Delīrijs

Tomēr parasti viņš runā par ikdienišķām lietām, par krustmātes cepto pīrāgu un tēvoci, kas tiekoties vienmēr iedzer drusku par daudz un mūždien pārstāsta tās pašas atmiņas. Abi ir izārstēti, un, kad pajautāju, vai viņi tagad nav laimīgāki, Aleksis parausta plecus:

- Tagad viņiem pietrūkst arī sāpju.

Grūti tam noticēt, un Aleksis, skatīdamies uz mani ar acs kaktiņu, piebilst:

- Zini, tieši tad tu kādu zaudē pa īstam... Kad vairs nesāp.

Tomēr visbiežāk Aleksis stāsta par Mežonīgo zemi un tās iedzīvotājiem, un es, piespiedusi galvu viņa krūtīm, aizveru acis un sapņoju. Par sievieti, ko visi sauc par trako Ketlinu un kas no metāllūžņiem un vecām bundžām gatavo milzīgus vēja zvanus, un par vectēvu Džonsu, kuram ir vismaz deviņdesmit gadu, bet kurš katru dienu kāpj kalnos ogot un medīt, lai sagādātu pārtiku. Par ugunskuriem un gulēšanu zem zvaigznēm, par sarunām, dziesmām un ēšanu līdz vēlai nakts stundai, kad debesis caur dūmiem vairs nav skaidri saredzamas.

Zinu, ka Aleksis tur šad tad atgriežas un joprojām uzskata Mežonīgo zemi par savām īstajām mājām. Vienreiz viņš gandrīz tā ari pasaka, kad ieminos, ka labprāt apskatītu viņa mājas, proti, dzīvoklīti Forsaitu ielā, kur Aleksis dzīvo kopš studiju sākšanas (ja kāds ieraudzītu mani tur ieejam, ar mums abiem gan būtu cauri), lāču Aleksis uzreiz mani izlabo:

- Tās nav manas mājas.

Uzzinu ari, ka kopā ar citiem slimajiem Aleksis iemanījies šķērsot robežu, lai nokļūtu Mežonīgajā zemē un atpakaļ, bet, kad gribu dzirdēt ko vairāk, viņš noslēdzas.

- Varbūt kādudien redzēsi savām acīm, - viņš nosaka, un šie vārdi mani gan šausmina, gan sajūsmina.

Apvaicājos par savu tēvoci, kurš aizbēga pirms tiesas, bet Aleksis sarauc pieri un purina galvu.

- Mežonīgajā zemē reti kurš dzīvo ar savu īsto vārdu, -viņš parausta plecus. - Katrā ziņā par tādu vīrieti neko neesmu dzirdējis.

Pēc tam viņš paskaidro, ka visā valsti ir tūkstošiem apmetņu. Tēvocis varēja doties jebkur - uz ziemeļiem, dienvidiem vai rietumiem. Zinām vismaz to, ka viņš nav devies uz austrumiem, jo tur plešas okeāns. Aleksis pastāsta, ka ASV neapgūto zemju platība ir vismaz tikpat liela kā zināmo pilsētu teritorija. Tas šķiet tik neticami, ka brīdi šaubos, vai tā tiešām varētu būt un, kad pastāstu Hanai, ari viņa netic.

Aleksis ir arī pacietīgs klausītājs un var stundām klusēt, kad stāstu par Kerolas mājās pavadīto bērnību, par Greisiju un to, ka visi uzskata - viņa nemāk runāt, bet es vienīga zinu patiesību. Kad stāstu par Dženiju, kas izskatās pēc vecas, saīgušas kundzes un skatās uz mani tā, it kā es būtu deviņgadīgs bērns, Aleksis skaļi smejas.

Ar Aleksi varu runāt arī par māti un to laiku, kad viņa vēl bija dzīva un mēs dzīvojām trijatā - mamma, Reičela un es. Pastāstu par mūsu zeķu ballēm, mammas dziedātajām šūpuļdziesmām, no kurām diemžēl atceros tikai dažas rindiņas. Varbūt stāstīt ir tik viegli tāpēc, ka Aleksis manī klausās, nesakot ne vārda, viņš mierīgi vēro mani ar savu silto skatienu un nekad nenosoda. Kādu dienu atklāju viņam mammas pēdējos vārdus. Aleksis glāsta man muguru, un man pēkšņi gribas raudāt. Taču tas pāriet. Alekša siltās rokas mani nomierina.

Un vēl, protams, mēs skūpstāmies. Tik bieži, ka tad, kad to nedarām, jūtos dīvaini - it kā būtu iemācījusies elpot ar Alekša lūpām un muti.

Palēnām, mums satuvinoties, sāku pētīt arī citas viņa auguma daļas. Smalko ribu rindu zem ādas, krūtis un plecus, kas izskatās kā izkaltas akmenī, maigos bālos matiņus uz kājām. Ievēroju, ka Alekša āda smaržo pēc okeāna -skaisti un neparasti. Vistrakākais, ka atļauju viņam apskatīt ari sevi. Sākumā ļauju gar krekla malu skūpstīt atslēgkaulu un plecus. Pēc tam jau ļauju novilkt kreklu sev pār galvu, noguldīt mani siltajā saulē un vienkārši skatīties. Kad tas notiek pirmoreiz, es drebu. Visu laiku gribas sakrustot rokas uz krūtīm, lai tās aizsegtu. Pēkšņi apjaušu, cik bāla izskatos saules gaismā un cik daudz dzimumzīmju man uz krūtim -droši vien Aleksis domā, ka esmu kropla neglītene.

Bet Aleksis tikai izdveš:

- Kāds skaistums...

Sastapusi viņa skatienu, saprotu, ka viņš tā patiesi domā.

Tovakar pirmo reizi mūžā, stāvot vannas istabas spoguļa priekšā, neredzu pelēku, necilu meiteni. Pirmo reizi mūžā, atglaudusi matus, nolaidusi naktskreklu no viena pleca un raugoties spoguli mirdzošām acīm, es noticu Alekša teiktajam. Es esmu skaista.

Un ne jau es vien. Visa pasaule pēkšņi kļuvusi skaista. DVL rokasgrāmatā teikts, ka delīrijs maina uztveri, laupa spēju loģiski un skaidri domāt un neļauj pieņemt saprātīgus lēmumus. Bet vienu DVL autori ir noklusējuši: mīlestība it visu padara skaistāku. Pat tveicē spīdoša izgāztuve, milzīgs metāla, kūstošas plastmasas un smirdošu atkritumu kalns, man šķiet kā neparasti brīnumaina, sveša pasaule, kas pārcelta uz zemi. Rīta gaismā kaijas, kas tup uz rātsnama jumta, manās acīs ir pārklātas ar baltu krāsu un gaišzilo debesu fonā atgādina izsmalcinātu gleznu, par kuru neesmu redzējusi neko skaistāku. Lietusgāzes ir pasakainas - krītošas stikla lauskas, gaisā biezējoši briljanti. Vējš čukst Alekša vārdu, okeāns to atkārto, koki šūpodamies atsauc atmiņā dejošanu. Viss, ko redzu un kam pieskaros, atgādina Aleksi, tāpēc tas ir brīnišķīgs.

DVL rokasgrāmatā noklusēts arī tas, ka laiks sāk traukties vēja spārniem.

Laiks lec un kūleņo, tas izplūst caur pirkstiem kā smiltis. Katru ritu, ieejot virtuvē un kalendārā ieraugot, ka vēl viena diena pagalam, neticu savām acīm. Jūtu kāpjam nelabumu, kas ar katru dienu kļūst arvien smagāks un nospiež mani kā svins.

Līdz procedūrai palikušas trīsdesmit trīs dienas.

Trīsdesmit divas.

Trīsdesmit.

Bet pa vidu ir zibšņi, mirkļi, nieka sekundes: Aleksis izsmērē šokolādes saldējumu man uz deguna, kad sūdzos par karstumu; virs mums dārzā riņķo bišu spiets; glīta skudru rinda klusi soļo pār ēdiena paliekām; Alekša pirksti manos matos; viņa izliektais elkonis zem manas galvas; Alekša čuksti: Es gribētu, lai mēs paliekam kopā, kamēr pie apvāršņa noasiņo vēl viena diena, atmirdzot sārtos un zeltainos toņos; raudzīšanās debesīs, iztēlojoties mākoņu tēlus - bruņurupuci ar platmali, kurmi ar cukini plecā un zelta zivtiņu, kas tvarsta trusi, kurš jož prom uz dzīvību un nāvi.

Zibšņi, mirkļi, nieka sekundes: tik trauslas, skaistas un bezcerīgas kā vientuļš tauriņš, kas turas pretī arvien stiprākam vējam.