Desmitā nodala

PIRMĀ FĀZE

izklaidība, nespēja koncentrēties izkaltusi mute svīšana, mitras delnas reibuma un dezorientācijas lēkmes pazemināta garīgā apziņa, drudžainas domas, pavājinātas spriešanas spējas

OTRĀ FĀZE

eiforijas mirkļi, histēriski smiekli un sakāpināta enerģija izmisuma brīži, letarģija

mainīga ēstgriba, ātrs svara zudums vai pieņemšanās svarā

sastingums, intereses zudums par citiem jautājumiem deformētas spriešanas spējas, izkropļota realitātes uztvere

uzmācīgas domas un darbības paranoja, nedrošības izjūta

TREŠĀ FĀZE (KRITISKĀ)

apgrūtināta elpošana sāpes krūtīs, rīklē vai kuņģī apgrūtināta rīšana, atteikšanās no ēdiena pilnīgs racionālo spēju zudums, neloģiska uzvedība, uzmācīgas domas un fantāzijas, halucinācijas un maldi

CETURTĀ FĀZE (LIKTENĪGĀ)

emocionālā vai fiziskā paralīze (daļēja vai pilnīga) nāve

Ja baidāties, ka jūs pats vai kāds paziņa varētu būt saslimis ar delīriju, lūdzu, zvaniet uz bezmaksas avārijas tālruni 1-800-NOVĒRST, lai apspriestu tūlītēju nosūtījumu uz procedūru.

Nekad neesmu sapratusi, kā Hana spēj tik bieži un veikli samelot. Taču, tāpat kā viss cits, ari melošana vieglāk padodas, ja to dara bieži.

Tieši tāpēc nākamajā dienā, kad pārnāku mājās no darba un Kerola apvaicājas, vai neiebilstu, ka jau ceturto vakaru pēc kārtas būs jāēd karstmaizītes ar cīsiņiem (tēvoča veikalā atkal izveidojušies pārāk lieli uzkrājumi; savulaik divas nedēļas no vietas ēdām ceptas pupiņas), es atbildu, ka patiesībā skolas biedrene Sofija Henersone ielūgusi mani un vēl dažas meitenes uz vakariņām. Sameloju nedomādama. Lai gan jūtu plaukstās sviedrus, mana balss skan mierīgi, un esmu visai droša, ka ari sejas krāsa nemainās, jo Kerola tikai aši uzsmaida un izmet, ka tas ir jauki.

Pusseptiņos uzlecu divriteņa mugurā un dodos uz īsten-das pludmali, kur norunājām tikties ar Aleksi.

Portlendā ir ne mazums pludmaļu. īstendas peldvieta gan nav pārāk iecienīta, un droši vien tāpēc tā ļoti patika manai mātei. Ūdens straume tur ir straujāka nekā Vilāras vai Saulrieta pludmalēs. Grūti pateikt, kāpēc, bet mani

straume neuztrauc. No laika gala esmu bijusi laba peldētāja. Pēc pirmās reizes, kad, mātei atlaižot rokas man no vidukļa, jutu arvien lielāku paniku un satraukumu, diezgan ātri iemācījos peldēt, un jau četru gadu vecumā pie katras izdevības plunčājos viena.

Zināmā mērā saprotu, kāpēc cilvēki nevēlas nākt uz īstendu, lai gan no populārā Austrumu promenādes parka to šķir vien īss gājiens pāri kalnam. Pludmale ir īsa, ar oļiem un granti klāta zemes strēmele, kas stiepjas aiz laboratoriju kompleksa ar visām noliktavām un atkritumu tvertnēm, kas, protams, ainavu neizdaiļo. Peldoties nomaļajā vietā, skaidri var redzēt Taki tiltu un nelikumīgās zemes ķīli starp Portlendu un Jārmutu. Daudziem nepatīk atrasties tik tuvu Mežonīgajai zemei, jo tā padara viņus nervozus.

Arī es nervozēju, taču daļai no mana Es, pavisam sīkai daļiņai, tur patīk. Kādu laiku pēc mammas nāves fantazēju, ka viņa nemaz nav mirusi un arī tēvs ne, bet abi aizbēguši uz Mežonīgo zemi, lai varētu palikt kopā. Tēvs devās uz turieni piecus gadus ātrāk, lai visu sagatavotu: uzceltu mājiņu ar malkas plīti un mēbelēm, ko viņš pats pagatavojis no koku zariem. Mēdzu domāt, ka pienāks brīdis, kad viņi atnāks man pakaļ. Vienubrīd pat iztēlojos savu istabu līdz pēdējam sīkumam - ar tumšsarkanu paklāju, sarkani zaļu segu, sarkanu krēslu.

Mazliet padzīvojusi sapņu pasaulē, sapratu, ka maldos. Ja vecāki būtu aizbēguši uz Mežonīgo zemi, tad taču viņi būtu piekritēji un dumpinieki. Labāk lai viņi ir miruši. Turklāt agri uzzināju, ka mani sapņojumi par Mežonīgo zemi ir tukšas ilūzijas un tīrā bērnišķība. Slimajiem taču nekā nav - nedz veikalu, nedz sarkanu paklāju un krēslu, vispār nekā. Reičela man reiz stāstīja, ka tur visi dzīvojot kā zvēri - netīri, izsalkuši un izmisuši. Viņa piebilda, ka tāpēc jau valdība par viņiem neuztraucas, pat neatzīst šo cilvēku eksistenci. Drīz vien slimie izmiršot, nosalšot vai nomiršot badā, vai ari tikšot delīrija sērgas pieveikti, bet varbūt tie nostāšoties cits pret citu, sākšot trakot un kauties un izplēsīšot cits citam acis.

Reičela zināja teikt, ka tas jau esot noticis un, iespējams, Mežonīgajā zemē jau tagad valda tumsa un nāve, kur dzirdama tikai čaboņa un dzīvnieku rūkšana.

Par to, ka slimie dzīvo kā zvēri, Reičelai varbūt taisnība, bet par izmiršanu gan ne. Slimie ir dzīvi un cenšas mums par sevi atgādināt. Tāpēc jau notiek demonstrācijas. Tāpēc laboratorijās tika ielaistas govis.

Uz īstendas pludmali dodos vienā mierā, lai gan saule aiz muguras slīgst arvien zemāk, iekrāsodama ūdeņus baltus un padarot visu pasauli mirdzošu. Pielikusi plaukstu pie acīm, pie ūdens ieraugu Aleksi - slaidu, tumšu otas triepienu uz zila audekla. Uzreiz atceros pagājušo nakti, kad viņš ar kreiso plaukstu viegli pieskārās man pie vidukļa, aiznesot mani sapni, bet manu plaukstu saņēma otrā rokā, kas bija sausa un iedvesa mieru kā saulē sasilis koks. Pēc tam mēs dejojām - tā, kā cilvēki mēdz dejot kāzās tad, kad sapārošana ir oficiāli apzīmogota, - taču jaukāk - dabiskāk, ne tik stīvi.

Aleksis stāv pret mani ar muguru un skatās okeānā. Tas mani iepriecina. Drošā solī kāpju lejup pa ļodzīgajām, sāls piesūcinātajām kāpnēm no autostāvvietas uz pludmali, pusceļā apstādamās, lai atraisītu auklas un novilktu kedas, kuras tagad nesu rokā. Pēdas jūt siltas smiltis.

No ūdens puses tuvojas večuks ar zarā savērtu lomu. Aizdomīgi mani nopētījis, viņš paskatās uz Aleksi, tad atkal uz mani un sarauc pieri. Es jau atveru muti, lai taisnotos, ka Aleksis ir izārstēts, bet večuks, garām iedams, tikai kaut ko noburkšķ. Nedomāju, ka viņš izsauks regulatorus, tāpēc iekožu sev mēlē. Neteiksim, ka mēs iekultos pamatīgās nepatikšanās (tieši to Aleksis domāja, sakot, ka nav bīstams), tomēr man nav nekādas patikas atbildēt uz daudziem jautājumiem un atdot savu apliecību pārbaudei. Ja regulatori tiešām trieksies uz nomaļo pludmali pārbaudīt aizdomīgu uzvedību un ieraudzīs izārstētu cilvēku, kas apžēlojies par necilu septiņpadsmitgadnieci, viņi apskaitīsies un, protams, izgāzīs uz kādu dusmas.

Apžēlojies. Cenšos izmest šos vārdus no galvas, pārsteigta, cik grūti par tiem pat domāt. Visu dienu prātoju, kāpēc Aleksis izturas pret mani tik jauki - īsā prāta aptumsuma mirkli pat iedomājos, ka varbūt pēc novērtēšanas mūs sapāros. Diemžēl tāda iespēja atkrīt. Aleksis jau ir saņēmis drukātu paziņojumu ar ieteicamajām kandidātēm - jau pirms procedūras, uzreiz pēc novērtēšanas. Apprecējies viņš nav tikai tāpēc, ka studē. Taču pēc studijām, pats par sevi saprotams, viņš iebrauks laulības ostā.

Tad sāku prātot, kāda nez varētu būt Alekša izredzētā; beigās nospriedu, ka noteikti līdzīga Hanai: spilgta gaišmate ar apskaužamu spēju pat ar zirgasti atgādināt graciozu balerīnu.

Pludmalē bez mums ir vēl četri atpūtnieki: trīsdesmit metrus tālāk māte ar bērnu - viņa sēž saliekamajā krēslā zem izbalējuša saulessarga un vienaldzīgi skatās apvārsni, kamēr bērns, ne vecāks par trim gadiem, bradā pa viļņiem, ik pa brīdim pakrizdams un iebrēkdamies (sāpēs vai aiz prieka?), un atkal sliedamies kājās. Tālāk pieklājīgā attālumā viens no otra pastaigājas kāds pāris, sieviete un vīrietis. Droši vien precēti. Salikuši rokas uz krūtīm, abi skatās taisni uz priekšu. Viņi nerunā un nesmaida. Abi soļo mierīgi, it kā ietērpti neredzamā aizsargburbulī.

Beigās pieeju pie Alekša, kas, mani ieraudzījis, pasmaida. Saule pieskaras viņa matiem, un tie uz sekundi kļūst balti, bet tad atkal atgūst zeltaini brūngano nokrāsu.

- Sveika! - Aleksis pamāj. - Labi gan, ka atnāci.

Samulstu, ar kedām rokā juzdamās kā pēdējā muļķe.

Vaigi deg, nezinu, kur likt acis. Nometusi kedas zemē, ar papēdi pagrūžu tās tālāk.

- Vai tad es neapsolīju?

Balss, pašai negribot, skan skarbi. Samirkšķinu acis un domās sevi nolamāju. Tā vien šķiet, ka manās smadzenēs ir ielikts filtrs, kas darbojas pret mani un allaž liek manis teiktajam izklausīties ne tā, kā domāts.

Par laimi, Aleksis tikai pasmejas.

- Es jau neko, bet pagājušo reizi gan nogaidījos tevi velti, - viņš pamāj uz smiltīm, - varbūt apsēdīsimies?

- Labi, - atviegloti nopūšos.

Sēdus jūtos daudz omulīgāk. Mazākas izredzes paklupt vai nostrādāt kādu citu muļķību. Pievelku kājas pie ceļgaliem un piespiežu tiem zodu. Aleksis iekārtojas gabaliņu tālāk.

Brīdi klusējam. Sākumā drudžaini gudroju, ko teikt. Klusuma mirklis šķiet bezgalīgs. Aleksis noteikti domā, ka esmu zaudējusi valodu. Bet tad, izracis no smiltīm gliemežvāku, viņš iemet to okeānā, un es saprotu, ka viņš nebūt nejūtas neērti. Tad arī es atslābstu. Klusums man pat tīri labi patīk.

Dažreiz jūtos kā skatītāja, kas vēro pasauli no malas, bet citkārt man patiesi šķiet, ka pasaule uz mirkli sastingst un apstājas. Uz vienu sekundi, ne ilgāk. Ja tobrīd izdotos uzminēt dzīves noslēpumu, varētu dzīvot mūžīgi.

- Paisums beidzas, - Aleksis atkal sāniski met gliemežvāku, trāpīdams vilnim.

- Zinu.

Okeāns izmetis krastā leknas, zaļas jūraszāles, zarus un izmisīgus, iztramdītus vēžus. Gaisā vējo sāls un zivju smārds. Krastā pastaigājas kaija, grozīdama galvu un atstādama smiltis sīkus nagu nospiedumus.

- Mamma mani bērnībā veda uz šejieni. Bēgumā gājām, cik tālu vien varējām. Ko tik neizskalo krastā - pat jūras-zirdziņus, milzu austeres un aktīnijas. Tas viss ir redzams smiltis, kad ūdens atkāpjas. Te mamma iemācīja mani peldēt.

Nezin kāpēc pēkšņi gribu runāt, un vārdi paši laužas no mutes.

- Māsa krastā cēla smilšu pilis. Iedomājāmies, ka mums ir īsta pilsēta, līdz kurai esam tikušas, pārpeldot pāri jūrai līdz otrai pasaules malai, līdz Mežonīgajai zemei. Vienīgi mūsu rotaļā šo zemi nebija izpostījusi slimība, tā nebija sagrauta un baisa. Mūsu uzceltās ēkas bija skaistas, gaišas un jaukas.

Aleksis klusējot ar pirkstu zīmē smiltīs ķeburus. Tomēr zinu, ka viņš klausās.

Vārdi birst kā no pārpilnības raga:

- Atceros, ka mamma mēdza nest mani ūdenī, piespiedusi gurnam. Un reiz viņa vienkārši palaida mani vaļā. Pavisam bez nekā jau nebiju - pie rokām man bija piepūstas rotaļlietas. Tomēr biju tā pārbijusies, ka sāku izmisīgi brēkt. Man bija tikai pāris gadu, bet es to atceros, goda vārds. Kad mamma atkal paņēma mani rokās, biju bezgala atvieglota, bet arī vīlusies. It kā būtu palaidusi garām lielisku iespēju. Saproti?

- Un tagad? - Aleksis pagriež galvu uz manu pusi. - Jūs vairs uz šejieni nenākat? Mammai zudusi interese par okeānu?

Skatos tālumā uz apvārsni. Līcis šodien samērā mierīgs. Ūdens ir kā spogulis, zilās un violetās nokrāsas šalkdamas aizplūst no krasta. Nekaitīgs.

- Viņa nomira. - Esmu pārsteigta, cik grūti ir to pateikt. - Izdarīja pašnāvību. Tolaik man bija seši gadi.

- Man tiešām žēl, - Alekša balss skan klusi, tik tikko sadzirdami.

- Tētis nomira, kad man bija astoņi mēneši. Viņu es vispār neatceros. Man šķiet... man šķiet, tas mammu salauza. Viņa nebija izārstēta. Procedūra neiedarbojās. Nezinu, kāpēc. Trīs atsevišķas procedūras, un nekā... nepalīdzēja.

Pieklususi ievelku elpu un baidos paskatīties uz Aleksi, kas sēž man blakus kluss un mierīgs kā piemineklis, kā izkalta ēna. Tomēr nespēju apstāties. Dīvaini, bet līdz šim neesmu nevienam stāstījusi par māti. Nebija vajadzības. Skolā, kaimiņos un krustmātes draugu lokā visi tāpat zina par manu ģimeni un tās apkaunojošajiem noslēpumiem. Tāpēc visu skatienos ir līdzcietības ēna un visur viļņojas čuksti. Man ienākot telpā, cilvēki apraujas pusvārdā, bet gaisā karājas klusums un vainas apziņa, un manī noraugās pārsteigtas sejas. Pat Hana to zināja jau pirms otrās klases, kad sākām sēdēt vienā solā. Es atceros to tāpēc, ka reiz viņa pieķēra mani tualetē raudam - biju iespiedusi seju tualetes papīrā, lai neviens nedzirdētu. Hana atspēra durvis ar kāju, stāvēja un skatījās manī. Vai mammas dēļ? viņa prasīja. Pirms tam mēs pat nebijām runājušas.

- Es nezināju, ka ar māti kaut kas nav kārtībā, nezināju, ka viņa ir slima. Biju pārāk maza, lai to saprastu.

Neatrauju acis no skaidrās apvāršņa līnijas un atkal tāpat kā bērnībā iedomājos, ka varbūt ūdens neatgriezīsies, varbūt okeāns pazudīs uz visiem laikiem. Tas tiks ievilkts caur zemes garozu, kā mutē tiek ievilkta mēle, un skatienam atklāsies balti kauli.

-Ja es būtu zinājusi, varbūt būtu varējusi...

Balss aizlūst, liedzot man pabeigt teikumu. Varbūt būtu varējusi to nepieļaut. Nekad neesmu to teikusi, pat domās ne. Taču tagad šī pārliecība paceļas stingri un nepielūdzami kā akmens seja: varbūt es būtu varējusi. Man vajadzēja māti apturēt.

Sēžam klusēdami. Kamēr runāju, māte ar bērnu ir savākusi mantas un aizgājusi un mēs ar Aleksi esam palikuši divatā. Kad mani vārdu plūdi beidzot mitējušies, nevaru saprast, kā varēju tik daudz atklāt gandriz pilnīgi svešam cilvēkam, turklāt puisim. Pēkšņi man sametas šausmīgs kauns. Izmisīgi vēlos pateikt vēl kaut ko, kaut ko pavisam nekaitīgu - par paisumu vai par laiku -, bet, kā parasti, kad visvairāk vajag, galvā pilnīgs tukšums. Baidos paskatīties uz Aleksi. Kad beigās, saņēmusi drosmi, aši no sāniem palūru, redzu, ka viņš raugās līča ūdeņos ar neizdibināmu sejas izteiksmi, vienīgi žoklī raustās muskulītis. Man pagurst sirds. Noticis tas, no kā baidījos: tagad Aleksis jūt kaunu un riebumu pret manas ģimenes pagātni un slimību, kas iezīdusies man asinīs. Tūlīt viņš piecelsies un teiks, ka būtu labāk, ja mēs vairs nesatiktos. Brīnos pati par sevi. Es taču Aleksi tikpat kā nepazīstu, un starp mums plešas nepārejama plaisa, tomēr šī doma mani tik un tā skumdina.

Daudz netrūkst, lai es pielēktu kājās un laistos lapās: negribas māt ar galvu un izlikties, ka saprotu, kad viņš teiks: Paklau, Lēna, man tiešām žēl, bet... un pēc tam uzmetīs man tik pazīstamo skatienu.

Pērn pa kalnu savā vaļā skraidīja traks suns ar putām uz puma un koda, kam pagadās. Suns bija izbadējies, kašķains, blusu apsēsts un zaudējis vienu kāju, tomēr vajadzēja divus policistus, lai viņu nošautu. Pūlis sanāca skatīties, un ari es, skriedama garām, apstājos. Pirmoreiz dzīvē sapratu, kāpēc visi uz mani tā skatās, kāpēc viebjas, dzirdot uzvārdu Heloveja. Līdzcietības dēļ, jā, bet arī tāpēc, ka jūt riebumu un baidās inficēties. Tieši tāpat kā uz mani visi skatījās uz riņķojošo suni, kas, slienām tekot no mutes, mēģināja sakost savus tvarstītājus. Beigās, kad dzīvniekam trāpīja trešā lode un tas izlaida garu, visi atviegloti nopūtās.

Es jau grasos celties kājās, kad Aleksis ar pirkstu pieskaras manam elkonim.

- Es tevi apdzīšu, - piecēlies un nopurinājis no šortiem smiltis, viņš paziņo un smaidīdams sniedz man roku.

Jūtos bezgala pateicīga. Tātad ģimenes grēku dēļ Aleksis mani nenosoda, neuzskata par netīru vai samaitātu. Aleksis palīdz man piecelties un, šķiet, zīmīgi paspiež roku. Esmu gan pārsteigta, gan laimīga un iedomājos par mūsu - manu un Hanas simbolisko rokasspiedienu.

- Gatavojies uz sakāvi, - es atbildu.

Aleksis sarauc uzacis.

- Tu domā, ka mani uzvarēsi?

- Nedomāju. Es zinu.

- Tad jau redzēsim, - Aleksis paliec galvu uz sāniem, - vispirms līdz bojām, labi?

Esmu satriekta. Paisums ir atkāpies, tomēr bojas peld vismaz metru dziļā ūdenī.

- Tu gribi skriet iekšā līcī?

- Nobijies gan? - Aleksis smaida.

- Nē, vienīgi...

- Labi. - Viņš pastiepjas un viegli pieskaras manam plecam. - Nu tad beidzam te pļāpāt. Uz priekšu!

Izkliedzis pēdējos vārdus, Aleksis metas skriet. Divas sekundes vēlāk sekoju viņam, brēkdama:

- Tas nav godīgi! Es nebiju sagatavojusies!

Smiedamies un šļakstīdamies ar visām drēbēm brienam pa seklo ūdeni. Okeāns atkāpies, atklājot viļņainu gultni ar iedobēm. Zem kājām jūtu lūstam gliemežvākus. Sapinusies sarkani violetu aļģu kušķī, gandrīz nostiepjos garšļaukus. Ar roku atgrūžos no mitrajām smiltīm un pielecu kājās. Gandrīz vai panāku Aleksi, kad viņš, pagrābis riekšavu smilšu, grasās sviest to man virsū. Spiegdama metos sāņus, tomēr mazliet smilšu trāpa man sejā un nobirst lejup pa kaklu.

- Tu nu gan esi krāpnieks! - saucu, aizelsusies no skriešanas un smiešanās.

-Ja nav noteikumu, tad nav nekādas krāpšanās, - Aleksis pār plecu atkliedz.

- Ak tad nav noteikumu, ja?

Esam iebriduši okeānā līdz puslielam. Iesmēlusi plaukstās ūdeni, apšļakstu viņam muguru un plecus. Pagriezies Aleksis ar delnas malu aši nobrauc pār ūdens virsmu, un gaisā uzvijas mirdzoša arka. Vairīdamās pieliecos, bet paslīdu un uz elkoņiem iekritu ūdenī, saslapinādama šortus un krekliņa apakšdaļu. Pēkšņi juzdama aukstumu, iespiedzos. Tikmēr Aleksis dodas uz priekšu, nemitīgi atskatīdamies un žilbinoši smaidīdams. Viņa smiekli atbalsojas tālu un ir tik skaļi, ka tos noteikti dzird Lielā Dimanta salā, viņpus apvāršņa un visā pasaulē. Uzslienos kājās un metos viņam pakaļ. Līdz bojām vēl daži metri, bet ūdens jau sniedzas līdz ceļiem, tad lieliem, viduklim, līdz beigās pa pusei brienam, pa pusei peldam, drudžaini vēzēdami rokas. Nespēju nedz elpot, nedz domāt, tikai smieties, šļakstīties ar ūdeni un mērķtiecīgi virzīties uz sarkanajām bojām. Jāuzvar, jāuzvar, jāuzvar! Mērķis ir tikpat kā ar roku sasniedzams, bet Aleksis joprojām ir gabalu man priekšā. Manas kedas ir piemirkušas smagas kā svins, un drēbes velk lejup, it kā kabatās būtu salikti akmeņi. Neko nedomādama, lecu uz priekšu un pieķeros Aleksim, ar pēdu pieskardamās viņa apakšstilbam, bet pēc tam metos uz priekšu un piesitu tuvākajai plastmasas bojai, kas uzreiz atlec no manas plaukstas. Mēs esam aptuveni trīssimt metrus no krasta, paisums nāk, un es stāvu līdz krūtīm ūdenī. Uzvaroši paceļu rokas. Aleksis tuvojas, spļaudams ūdeni un purinādams galvu, un no viņa matiem tērcītēm tek ūdens.

- Es uzvarēju! - elšu.

- Tu krāpies, - Aleksis atbild, pasper dažus soļus un atkrīt uz boju auklām. Tad viņš saliek rokas aiz muguras un skatās debesīs. Krekliņš viņam ir cauri slapjš, uz skropstām mirdz pērlītes, pa vaigiem tek ūdens.

- Ja nav noteikumu, tad nav nekādas krāpšanās, - es atbildu.

Aleksis pagriezies smaida:

- Tādā gadījumā es ļāvu tev uzvarēt.

- Bet, protams. - Uzšļakstu Aleksim ūdeni, un viņš padodoties paceļ rokas. - Aizvainotais zaudētājs, - neliekos mierā.

- Man vienkārši trūkst prakses.

Aleksis jau atkal ir pašpārliecināts un atraisīts. Parasti tas mani mazliet kaitina. Pieliecis galvu, viņš smaida. Tomēr šobrīd tas mani nekaitina - man tas pat patīk. Tāda sajūta, ka es vairs nejustu neērtību, bailes un nedrošību, ja vien Aleksi satiktu biežāk.

- Kā tad, - nobolu acis, uzlieku roku uz bojas blakus viņam un izbaudu šalcošo straumi, kas sitas man pret krūtīm. Man ir prieks par neparasto sajūtu - būt ūdenī ar visām drēbēm, sajust miesai pielipušo krekliņu un slapjās kedas. Līdz krastam būs lēni, smagi jāpeld.

Bet šobrīd tas šķiet sīkums. Mani neuztrauc itin nekas, pat ne tas, ka būs jāpaskaidro Kerolai, kāpēc pārrodos izmirkusi cauri slapja, aplipuši ar ūdenszālēm un pēc sāls smaržojošiem matiem; man viens pīpis, cik ilgi vēl līdz komandantstundai un kāpēc Aleksis pret mani ir tik jauks. Esmu apreibusi laimē. Aiz bojām līcis jau metas tumši violets, viļņiem ir baltas putu cepures. Tālāk par bojām peldēt ir aizliegts: aiz tām ir salas un sargposteņi, bet mazliet tālāk - atklāts okeāns, kas ved uz aizliegto zonu, kur valda slimība un bailes. Tomēr šobrīd vēlos panirt zem tauvas un aizpeldēt projām.

No mums pa kreisi stiepjas spilgti baltais laboratoriju ēku komplekss, bet tālāk - Vecā osta ar koka dokiem, kas izskatās kā milzīgi koka simtkāji. Pa labi paceļas Taki tilts un sargbūdu rinda visas robežas garumā. Aleksis pamana, uz ko es skatos.

- Skaisti, vai ne? - viņš ierunājas.

Raibi zaļganpelēkais, aļģēm klātais tilts viegli šūpojas vējā.

Saraucu degunu.

- Laikam pūst kopā, vai ne? Mana māsa vienmēr teikusi, ka reiz tas brakšķēdams iegāzīsies okeānā.

Aleksis smejas.

- Es nedomāju tiltu, - mazliet pacēlis zodu, viņš pamāj, - bet to tur.

Mirkli klusējis, viņš piebilst:

- Mežonīgo zemi.

Aiz Taki tilta līdz ar līča galējo malu sākas valsts ziemeļu robeža. Abi stāvam, tikmēr sargbūdās iedegas gaismas, mirgojot tumstoši zilajās debesīs un vēstot, ka ir jau vēls. Man ir laiks doties mājās, tomēr nevaru sevi piespiest iet projām, lai gan jūtu, ka ūdens pie krūtīm jau šalc un virmo, liecinot par plūdmaiņām. Mežonīgās zemes sulīgais zaļums viņpus tilta šūpojas vējā kā nemitīgi mainīgs mūris, kas iestiepjas līcī, nošķirot Portlendu no Jārmutas. No šejienes redzama tikai maza daļiņa - tuksnesīga vieta, kur nav nedz gaismas, nedz laivu, nedz ēku. Nepieejama, dīvaina un melna josla. Bet es zinu, ka Mežonīgā zeme iesniedzas tālu kontinentā, ieskaujot mūsu valsti no visām pusēm kā nezvērs, kas ar saviem taustekļiem ieķēries civilizētajā pasaulē.

Varbūt skriešanas dēļ, bet varbūt tāpēc, ka esmu uzvarējusi Aleksi skrējienā uz bojām, vai tamdēļ, ka esmu pastāstījusi viņam par savu māti, taču viņš mani un ģimeni nenosoda, es joprojām jūtos apskurbusi un laimīga, un man ir tāda sajūta, ka varu Aleksim teikt visu un pajautāt jebko. Tāpēc prasu:

- Vai varu atklāt tev noslēpumu?

Esmu apreibusi un bezrūpīga, un zinu, ka atbilde nav jāgaida.

- Esmu daudz par to domājusi. Par Mežonīgo zemi, par to, kāda tā ir... par slimajiem, ja tādi tiešām ir... - Ar acs kaktiņu manu, ka Aleksis mazliet saraujas, un turpinu: - Dažreiz man likās... zini, es mēdzu iedomāties, ka varbūt mana mamma nemaz nav mirusi. Varbūt viņa ir tikai aizbēgusi uz Mežonīgo zemi. Ne jau tāpēc, ka tā būtu labāk. Laikam vienkārši negribēju zaudēt viņu uz visiem laikiem, tāpēc jutos labāk, iedomājoties, ka mamma kaut kur dzivo un dzied...

Es papurinu galvu un esmu pārsteigta, ka jūtos tik ērti, runājot ar Aleksi. Pārsteigta un pateicīga.

- Bet tu? - es beigās pajautāju.

- Ko es? - Alekša seja ir neizdibināma. Gandrīz varētu domāt, ka esmu viņu aizvainojusi, bet ar ko?

- Vai tu bērnībā neesi domājis par to, kā būtu doties uz Mežonīgo zemi? Neesi par to tāpat vien, tīrā joka pēc iedomājies?

Piemiedzis acis, Aleksis novēršas un savelk seju neizprotamā grimasē.

- Protams, esmu. Bieži.

Pastiepis roku, viņš piesit bojai.

- Robežu tur nav, nav arī nekādu modru acu. Tikai brīvība un plašums, kur var elpot ar pilnu krūti. Es vēl joprojām domāju par Mežonīgo zemi.

Uzmetu viņam skatienu. Tādus vārdus kā “brīvība” un “plašums” neviens vairs neņem mutē. Novecojuši.

- Joprojām? Pat pēc procedūras?

Neko nedomādama, pasniedzos un pieskaros trisžuburu rētai uz Alekša kakla.

Viņš atraujas, it kā mans pieskāriens būtu apdedzinājis, un es samulsusi nolaižu roku.

- Lēna... - Alekša balss skan dīvaini, it kā manu vārdu būtu netīkami izrunāt.

Zinu, ka man nevajadzēja viņam pieskarties. Esmu pārkāpusi robežu, un Aleksis noliek mani vietā, pie neārstētajiem. Ja viņš sāks man lasīt sprediķi, laikam aiz pazemojuma nomiršu. Lai slēptu neveiklības izjūtu, sāku čalot:

- Lielākā daļa izārstēto taču par tādām lietām nedomā. Mana krustmāte Kerola to sauc par lieku laika nosišanu. Viņasprāt, tur nekā nav, tikai dzīvnieki, zeme un kukaiņi, un visas tās runas par slimajiem esot bērnišķīgas blēņas. Viņa saka - ticēt slimajiem ir tas pats, kas ticēt vilkačiem un vampīriem. Vai atceries, ka savulaik cilvēki runāja - Mežonīgajā zemē esot vampīri?

Aleksis pasmaida - drīzāk gan šķiet, ka viņš saviebjas.

- Lēna, man tev kaut kas jāatklāj.

Alekša balss skan svešādi, un man nezin kāpēc negribas ļaut viņam runāt, tāpēc turpinu pļāpāt:

- Vai tev sāpēja? Nu, procedūra. Māsa saka, ka nekā sevišķa tur neesot, bet māsīca Mārsija apgalvo, ka tas esot trakāk par traku, smagāk nekā dzemdībās, un ar otro bērnu viņa mocījās piecpadsmit stundas...

Aprāvusies nosarkstu, domās lādēdama sevi par tik muļķīgu sarunas pavērsienu. Žēl, ka nevaru patīt laiku atpakaļ līdz vakardienas ballītei, kad galvā bija pilnīgs tukšums: droši vien taupīju sevi šodienas izvirdumam.

- Bet es gan nebaidos, - gandrīz vai iekliedzos. Aleksis paver muti, lai ko teiktu, un es izmisīgi vēlos kaut ko glābt.

Mana procedūras diena tuvojas. Man jāgaida tikai sešdesmit dienas. Muļķīgi, ka skaitu, vai ne? Bet tiešām nevaru sagaidīt.

- Lēna, - Alekša balss skan spēcīgāk un sparīgāk, beidzot mani apklusinādama.

Aleksis pagriežas un ieskatās man tieši sejā. Manas kedas grimst smilšainajā gultnē, un jūtu, ka tūliņ būšu ūdenī līdz kaklam. Paisums nāk ar joni.

- Paklausies! Es neesmu... neesmu tas, par ko tu mani uzskati.

Tikai ar pūlēm varu nostāvēt kājās. Straume pēkšņi sākusi mani raustīt uz visām pusēm. Kā vienmēr: ūdens atkāpjas lēni, bet atgriežas strauji.

- Ko tu ar to gribi teikt?

Alekša zeltainās dzintarkrāsas acis, gandrīz vai dzīvnieciskas, pēta manu seju, un nezin kāpēc man atkal sametas bail.

- Es neesmu izārstēts, - Aleksis paziņo.

Aizveru acis, nespēdama noticēt un cerēdama, ka esmu pārklausījusies - ka viļņu šalkas esmu noturējusi par Alekša balsi. Taču, kad atveru acis, Aleksis joprojām stāv man blakus un skatās uz mani, tāds kā vainīgs, tāds kā... varbūt skumjš? Tātad neesmu pārklausījusies.

- Man procedūra nav veikta, - viņš saka.

- Tu gribi teikt, ka tā uz tevi neiedarbojās? - es pārjautāju.

Mans augums kļūst nejutīgs. Pēkšņi apķeros, ka man salst.

- Tev veica procedūru, un tā neiedarbojās? Tāpat kā manai mammai?

- Nē, Lēna, es... - Aleksis novērsies samiedz acis un murmina: - Nezinu, kā lai tev to pasaku.

No galvas līdz kājām sasalstu ledū. Prātā mudž nesaistīti tēli kā saraustītā filmā: Aleksis stāv auditorijā ar matiem kā lapu kroni, pagriež galvu, atklājot zem kreisās auss glītu trisžuburu rētu, pieliecas pie manis un saka: Es neesmu bīstams. Pāri nedarīšu. Vārdi atkal izsprūk man no mutes, taču es neko nesaprotu un neko nejūtu.

- Tātad procedūra neiedarbojās un tu melo. Melo, lai varētu mācīties, dabūt darbu, tikt ar kādu sapārots un tā tālāk. Tātad tu neesi... tu vēl esi... tu varētu būt...

Nespēju pateikt: slims, neārstēts, sasirdzis. Tāda sajūta, ka tūlīt vemšu.

-Nē!

Alekša balss ir tik skaļa, ka es saraujos. Speru soli atpakaļ, kedas paslīd, un es gandrīz pazūdu zem ūdens, taču, kad Aleksis metas man klāt, izvairīdamās raujos atpakaļ. Viņa sejas izteiksme kļūst stingrāka - kā cilvēkam, kas pieņēmis lēmumu.

- Es nekad neesmu ārstēts. Neesmu sapārots un tā tālāk. Neesmu pat novērtēts.

- Tas nav iespējams, - es čukstu.

Apvārsnis sasveras, zilie, sārtie un sarkanie toņi sajaucas, un man šķiet, ka debesis vietām asiņo.

- Tas nav iespējams! Tev taču ir tās rētas!

- Rētas gan, - Aleksis jau maigākā balsī mani izlabo. - Taču tās ir parastas rētas! Ne tās.

Aleksis pagriežas, lai varu apskatīt viņa kaklu.

- Trīs rētiņas, apgriezts trijstūris. Tādu var viegli iešņāpt. Ar skalpeli, ar papīra nazi, vienalga ar ko.

Jau atkal aizveru acis. Man visapkārt augšup un lejup šūpojas arvien lielāki viļņi, un man tik tiešām šķiet, ka tūlīt izvemšos. Mēģinu apslāpēt nelabumu un bailes, kas gruzd prāta dziļumos un draud pārņemt mani savā varā, un cenšos nedomāt, ka tūlīt noslīkšu. Atveru acis un čērkstoši jautāju:

- Bet kā...?

- Centies mani saprast, Lēna, es tev uzticos. Vai tad tu to neredzi?

Aleksis lūkojas manī tik cieši, ka jūtu viņa acu pieskārienu, un novēršos.

- Es negrasījos... es negribēju tev melot.

- Bet kā...? - jau skaļāk atkārtoju. Manās smadzenēs iestrēdzis viens vārds: melot, kas tagad riņķo turp un atpakaļ. No novērtēšanas nevar izvairīties, ja nu vienīgi melojot. No procedūras nevar izvairīties, ja nu vienīgi melojot. Tev jāmelo.

Aleksis bridi klusē, un es jau nodomāju, ka viņš ir nobijies un neko vairāk neteiks. Gandrīz vai vēlos, kaut tā ari būtu. Izmisīgi vēlos pagriezt laikaratu atpakaļ un atgriezties brīdī, kad Aleksis vēl nebija izteicis manu vārdu tajā dīvainajā balsī, atgriezties tajā triumfa mirklī, kad baudīju uzvaru pie bojām un jutos laimīga un brīva. Mēs varētu skriet atpakaļ uz krastu! Mēs varētu satikties rīt un mēģināt izdīkt no zvejniekiem tikko noķertus krabjus.

Tad Aleksis pārtrauc klusumu.

- Es neesmu vietējais, - viņš atzīstas, - neesmu dzimis Portlendā. Ne gluži.

Tādā balsī parasti runā tie, kas grasās atklāt ko šausmīgu. Maigi, laipni, mierīgi - it kā gribēdami nepatīkamo vēsti pateikt šūpļadziesmas intonācijā. Man ļoti žēl, Lēna, bet tava māte bija nelīdzsvarota sieviete. It kā es nespētu saklausīt noraidījumu, kas slēpjas aiz vārdos izteiktā.

- No kurienes tad tu esi?

Es varēju to ari nejautāt. Es jau zinu. Atklāsme nāk kā sprādziens, kā plūdi. Tomēr prāta stūrīti gail cerība: kamēr tas nav izteikts skaļi, tā nav patiesība.

Cieši raugoties manī, Aleksis pamet ar galvu uz robežu aiz tilta, uz mūžam kustīgo zariņu, lapu, vīnogulāju un augu biezokni.

- No turienes, - Aleksis atbild, bet varbūt viņa balss skan tikai manās domās, jo Alekša lūpas tikpat kā nekustas. Tomēr man viss ir skaidrs.

Aleksis ir no Mežonīgās zemes.

- Slimais, - vārds iestrēgst man kaklā. - Tu esi slimais.

Dodu viņam pēdējo iespēju to noliegt.

Taču viņš to nedara. Viņš tikai saviebjas un saka:

- Man tas vārds ir derdzies no sākta gala.

Tad es iedomājos vēl kaut ko. Tā nebija nejaušība, ka krustmāte Kerola, ironizējot par manu ticību slimajiem, pat neatraudama skatienu no knikšķošajām, mirdzošajām metāla adāmadatām, mēdza izmest: “Tad jau tu tici ari vilkačiem un vampīriem?”

Vampīri, vilkači un slimie: viņi visi piesūcas un sarausta upuri gabalos. Viņi visi ir slepkavnieciskas būtnes.

Pēkšņi esmu tā nobijusies, ka jūtu izmisīgu spiedienu vēderā un starp kājām, un īsu bridi esmu pilnīgi pārliecināta, ka tūlīt apčurāšos. Mazā Dimanta salas bāka noklikšķējusi met platu svēdru pār ūdeņiem kā milzīgu, apsūdzošu pirkstu, un man ir bail, ka stars mani notvers, bail, ka pirksts norādīs manā virzienā, un tad sāks rūkt valsts helikopteri un megafonā dunēs balss: Nelikumīga darbība!

Nelikumīga darbība! Pludmale šķiet bezcerīgi nomaļa. Nesaprotu, kāpēc kūlāmies tik tālu. Rokas kļūst smagas un nekam nederīgas, un prātā ienāk māte un viņas jaka, kas lēni piesūcas ar ūdeni.

Dziļi ieelpoju, mēģinādama nomierināties un sakopot domas. Neviens taču pat nenojauš, ka Aleksis ir slimais. Es taču ari to nezināju. Parasts puisis ar rētu īstajā vietā. Mūsu sarunu neviens nevarēja noklausīties.

Vilnis paceļas un sašķist man pret muguru. Steberēju uz priekšu. Aleksis lūko satvert mani aiz rokas, lai pieturētu, bet es izlokos. Tad mums uzbrūk nākamais vilnis. Mute man piepildās ar jūras ūdeni, sāls kož acīs, un pāris sekunžu esmu akla.

- Nevajag! - es izstostu. - Neuzdrošinies man pieskarties!

- Lēna, goda vārds, es negribēju tevi sāpināt. Negribēju tev melot.

- Bet kāpēc tad tu to darīji? - Nespēju mierīgi domāt, pat elpoju ar grūtībām. - Ko tu no manis īsti gribi?

- Gribu...? - Aleksis papurina galvu. Viņš izskatās no tiesas samulsis un ari aizvainots, it kā es būtu rīkojusies aplam.

Uz mirkli mani pamostas līdzjūtība, acīmredzot tāpēc zaudēju modrību. Laikam tas redzams manā sejā, jo Aleksis atmaigst: acis viņam iedegas kā liesmas un viņš apskauj man plecus. Alekša plaukstas ir tik siltas un spēcīgas, ka gandrīz vai iekliedzos.

- Lēna, tu man patīc, saproti? Tā, lūk. Viss. Tu man patīc, - viņš saka.

Alekša balss ir tik zema un hipnotiska kā dziesmā. Iedomājos plēsoņu, kas klusi metas lejup no koka, - milzīgu kaķi ar spīdošām dzintarkrāsas acīm, tādām kā Aleksim.

Speru soli atpakaļ, lai būtu tālāk no viņa, ar smagu, piemirkušu kreklu mugurā un tikpat smagām kedām, sāpīgi pukstošu sirdi krūtīs un smeldzošu kaklu. Atspērusies pret okeāna dibenu un vēzēdama rokas, pa pusei skriešus, pa pusei peldus metos uz priekšu, bet paisums ceļ mani augšup, tāpēc uz priekšu tieku gliemeža gaitā, pa centimetram, gandrīz vai kā caur biezu sīrupu. Aleksis mani sauc, taču baidos pagriezt galvu, lai paskatītos, vai viņš man seko. Jūtos kā murgā, kad kāds tevi vajā, bet tev bail atskatīties. Tu tikai dzirdi elpu arvien tuvāk, redzi virs sevis ēnu, taču esi kā paralizēts, zinot, ka kuru katru brīdi tavu kaklu sažņaugs ledaini pirksti.

Es nekad vairs netikšu atpakaļ krastā! Kaut kas rāpjas man pa kāju, un es iedomājos, ka līcī mudž baisi zemūdens radījumi - haizivis, medūzas, indīgi zuši. Es sāku panikot un gribu padoties. Līdz krastam ir vēl tik tālu, un manas rokas un kājas ir smagas kā svins.

Alekša balsi aizrauj projām vējš, un tā skan arvien klusāk. Beidzot saņēmusi drosmi un pametusi skatienu pār plecu, redzu viņu cīnāmies pie bojām. Tātad esmu tikusi tālāk, nekā domāju, un Aleksis man vairs neseko. Bailes pamazām atkāpjas, un kamols kaklā izzūd. Nākamais vilnis ir tik spēcīgs, ka palīdz man pārvarēt stāvu zemūdens izcilni un nomet mani uz ceļgaliem mīkstās smiltīs. Kad uzslienos kājās, ūdens sniedzas man līdz viduklim. Līdz krastam aizbrienu drebēdama, laimīga un pārgurusi.

Kājas trīc. Tverot pēc elpas un kāsējot, ar savām žļurkstošajām kedām sabrūku krastā. Smiltis jau laiza oranžas, sārtas un sarkanas liesmas: tuvojas saulriets, varbūt pulkstenis jau rāda astoņi. Gribas vienkārši atgulties, ieplest rokas, ērti iekārtoties un gulēt te visu nakti. Esmu piesūkusies ar sāļo jūras ūdeni. Āda svilst, un visur ir smiltis - apakšveļā, starp kāju pirkstiem un aiz nagiem. Esmu savainojusies -ap manu kāju vijas asiņaina svītra.

Pacēlusi skatienu, sastingstu: pie bojām Alekša vairs nav. Man gandrīz apstājas sirds. Bet nākamajā mirklī ieraugu viņu kā tumšu plankumu, kas ātri peld uz krastu. Aleksis peld pieklājīgā ātrumā, sparīgi vēzēdams rokas. Uzslienos kājās un, kedām šļakstot, neveikli uzraušos divritenī. Kājas ir tik ļenganas, ka tikai pēc dažām sekundēm spēju noturēt līdzsvaru; sākumā ļogos uz visām pusēm kā bērns, kas tikko pirmoreiz uzsēdies uz divriteņa.

Līdz mājas vārtiem ne reizi nepametu skatienu atpakaļ. Ielas jau ir tukšas un klusas, tūlīt iestāsies nakts un pār pasauli sāks valdīt komandantstunda, lai katrs būtu savā vietā un drošībā.

Загрузка...