Delīrijs

Divdesmitā nodaļa

Ex remedium salvae.

(Caur dziedniecību glābiņš.)

Prātula, kas lasāma uz visām ASV banknotēm

Brīnumainā kārtā laikam esmu atstājusi uz Braienu un misis Šarfu pietiekami labu iespaidu, lai Kerola justos apmierināta, kaut ari pārējo laiku viesistabā tikpat kā nerunāju (bet varbūt tieši tāpēc). Kad viesi aizgājuši, ir jau pavēla pēcpusdiena, un Kerola uzstāj, ka man jāpalīdz uzkopt māju un jāsagaida vakariņas. Katra minūte, kurā nevaru skriešus mesties pie Alekša, sagādā man nāves mokas, katras sešdesmit sekundes ir tīrā spīdzināšana. Kerola apsola, ka varēšu iziet pastaigāties pēc vakariņām -pirms komandantstundas. Noriju vārītās pupiņas un zivju pirkstiņus tik ātri, ka gandrīz sāku vemt, un nepacietīgi sēžu pie galda, līdz Kerola apžēlojas un pat atbrīvo mani no trauku mazgāšanas. Taču esmu dusmīga, ka viņa nav ļāvusi man iet agrāk, un nejūtu nekādu pateicību.

Vispirms eju uz Strauta ielu 37. īsti gan nedomāju, ka Aleksis mani tur gaidīs, tomēr mazliet ceru. Tomēr māja ir tukša un dārzs tāpat. Laikam delīrija ietekmē esmu pa pusei zaudējusi prātu, jo apstaigāju visus kokus un krūmus, it kā gaidītu Aleksi izlecam no tiem tāpat kā pirms vairākām nedēļām, kad kopā ar Hanu spēlējām paslēpes. Par to iedomājoties vien, krūtīs iemetas griezīgas sāpes. Atceros augustu - garu, zeltainu un laisku kā bezgalīgi jauku sapni.

Nu ko, tagad esmu pamodusies.

Vēlreiz ieeju mājā. Viesistabā mētājas mantas - segas, žurnāli un grāmatas, cepumu kārbas un dzērienu skārde-nes, vecas galda spēles, ieskaitot vārdu spēli, kuru pārtraucām, kad Aleksis sāka veidot ērmotus savienojumus - burr un kramm. Mani pārņem neaprakstāmas skumjas, domājot par vienīgo zibenskarā izdzīvojušo māju un sabumboto ielu, kur līdz lielajai nelaimei dzīve ritēja ar visām tās ikdienišķajām rūpēm, bet pēc tam visi teica: Kā gan neviens no viņiem neparedzēja, kas gaidāms?

Stulbums. Pēdējais stulbums ir izniekot laiku, domājot, ka mums tā ir papilnam.

Klīstu pa ielām, nu jau neprātīgi izmisusi un nezinādama, ko iesākt. Aleksis reiz ieminējās, ka dzīvo Forsaitu ielā - garu, pelēku universitātes māju rindā, tāpēc dodos turp. Taču visi nami ir pilnīgi vienādi. Jūtu kārdinājumu izķemmēt visus pēc kārtas, līdz atradīšu īsto, taču tā būtu pašnāvība. Pēc tam kad pāris studentu mani aizdomīgi nopētījuši - droši vien, būdama tuvu histērijai, izskatos pēc nelaimes čupiņas ar savu sarkano seju un neprātīgajām acīm -, nogriežos blakusielā. Lai nomierinātos, sāku skaitīt ķīmisko elementu lūgsnas: H apzīmē ūdeņradi, pirmo numuru, atoms dalās, spoži spīd, karsts kā saules stars...

Ejot mājup, esmu tik apjukusi, ka apmaldos ielu labirintā, kas ved prom no universitātes pilsētiņas. Beigās nonāku šaurā vienvirziena ielā, kur nekad neesmu bijusi, tomēr kaut kā atrodu ceļu uz Monumenta skvēru. Gubernators stāv savā vietā, kā allaž izstiepis tukšo delnu, un dziestošajā vakara gaismā šķiet bēdīgs un nelaimīgs kā ubags, kuram lemts mūžīgi lūgt žēlastības dāvanas.

Skatoties uz Gubernatoru, man kaut kas ienāk prātā. Atradusi somas dibenā papīra strēmeli un pildspalvu, uzšņāpju: Lūdzu, ļauj man visu paskaidrot. Pusnaktī mūsu mājā. 17.08. Pārliecinājusies, ka no dažiem vēl apgaismotajiem logiem neviens mani nenovēro, uzlecu uz pieminekļa pamatnes un iebāžu zīmīti Gubernatora dūrē. Izredzes, ka Aleksis iedomāsies te meklēt, ir viens pret miljonu. Tomēr ir.

Naktī, žogoties ārā no guļamistabas, aiz muguras sadzirdu troksni. Kad pagriežos, ieraugu Greisiju, kas atkal uzrāvusies gultā sēdus un skatās uz mani spulgām, gandrīz dzīvnieciskām acīm. Piespiežu pie lūpām pirkstu. Viņa neapzināti mani atdarina, un es izslīdu pa durvīm.

Izgājusi uz ielas, paceļu skatienu augšup. Bridi šķiet, ka guļamistabas logā redzu Greisiju, kas bāla kā mēness raugās lejup. Taču varbūt tā ir tikai ēnu rotaļa. Kad paskatos vēlreiz, logā neviena nav.

Kad iekāpju pa logu Strauta ielas 37 namā, tur valda tumsa un nāves klusums. Viņa šeit nav, nodomāju. Viņš neatnāca. Taču daļa manis atsakās tam ticēt. Viņam taču bija jāatnāk.

Ar līdzpaņemto lukturīti sāku pārmeklēt māju, tomēr māņticības dēļ nesaucu Aleksi vārdā. Jūtos nelāgi. Ja viņš neatsauksies, būšu spiesta samierināties, ka viņš zīmīti nav atradis vai, vēl ļaunāk, ir atradis, bet nolēmis nenākt.

Viesistabā pārsteigta apstājos.

Visa mūsu mantība - segas, spēles, grāmatas - ir prom. Nelīdzenā koka grīda luktura gaismā ir tukša kā izslaucīta.

Palikušas tikai saltās, mēmās mēbeles, bet mūsu pieskārienu, izmētāto krekliņu un pusizdzerto pudeļu vairs nav. Sen neesmu no mājas baidījusies un izjutusi nedrošību, pa to staigājot, taču tagad rēgainā tukšas vietas sajūta atgriežas. Iztēlojos neskaitāmas istabas ar izmētātiem trūdošiem priekšmetiem un tumsā glūnošām grauzēju acīm, un man pārskrien auksti šermuļi. Aleksis te ir bijis un savācis mūsu mantas.

Viņš nav atstājis zīmīti, taču tāpat ir skaidrs. Viss ir beidzies.

Brīdi pat aizmirstu, ka jāelpo. Un tad uzvilni aukstums -tik spēcīgi, ka ietriecas man krūtīs kā fizisks spēks, it kā es būtu uzskrējusi stabam. Ceļi saļogās, un, nevaldāmi trīsēdama, es nokritu zemē.

Aleksis ir aizgājis. No sāpju aizžņaugtās rīkles man izlaužas kliedziens, pāršķeldams klusumu. Sāku izmisīgi šņukstēt un izlaižu no rokām lukturīti, kas nokrīt zemē un nodziest. Iedomājos, ka pieraudāšu pilnu māju un noslīkšu vai ari pa asaru upi aizpeldēšu tālu prom no šejienes.

Tad man uz kakla uzgulst silta roka un sāk bužināt manus sajauktos matus.

- Lēna.

Pagriezusies ieraugu pār sevi noliekušos Aleksi. Pustumsā viņa sejas izteiksmi skaidri neredzu, taču tā šķiet skarba un stinga, kā akmenī cirsta. Bridi uztraucos, ka tas ir tikai sapnis, bet tad Aleksis pieskaras man vēlreiz - ar stingru, siltu, raupju roku.

- Lēna, - viņš atkārto, laikam nezinādams, ko teikt.

Uztraušos kājās un noslauku piedurknē seju.

- Tu atradi manu zīmīti...

Rīdama asaras, sāku žagoties.

- Zīmīti? - Aleksis pārjautā.

Nožēloju, ka man rokās nav lukturīša, jo tad varētu skaidri redzēt viņa seju. Tajā pašā laikā baidos ieraudzīt tajā atsvešinātību.

- Atstāju Gubernatora dūrē zīmiti, - es saku, - ierosināju te satikties.

- Neko neesmu saņēmis, - Aleksis atbild, manuprāt, saltā balsī. - Atnācu tikai tāpēc, lai...

- Beidz, - es pārtraucu, negribēdama dzirdēt, ka viņš atnācis, lai sakārtotu māju, un vairs negrib mani redzēt. Tas mani nogalinās. Mīlestība, nāvējošākā no visām nāvējošām slimībām.

- Paklau, - es žagodamās saku, - paklau, par šodienu... es to neizgudroju. Kerola teica, ka man ar viņu jāsatiekas, un es tev nekādi nevarēju paziņot. Mēs tur stāvējām, es domāju par tevi un Mežonīgo zemi, par to, ka viss mainās un nav laika, mums vairs nav laika, un uz mirkli, tikai uz mirkli, es gribēju pagriezt laiku atpakaļ.

Saprotu, ka runāju juceklīgi. Taisnodamās sapinos savos vārdos, lai gan domās esmu tos atkārtojusi nez cik reižu. Šķiet, ka visi vārdi ir lieki. Nozīme ir tikai vienam - tam, ka mums ar Aleksi vairs nav laika.

- Zvēru, ka es to negribēju. Es nekad nespētu... ja es nebūtu satikusi tevi, es nekad nespētu... pirms tevis es nezināju, kas ir kas...

Aleksis pievelk mani sev klāt un apskauj. Piespiežu seju pie viņa krūtīm. Tā ieguļ tik perfekti, it kā mūsu augumi būtu radīti viens otram.

- Kuš, - viņš čukst man matos.

Alekša tvēriens ir tik ciešs, ka mazliet sāp, bet es neiebilstu. Jūtos tā, ka varētu atraut kājas no zemes un pietiktu ar Alekša apskāvienu, lai mani noturētu.

- Es uz tevi nedusmojos, Lēna.

Mazliet saraujos. Zinu, ka pat tumsā izskatos šausmīgi. Acis iekaisušas, mati pielipuši pie sejas. Par laimi, viņš ir mani apskāvis.

- Bet tu... - skaļi norijusi siekalas, dziļi ieelpoju un izelpoju, - tu esi visu aizvācis projām. Visas mūsu mantas.

Aleksis uz bridi novēršas. Viņa seju slēpj tumsa. Kad viņš sāk runāt, balss skan pārāk skaļi, it kā vārdi nāktu ārā ar milzīgu piepūli.

- Mēs taču zinājām, ka tā notiks. Zinājām, ka mums nav daudz laika.

- Bet... bet...

Man pat nav jāsaka, ka mēs izlikāmies. Mēs rīkojāmies tā, it kā nekas nekad nevarētu mainīties.

Aleksis saņem manu seju plaukstās un ar īkšķiem noslauka asaras.

- Beidz raudāt, labi? Pietiek asaru!

Viņš viegli noskūpsta man degungalu un tad paņem aiz rokas.

- Gribu tev kaut ko parādīt.

Alekša balss nedaudz aizlūst, un man jādomā par visu, kas brūk un jūk.

Ejam uz kāpņu telpu. Augstie griesti vietām ir satrunējuši, un kāpņu siluets izceļas sudrabotā gaismā. Savulaik kāpnes noteikti bijušas greznas: tās majestātiski ceļas augšup, līdz sazarojas uz divām pusēm.

Neesmu bijusi augšstāvā kopš tās reizes, kad Aleksis mani uzveda tur kopā ar Hanu: bijām nolēmuši izpētīt visas istabas pēc kārtas. Taču pirms dažām stundām es pat neiedomājos pārbaudīt otro stāvu. Šeit ir tumšāk nekā lejā un ari karstāk, visapkārt peld melna dūmaka.

Aleksis iet pa gaiteni garām vienādām koka durvīm.

- Turp.

Virs galvas drudžaini plīkšķ sikspārņi, kurus iztraucējusi Alekša balss. Bailēs iespiedzos. Peles vēl nav nekas. Bet lidojošas peles? Diez kas nav. Sikspārņi ir vēl viens iemesls, kādēļ turējos apakšstāvā. Pirmajā ekspedīcijā atklājām milzīgu telpu, kas varētu būt bijusi saimnieku guļamistaba, -istabas vidū stāvēja pa pusei sabrukusi gulta ar četrām kolonnām. Pametusi skatienu augšup, redzēju uz šķērs-sijām tupam desmitiem tumšu siluetu, kas atgādināja baisi melnus pumpurus, kas grasās nobirt kuru katru bridi. Tikko sakustējāmies, daži atvēra acis un man pamāja. Grīda bija no vienas vietas klāta ar sikspārņu mēsliem, un gaisā vējoja pretīgi saldena smaka.

- Tagad tur, - Aleksis pamāj.

Neesmu gan droša, bet man šķiet, ka stāvam tieši pie saimnieku guļamistabas durvīm. Notrīsu. Spert kāju sikspārņu istabā man nav ne mazākās vēlmes. Taču Aleksis to vēlas, tāpēc ļauju viņam atvērt durvis un ielaist mani pa priekšu.

Pārkāpusi pār slieksni, pārsteigta apstājos tik strauji, ka Aleksis uzskrien man virsū. Istaba ir pārvērtusies līdz nepazīšanai.

- Nu? - Alekša balsī skan bažas. - Ko teiksi?

Uz bridi esmu zaudējusi valodu. Aleksis ir aizstūmis veco gultu uz stūri un izslaucījis grīdu. Logi (pareizāk sakot, tas, kas no tiem palicis pāri) atrauti vaļā, un vējš nes iekšā gardēniju un naktī plaukstošo jasmīnu smaržu. Istabas vidū saliktas mūsu segas un grāmatas, atritināts guļammaiss, bet visapkārt desmitiem sveču - bundžās, vecās krūzēs, vāzēs, kokakolas pudelēs - tāpat kā Alekša mājās Mežonīgajā zemē.

Bet visjaukākie ir griesti - tas ir, to trūkums. Aleksis izlauzies cauri satrunējušai koksnei līdz jumtam, un tagad virs mums plešas milzīgs debesu ielāps. Portlendā zvaigžņu ir mazāk nekā viņpus robežas, taču debesis tik un tā ir skaistas. Un vislabākais ir tas, ka visi no miega iztraucētie sikspārņi ir aizlaidušies. Augstu gaisā gan turp un atpakaļ slīd dažas melnas ēnas, ik pa brīdim aizsedzot mēnesi, bet, kamēr sikspārņi turas ārpus mājas, es neuztraucos.

Pēkšņi man pielec, ka Aleksis to visu ir darījis manis dēļ. Pat pēc visa šodien notikušā viņš ir nācis uz šejieni un rāvies vaiga sviedros. Jūtu pateicību un vēl kaut ko, kas nes sev līdzi sāpes. Es neesmu tā vērta. Neesmu Aleksi pelnījusi. Pagriezusies pret viņu, nespēju parunāt. Alekša seju apgaismo liesma, un viņš šķiet kvēlojam, pārvēršoties uguni. Neko skaistāku par Aleksi savu mūžu neesmu redzējusi.

- Aleksi... - iesāku, taču nespēju pabeigt.

Pēkšņi man gandrīz kļūst no viņa bail, bail kā no absolūta un nevainojama ideāla.

Aleksis pieliecas, lai mani noskūpstītu. Kad viņš piespiežas cieši klāt, ar mīksto krekliņu pārbraukdams man pār seju un smaržodams pēc sauļošanās losjona, secinu, ka viņam pie ādas pielipusi zāle, un bailes mani mazliet noplok.

- Bieži ceļot pāri robežai ir pārāk bīstami. - Alekša balss ir aizsmakusi, it kā viņš būtu ilgi kliedzis, un viņa žokli sparīgi raustās muskulis. - Tāpēc atnesu Mežonīgo zemi uz šejieni. Iedomājos, ka tev varētu patikt.

- Man patīk. Esmu sajūsmā!

Piespiedusi rokas pie Alekša krūtīm, gribu būt viņam vēl tuvāk. Nolādētā āda - man tā riebjas, tāpat ari kauli un ķermenis. Labprāt ielocītos Aleksi un paliktu tur uz visiem laikiem.

- Lēna.

Alekša sejas izteiksme nepārtraukti mainās, un žoklis kustas turp un atpakaļ.

- Zinu, ka mums atlicis maz laika, kā jau tu teici. Laika tikpat kā vairs nav...

-Nē!

Piespiedusi seju pie Alekša krūtīm, cieši apviju ap viņu rokas. Dzīve bez viņa man šķiet neiespējama. Jau doma par to vien mani satriec, un tas, ka Aleksis ir tuvu asarām, ka viņš izdarījis to visu manis dēļ un tic, ka esmu tā vērta, mani nogalina. Aleksis ir mana pasaule, un mana pasaule ir Aleksis, un bez viņa manas pasaules nav.

- Es atteikšos. Es to nedarīšu. Es nevaru. Gribu būt kopā ar tevi. Man ir jābūt ar tevi.

Aleksis saņem manu seju rokās un ieskatās man acis. Viņa sejā gail cerība.

- Tev tas nav jādara, - viņš saka tik skaidri, ka kļūst noprotams - Aleksis par to ir daudz domājis, lai gan centies paturēt sevī. - Lēna, tev tas nav jādara. Mēs abi varam aizbēgt. Uz Mežonīgo zemi. Uz visiem laikiem. Vienīgi tad, Lēna... mēs vairs nevarēsim atgriezties. Tu to zini, vai ne? Pretējā gadījumā mūs nogalinās vai uz mūžu iespundēs Kapenēs... Lai nu kā, Lēna, mums tas ir pa spēkam.

Mūs nogalinās. Protams, Aleksim ir taisnība. Aizbēgt no šis dzīves - vai tad es pati tikko neteicu, ka to vēlos? Tomēr strauji atkāpjos, pēkšņi jūtoties apskurbusi.

- Pagaidi, - es saku. - Bridi pagaidi!

Aleksis mani atlaiž. Cerība viņa sejā apdziest, un pāris sekunžu mēs stāvam, skatīdamies viens otrā.

- Tu to nedomāji nopietni, - Aleksis beigās saka, - tu nemaz to negribi.

- Domāju gan, tikai...

- Tikai baidies, - Aleksis pabeidz manā vietā.

Viņš pieiet pie loga un skatās ārā naktī. Alekša mugura mani atkal biedē - tā ir tik pamatīga un necaurejama kā siena.

- Es nebaidos, es tikai...

Cīnos ar drūmām izjūtām. Es nezinu, kas galu galā esmu. Es gribu Aleksi un reizē ari savu veco dzīvi, gribu mieru un laimi, bet vienlaikus labi zinu, ka bez Alekša nespēšu dzīvot.

- Viss kārtībā, - Aleksis truli izmet. - Tev nekas nav jāpaskaidro.

- Mana māte, - es saku.

Aleksis pārsteigts pagriežas pret mani. Arī es pati jūtos ne mazāk pārsteigta. Man nebija ne jausmas, ka grasos to teikt, vārdi paši izspruka no mutes.

- Es negribu būt tāda kā viņa. Saproti? Es redzēju, kas ar māti notika, redzēju, kāda viņa kļuva... Tas viņu nogalināja, Aleksi. Viņa pameta mani, māsu, visu. Un tas tikai tā dēļ, kas bija viņā. Es nebūšu tāda.

Nekad neesmu par to runājusi un tagad brīnos, cik grūti tas nākas. Esmu spiesta novērsties, jo acīs man atkal izsprāgst asaras, un es nezinu, kur likties.

- Tāpēc, ka viņa nebija izārstēta? - Aleksis klusi jautā.

Kādu bridi es nespēju parunāt, tikai klusi raudu un

ceru, ka viņš to nemana. Atguvusi kontroli pār savu balsi, es saku:

- Ne jau tāpēc vien.

Un tad speru laukā visu, ko vēl nekad neesmu nevienam teikusi:

- Mana māte bija citāda nekā pārējie. Es to zināju, zināju, ka viņa ir citāda, ka mēs visas esam citādas, taču sākumā tas mani nebiedēja. Uztvēru to kā mazu noslēpumu, kas saista mani, māti un Reičelu. Tas bija tik... tik brīnišķīgi. Aizvilkām ciet aizkarus, lai neviens mūs neredz, un spēlējām spēli: māte paslēpās gaitenī, mēs ar Reičelu centāmies paskriet garām, bet māte mūs ķēra - spēlējām goblinus, tā viņa teica. Beigās vienmēr bija kutināšanas cīņas. Māte allaž smējās. Visas trīs smējāmies bez sava gala. Kad uzvedāmies par skaļu, māte aizspieda mums ar plaukstu muti un mirkli sastingusi ieklausījās. Droši vien baidījās, ka kaimiņi varētu ko sadzirdēt. Tomēr neviens par mums nesūdzējās. Dažreiz pusdienās māte mūs lutināja ar melleņu pankūkām. Viņa pati bija salasījusi ogas. Un viņa vienmēr dziedāja. Balss viņai bija skaista, lieliska, maiga kā medus...

Man aizžņaudzas rīkle, tomēr nespēju apstāties, un vārdi no manis birst kā no pārpilnības raga.

- Viņa mēdza arī dejot. To jau es tev teicu. Kad vēl biju pavisam maza, mēdzu nostāties mātei uz kājām, viņa apķēra mani ar rokām, un mēs lēni kustējāmies. Māte skaitīja soļus, lai iemācītu man ritmu. Biju drausmīgi neveikla, bet viņa vienmēr teica, ka man labi sanāk.

Caur asarām redzu izplūdušus grīdas dēļus.

- Bet ne vienmēr viss bija tik labi. Dažreiz nakts vidū pamodos, lai ietu uz tualeti, un redzēju māti raudam. Viņa gan vienmēr centās to slēpt, iespiežot galvu spilvenā, bet es tik un tā zināju, ka viņa raud. Mātes asaras mani biedēja. Agrāk nebiju redzējusi, ka pieaugušie raud, saproti? Un kā viņa raudāja... Vaimanāja kā dzīvnieks. Bija dienas, kad vispār necēlās no gultas. Tās viņa sauca par melnajām dienām.

Aleksis pievirzās man tuvāk. Drebu tik mežonīgi, ka ar pūlēm varu nostāvēt kājās. Man ir tāda sajūta, ka viss mans augums grib no kaut kā atbrīvoties, grib kaut ko izklepot no krūšu dziļumiem.

- Lūdzu Dievu, lai atsvabina māti no melnajām dienām. Lai izglābj viņu - manis dēļ. Gribēju, lai mēs vienmēr esam kopā. Dažreiz šķita, ka lūgsnas palīdz. Lielākoties viss bija labi. Pat lieliski.

Ar pūlēm piespiežu sevi runāt tālāk. Esmu spējīga tikai skaļi čukstēt:

- Vai saproti? Viņa to visu pameta. Atteicās no visa tās... tās mīlestības dēļ. Amor deliria nervosa - kā nu kurš to sauc. Viņa atteicās no manis.

- Man tiešām žēl, Lēna, - Aleksis man aiz muguras čukst un plašiem, lēniem apļiem sāk glāstīt manu muguru. Es piekļaujos viņam.

Taču neesmu vēl beigusi. Nikni noslaucījusi asaras, ievelku elpu.

- Visi uzskata, ka māte nonāvējās tāpēc, ka negribēja iet uz kārtējo procedūru. Iedomājies, viņu vēl mēģināja ārstēt. Tā būtu jau ceturtā reize. Pēc otrās mātei tika liegta anestēzija, jo ārsti uzskatīja, ka tā var negatīvi ietekmēt iznākumu. Manai mātei graizīja smadzenes, Aleksi, lai gan viņa bija nomodā!

Alekša roka uz mirkli sastingst, un zinu, ka viņš ir tikpat dusmīgs kā es, tomēr jau nākamajā mirklī viņa plauksta atkal maigi velk uz manas muguras apļus.

- Bet es zinu, ka tas nebija īstais iemesls, - pašūpoju galvu. - Mamma bija drosmīga un no sāpēm nebaidījās. Patiesībā tur jau tā nelaime. Viņa nemaz negribēja tikt izārstēta, jo negribēja zaudēt mīlestību pret tēti. To māte man pateica īsi pirms savas nāves. “Viņi mēģina man viņu atņemt,” māte teica ar skumju smaidu sejā. “Mēģina, bet nespēj.” Māte ķēdītē ap kaklu nēsāja tēva amuletu, parasti paslēpjot to zem drēbēm, taču tovakar tas bija redzams un viņa uz to skatījās. Tas bija tāds iegarens sudraba duncītis, kam spalā iestrādāti divi spoži akmentiņi - kā acis. Savulaik tas bija tētim uz piedurknes. Pēc viņa nāves māte no tā nešķīrās ne dienu, nenoņēma, pat ejot vannā...

Jūtu, ka Aleksis ir noņēmis roku man no muguras un pakāpies nostāk. Viņš skatās uz mani tik bāls un satriekts, it kā būtu ieraudzījis spoku.

- Kas ir?

Vai tiešām es būtu viņu kā aizvainojusi? Alekša skatiens modina manās krūtīs drudžainas bailes, nemierīgu viļņošanos.

- Vai es kaut ko ne tā pateicu?

Aleksis tik tikko manāmi papurina galvu. Viņa augums ir taisns un saspringts kā starp diviem stabiem nostiepts vads.

- Cik liels tas bija? Tas duncītis?

Viņa balss skan neparasti spalgi.

- Runa jau nav par duncīti, Aleksi, runa ir par...

- Cik liels tas bija? - viņš jautā jau skaļāk un spēcīgāk.

- Nezinu. Aptuveni īkšķa lielumā.

Alekša izturēšanās mani mulsina. Seja viņam savilkta neizsakāmās sāpēs, it kā viņš mēģinātu norīt dzeloņcūku.

- Tas bija piederējis manam vectēvam, izgatavots tieši viņam. Vectēvs to bija saņēmis no valdības kā balvu par īpašiem nopelniem. Unikāls, tētis vienmēr teica.

Aleksis brīdi klusē. Pēc tam viņš pagriežas, un mēnesnīcas gaismā viņa profils izskatās tik stings un robusts kā akmenī cirsts. Priecājos, ka Aleksis vairs neskatās uz mani, jo nu jau sāk kļūt pavisam neomulīgi.

- Ko tu dari rīt? - Aleksis beigās jautā - tik lēni, it kā katrs vārds viņam sagādātu grūtības.

Viņa jautājums man šķiet pilnīgi nevietā, un es aizsvil-stos.

- Vai tu vispār dzirdēji, ko es tev teicu?

- Lēna, lūdzu... - Alekša balss atkal ir saspringta, it kā aizžņaugta. - Vienkārši atbildi! Vai tu rit strādā?

- Nē, līdz sestdienai man brīvs.

Saberzēju plaukstas. Vējš kļuvis vēss. Man uz rokām saceļas matiņi un uz kājām uzmetas zosāda. Nāk rudens.

- Kāpēc jautā?

- Mums noteikti jāsatiekas. Man... man tev kaut kas jāparāda.

Aleksis atkal pagriežas pret mani. Viņa acis ir tik mežonīgi tumšas un seja - tik svešāda, ka speru soli atpakaļ.

- Ar to vien nepietiks, lai mani iekārdinātu!

Cenšos smieties, bet sanāk tikai guldziens. Man bail, gribu teikt. Tu mani biedē.

- Vai varu cerēt vismaz uz kādu mājienu?

Aleksis dziļi ieelpo, un brīdi man šķiet, ka viņš neko neteiks.

Taču saka gan.

- Lēna, manuprāt, tava māte ir dzīva.