Delīrijs

Piecpadsmitā nodaļa

Beigās Dievs radīja Ādamu un Ievu, lai abi dzīvotu laimīgi kā vīrs ar sievu, kā mūžīgi partneri. Gadiem ilgi viņi mierīgi mājoja skaistā dārzā, kurā bija papilnam augu garās, taisnās un glītās rindās. Dārzā mita arī daudz uzvedīgu dzīvnieku, ko varēja izmantot par mājdzīvniekiem. Ādama un Ievas prāts bija tik apskaidrots un rāms kā gaišzilās, mākoņu neaptumšotās debesis, kas pacēlās virs abu galvām kā kupols. Ādamu un Ievu neskāra nedz slimības, nedz sāpes, nedz ilgas. Viņi nesapņoja un neuzdeva liekus jautājumus. Ik rītu abi pamodās spirgti kā jaundzimuši bērni. Nekas nekad nemainījās, bet tajā pašā laikā viss šķita jauns un labs.

Stīvens Horass, filozofijas zinātņu doktors.

“Genesis: pilnīga pasaules un zināmā Visuma vēsture”, Hārvarda Universitāte

Nākamajā, proti, sestdienas rītā pamostos, domādama par Aleksi. Tad mēģinu piecelties, un kājai cauri izšaujas sāpes. Uzlocījusi pidžamas staru, redzu, ka cauri Alekša krekla strēmelei izsūkušās asinis. Zinu, ka man būtu jānomazgā kāja un jānomaina apsējs, taču baidos pat paskatīties uz brūci. Prātā viļņojas iepriekšējās nakts ainas - kliedzieni, grūstīšanās, suņi un gaisā zibošie steki, nāves bailes - un vienubrīd esmu droša, ka tūliņ sākšu vemt. Kad reibonis atkāpjas, atceros Hanu.

Mūsu tālrunis stāv virtuvē. Krustmāte darbojas pie izlietnes, mazgādama traukus, un, kad parādos apakšstāvā, uzmet man īsu, pārsteigtu skatienu. Notveru savu atspulgu gaiteņa spogulī. Es izskatos drausmīgi - mati sajaukti, zem acīm milzīgi maisi -, tiešām neticami, ka es kādam varētu šķist glīta.

Tomēr vismaz viens cilvēks tā domā. Atceroties Aleksi, jūtos kā spārnota.

- Labāk pasteidzies, - krustmāte saka, - citādi nokavēsi darbu. Grasījos jau tevi modināt.

- Es tikai piezvanīšu Hanai, - atbildu.

Izstiepju klausules auklu visā garumā līdz pieliekamajam, lai neviens mūs nenoklausītos.

Vispirms mēģinu sazvanīt draudzeni mājās. Viens, divi, trīs, četri, pieci zvani, un tad ieslēdzas automātiskais atbildētājs.Jūs esat piezvanījuši uz Teitu rezidenci. Lūdzu, atstājiet ziņu, kas nav garāka par divām minūtēm...

Aši nolieku klausuli. Pirksti trīc, un ar grūtībām nospiežu Hanas mobilā numuru. Tieku savienota ar viņas balss pastu.

Atskan Hanas parastais sveiciens: Sveiki, man žēl, bet šobrīd nevaru runāt. Lai gan varbūt man tomēr nav žēl - viss atkarīgs no tā, kurš zvana. Draudzenes balss skan neskaidri -jūtams, ka viņa cenšas apvaldīt smieklus. Pēc šausmīgās nakts dzirdot tik ikdienišķu atbildi, satrūkstos, it kā sapnī atgriezdamās vietā, kur sen neesmu bijusi. Atceros dienu, kad Hana šo sveicienu ierunāja. Tas bija pēc stundām, Hanas istabā, un viņa izmēģināja simtiem sveicienu, beidzot izvēlēdamās šo. Kārtējo reizi dzirdēdama pamēģināšu vēl tikai vienu reizīti, nogarlaikojusies metu draudzenei ar spilvenu.

- Hana, tūlīt pat piezvani man, - saku, cik klusu vien spēju, jo esmu droša, ka krustmāte noklausās. - Šodien es strādāju. Vari zvanīt uz veikalu.

Nolikdama klausuli, jūtos neapmierināta ar sevi un arī vainīga. Kamēr pagājušonakt biju ar Aleksi šķūnīti, Hana varbūt tika ievainota vai iekūlās nepatikšanās. Vajadzēja tomēr mēģināt viņu sameklēt.

- Lēna! - kad gribu doties uz augšstāvu, lai saģērbtos, no virtuves atskan krustmātes skarbā balss.

-Jā?

Kerola pasper dažus soļus uz priekšu. Viņas sejas izteiksme padara mani nervozu.

- Tu klibo? - viņa prasa.

Es centos iet kā parasti, cik vien spēju. Novēršos. Melot ir vieglāk, neskatoties krustmātei acīs.

- Nedomāju gan.

- Nemelo man! - Kerolas balss kļūst salta. - Tu domā, ka neko nenojaušu, bet es visu zinu!

Vienu šausminošu acumirkli man šķiet, ka viņa liks man uzlocīt pidžamas staru vai pateiks, ka zina par ballīti. Taču tad Kerola turpina:

- Tu atkal skrēji? Es taču tev to aizliedzu.

- Tikai vienu reizi, - atvieglota izmetu. - Un laikam izmežģīju potīti.

Kerola vīlusies šūpo galvu.

- Man nav ko teikt, Lēna. Nezinu, no kura laika tu mani vairs neklausi. Manuprāt, lai nu kuram, bet tev jau nu... -Viņa uz brīdi pieklust un tad turpina: - Nu labi. Vēl piecas nedēļas, vai ne? Pēc tam viss nostāsies savās vietās.

- Tieši tā, - izmoku Smaidu.

Visu rītu vai nu uztraucos par Hanu, vai ilgojos pēc Alekša. Divreiz ievadu kases aparātā nepareizu summu, un tēvoča galvenajam menedžerim Džedam nākas izstrēbt manis ievārīto putru. Pēc tam apgāžu veselu plauktu ar makaroniem un pielīmēju neīstās etiķetes biezpienam. Dieva laime, ka šodien tēvoča veikalā nav. Viņš piegādā preci, un esmu divatā ar Džedu, kas uz mani lāgā pat neskatās un ar mani nerunā, ja nu vienīgi ko norūc. Nešaubos, ka viņš nav pat ievērojis, ka pēkšņi esmu pārvērtusies lempīgā, apjukušā čammā.

Protams, zinu, kas man kaiš. Dezorientācija, izklaidība, nespēja koncentrēties - klasiskas delīrija pirmās fāzes pazīmes. Taču tas mani neuztrauc. Ja plaušu karsonis būtu tik patīkams, es būtu ar mieru ziemā basām kājām un bez mēteļa stāvēt sniegā vai iet uz slimnīcu un bučot visus plaušu karsoņa slimniekus pēc kārtas.

Esmu atklājusi Aleksim savu darba grafiku, un esam norunājuši satikties līča tālajā galā uzreiz pēc darba pulksten sešos. Minūtes lēnām rit uz pusdienlaika pusi. Goda vārds, laiks vēl nekad nav tik ļoti vilcies. Tā vien liekas, ka ik sekunde jāmudina aiztikšķēt ātrāk. Lūdzos, lai pulkstenis pasteidzas, bet tas tīšuprāt pretojas. Ieraugu pircēju, kas piebāzusi degunu pie augļiem un dārzeņiem, paskatos pulkstenī, atkal uzmetu acis pircējai, vēlreiz paskatos pulkstenī, bet minūšu rādītājs stāv turpat, kur bijis. Mani sagrābj izmisīgas bailes, ka laiks tūliņ apstāsies, pircējai stāvot pie apvītušajiem salātiem.

Pusdienlaikā man ir piecpadsmit minūšu pārtraukums. Izeju ārā, apsēžos uz ietves un nokožu pāris kumosu no sviestmaizes, lai gan ēst negribas. Gaidāmā tikšanās ar Aleksi laupījusi man ēstgribu, par ko parasti nesūdzos. Vēl viena delīrija pazīme.

Nu un tad?

Vienos Džeds sāk pārkārtot plauktus, bet es joprojām nīkstu aiz letes. Zvērīgs karstums. Plauktā man virs galvas, kur mums stāv cigaretes, dažas pudeles ar gāzēto ūdeni un vēl šis tas, iemaldījusies muša. Kukaiņa sīkšana, ventilatora dūkoņa un karstums padara mani miegainu. Ja varētu, es noliktu galvu uz letes un sapņotu, sapņotu, sapņotu. Sapņotu, ka atkal esmu šķūnī ar Aleksi. Sapņotu, ka viņa krūtis atkal cieši piespiestas manējām, par viņa spēcīgajām rokām un balsi, kas saka: Ja atļausi, es tev parādīšu.

Virs durvīm ieskanas zvaniņš, atgriežot mani īstenībā.

Un tas ir viņš! Viņš ienāk pa durvīm, sabāzis rokas apdriskātu šortu kabatās, un viņa mati ir tik izspūruši, ka izskatās pēc koka lapotnes. Aleksis!

Gandrīz vai noveļos no krēsla.

No sāniem uzmetis man skatienu, Aleksis ar smaidu sejā sāk laiski apstaigāt plauktus, cilājot visu, kas pagadās, piemēram, cūkādas čipsu paciņu un kārbu ziedkāpostu zupas, un paužot pārspīlētu sajūsmu:

- Tas nu gan izskatās garšīgs!

Ar pūlēm valdu smieklus. Vienubrīd Aleksim jāspraucas garām Džedam: pie mums valda šaurība, turklāt mūsu menedžeris nav nekāds kārnais. Kad Džeds uzmet Aleksim skatienu, man pār muguru pārskrien skudriņas. Džeds nezina. Viņš pat nenojauš, ka es joprojām jūtu Alekša lūpas uz savējām un viņa roku uz saviem pleciem.

Pirmo reizi dzīvē esmu rīkojusies pa savam, izvēlējusies pati, nevis tāpēc, ka kāds teicis, ka tā ir labi vai slikti. Aleksis staigā pa veikalu, un es jūtu, ka mūs saista neredzams pavediens. Tas man liek justies spēcīgākai nekā jebkad agrāk.

Beigās Aleksis pienāk pie letes ar košļeņu paciņu, čipsiem un limonādi.

- Vai tas būtu viss? - cenšos runāt mierīgi.

Taču vaigi man jau deg. Šodien Aleksim ir brīnumainas acis, gandrīz kā tīrs zelts.

Viņš pamāj.

- Viss.

Ar trīcošām rokām izsitu čeku, izmisīgi gribēdama pateikt viņam vēl ko, taču baididamās, ka izdzirdēs Džeds. Tai brīdī ienāk vēl viens pircējs, kāds vecāks vīrs, kas izskatās pēc regulatora. Skaitu sīknaudu, cik lēni un uzmanīgi vien varēdama, lai tikai ilgāk noturētu Aleksi pie sevis.

Bet cik tad ilgi var izdot atlikumu no pieciem dolāriem? Beigās esmu visu saskaitījusi un pārskaitījusi. Kad atdodu čeku, mūsu rokas saskaras, un man cauri izskrien strāva. Gribas Aleksi apskaut, pievilkt klāt un noskūpstīt uz līdzenas vietas.

- Lai jums jauka diena! - mana balss skan spalgi un saspringti.

Brīnums, ka vispār varu parunāt.

-Jā, man būs jauka diena.

Iedams uz durvju pusi, Aleksis man velta vienu no saviem brīnišķīgajiem, greizajiem smaidiem.

- Iešu uz līci.

Un tad viņš jau ir uz ielas. Mēģinu skatīties viņam nopakaļ, taču, tiklīdz Aleksis ir aiz durvīm, mani apžilbina saule, un redzu tikai mirgojošu, izplūdušu siluetu, kas drīz vien izgaist.

Kaut kas traks! Negribas pat domāt, ka Aleksis līkumo pa ielām, arvien vairāk attālinādamies no manis. Jānomoka vēl piecas stundas, līdz viņu satikšu. To es neizturēšu. Nedomājot, ko daru, norauju priekšautu, kuru nēsāju kopš dienas, kad ņēmos ap saldētavas sūci.

- Džed, pastāvi bridi aiz letes! Labi? - saucu.

Viņš apjucis mirkšķina acis.

- Kur tu iesi?

- Pircējs. Nepareizi izdevu naudu.

- Bet... - Džeds iesāk.

Metos prom, neklausoties viņa iebildumos. Tāpat skaidrs, kas man būs jādzird. Bet tu taču to atlikumu skaitīji piecas minūtes. Ai, lai tā būtu! Tagad Džeds domās, ka esmu stulba. Gan jau kaut kā pārdzīvošu.

Aleksis stāv uz ielas stūra un gaida, kad garām aizbrauks smagais auto.

- Ei! - es iesaucos, un viņš pagriežas.

Ielas pretējā pusē kāda sieviete ar bērnu ratiņiem apstājas, paceļ plaukstu pie acīm un noskatās manā skrējienā. Skrienu, cik ātri vien varēdama, taču sāpošā kāja liek man pieklibot. Sievietes skatiens dursta manu augumu kā adatas.

- Es jums izdevu nepareizu atlikumu, - saucu skaļā balsī, lai gan esmu Aleksim tik tuvu, ka varētu runāt normāli.

Ceru, ka tas liks sievietei beigt mani pētīt. Bet kas tev deva - viņa nenolaiž no mums acis.

- Tev nevajadzēja nākt, - piegājusi klāt, čukstu, izlikdamās, ka lieku viņa saujā naudu. - Es taču teicu, ka vakarā būšu.

Aleksis spēlē man līdzi. Viņš iebāž roku kabatā un atčukst:

- Nevarēju sagaidīt.

Pēc tam, dusmīgi saviebies, viņš sāk žestikulēt, it kā pārmezdams man izklaidību. Taču balss skan maigi un mīļi. Man jau atkal šķiet, ka nekas cits nav īsts - nedz saule, nedz ēkas, nedz ari sieviete pāri ielai, kas turpina uz mums blenzt.

- Tur aiz stūra ir zilas durvis, - klusi saku, paceļot rokas kā atvainodamās. - Atnāc piecos. Pieklauvē četras reizes!

Pēc tam jau skaļāk piebilstu:

- Paklausieties, es taču atvainojos. Goda vārds, vienkārši pārskatījos.

Pagriezusies kliboju atpakaļ uz veikalu. Pašai neticas, ka uzdrošinājos ko tādu. Baigais risks. Taču neko nevaru sev padarīt - man Aleksis jāredz. Man viņš jānoskūpsta. Man to vajag tā, kā nekad mūžā nav vajadzējis neko citu. Krūtīs jūtu spiedienu - kā pirms sprinta finiša, kad izsīkst pēdējie spēki un jācīnās pēc elpas.

- Paldies, - saku Džedam, ieņemot savu vietu aiz letes.

Viņš nomurmina kaut ko nesaprotamu un šļūc atpakaļ

pie savas mapes un pildspalvas, ko atstājis trešajā ejā: SALDUMI, ČIPSI, LIMONĀDE.

Vīrs, ko noturēju par regulatoru, pēta vienu no saldētavas nodalījumiem. Vai nu meklē pusfabrikātus vakariņām, vai par velti atvēsinās. Lai nu kā, viņš atsauc atmiņā iepriekšējo nakti un nūjas, kas švīkstēdamas krita lejup kā sirpji. Atmiņas uzjunda manī naidu pret viņu - pret viņiem visiem. Iedomājos, ka iegrūžu veci saldētavā un aizbultēju durvis viņam deguna priekšā.

Domājot par regulatoriem, atkal sāku uztraukties par Hanu. Jaunumi par reidiem ir visās avīzēs. Pagājušajā naktī Portlendā apcietināti, nopratināti un nogādāti cietumā simtiem cilvēku, lai gan ballīti Dīringa kalnājā neviens nepiemin.

Ja Hana līdz vakaram nepiezvanīs, noteikti iešu pie viņas uz mājām. Cenšos sevi pārliecināt, ka nav jēgas uztraukties, taču vainas apziņa tik un tā neliek man mieru.

Vecis joprojām grozās pie saldētavas, nepievēršot man ne mazāko uzmanību. Labi. Atkal apsienu priekšautu un, pārliecinājusies, ka Džeds neskatās, pagrābju visas ibuprofena pudelītes (to ir kāds ducis) un ieslidinu priekšauta kabatā.

Pēc tam skaļi nopūšos.

- Džed, tev atkal būs man jāizpalīdz.

Viņš paceļ savas ūdeņaini zilās acis un samirkšķina.

- Es pārkārtoju plauktus.

- Bet mums beigušies pretsāpju līdzekļi. Vai tad tu neievēroji?

Džeds labu brīdi mani nolūkojas. Turu rokas sev aiz muguras, lai Džeds neredzētu, ka tās nodevīgi trīs. Beigās viņš pamāj.

- Aiziešu paskatīties, varbūt kaut ko izrakšu noliktavā. Pastāvi aiz letes, labi?

Lēnām, lai nešķindētu pudelītes, izslīdu laukā, cenšoties nepieskarties Džedam. Ceru, ka viņš neievēroja manu uztūkušo kabatu. Tas laikam ir viens no delīrija simptomiem, par kuru neviens nerunā: slimība pārvērš cilvēku pasaules mēroga melī.

Pagalmā paeju garām nekārtīgai kartona iesaiņojumu kaudzei, iespraucos noliktavā un aizveru aiz sevis durvis, ieslēgties diemžēl nevaru, tāpēc aizstumju durvīm priekšā kastes ar ābolu biezeni - ja nu Džeds nāk pārbaudīt, kāpēc ibuprofēnu meklēju tik ilgi.

Mirkli vēlāk pie durvīm, kas ved uz aleju, atskan klusi klauvējieni. Tuk, tuk, tuk, tuk, tuk.

Durvis šķiet smagākas nekā parasti. Man jāgrūž no visa spēka, lai tās atvērtos.

- Es taču teicu, lai tu klauvē četras reizes, - saku, uz mirkli apžilbusi saulē, kas ielaužas pa durvīm.

Jau nākamajā mirklī vārdi iesprūst man rīklē, un es gandrīz aizrijos.

- Čau! - mīņādamās no vienas kājas uz otru, saka Hana.

Viņa izskatās bāla un norūpējusies.

- Cerēju tevi te satikt.

Bridi nespēju pateikt ne vārda. Jūtu milzīgu atvieglojumu: Hana ir šeit, sveika un vesela, ar viņu viss kārtībā, taču tajā pašā laikā uztraucos. Pārlaižu acis alejai - no Alekša ne vēsts. Varbūt viņš ieraudzījis Hanu un aizlaidies.

- Mm, - Hana sarauc pieri. - Varbūt aicināsi mani iekšā?

- Ai, piedod! Jā, protams, nāc!

Draudzene metas man garām, bet es vēlreiz pametu skatienu uz aleju un tikai tad aizveru durvis. Esmu laimīga, redzot Hanu, tomēr jūtu nemieru. Ja Aleksis atnāks, kamēr viņa vēl ir te...

Domās sevi mierinu: Viņš nenāks. Viņš noteikti redzēja Hanu un sapratīs, ka tagad nākt ir bīstami. Diez vai Hana mūs nodotu, tomēr... Simtiem reižu esmu viņu strostējusi, pārmetot neapdomību. Nevarētu draudzeni vainot, ja viņa tagad pārmestu to pašu man.

- Te nu gan ir karsti, - Hana paceļ blūzi no muguras.

Hana ir ģērbusies baltā, gofrētā blūzē un brīvos džinsos

ar šauru zelta jostiņu, kas pieskaņota matu krāsai. Taču viņa izskatās noraizējusies, nogurusi un vāja. Kad, pētīdama noliktavu, Hana apgriežas riņķī, ievēroju uz viņas rokām sīkas rētiņas.

- Vai atceries, kā mēs mēdzām te nosist laiku? Es atnesu žurnālus un to veco, stulbo radio, bet tu nočiepi...

-... čipsus un limonādi no ledusskapja, - pabeidzu. - Protams, es atceros.

Tā mēs pavadījām skolas brīvdienas, kad sāku piestrādāt tēvoča veikalā. Mēdzu sagudrot visādus ieganstus, lai varētu noliktavā palikt ilgāk, un agrā pēcpusdienā ieradās Hana, viegli pieklauvējot pie durvīm piecas reizes. Piecas reizes. Kā gan es varēju to aizmirst?

- Šorīt saņēmu tavu ziņu. - Hana pagriežas pret mani.

Acis viņai ir neparasti lielas, varbūt tāpēc seja šķiet sarāvusies sīka.

- Iegāju veikalā, bet pie letes tevi neredzēju, tāpēc iedomājos, ka būsi te. Negribēju satikt tavu tēvoci.

- Viņa šodien nav, - sāku atslābt.

Ja Aleksis būtu gribējis nākt, viņš jau būtu klāt.

- Šodien esam divatā ar Džedu.

Neesmu pārliecināta, vai Hana mani dzird. Draudzene sūkā īkšķi - man šķita, ka šo nervozo ieradumu viņa jau sen ir atmetusi, - un skatās grīdā, it kā savu mūžu nebūtu redzējusi tik brīnišķīgu linoleju.

- Hana? - es ierunājos. - Vai kaut kas noticis?

Nodrebējusi no galvas līdz kājām, draudzene sagumst

un iešņukstas. Tādu es viņu esmu redzējusi tikai divas reizes - otrajā klasē, kad kāds viņai trāpīja ar bumbu tieši vēderā, un pērn, kad laboratorijas priekšā redzējām slimu meiteni, ko policisti nogrūda zemē. Meitenes galva nejauši atsitās pret ietvi tik spēcīgi, ka dzirdējām to no sešdesmit metru attāluma. Brīdi esmu kā sastingusi un nezinu, ko iesākt. Hana pat neliek plaukstas pie sejas un necenšas noslaucīt asaras, tikai stāv, drausmīgi drebēdama. Man bail, ka tūlīt viņa, piespiedusi rokas pie sāniem, nogāzīsies zemē.

Noglaudu draudzenei plecu.

- Kuš, Hana. Viss būs labi.

Hana atraujas.

- Nebūs labi!

Rīstīdamās viņa ievelk elpu un sāk aši bērt:

- Tev bija taisnība, Lēna. Pilnīga taisnība. Pagājušā nakts... tas bija drausmīgi. Ieradās regulatori... Ballīti izdzenāja. Ak kungs. Cilvēki kliedza, un suņi... Lēna, tur bija asinis. Mūs sita, gāza pa galvu ar nūjām. Cilvēki krita zemē pa labi un pa kreisi... ak, Lēna. Tas bija šausmīgi, tik šausmīgi.

Hana saķer ar abām rokām vēderu un saliecas, it kā grasītos vemt.

Viņa grib teikt vēl ko, taču pēc dažiem vārdiem viss draudzenes augums raustās elsās. Pieeju pie Hanas un viņu apskauju. Viņa uz mirkli saspringst: apskauties mēs mēdzam reti, jo fiziskas jūtu izpausmes vienmēr tikušas apkarotas, bet tad atslābst, piespiežas man pie pleca un ļauj vaļu asarām. Tas ir drusku savādi, jo Hana ir daudz garāka par mani, tāpēc tagad viņai jāpieliecas. Ja tas nebūtu tik traģiski, varētu smieties.

- Kuš, - es mierinu, - kuš. Viss būs labi.

Taču jau tajā pašā brīdī šie vārdi man šķiet stulbi. Kad Greisija klusi raud manā spilvenā un es viņu aijāju, tad saku tieši tāpat. Viss būs labi. Būtībā tukši vārdi, bezgalīgā tumsā raidītas skaņas, slīcēja ķeršanās pie salmiņa.

Hana kaut ko nesaprotami murmina. Viņa piespiedusi seju manam atslēgkaulam, un vārdi izplūst.

Un tad atskan klauvējieni. Četri klusi, bet noteikti klauvējieni, cits pēc cita.

Mēs ar Hanu uzreiz atraujamies viena no otras. Hana pārbrauc ar roku pār seju, iezīmējot asaru sliedi no locītavas līdz elkonim.

- Kas tur ir? - viņa drebošā balsī jautā.

-Kur?

Pirmajā acumirklī gribu izlikties, ka neko neesmu dzirdējusi, un lūdzu Dievu, lai Aleksis iet projām.

Tuk, tuk, tuk. Pauze. Tuk. Vēlreiz.

- Tas, - Hanas balsī iezogas aizkaitinājums.

Laikam man būtu jāpriecājas, ka viņa vairs neraud.

- Kāds klauvē. - Piemiegusi acis, Hana mani aizdomīgi nopēta. - Man likās, ka te neviens cits nenāk.

- Nenāk. Tas ir - dažreiz nāk - nu, preču piegādātāji, -sāku stomīties, domās lūdzot Aleksi, lai iet projām. Cenšos sadomāt kādus melus, bet nekas nenāk prātā. Ar manu jauno talantu ir tā, kā ir.

Tad durvju spraugā parādās Alekša galva:

- Lēna?

Ieraudzījis Hanu, viņš sastingst, ar vienu kāju stāvēdams noliktavā, ar otru - uz ielas.

Brīdi klusējam. Hana vārda tiešā nozīmē iepleš muti. Pēc tam viņa sāk šaudīt skatienu no manis uz Aleksi un atpakaļ - tik ātri, ka sāku baidīties, vai viņai galva nenokritīs no kakla. Arī Aleksis nezina, ko darīt. Viņš stāv pavisam nekustīgi, it kā tā varētu kļūt neredzams.

Nespēdama izgudrot neko labāku, stulbi izmetu:

- Tu kavē.

Hana un Aleksis sāk runāt abi reizē. Hana jautā:

- Jūs norunājāt te satikties?

Un Aleksis saka:

- Mani apturēja patruļa. Bija jāuzrāda dokumenti.

Hana acumirklī kļūst lietišķa. Tieši to es draudzenē

apbrīnoju: vienubrīd viņa histēriski šņukst, bet jau nākamajā mirklī ir pati savaldība.

- Nāc iekšā, - viņa saka, - un aizver durvis!

Aleksis tā arī dara. Ienācis viņš neveikli mīņājas. Mati Aleksim ērmoti saspurojušies augšup, un šobrīd viņš izskatās tik jauns, mīļš un uztraucies, ka mani sagrābj neprātīga vēlme pieiet klāt un Hanas acu priekšā viņu noskūpstīt.

Taču Hana manu vēlmi tūlīt apslāpē. Pagriezusies pret mani, viņa sakrusto rokas uz krūtīm un raida skatienu, ko noteikti aizguvusi no Svētās Annas skolas direktores misis Makintošas.

- Lēna Ella Heloveja Tidla, - Hana noskalda. - Paskaidro, kas te notiek!

- Tavs otrais vārds ir Ella? - Aleksis prasa.

Abas ar Hanu uzmetam Aleksim niknu skatienu, un viņš, soli atkāpies, nodur galvu.

- Mm, - ar grūtībām izspiežu. - Hana, tu taču atceries Aleksi.

Hana, vēl arvien piespiedusi rokas pie krūtīm, samiedz acis.

- Protams, es atceros Aleksi. Bet kaut kā nesaprotu, kāpēc Aleksis ir šeit.

- Viņš... nu, viņš taisījās atvest...

Cenšos atrast pārliecinošu izskaidrojumu, taču kā allaž smadzenes izvēlējušās šobrīd pamirt. Bezpalīdzīgi uzlūkoju Aleksi.

Viņš viegli parausta plecus, un bridi mēs vienkārši raugāmies viens uz otru. Pie Alekša sabiedrības vēl neesmu pieradusi, un jau atkal man ir sajūta, ka slīkstu viņa skatienā. Vienīgi šoreiz neapreibstu. Gluži pretēji - jūtu zem kājām stingru pamatu, it kā Aleksis bez vārdiem čukstētu, ka mēs esam kopā un viss būs labi.

- Pastāsti viņai, - viņš saka.

Atspiedusies ar muguru pret plauktu, kas pilns ar tualetes papīra rullīšiem un pupiņu konserviem, Hana nedaudz atlaiž sakrustotās rokas - no tā es secinu, ka viņa nedusmojas, - un velta man daiļrunīgu skatienu, proti: Būs labāk, ja pastāstīsi.

Un es stāstu ari. Nezinu, cik ilgi Džedam neapniks stāvēt aiz letes, tāpēc cenšos runāt īsi. Pastāstu Hanai par savu un Alekša saskriešanos Rēcošā strauta mājās, par peldēšanu līdz bojām īstendas pludmalē un par to, ko Aleksis man toreiz teica. Izrunājot vārdu slimais, saminstinos, un

Hana iepleš acis - mirkli redzu draudzenes sejā pazibam trauksmi, taču citādi viņa turas godam. Beigās izstāstu par pagājušo nakti, par to, ka gāju brīdināt viņu par reidu, bet mani sakoda suns un Aleksis mani izglāba. Pieminot slēpšanos šķūnītī, atkal sāku nervozēt. Par skūpstīšanos gan noklusēju, lai gan nespēju par to nedomāt, taču Hana atkal pavērusi muti un acīm redzami ir tik satriekta, ka diez vai kaut ko ievēro.

Kad esmu beigusi, viņa saka:

- Tātad tu tur biji? Pagājušonakt?

Balss viņai dīvaini trīc, un man kļūst bail, ka viņa atkal sāks raudāt. Vienlaikus jūtos neizsakāmi atvieglota. Hana nedusmosies par Aleksi un netrakos, ka viņai nepastāstīju.

Es pamāju.

Hana groza galvu un skatās tā, it kā redzētu mani pirmo reizi.

- Nespēju noticēt! Nespēju noticēt, ka tu manis dēļ reida laikā zagies cauri visai pilsētai.

- Nu... jā.

Neveikli sarosos. Jūtos tā, it kā būtu runājusi veselu mūžību, kamēr Hana un Aleksis visu laiku uz mani skatījušies. Vaigi svilst.

Tai brīdī pie durvīm, kas ved uz veikalu, atskan ass klauvējiens, un Džeds sauc:

- Lēna? Vai tu vēl te?

Drudžaini pamāju Aleksim. Hana aizgrūž viņu aiz durvīm, un tai brīdī Džeds jau ver tās no otras puses. Viņam izdodas pavērt durvīs tikai mazu spraudziņu, jo priekšā stāv kastes ar ābolu biezeni.

Šaurajā spraugā parādās Džeda nosodījuma pilnās acis.

- Ko tu te dari?

Hana pabāž galvu no aizdurves un pamāj.

- Sveiks, Džed! - viņa līksmi iesaucas, bez pūlēm pārtapdama sabiedrības dvēselē. - Garām iedama, ienesu Lēnai vienu lietiņu. Aizpļāpājāmies.

- Mums ir pircēji, - Džeds īgni noburkšķ.

- Es tūlīt nākšu, - cenšos pieskaņoties Hanas intonācijai.

Doma par to, ka Džedu un Aleksi šķir tikai plāns finieris, ir šausminoša.

Džeds kaut ko norūc un aizver durvis. Mēs klusēdami uzlūkojam cits citu un tad atviegloti nopūšamies.

Mirkli vēlāk Aleksis čukstus pārtrauc klusumu:

- Atnesu tev šo to kājai, - viņš saka, noņemdams no pleciem mugursomu.

Nolicis to uz grīdas, Aleksis izņem peroksidu, bacitra-cīnu, apsējus, līmlenti, vati un tad nometas manā priekšā uz ceļiem.

- Atļausi?

Uzloku džinsu staru, un Aleksis tin vaļā krekla strēmeles. Nespēju ticēt, ka Hana stāv un noskatās, kā zēns, slimais, pieskaras manai ādai. Zinu, ka to viņa no manis nemūžam nebūtu gaidījusi, un novēršos, vienlaikus samulsusi un lepna.

Kad paštaisītais apsējs nokrīt no manas kājas, Hana skaļi ievelk elpu. Pati pret savu gribu esmu samiegusi acis.

- Nolāpīts, Lēna, - viņa saka. - Tas suns tevi ir pamatīgi apstrādājis.

- Ar Lēnu viss būs kārtībā, - Aleksis atbild, un, dzirdot viņa balsī rāmu pārliecību, manī ieplūst siltums.

Paveru vienu aci un palūru uz savu stilbu. Kuņģis apmet kūleni. Izskatās, ka no kājas izrauts pamatīgs gabals, katrā ziņā vairāki kvadrātcentimetri ādas.

- Varbūt tev tomēr vajadzētu aiziet pie ārsta, - Hanas balsī skan šaubas.

- Un ko viņa tam teiks? - Aleksis atver peroksīdu un samitrina vates piciņas. - Ka ievainojums gūts reida laikā nelegālā ballītē?

Hana neatbild. Viņa zina, ka tik tiešām nevaru iet pie ārsta. Mani pa taisno nosūtītu uz laboratorijām vai iemestu cietumā, pat negaidot, lai nosaucu savu vārdu.

- Tik traki jau nesāp, - es meloju.

Hana atkal uzlūko mani tā, it kā agrāk nebūtu redzējusi, un man ienāk prātā, ka varbūt pirmo reizi dzīvē esmu atstājusi uz viņu iespaidu. Viņa pat jūt pret mani cieņu.

Uzklājis uz vates biezu kārtu antibakteriālā krēma, Aleksis sāk cīnīties ar marles apsēju un līmlenti. Man nav jājautā, kur viņš ticis pie tādas bagātības. Droši vien kārtējā laboratorijas sarga privilēģija.

Hana sakņūp uz ceļgaliem.

- Tā nu gan ne, - viņa saka.

Jūtu milzu atvieglojumu, dzirdot viņas parasto pavēlošo intonāciju, un gandrīz iesmejos.

- Mana māsīca ir medmāsa. Dod man!

Pēc tam Hana burtiski pagrūž Aleksi malā. Viņš neiebilst un padodamies paceļ rokas.

- Klausos, kundze, - Aleksis man pamirkšķina.

Nespēju valdīt smieklus. No sākuma ķiķinu, aizlikusi

mutei priekšā rokas, lai apvaldītu smieklus un galīgi neizgāztu visu pasākumu. Hana un Aleksis bridi pārsteigti manī noraugās, bet tad saskatījušies sāk muļķīgi smaidīt.

Zinu, ka visi trīs domājam par vienu un to pašu.

Tas ir neprāts. Tas ir muļķīgi. Tas ir bīstami. Tomēr, stāvot smacīgajā noliktavā kukurūzas pārslu, biešu konservu un bērnu pūdera ielenkumā, mēs zinām, ka esam kļuvuši par komandu.

Esam nostājušies pret viņiem: trijatā pret neskaitāmiem tūkstošiem. Tomēr, lai cik neloģiski tas būtu, man šķiet, ka mums ir zināmas izredzes.