Delīrijs

Ceturtā nodaļa

Sātans iezagās Ēdenes dārzā un atnesa sev līdzi slimību - amor deliria nervosa -sēklu, no kuras izauga un uzplauka krāšņa ābele, kas nesa asiņaini spilgtus augļus.

Stivens Horass, filozofijas zinātņu doktors. “Genesis:

Pilnīga pasaules un zināmā Visuma vēsture”,

Hārvarda Universitāte

Kad medmāsa ieved mani uzgaidāmajā telpā, Hana jau ir prom, izgaisusi aiz vienām no antiseptiskajām, pilnīgi vienādajām baltajām durvīm, taču tuvumā grozās un gaida pusducis citu meiteņu. Viena sēž krēslā, noliekusies pār mapi, skribelēdama, labodama un vēlreiz pārrakstīdama savas atbildes. Cita izmisusi prasa māsiņai, ar ko “hronisks medicīniskais stāvoklis” atšķiras no “potenciāla medicīniskā stāvokļa”. Meitene izskatās kā pirms lēkmes, uz pieres viņai izspiedies asinsvads, balss histēriski spalga - nez vai viņa savā lapā ierakstīs tieksme uz pārmērīgu uztraukšanos?

Tas nemaz nav smieklīgi, taču jūtu, ka tūliņ iespurgšos. Pielieku roku pie mutes un klusītēm ieķiķinos. Kad esmu

sanervozējusies, nespēju savaldīties. Skolā kontroldarbu laikā ķiķināšanas dēļ allaž iekuļos nepatikšanās. Nez vai man nevajadzēja to pieminēt slimību vēsturē?

Paņēmusi manu mapi, māsiņa izšķirsta lapas un pārbauda, vai esmu atbildējusi uz visiem jautājumiem.

- Lēna Heloveja? - viņa jautā možā, lietišķā balsī, kas raksturīga visām medmāsām, it kā viņas būtu to apguvušas mācību laikā.

- Aha, - es pamāju un, atcerējusies krustmātes brīdinājumu, ka novērtētāji gaida oficiālāku toni, aši piebilstu: - Tieši tā.

Vēl aizvien jūtos dīvaini, dzirdot uzvārdu Heloveja, un arī tagad kuņģī iekņudas. Pēdējos desmit gadus dzīvoju ar krustmātes uzvārdu - Tidla. Lai gan tas ir visai stulbs (Hana reiz teica, ka Tidla atgādinot maza bērna vārdu čurāšanai), tas vismaz nav saistīts ar māti un tēvu. Tidli vismaz ir īsta ģimene, turpretī Heloveji - tikai atmiņas. Taču oficiālos gadījumos jālieto īstais uzvārds.

- Nāciet man līdzi!

Māsiņa pamāj uz vienu no gaiteņiem, un es sekoju glīti knakšķošajiem papēdīšiem pa linoleja grīdu. Telpās ir žilbinoši spilgts apgaismojums. Kņudēšana pārceļas no kuņģa uz galvu, un es apreibusi mēģinu nomierināties, iztēlojoties okeānu, tā saraustīto elpošanu un kaiju riņķošanu debesīs.

Necik ilgi, un viss būs galā, domās sevi mierinu. Vēl mazliet, un tu varēsi iet mājās, un par novērtēšanu tev vairs nekad nebūs jādomā!

Gaitenis šķiet bezgalīgs. Priekšā atveras un aizveras durvis, un brīdi vēlāk, kad nogriežamies gar stūri, mums garām aizbrāžas kāda meitene. Seja viņai ir sasarkusi, droši vien no raudāšanas. Acīmredzot viņas pārbaudījums jau ir galā. Neskaidri atceros, ka viņa iegāja jau pašā sākumā.

Nevaru nejust žēlumu. Novērtēšana parasti ilgst no pusstundas līdz divām stundām, un visi zina: jo garāka novērtēšana, jo labāks rezultāts. Protams, ne jau vienmēr. Pirms diviem gadiem Mārsija Deivisa kļuva slavena, ieejot laboratorijā un izejot no tās pēc četrdesmit piecām minūtēm ar visaugstāko novērtējumu - desmit punktiem. Pērn Korija Vinde pārspēja visus ilguma rekordus - trīsarpus stundas, tomēr saņēma tikai trijnieku. Acīmredzot novērtētājiem ir sava sistēma, tomēr zināmā mērā daudz ko nosaka nejaušība. Dažkārt liekas, ka galvenais procesa mērķis ir mūs iebaidīt un samulsināt.

Pēkšņi iedomājos, ka skrienu pa tīrajiem, sterilajiem gaiteņiem, spārdīdama visas durvis pēc kārtas. Jau nākamajā mirklī to nožēloju. Šis ir visnepiemērotākais laiks šaubām. Domās sāku lamāt Hanu. Acīmredzot mani ietekmējuši viņas vārdi: Cilvēks nevar būt īsti laimīgs, ja dažreiz nav nelaimīgs. Ierobežota izvēle. Jāizvēlas no tiem, kurus citi mums izvēlējušies.

Es gan priecājos, ka manā vietā izvēlas citi. Labi, ka tas nav jādara pašai, un vēl labāk, ka nevienam nav jāizvēlas mani. Hanai, protams, būtu pa prātam, ja viss notiktu kā senāk. Hanai ar viņas zeltaino matu vilni, mirdzošajām, pelēkajām acīm un nevainojami līdzenajiem zobiem, un smiekliem, kas vairāku metru rādiusā visiem liek pagriezties, paskatīties uz viņu un smieties līdzi. Hanai piestāv pat neveiklība - ikvienam gribas pasniegt roku, lai palīdzētu viņai piecelties vai salasīt nokritušās grāmatas. Kad es paklūpu vai uzleju sev uz blūzes kafiju, visi novēršas. Gandrīz vai redzu, ko cilvēki domā. Cik neveikli! Cilvēkos man galva kļūst smaga, piemirkusi un pelēka kā iela atkusnī pēc lieliem sniegiem, bet Hana vienmēr zina, ko teikt.

Neviens normāls čalis mani neizvēlēsies, jo pasaulē ir tādas meitenes kā Hana: tas taču būtu tikpat kā samierināties ar sakaltušu cepumu, kad patiesībā gribas lielu saldējumu ar putukrējumu, ķiršiem un šokolādes skaidiņām. Tāpēc būšu laimīga, saņēmusi glītu lapu, uz kuras rakstīts: Apstiprinātie kandidāti. Tad vismaz kādu satikšu. Nav nozīmes, vai es viņam patikšu (lai gan dažreiz, īsu mirkli, man to gribētos). Nav nozīmes, vai man ir divas acis vai viena.

-Tur.

Māsiņa beidzot apstājas pie durvīm, kas ir tieši tādas pašas kā citas.

- Apģērbu un personiskās lietas varat atstāt garderobē. Lūdzu, kleita, kas jums sagatavota, - ar aizdari uz muguras. Varat bridi sagatavoties - iedzert ūdeni, pameditēt.

Iedomājos simtiem meiteņu, kas sakrustotām kājām sēž uz grīdas, salikušas plaukstas uz ceļgaliem un skandinādamas Om, un man atkal jāapslāpē mežonīga smieklu lēkme.

- Tomēr, lūdzu, ņemiet vērā: jo ilgāk gatavosieties, jo mazāk laika novērtētājiem atliks jūsu iepazīšanai.

Medmāsa stingri pasmaida. Viss viņā ir stingrs: āda, acis, laboratorijas halāts. Viņa skatās man tieši acīs, taču rodas iespaids, ka mani neredz un domās jau knakšķina atpakaļ uz uzgaidāmo telpu, lai tūlīt vestu nākamo meiteni uz citu gaiteni un teiktu to pašu, ko man. Jūtos pavisam vientuļa biezajos mūros, kas noklusina visas skaņas, nošķirta no saules un tveices. Te viss ir tik ideāls un nedabisks.

- Kad būsiet sagatavojusies, ejiet iekšā pa zilajām durvīm! Novērtētāji laboratorijā jūs jau gaida.

Medmāsa aizknakšķina projām, un es dodos uz garderobi, kas ir maza, bet tikpat gaiša kā gaitenis. Jūtos kā profilaktiskās apskates kabinetā. Stūri stāv milzīga medicīniskā aparatūra, kas ik pa brīdim iepīkstas. Vēl redzu ar salveti pārklātu galdu un sajūtu kodīgu antiseptisku smaržu. Noģērbjos. Kondicionētāja brāzmas uzdzen man zosādu un saceļ uz rokām spalviņas. Lieliski! Tagad novērtētāji domās, ka esmu spalvains nezvērs.

Es saloku drēbes un krūšturi, salieku glītā kaudzītē un ieslīdu procedūras tērpā. Tas izgatavots no īpaši plānas plastmasas, un, apņēmusi to ap augumu un sastiprinājusi pie vidukļa, zinu, ka gandrīz viss spīd tērpam cauri, ari apakšveļa.

Beigsies. Drīz tas beigsies.

Dziļi ievelku elpu un ieeju pa zilajām durvīm.

Laboratorijā apgaismojums ir vēl spilgtāks - tas ir žilbinošs, tāpēc novērtētāju pirmais iespaids droši vien ir šāds: meitene piemiegtām acīm atkāpjas soli atpakaļ un paceļ plaukstu pie sejas. Man priekšā peld kanoe laiva ar četrām ēnām. Kad acis beidzot pierod pie gaismas, ieraugu četrus novērtētājus, kas sēž pie gara, zema galda. Telpa ir plaša, un tajā nekā nav, ja neskaita viņus un tērauda operāciju galdu istabas stūri. No augšas mani žilbina divas prožektoru rindas, un ievēroju, ka griesti ir vismaz deviņus metrus augsti. Izmisīgi vēlos sakrustot uz krūtīm rokas, lai kaut cik paslēptu augumu. Mute man ir izkaltusi, prāts - tikpat karsts, tukšs un balts kā gaismas. Esmu aizmirsusi, kas jādara un jāsaka.

Par laimi, ierunājas novērtētāja:

- Vai papīri jums ir kārtībā?

Balss skan draudzīgi, taču dūre mana kuņģa dziļumos neatlaižas.

Ak kungs, nodomāju, es tūlīt apčurāšos. Apčurāšos uz līdzenas vietas. Mēģinu iedomāties, ko teiks Hana, kad viss būs garām un mēs pastaigāsimies pēcpusdienas saulē, jūtot gaisā smagi karājamies sāls un sakarsušās ietves smaržu.

Augstā debess, Hana sacīs, tā tik bija laika nosišana! Sēž rindā kā četras vardes un bolās.

- Ē... jā.

Eju tuvāk, juzdama, ka gaiss kļūst arvien blīvāks un palēnina manu gaitu. Pietuvojusies novērtētājiem, pastiepju roku un atdodu mapi. Pie galda sēž trīs vīrieši un sieviete, taču ne uz vienu nevaru ilgi skatīties. Aši pārlaižu viņiem skatienu un šļūcu atpakaļ, paguvusi ievērot tikai degunus, tumšas acis un briļļu zibšņus.

Mape ceļo pa novērtētāju rindu. Piespiedusi rokas pie sāniem, cenšos izlikties, ka jūtos pavisam brīvi.

Man aiz muguras aptuveni sešu metru augstumā no zemes atrodas auditorija. Iekļūt tajā var pa nelielām sarkanām durvīm, kas ierīkotas krietni augstāk par balto sēdekļu rindām. Acīmredzot laboratorija paredzēta studentiem, ārstiem, praktikantiem un jaunajiem zinātniekiem. Te notiek ne tikai procedūra, bet arī vēlākā izmeklēšana pēc tās, kurā bieži vien konstatē smagas slimības.

Iedomājos, ka droši vien tieši šeit, šajā telpā, notiek dziedniecība. Tāpēc jau stūri stāv operāciju galds. Dūre kuņģī atkal nervozi sažņaudzas. Lai gan esmu bieži prātojusi, kā notiek ārstēšana, tomēr nekad neesmu nopietni domājusi par pašu procedūru: cieto metāla galdu, mirgojošām gaismām, caurulītēm, vadiem un sāpēm.

- Lēna Heloveja?

-Jā. Tā esmu es.

- Labi. Varbūt sākumā mazliet pastāstīsiet par sevi?

Briļļainais novērtētājs paliecas uz priekšu, iepleš rokas

un pasmaida. Viņam ir lieli, stūraini, balti zobi, kas atgādina vannas istabas flīzes. Brillēs atspīd gaisma, tāpēc acis aiz tām neredzu un vēlos, kaut viņš noņemtu brilles.

- Pastāstiet par savām mīļākajām nodarbēm! Interesēm, hobijiem, mācību priekšmetiem.

Sāku mājās sagatavoto runu par fotografēšanu, skriešanu un laika pavadīšanu kopā ar draudzenēm, taču nespēju sakopot domas. Novērtētāji māj ar galvu, sāk šo to atzīmēt, viņu sejas vairs nav tik saspringušas, tāpēc nospriežu, ka laikam man izdodas tīri labi, taču es nedzirdu vārdus, kas nāk pār manām lūpām. Nespēju nedomāt par metāla operāciju galdu un ik pa brīdim slepšus ar acs kaktiņu uzmetu tam skatienu: gaismā tas mirdz kā naža asmens.

Pēkšņi atceros māti, kuru nespēja glābt pat trīs procedūras: slimība ņēma virsroku, izpostot viņu no iekšpuses, padarot acis tukšas un vaigus - bālus. Beigās kājas aiznesa māti uz smilšakmens klinti, un spožajā, retinātajā gaisā viņa ielēca ūdeni.

Tā vismaz visi saka. Man tolaik bija seši gadi. Atceros tikai mātes karsto pirkstu pieskārienu un pēdējos naktī čukstus izteiktos vārdus: Es tevi mīlu. Atceries! Neviens to nevar tev atņemt.

Aši aizveru acis, domās redzēdama māti, kas lokās sāpēs, kamēr ducis zinātnieku laboratorijas uzsvārčos viņu vēro un bezkaislīgi raksta piezīmes. Trīs reizes māti piesēja pie metāla galda, trīs reizes novērotāju bars no auditorijas vēroja, kā viņa reaģē uz adatu dūrieniem un pēc tam - uz lāzera staru, kas kapāja viņas ādu. Parasti pacients pirms procedūras saņem anestēziju un neko nejūt, taču krustmāte reiz izpļāpājās, ka trešajā reizē zinātnieki izvēlējušies narkozi neizmantot, uzskatot, ka tā, iespējams, neļauj mātes smadzenēm reaģēt uz dziedniecību.

- Vai nevēlaties ūdeni? - Novērtētāja pamāj uz ūdens pudeli un glāzi, kas stāv uz galda.

Acīmredzot viņa ievērojusi manu mirkļa vājumu, taču tas nekas. Pēc novērtētāju skatieniem spriežu, ka viņi ir ar mani apmierināti, it kā es būtu mazs bērns, kas salicis klucīšus īstajās vietās.

Ieleju glāzē ūdeni un mazliet iedzeru, pateicīga par šo pauzi. Jūtu, ka padusēs, uz galvas un skausta sanesušies sviedri, un lūdzu Dievu, lai neviens to nepamana. Cenšos skatīties tikai uz novērtētājiem, taču ar acu kaktiņu redzu ņirdzam nolādēto galdu.

- Labi, Lēna. Tagad uzdosim jums dažus jautājumus. Gribam dzirdēt godīgas atbildes. Atcerieties, ka vēlamies iepazīt jūs kā personību.

Diez kā tad vēl? prātā iešaujas jautājums. Kā dzīvnieku?

Dziļi ieelpojusi, piespiežu sevi pamāt un pasmaidīt.

- Lieliski!

- Lūdzu, nosauciet savas mīļākās grāmatas!

- Kristofera Malija Mīlestība, karš un iejaukšanās, - nedomādama atbildu, - Filipas Haroldes Robeža.

Nespēju atvairīt ainas, kas straumēm vien nāk man virsū. Smadzenēs iestrēdzis viens vārds. Sāpes. Viņi gribēja pakļaut māti ceturtajai procedūrai. Nakti, kad māte nomira, viņi ieradās, lai vestu viņu uz laboratoriju. Taču māte izgaisa tumsā, paguvusi pamodināt mani ar vārdiem Es tevi mīlu. Atceries! Neviens to nevar tev atņemt. Vēl ilgi pēc tam, kad māte bija pazudusi, šos vārdus man atnesa vējš, atkārtoja koki un šalca lapas, čukstot pelēkajā rīta gaismiņā.

-... un Viljama Šekspīra Romeo un Džuljeta.

Novērtētāji māj, piezīmē kaut ko savos pierakstos. Romeo un Džuljeta ir katra 10. klases skolēna obligātā lasāmviela veselības mācībā.

- Un kāpēc? - trešais novērtētājs painteresējas.

Tāpēc, ka šī grāmata ir brīdinoša - tā man tagad būtu jāatbild. Literārais darbs atklāj briesmas, kas valdīja vecajā pasaulē, kad vēl nebija ieviesta dziedniecība. Taču rīkle man ir iekaisusi un vāra, un vārdi netiek ārā. Tie ir iesprūduši, tāpat kā dadži pielīp pie biksēm pēc pastaigas pa laukiem. Ausīs sāk šalkt okeāns, uzstājīgi murminādams, un domās redzu, kā tas saslēdzas ap māti, ciets kā akmens. Beigās atbildu:

- Skaisti.

Visas četras sejas strauji pagriežas un raugās manī kā diegā savērtas marionetes.

- Skaisti? - Otrais novērtētājs sarauc degunu.

Gaisā karājas švīkstoša, salta spriedze, un es aptveru, ka esmu pieļāvusi milzīgu, milzīgu kļūdu.

Briļļainais novērtētājs paliecas uz priekšu.

-Jūs izmantojāt interesantu vārdu. Tiešām interesantu.

Šoreiz viņa līkie, baltie zobi atsauc man atmiņā suni.

- Vai, jūsuprāt, ciešanas ir skaistas? Varbūt jums patīk vardarbība?

- Nē. Nē, tur ir kaut kas cits.

Cenšos domāt skaidri, taču galvā rēc okeāns. Ar katru mirkli rēkšana pieņemas spēkā. Un tad man šķiet, ka saklausu ari kliedzienu - it kā pēc desmit gadiem mani būtu sasniedzis mātes sauciens.

- Es tikai gribēju teikt... Tajā ir kaut kas skumjš...

Cīnos, stostos, juzdama, ka slīkstu baltajā gaismā un

okeāna rēcienos. Ziedošanās. Gribu teikt kaut ko par ziedošanos, bet vārdi nenāk pār lūpām.

- Turpināsim, - novērotāja, kura, piedāvādama ūdeni, bija tik laipna, vairs netēlo draudzeni. Tagad viņa ir lietišķa. - Pavisam vienkāršs jautājums. Kāda ir jūsu mīļākā krāsa?

Daļiņa no smadzenēm, mans loģiskais, izglītotais un racionālais Es, sauc: Zilā! Saki - zilā! Tikmēr otra, mans vecais Es, traucas pa skaņu viļņiem, uzbangojot līdz ar augošo troksni.

- Pelēkā, - es izmetu.

- Pelēkā? - ceturtais novērtētājs pārjautā.

Sirds man raustās kā sveces liesma. Zinu, ka esmu izgāzusies, redzu, ka mans novērtējums krīt arvien zemāk. Taču ir jau par vēlu. Ar mani ir cauri: ausīs skan rēkoņa, tā kļūst arvien skaļāka un skaļāka, un mani pārņem tāds izmisums, ka vairs nespēju padomāt. Aši izstostu paskaidrojumu:

- Nē, ne īsti pelēkā. Pirms saullēkta ir tāds brīdis, kad visas debesis kļūst bālas un bezkrāsainas - ne īsti pelēkas, ne īsti baltas, un šī krāsa man vienmēr ir patikusi. Tā saistās ar sajūtu, ka tūliņ notiks kaut kas labs.

Taču neviens manī vairs neklausās. Novērtētāji, pieliekuši galvas, apjukušām sejām skatās man garām, it kā cenzdamies saklausīt pazīstamus vārdus svešā valodā. Murdoņa un kliedzieni pieņemas spēkā, un es saprotu, ka nebūt neesmu tos iztēlojusies. Tik tiešām - kliedz cilvēki, un vēl dzirdama dobja, trula, smaga skaņa, it kā tuvumā mīdītos tūkstošiem kāju, un murmināšana bez vārdiem, kas neizklausās cilvēciska.

Apjukumā viss šķiet tikpat nesaistīti kā sapnī. Novērtētāja pieceļas un saka:

- Velns lai parauj...

Briļļainais izmet:

- Sēdi, Helēn! Aiziešu paskatīties, kas te notiek.

Bet tad atsprāgst durvis un parādās govju bars - īstas, dzīvas, nosvīdušas, maurojošas govis trokšņaini iebrūk laboratorijā.

Tiešām kāju duna, nodomāju un jūtos lepna, ka esmu pareizi noteikusi trokšņa avotu.

Tad aptveru, ka man virsū metas ļoti smagu un pārbiedētu lopu bars, kas pēc divām sekundēm mani samīdīs.

Daudz nedomādama, skrienu uz istabas stūri un paslēpjos aiz operāciju galda. Tas mani pasargā no satracināto dzīvnieku bara. Pabāžu galvu gar galda stūri, lai redzētu, kas notiek. Novērtētāji salēkuši uz galda, vairīdamies no brūnajiem un raibajiem govju sāniem. Sieviete spiedz pilnā rīklē, bet briļļainais, lai gan pats pieķēries viņai kā glābšanas riņķim, sēc:

- Mieru, tikai mieru!

Vienai otrai govij uz galvas nebēdnīgi grozās parūka, citām uz muguras plandās tādi paši tērpi kā man. Vienubrīd esmu pārliecināta, ka sapņoju. Varbūt visa šī diena ir sapnis, un es pamodlšos savā gultā un pēc dažām stundām iešu uz novērtēšanu. Bet tad ievēroju uz govju sāniem uzrakstu: NEĀRSTĒJAMAS. NOLEMTAS NĀVEI. Tinte izplūdusi tieši virs kārtīgi iededzinātiem marķējuma numuriem - ar tādiem lopus sūta uz kautuvi.

Man pār muguru pārskrien auksti šermuļi, un pēkšņi viss nostājas savās vietās. Katru otro gadu slimie (cilvēki, kas dzīvo Mežonīgajā zemē, pār kuru valdībai nav teikšanas, lai gan tā atrodas starp kārtīgām lielpilsētām un mazpilsētām) iezogas Portlendā un īsteno protesta akcijas. Reiz viņi ieradās nakti un uz visām pazīstamo zinātnieku mājām uzkrāsoja sarkanus galvaskausus. Citu reizi slimajiem izdevās ielauzties galvenajā policijas pārvaldē, kas Portlendā koordinē patruļas un sargu maiņu, un sanest visas mēbeles, ieskaitot kafijas automātus, uz jumta. Patiesībā jocīgi un visai pārsteidzoši, jo pārvaldei taču vajadzētu būt drošākajai vietai pilsētā. Mežonīgajā zemē mīlestību par slimību neviens neuzskata un dziedniecību neatzīst. Tā esot cietsirdības izpausme, nevis ārstēšana.

Viss skaidrs: govis ir saģērbtas kā mēs, novērtējamie. It kā arī mēs būtu ganāmpulka lopiņi.

Mazliet nomierinājušās, govis vairs nav tik kareivīgas un sāk stampāt turp un atpakaļ pa laboratoriju. Novērtētāja, paķērusi mapi, vicina to uz visām pusēm, kamēr lopi grūstās ap galdu, maurodami un košļādami izmētātos papīrus. Kad redzu, kā viena govs pagrābj papīra lapu un sāk to zelēt, aptveru, ka tās ir novērtētāju piezīmes. Paldies dievam! Varbūt lopiņi apēdīs visas piezīmes, un tad neviens nezinās, ka esmu ar blīkšķi izgāzusies. Paslēpusies aiz galda, drošībā no asajiem, stampājošajiem nagiem, atzīstu, ka esmu pārgalvīgi jautra pasākuma aculieciniece.

Bet tad saklausu vēl kaut ko. Stampāšanas, sprauslāšanas un brēcienu vidū kaut kur augšā dzirdu smieklus - klusus, īsus un melodiskus kā dažas uz klavierēm uzplinkšķi-nātas taktis.

Pametu skatienu uz auditoriju. Tur stāv puisis, kas vēro visu šo jampadraci un smejas.

Svešinieka acis, juzdamas skatienu, pārslīd manai sejai. Man aizraujas elpa, it kā es lūkotos fotoobjektīvā, koncentrēdamās tikai uz viņu, un pasaule visapkārt būtu sastingusi.

Mati viņam ir zeltaini brūni kā rudenī dzeltēt sākušas lapas, bet acis - spoža dzintara krāsā. Viņu ieraugot, man top skaidrs - viņš ir viens no tiem, kas sarīkoja jampadraci. Droši vien viņš ir no Mežonīgās zemes, no slimo tautas. Bailēs man sažņaudzas kuņģis, un es atveru muti, lai kliegtu (pati nezinādama, ko), bet tieši tajā brīdī puisis viegli pamāj, un es nespēju izdvest ne skaņas. Pēc tam viņš izdara kaut ko pilnīgi un galīgi neiedomājamu.

Viņš man pamirkšķina!

Beidzot iedarbojas signalizācija. Tā ir tik skaļa, ka man ar plaukstām jāaizspiež ausis. Pametu skatienu uz novērtētāju pusi, lai redzētu, vai viņi puisi pamanījuši, bet visi četri joprojām dejo pa galdu, un, kad vēlreiz paceļu acis augšup, viņš jau ir projām.