Delīrijs

- Tev paveicās, - Aleksis saka.

Acīmredzot dažas vietas apmeklētājiem ir slēgtas.

Sekoju viņam pa vienu šauru gaiteni, tad pa nākamo. Nekur nemana nevienu dzīvu dvēseli, un līdz šim neesam pagājuši garām nevienai kamerai. Pēc dažiem līkumiem un pagriezieniem sākam sakļausit vaidus, kliedzienus un neparastas dzīvnieciskas skaņas - blēšanu, maušanu un ķērkšanu; šķiet, ka bars cilvēku tēlo lopus laidarā. Droši vien netālu nometināti garīgi slimie. Tomēr nevienu nesatiekam - nedz medmāsas, nedz sargus, nedz pacientus. Ir tik mierīgi, ka gandrīz kļūst baisi, un visapkārt valda klusums, ja neskaita dīvainos trokšņus, kas šķiet plūstam no mūriem.

Nospriežu, ka esam drošībā, tāpēc jautāju:

- Kāpēc tevi te visi pazīst?

- Es te bieži parādos, - Aleksis atbild, it kā tas būtu pietiekams izskaidrojums.

Neviens tāpat vien Kapenēs “neparādās”. Galu galā te nav nekāda pludmale vai publiskā tualete.

Neceru, ka Aleksis teiks vēl ko, un jau grasos uzmākties ar jautājumiem, kad viņš nopūties piebilst:

- Te ir mans tēvs. Tāpēc ari nāku.

Nebiju domājusi, ka kaut kas varētu mani pārsteigt un izkliedēt galvā valdošo miglu, bet tagad tas notiek.

- Manuprāt, tu teici, ka tavs tēvs esot miris.

Aleksis jau sen pastāstīja, ka tēvs esot miris, bet atteicās izplūst sīkākos paskaidrojumos. “Tēvs pat nezināja, ka viņam ir dēls” - tas bija viss, ko Aleksis teica, tāpēc nospriedu, ka viņš piedzimis pēc tēva nāves.

Alekša pleci man priekšā paceļas un nolaižas, un es dzirdu nopūtu.

- Tēvs ir miris, - viņš atkārto un strauji pagriežas pa labi uz īsu gaiteni, ko noslēdz metāla durvis ar kārtējo uzrakstu. MŪŽA IESLODZĪJUMS. Kāds ar pildspalvu apakšā pierakstījis klāt HA-HA.

- Tad tu gribi... - Esmu neizsakāmi pārsteigta, bet nespēju pabeigt teikumu, jo Aleksis jau grūž vaļā durvis.

Mūs sveic svaiga vēja un zāles smarža - tas ir tik negaidīti un patīkami, ka apklustu un izbaudu to ar pilnu krūti. Gaitenī neapzināti elpoju tikai caur muti.

Esam nelielā pagalmā, kuru no visām pusēm ieskauj Kapeņu netīri pelēkie mūri. Zāle te ir neparasti lekna un sniedzas man līdz ceļiem. Pa kreisi augšup tiecas vientuļš koks, kura zaros čivina putns. Te ir pārsteidzoši jauki, mierīgi un skaisti. Jūtos neparasti, stāvot šai dārzā, kuru no visām pusēm ielenc biezi cietuma mūri, - tā, it kā es atrastos viesuļvētras epicentrā un kliedzošas postažas vidū būtu atradusi mieru un klusumu.

Aleksis ir pagājis dažus soļus uz priekšu. Viņš stāv un, noliecis galvu, skatās lejup. Laikam ari viņš jūt, ka klusums kā plīvurs karājas gaisā, pārklājot visu ar liegu mieru. Debesis ir jau tumšākas nekā pirms mūsu ienākšanas Kapenēs. Uz pelēkās, ēnainās pasaules fona košā zāle šķiet elektrizēta, kā no iekšpuses izgaismota. Kuru katru mirkli sāks līt. Noteikti. Jūtu, ka pasaule aizturējusi elpu pirms dziļas izelpas un līgodamās mēģina noturēt līdzsvaru.

- Te, - Alekša balss nodun skaļi kā zvans, un es satrūk-stos. - Tieši te.

Viņš pamāj uz greizu akmens šķembu, kas slejas ārā no zemes.

- Lūk, te guļ mans tēvs.

Zālienu sašķeļ desmitiem šādu akmeņu. Pirmajā mirklī tie šķiet izsvaidīti, kā pagadās, taču, ieskatoties vērīgāk, redzu, ka tie ar rokām iespiesti zemē. Uz dažiem vīd izbalējušas un lielākoties nesalasāmas zīmes, tomēr uz kāda akmens izburtoju RIČARDS, uz cita - MIRIS.

Man kļūst skaidrs - tie ir kapu pieminekļi. Mēs stāvam kapsētas vidū.

Aleksis skatās uz lielu, plakanu, zemē ieraktu betona plāksni. Katrs vārds uz tās uzrakstīts glītiem burtiem, acīmredzot ar melnu marķieri. Malas ir izplūdušas; droši vien kāds mēdz izdzisušos burtus ik pa laikam atjaunot. VORENS ŠĪTS. DUSI MIERĀ.

- Vorens Šīts, - es izlasu.

Gribu ieslidināt plaukstu Alekša rokā, tomēr baidos, ka tas ir bīstami. Pirmajā stāvā uz pagalma pusi ir vairāki logi, un, lai gan tos klāj bieza netīrumu kārta, kuru katru brīdi kāds var pie tiem pienākt, paskatīties ārā un mūs ieraudzīt.

- Tavs tēvs?

Aleksis pamāj un aši papurina plecus, it kā gribētu pamosties.

-Jā-

- Viņš te bija ieslodzīts?

Aleksis pasmaida ar lūpu kaktiņu, bet viņa seja paliek stinga kā akmens.

- Četrpadsmit gadus.

Aleksis ar papēdi lēnām zīmē uz zemes apli, tā pirmo reizi kopš ierašanās Kapenēs pauzdams neomulību un samulsumu. Jūtu milzīgu apbrīnu. Kopš brīža, kad iepazināmies, Aleksis vienmēr mani atbalstījis, mierinājis un uzklausījis, pats nesdams sirdī smagu noslēpumu.

- Kāpēc? - es klusi jautāju. - Tas ir, par ko?

Apklustu, negribēdama būt uzbāzīga.

Aleksis aši mani uzlūko un tad novēršas.

- Par ko? - viņš pārjautā skarbā balsī. - Nezinu. Par to pašu, ko visi, kas beidz dzīvi sestajā nodaļā. Domāja ar savu galvu. Iestājās par to, kam ticēja. Atteicās padoties.

- Sestajā nodaļā?

Aleksis vairās no mana skatiena.

- Nāvei nolemto nodaļā, - viņš klusi piebilst. - Galvenokārt politiskie. Viņus liek vieninieku kamerās. Un nevienu neizlaiž brīvībā.

Aleksis pamāj visapkārt uz akmens šķembām, kas rēgojas zālē: desmitiem pašdarinātu kapu.

- Nevienu un nekad, - viņš atkārto, un es atceros zīmi uz durvīm: MŪŽA IESLODZĪJUMS, HA-HA.

- Man žēl, Aleksi.

Šobrīd es atdotu nezin ko, lai varētu viņam pieskarties, taču atļaujos tikai pievirzīties tuvāk, lai mūsu augumus šķirtu pāris metru.

Aleksis skumji pasmaida.

- Kad mani vecāki iepazinās, viņiem bija tikai sešpadsmit gadu. Neticami, vai ne? Kad piedzimu es, mammai bija astoņpadsmit.

Pietupies Aleksis ar īkšķi pārbrauc tēva vārdam. Pēkšņi saprotu, ka viņš uz šejieni nāk tik bieži tāpēc, lai atjaunotu izbalējušos burtus un saglabātu tēva piemiņu.

- Abi gribēja kopā aizbēgt, bet pirms plāna īstenošanas tēvs tika notverts. Es pat nezināju, ka viņš apcietināts. Domāju, miris, un viss. Mamma uzskatīja, ka tā man būs labāk, un Mežonīgajā zemē par mūsu ģimenes pagātni neviens neko nezināja. Manuprāt, mammai pašai bija vieglāk, domājot, ka tēvs tiešām ir miris. Acīmredzot bija grūti samierināties ar domu, ka viņš te satrūd.

Aleksis slidina pirkstus turp un atpakaļ pa burtiem.

- Kad man palika piecpadsmit, krustmāte un tēvocis izstāstīja patiesību. Viņi gribēja, lai zinu. Ierados šurp, lai tēvu satiktu, bet...

Alekša pleci un mugura notrīs un sastingst.

- Bija jau par vēlu. Tēvs pirms vairākiem mēnešiem bija nomiris un apbedīts šeit, kur mirstīgās atliekas nespēj nevienu saindēt.

Man kļūst nelabi. Mūri sakļaujas, kļūst šaurāki un augstāki, debesis attālinās un sarūk. Mums no šejienes neizkļūt, iedomājos un tad dziļi ieelpoju, lai nomierinātos.

Aleksis iztaisno muguru.

- Gatava? - viņš jautā šodien jau otro reizi.

Pamāju, lai gan par savu gatavību nemaz neesmu droša. Aleksis atļaujas aši uzsmaidīt, un uz bridi ieraugu viņa acis silti nodzirkstam. Taču jau nākamajā bridi viņš atkal ir lietišķs.

Pirms došanās prom vēlreiz Uzmetu skatienu kapam. Vēlos noskaitīt lūgsnu vai kaut ko tamlīdzīgu, bet nekas nenāk prātā. Zinātnes stundas neatbild uz jautājumu, kas ar cilvēku notiek pēc nāves: tiek apgalvots, ka viņš izšķīst dievišķajā matērijā, proti, Dievā, lai gan ir ari zinātnieki, kas saka, ka izārstētie dodas uz debesim un dzīvo tur mūžīgā kārtībā un harmonijā.

- Tavs vārds. - Palūkojos uz Aleksi.

Viņš, pagājis man garām, dodas uz durvju pusi.

- Aleksis Vorens.

Viņš tikko manāmi pamāj.

- Tādu vārdu man piešķīra.

- Bet īstenībā tu esi Aleksis Šīts, - saku, un viņš vēlreiz pamāj.

Tātad mums abiem ir slepeni vārdi. Mirkli stāvam un skatāmies viens uz otru. Jūtu gandrīz fizisku saikni, it kā mūs gādīgi apskautu milzīga, sargājoša roka. Acīmredzot tieši to cilvēki domā, runājot par Dievu: šo sajūtu, ka kāds tevi mīl, saprot un sargā. Neko tuvāku lūgsnai iedomāties nevaru. Sekoju Aleksim, aizturējusi elpu, un mēs atkal ienirstam drausmīgajā smirdoņā.

Ejam pa vairākiem serpentīnveida gaiteņiem. Pirmītējo klusumu un mieru aizstāj negantas bailes, kas griež manu sirdi kā nazis - lejup un augšup, līdz beigās tik tikko varu paelpot un paiet. Vietām vaimanas dzirdamas skaļāk, gandrīz drudžaini spalgi, un man ar plaukstām jāaizspiež ausis, līdz balsis atkal pieklust. Paejam garām kādam vīram, kas, tērpies garā, baltā un asinīm notašķītā laboratorijas uzsvārcī, saitē ved pacientu. Ne viens, ne otrs uz mums nepaskatās.

Metam līkumu pēc līkuma, un manī mostas aizdomas, ka Aleksis ir apmaldījies, jo sevišķi tāpēc, ka gaiteņi kļūst arvien netīrāki, gaismas virs galvas - arvien mazāk, un beigās soļojam gandrīz tumsā. Sešus metrus garu gaiteni ar nomelnējušām sienām apgaismo tikai viena spuldze. Ik pa brīdim tumsā kā no nekurienes iznirst mirgojošas neona zīmes: PIRMĀ NODAĻA, OTRĀ NODAĻA, TREŠĀ NODAĻA, CETURTĀ NODAĻA. Taču Aleksis tik iet uz priekšu, un, kad paejam garām piektajai nodaļai, es vairs nešaubos, ka viņš kaut ko sajaucis vai apmaldījies:

- Aleksi!

Taču man aizžņaudzas rīkle: esam pienākuši pie dubult-durvīm ar vāji apgaismotu, gandrīz nesalasāmu zīmīti, kas tomēr deg spoži kā tūkstošiem sauļu.

Aleksis pagriežas, un pārsteigta redzu, ka viņa seja nebūt nav bezkaislīga. Žoklis raustās, acis ir sāpju pilnas - acīmredzot viņš ienīst sevi par to, ka ir uz šejieni atnācis, ienīst par to, ka atklājis man noslēpumu un ir tas, kurš man to tūlīt parādīs.

- Man tiešām žēl, Lēna, - Aleksis saka.

Viņam virs galvas tumsā gruzd zīme ar uzrakstu SESTĀ NODAĻA.