu, - Aleksis čukstus atbild. Viņa elpa kutina man ausi, un man uz skausta saceļas spalviņas. - Tu man patīc.

- Tu taču mani nepazīsti, - aši izmetu.

- Bet gribu iepazīt.

Pasaule griežas arvien ātrāk. Piespiežos sienai, lai pārvarētu reiboni. Kaut kas traks - Aleksim ir gatava atbilde uz katru jautājumu. Viņš atbild pārāk ātri. Droši vien joko.

Piespiežu plaukstas mitrajai grīdai, meklēdama mierinājumu pamatīgajos, raupjajos dēļos.

- Kāpēc tieši mani? - vārdi izsprūk, pašai negribot. - Es taču neesmu nekas.

Vēlos teikt nekas īpašs, taču mute galīgi izkaltusi. Droši vien tā jūtas cilvēks, kas uzkāpis kalna virsotnē, kur gaiss ir tik retināts, ka vari elpot un elpot, bet tik un tā nepamet sajūta, ka trūkst skābekļa.

Aleksis neatbild, un saprotu, ka viņam nav, ko teikt. Man jau bija aizdomas, ka tas nav nopietni, ka nekāda iemesla nav. Viņš izvēlējās mani nejauši, pa jokam vai tāpēc, ka zina - esmu pārāk bailīga, lai viņu nodotu.

Tomēr tad Aleksis sāk runāt, turklāt tik ātri un bez aizķeršanās, ka kļūst skaidrs - viņš noteikti ir daudz par to domājis.

- Es piedzimu Mežonīgajā zemē. Mana māte nomira, kad biju pavisam mazs, tēvs arī. Tēvs pat nezināja, ka viņam ir dēls. Pavadīju tur visu bērnību, mētādamies no vienas vietas uz citu. Visi pārējie... - Aleksis pieklust, un es pēc balss jūtu, ka viņš saviebjas, - pārējie slimie par mani rūpējās. Tā teikt, sabiedriskā kārtā.

Sienāžu orķestris uz mirkli pārtrauc savu dziesmu. īsu brīdi man šķiet, ka nekas ļauns nav noticis un ka šī nakts ne ar ko neatšķiras no citām: karsta, laiska vasaras nakts, kas gaida rītausmu. Tad sajūtu griezīgas sāpes, bet tām nav nekāda sakara ar manu kāju. Pēkšņi atskāršu, cik nenozīmīga ir mūsu pasaule, viss, kas šķiet tik svarīgs, - veikali, reidi, darbs un pati dzīve. Tikmēr dabā viss rit raiti, nakti nomaina diena, dienu - nakts, un tā bezgalīgi; cits citu nomaina gadalaiki - kā rāpuļi, kas nomet veco ādu un atkal ataudzē jaunu.

Aleksis turpina:

- Portlendā ierados desmit gadu vecumā, lai pievienotos pretošanās kustībai. Sīkāk nestāstīšu. Pārāk sarežģīti. Dabūju personas kodu, jaunu uzvārdu, jaunu adresi. Mūsu - gan slimo, gan piekritēju - ir vairāk, nekā varētu šķist, vairāk, nekā visi domā. Mūsējie strādā policijā, visās pilsētas pārvaldes nodaļās. Pat laboratorijās.

Kad viņš to pasaka, man uzmetas zosāda.

- Gribu teikt, ka ceļot turp un atpakaļ var. Grūti, bet var. Sāku dzīvot pie diviem svešiem cilvēkiem, piekritējiem, kuri man bija jāsauc par krustmāti un tēvoci.

Jūtu, ka Aleksis viegli notrīs.

- Bet tas man nešķita nekas sevišķs. Savus īstos vecākus nekad neesmu pazinis, un mani uzaudzināja n-tās krustmātes un tēvoči. Tā ka tas nebija nekas jauns.

Aleksis runā tik klusu, it kā būtu mani aizmirsis. Nezinu, ko īsti viņš ar to visu grib teikt, bet aizturu elpu, baidīdamās, ka pietiks izelpot un viņš apklusīs pavisam.

- Portlendā man riebās. Pat iedomāties nevari, cik ļoti. Cilvēki un mājas tik drūmi, visas tās smakas un šaurība, un likumi - kur pagriezies, visur likumi, likumi un mūri, likumi un mūri. Nebiju pieradis tā dzīvot. Jutos kā būrī. Mēs esam būri - būri ar robežām.

Esmu satriekta. Septiņpadsmit gadu un vienpadsmit mēnešu garajā mūžā man tas ne reizi nav pat ienācis prātā. Biju ticējusi, ka robežas mūs sargā, un pat neiedomājos, ka tās mūs iesprosto. Tagad palūkojos uz to Alekša acīm un saprotu, kā viņš toreiz jutās.

- Sākumā biju dusmīgs. Mēdzu dedzināt visu pēc kārtas. Papīrus, rokasgrāmatas, ābeces. Tas kādu brīdi palīdzēja justies labāk. - Aleksis klusi iesmejas. - Iemetu ugunī pat savu DVL rokasgrāmatu.

Jau atkal esmu satriekta: DVL rokasgrāmatas bojāšana vai iznīcināšana ir zaimošana.

- Katru dienu stundām ilgi staigāju gar robežu. Dažreiz raudāju.

Aleksis notrīs, un zinu, ka viņš ir samulsis. Tā ir pirmā pazīme, kas liecina, ka viņš tomēr nav aizmirsis - šeit esmu arī es un viņš runā ar mani. Ar pūlēm pārvaru vēlmi paņemt viņu aiz rokas, apskaut vai kā citādi uzmundrināt; turu plaukstas pie zemes kā pielīmētas.

- Pēc kāda laika vairs tikai vienkārši pastaigājos. Man patika vērot putnus, kas mierīgi paceļas spārnos un laižas uz Mežonīgo zemi. Turp un atpakaļ, turp un atpakaļ. Paceļas un riņķo gaisā. Varēju tos vērot vairākas stundas no vietas. Brīvi - viņi bija pilnīgi brīvi. Pirms tam domāju, ka Portlendā nekas un neviens nav brīvs, tomēr kļūdījos. Nebiju iedomājies par putniem.

Aleksis uz bridi pieklust, un liekas, ka ar to saruna beigusies. Prātoju, vai viņš tiešām aizmirsis atbildēt uz manu jautājumu, proti, kāpēc izvēlējās tieši mani. Tomēr esmu pārāk apjukusi, lai viņam to atgādinātu, tāpēc vienkārši sēžu un iztēlojos Aleksi nekustīgi stāvam pierobežā un vērojam putnus. Mazliet nomierinos.

Pēc brīža, kas šķiet ilgstam veselu mūžību, Aleksis tomēr atsāk runāt, bet tik klusu, ka man jāpieliecas tuvāk, lai kaut ko dzirdētu.

- Kad pirmo reizi ieraudzīju tevi pie Gubernatora, jau gadiem nebiju gājis vērot putnus. Bet tu man par viņiem atgādināji. Lēkāji, klaigāji, zirgaste tev bija izjukusi, un tu biji tik ātra... - Aleksis pamāj. - Kā zibens - tikko te un tad jau prom. Pilnīgi kā putns.

Pat neievēroju, kā tas noticis (man nebija ne prātā tuvoties Aleksim, un neatceros ari, ka viņš būtu piebīdījies tuvāk man), bet mūsu sejas tumsā ir pāris centimetru attālumā.

- Visi citi man šķita aizmiguši. Viņi gulēja gadiem ilgi. Tikai tu... biji nomodā, - Aleksis čukst.

Viņš aizver acis un tad atkal tās atver.

- Man apnicis gulēt.

Domās paceļos un plivinos kā viens no tiem putniem, par kuriem Aleksis tikko stāstīja. Mans augums plūst pa siltu straumi, karsts vējš izbrāžas man cauri, plosa un paceļ augšup.

Tas ir aplam, brīdina iekšējā balss, taču tā nav manējā. Tā ir sveša balss, kas pieder krustmātei Kerolai, Reičelai, skolotājiem un kašķīgajam novērtētājam, kurš otrajā reizē uzdeva man visvairāk jautājumu.

- Nē, - skaļi nopīkstu, lai gan no dvēseles dziļumiem paceļas cits vārds, burbuļodams kā dzidra avota ūdens. Jā, jā, jā.

- Bet kāpēc? - Aleksis tik tikko dzirdami čukst.

Viņa plaukstas atrod manu seju, pirkstu gali pārslīd man pār pieri, ausu galiem, vaigu bedrītēm. Katrs pieskāriens dedzina. Deg viss mans augums, un mēs abi esam divi punktiņi vienā un tai pašā baltajā liesmā.

- No kā tu baidies?

- Tev jāsaprot. Es gribu būt laimīga, neko vairāk, - tik tikko spēju to pateikt.

Prāts man apmiglojies. Nejūtu vairs neko, tikai Alekša pirkstus, kas slīd pār manu ādu un izbrauc cauri matiem. Gribu, lai viņš beidz, bet vienlaikus arī - lai turpina mūžīgi.

- Es tikai gribu būt normāla, tāda pati kā pārējie.

- Un tu domā, ka, līdzinādamās citiem, būsi laimīga? -Aleksis klusi izdveš.

Jūtu Alekša elpu uz auss un kakla. Jūtu, ka manai ādai pieskaras viņa lūpas.

Bridi man šķiet, ka tiešām esmu mirusi. Varbūt pēc suņa kodiena regulators iegāza man ar steku pa galvu un tagad es sapņoju? Pārējā pasaule ir izgaisusi. Palicis tikai Aleksis. Un es. Tikai mēs.

- Nezinu, kā vēl varētu būt laimīga.

Pat nejutu, ka atvēru muti un to pateicu: vārdi paši izplūda tumsā. Aleksis atbild:

- Ja atļausi, es tev parādīšu.

Un tad mēs skūpstāmies. Vismaz man šķiet, ka skūpstāmies. Dažas reizes kāzās un citos oficiālos pasākumos esmu redzējusi, ka cilvēki aši saskaras ar sakniebtām lūpām. Bet tagad notiek tas, ko neesmu nedz redzējusi, nedz iedomājusies un par ko neesmu pat sapņojusi: kaut kas līdzīgs mūzikai un dejai, tikai vēl jaukāks. Alekša mute ir viegli pavērta, un es atveru arī savējo. Viņa lūpas ir mīkstas, un maigais pieskāriens ir tikpat neatlaidīgs kā klusā balss manās domās, kas nebeidz vien atkārtot: jā, jā, jā.

Man kļūst arvien siltāk. Gaismas viļņi briest un šķeļas, un man šķiet, ka es peldu. Alekša pirksti glāsta manus matus, kaklu un galvu, pārbrauc pār pleciem, un es nedomādama uzlieku rokas viņam uz krūtīm un glāstu viņa karsto ādu, lāpstiņas, kas atgādina spārnu galus, zodu, ko klāj īsi bārdas rugāji, - un viss ir tik neparasts, nepazīstams un brīnišķīgi jauns. Sirds krūtīs sāpīgi klauvē, bet tās ir patīkamas sāpes. Jūtos kā rudens pirmajā dienā, kad gaiss ir dzedrs, lapu malas apbrūnējušas un gaisā jūtama viegla dūmu smarža: reizē beigas un sākums. Varu apzvērēt, ka Alekša sirds, ko jūtu zem savas plaukstas, atbild maniem sirdspukstiem, it kā mūsu augumi sarunātos.

Un pēkšņi viss šķiet tik jocīgi un pašsaprotami skaidrs, ka man gribas smieties. Tagad zinu, ko gribu. Vienmēr esmu vēlējusies tikai to. Viss pārējais - visas dienas līdz pēdējai sekundei pirms mūsu skūpsta - neko nenozīmē.

Kad beidzot viens no otra atraujamies, man ir tāda sajūta, ka smadzenēm kāds uzklājis segu, kas apsedz drudžainās domas un jautājumus un piepilda mani ar mieru un laimi, dziļu un rāmu kā sniegs. Prātā deg viens vienīgs vārds: Jā.

Tu man tiešām patīc, Lēna. Vai tagad tu man tici?

Jā-

Vai varu pavadīt tevi uz mājām?

Jā-

Vai varam rīt satikties?

Jā.

Ielas ir tukšas. Visa pilsēta slīgst klusumā un mierā. Ja pa to laiku, kamēr bijām šķūnī, Portlenda būtu izgaisusi vai nodegusi, es to neievērotu, man tas būtu pilnīgi vienalga. Gājiens mājup paiet kā sapnī. Aleksis visu ceļu tur manu roku, un divreiz, izvēlējušies tumšāku vietu, mēs skūpstāmies. Abas reizes vēlos, kaut tumsa kļūtu cieta un smaga un apņemtu mūs, lai varam tā palikt uz visiem laikiem - krūtis pie krūtīm, lūpas pie lūpām. Abas reizes, kad Aleksis atraujas un paņem mani aiz rokas, lai dotos tālāk, man trūkst gaisa, it kā tikai skūpstoties es varētu elpot, kā nākas.

Beigās - pārlieku ātri - esam galā. Čukstus atvados no Alekša, un viņa lūpas viegli kā vējš pieskaras manējām.

Iezagusies mājā, kāpju augšā uz guļamistabu. Tikai pēc laba laika, ko esmu pavadījusi drebot, mokoties sāpēs un jau tvīkstot ilgās pēc Alekša, atskāršu, ka krustmāte, skolotāji un zinātnieki par delīriju tomēr nav melojuši. Mokos ar sāpēm krūtis, gruzdošām bažām un ilgām pēc Alekša, kas griežas manī kā ass nazis, un spēju domāt tikai par vienu: Es miršu, miršu, miršu. Un lai!