Delīrijs

Vienpadsmitā nodaļa

Lūk, salīdzinājums! Kad laukā ir tik auksti, ka jums klab zobi, jūs uzvelkat ziemas mēteli un dūraiņus, ietinoties šallēs, lai nesaaukstētos. Robežas valstij ir tas pats, kas mums cepures, šalles un ziemas mēteļi! Robežas sargā mūs no slimības, un mēs esam veseli!

Pēc robežu nospraušanas Prezidenta un Konsorcija ziņā palika tikai viens uzdevums, lai gādātu par vispārēju drošību un laimi. Lielā Sanitārija* (dažreiz saukta par zibenskaru) ilga nepilnu mēnesi, taču pēc tās slimība tika izmēzta no visiem kaktiem un stūriem. Pēc tam atlika vien tikt galā ar sarežģītiem gadījumiem...

* Sanitārija

1. Praktisku pasākumu kopums tīrības uzturēšanai un veselības nodrošināšanai.

2. Kanalizācijas ūdeņu un atkritumu iznīcināšana.

Dr. Ričardss. “Vēstures ābece bērniem”, 1. nodaļa

Mūsu ģimenē ir noslēpums: mana māsa saslima ar delīriju dažus mēnešus pirms procedūras. Viņa iemīlējās kādā puisi, vārdā Tomass, kas ari vēl nebija izārstēts. Augas dienas abi pavadīja ziedošās pļavās, piesegdami acis pret sauli un čukstus dodami viens otram solījumus, kurus nekad nevarēs izpildīt. Reičela visu laiku raudāja un reiz man atzinās, ka Tomasam patīkot noskūpstīt asaras no viņas acīm. Vēl tagad, atminoties tos laikus, kad man bija tikai astoņi gadi, man nāk prātā sāls garša.

Slimība pamazām līda Reičelā arvien dziļāk, no iekšpuses aprīdama viņu kā nezvērs. Māsa nespēja neko ieēst. Ja ari pierunājām viņu kaut ko iekost, tas uzreiz tika izvemts, un es biju nobažījusies par Reičelas dzīvību.

Tomass salauza māsas sirdi, bet par to, protams, neviens nebrīnījās. DVL rokasgrāmatā teikts: “Amor deliria nervosa izraisa pārbīdi smadzeņu garozā, radot fantāzijas un ilūzijas, kas noved pie psihiska sabrukuma.” (Sk. Izpausmes, 36. lpp.) Beigās Reičela visu laiku gulēja gultā, vērodama ēnu rotaļas uz sienām, un zem viņas bālās ādas ribas izcēlās kā baļķi ūdenī.

Bet pat tad Reičela atteicās no procedūras un tās sniegtā mierinājuma, tāpēc ārstniecības dienā vajadzēja četrus zinātniekus un vairākas nomierinošas potes, lai māsa padotos, beigtu skrāpēties ar asajiem, nedēļām neapgrieztajiem nagiem, pārstātu kliegt, lamāties un saukt Tomasu. Redzēju laboratorijas darbiniekus, kas ieradās, lai aizvestu Reičelu projām. Pārbijusies sēdēju istabas stūri, kamēr viņa spļaudījās, šņāca un spārdījās, un domāju par mammu un tēti.

Lai gan līdz manai procedūrai bija atlikuši vairāk nekā desmit gadi, todien sāku skaitīt mēnešus, kas mani šķir no brīža, kad būšu drošībā.

Beigās Reičelu tomēr izārstēja. Mājās viņa atgriezās mierīga un apmierināta, ar tīriem, apaļi apgrieztiem nagiem, atpakaļ sasukātiem matiem, kas sapīti garā, resnā bizē. Pēc dažiem mēnešiem Reičela tika sapārota ar kādu dator-speciālistu viņas vecumā, un dažas nedēļas pēc koledžas beigšanas notika kāzas, kurās viņa un līgavainis, nevērīgi saķērušies rokās, skatījās taisni uz priekšu, it kā lūkodamies nākotnē, kurā nav uztraukumu, neapmierinātības un nesaskaņu un dienas ir vienādas kā glīti izpūstu burbuļu rinda.

Arī Tomass izārstējās. Viņš apprecējās ar Reičelas labāko draudzeni Ellu, un tagad visi dzīvo laimīgi. Pavisam nesen māsa stāstīja, ka abi pāri bieži tiekoties izbraukumos un apkaimes pasākumos, jo īstendā dzīvo diezgan tuvu. Visi četri tad sēž un klusi, pieklājīgi sarunājas. Neviens pat ar pušplēstu vārdiņu nepiemin pagātni, kas varētu iztraucēt rāmo, ideālo tagadni.

Tieši tur jau slēpjas dziedniecības skaistums. Neviens nepiemin zudušās, kaislās dienas, kad Tomass skūpstīja Reičelas asaras un izgudroja neskaitāmas pasaules, lai apsolītu tās viņai, savukārt viņa plēsa matus, iedomājoties, ka būs jādzīvo bez Tomasa. Jādomā, māsai ir kauns par tiem laikiem, ja viņa tos vispār atceras. Tiesa, tagad mēs tik bieži vairs netiekamies - reizi pāris mēnešos, kad Reičela atceras, ka viņai pienāktos mūs apciemot. Varētu teikt, ka pēc procedūras esmu viņu zināmā mērā zaudējusi. Bet tas nav svarīgi. Galvenais, ka Reičela ir drošībā.

Atklāšu vēl kādu noslēpumu, kas jums var lieti noderēt. Varbūt domājat, ka pagātne var jums ko pavēstīt. Varbūt jums šķiet, ka ir jāieklausās, jāsasprindzina dzirde, lai saklausītu pagātnes čukstus, jāuztaisa tiltiņš un zemu jānoliecas, lai saklausītu pagājības balsi. Varbūt cerat pagātnē kaut ko atrast un atrastajā saskatīt kādu jēgu.

Bet es zinu patiesību: zinu kopš Aukstuma naktīm. Pagātne var tikai ievilkt dziļā bedrē, tā liek tvert vēja čukstus un koku šalkas, mēģinot atklāt kādu slepenu šifru un salikt kopā lauskas, kas vairs nav salīmējamas. Nav vērts! Pagātne ir tikai smagums, kas iesēžas cilvēkā kā akmens.

Ticiet man: ja dzirdat, ka jūs uzrunā pagātne, ja jūtat to iegulstam plecos un pārbraucam ar pirkstiem pār muguru, vislabākais ir bēgt projām.

Pēc Alekša atzīšanās regulāri meklēju sevī slimības pazīmes. Sēžot tēvoča veikalā pie reģistru žurnāla, atspiežos uz elkoņa, atbalstu vaigu pret roku, pielieku pirkstus pie kakla un pārbaudu, vai pulss sit normāli. No rīta dziļi, lēni elpoju, ieklausīdamās, vai plaušās kaut kas neskrāpējas un neraustās. Bieži mazgāju rokas. Zinu, ka delīrijs nav gripa -no citu šķavām nenoķersi, tomēr tas ir lipīgs. Pamodusies nākamajā rītā pēc tikšanās ar Aleksi īstendā, jūtu, ka rokas un kājas joprojām ir smagas, galva viegla kā burbulis, kakls sūrst. Mana pirmā doma: esmu inficēta.

Pēc dažām dienām man jau ir labāk. Vienīgi maņas šķiet notrulinājušās. Pasaule izbalējusi kā sliktā krāsu fotokartītē. Ēdiens jāpārsāla, lai vispār justu tā garšu, un, kad mani uzrunā krustmāte, viņas balsi dzirdu kā no tālienes. DVL rokasgrāmatā izstudēju visus zināmos delīrija simptomus, taču sev neko tamlīdzīgu nekonstatēju, tāpēc beigās secinu, ka esmu vesela.

Lai nu kā, cenšos būt piesardzīga. Esmu stingri apņēmusies nespert nevienu kļūmīgu soli un pierādīt, ka neesmu tāda kā māte, ka tikšanās ar Aleksi bija tikai sagadīšanās, kļūda, šausmīgs, baiss negadījums. Apzinos, ka esmu bijusi tuvu briesmām. Negribu pat domāt, kas notiktu, ja kāds uzzinātu, kas Aleksis ir un ka mēs abi drebēdami plunčājāmies ūdenī, sarunājāmies, smējāmies, viens otram pieskārāmies. To visu atceroties, man kļūst nelabi. Domās nemitīgi atkārtoju, ka līdz procedūrai palikuši tikai nepilni divi mēneši. Jānodzīvo vēl tikai septiņas nedēļas, un tad viss būs kārtībā.

Ik vakaru atgriežos mājās precīzi divas stundas pirms komandantstundas. Brīvprātīgi piesakos pastrādāt veikalā biežāk nekā agrāk un pat neprasu parasto algu - astoņus dolārus nedēļā. Hana man nezvana. Es viņai ari ne. Palīdzu krustmātei gatavot vakariņas, bez mudināšanas novācu galdu un mazgāju traukus. Greisija iet vasaras skolā - viņa mācās pirmajā klasē, taču tiek plānots atstāt viņu uz otru gadu. Katru vakaru paņemu viņu klēpi, un tad abas buramies cauri mājasdarbiem; čukstu viņai ausi, mudinot, lai runā, koncentrējas, klausās; pielabinos un lūdzu ierakstīt darba burtnīcā atbildes kaut uz pusi no jautājumiem. Paiet nedēļa, un, kad pārrodos mājās, krustmāte mani vairs aizdomīgi nepēta, neizprašņā, kur esmu bijusi, un es varu atviegloti uzelpot - esmu atguvusi viņas uzticību. Protams, nebija viegli paskaidrot, kāpēc mums ar Sofiju Henersoni ienāca prātā peldēties okeānā tik nepiemērotā apģērbā uzreiz pēc vakariņām; vēl grūtāk bija paskaidrot, kāpēc pārnācu mājās bāla un drebēdama. Redzēju, ka krustmāte man netic. Tomēr pēc kāda laika viņa atkal nomierinās un pārstāj mani aizdomīgi pētit kā būri ieslodzītu zvēru, kurš varētu sākt trakot.

Paiet dienas, laiks skrien, sekundes tikšķ kā rindā salikti domino kauliņi, kas krīt, aizraujot cits citu līdzi. Ar katru dienu kļūst arvien karstāk. Tveice rāpo pa Portlendas ielām, tirda atkritumu tvertnes, un pilsēta smird kā milzīga paduse. Mūri svīst, trolejbusi kāsē un dreb, un katru dienu cilvēki pulcējas pie pilsētas domes, diedelēdami aukstas vēsmas mirkli, kad atveras automātiskās durvis, lai ielaistu vai izlaistu kādu regulatoru, politiķi vai sargu.

Man jāatsakās no skriešanas. Pēdējo reizi, veicot lielo apli, attopos, ka kājas pašas nes mani uz Monumenta skvēru garām Gubernatoram. Saule pakāpusies augstu, tā ir ietīta baltā dūmakā, un visas ēkas asi iezīmējas debesīs kā metāla zobu rinda. Tikusi līdz piemineklim, jau elšu; spēki izsīkuši, galva griežas. Ieķērusies Gubernatora rokā, uzraušos uz postamenta. Metāls dedzina manu plaukstu, un pasaule neganti šūpojas. Visapkārt dzirksteļo gaisma. Atskāršu, ka būtu jānokļūst telpā, lai paglābtos no karstuma, taču prāts laikam aptumšojies, jo esmu te un taustos gar Gubernatora dūri. Pati nezinu, ko īsti meklēju. Aleksis taču teica, ka atstājis zīmīti pirms vairākiem mēnešiem, un tā jau būs galīgi sairusi. Ieķeros košļenē. H staipās starp īkšķi un rādītājpirkstu, taču es turpinu taustīties. Beigās uztaustu vēsu, trauslu, salocītu papīru - zīmīti.

Apstulbusi to atloku, lai gan īsti negaidu, ka to varētu būt rakstījis Aleksis. Lasot man sāk trīcēt rokas.

Lēnai

Man tiešām žēl. Lūdzu, piedod.

Aleksis

Pat neatceros, kā aizskrēju līdz mājām. Krustmāte vēlāk atrod mani gaitenī, nemaņā murminot. Viņai neatliek nekas cits kā likt mani vannā ar ledu, lai atvēsinātu. Kad beidzot atgūstos, zīmīti nekur nevaru atrast. Droši vien esmu to pazaudējusi, pa pusei atviegloti, pa pusei vīlusies secinu. Tovakar lasām avīzē, ka Laika un temperatūras tornis reģistrējis 39 grādus, kas ir vasaras rekords.

Krustmāte aizliedz man skriet līdz vasaras beigām. Es neiebilstu. Es sev neuzticos - neesmu droša, ka kājas atkal neaiznesīs mani līdz Gubernatoram, īstendas pludmalei vai laboratorijām.

Saņēmusi paziņojumu ar jaunu novērtēšanas datumu, vakarus pavadu pie spoguļa, trenēdamās atbildēt, kā nākas. Krustmāte atkal par katru cenu grib pavadīt mani uz laboratorijām, bet Hana ir pazudusi. Nemanu nevienu paziņu. Ari novērotāji ir citi: četras izplūdušas, garenas sejas, dažādas brūnas un sārtas nokrāsas, divdimensiju būtnes, kas atgādina ēnotu zīmējumu. Šoreiz es nebaidos. Nejūtu vispār neko.

Uz visiem jautājumiem atbildu, kā paredzēts. Kad man prasa par mīļāko krāsu, īsu mirkli, sekundes tūkstošdaļu, prātā uzzibsnī sudrabkrāsas debesis, un man šķiet, ka dzirdu čukstu: Pelēkā.

- Zilā, - es beigās atbildu, un visi smaida.

- Es gribētu studēt psiholoģiju un sabiedrisko vadību, -stāstu. - Man patīk klausīties mūziku, bet ne pārāk skaļu. -Un: - Laimes atslēga meklējama drošībā.

Visapkārt visi smaida. Šķiet, ka telpā ir zobi vien.

Kad pārbaudījums ir galā un dodos projām, ar acs kaktiņu manu sakustamies ēnu. Aši uzmetu skatienu auditorijai. Tur, protams, neviena nav.

Pēc divām dienām saņemu eksāmenu rezultātus: esmu visus pārbaudījumus izturējusi, gala atzīme - astoņi. Krustmāte mani apskauj - pirmo reizi daudzu gadu laikā. Tēvočis neveikli noglāsta man plecu un pusdienās piedāvā lielāko cāļa gabalu. Pat Dženijas sejā pavīd interese. Greisija piebiksta ar galvu manai kājai - vienreiz, tad vēl un vēl, un es pakāpjos sāņus, apsaukdama viņu, lai beidz niekoties. Zinu, Greisija uztraucas, ka es viņu atstāšu.

Bet dzīve paliek dzīve: jo agrāk viņa ar to samierināsies, jo labāk.

Saņemu arī apstiprināto kandidātu sarakstu ar četriem vārdiem un informāciju par kandidātu vecumu, eksāmenu rezultātiem, interesēm, ieteicamo karjeras taku un algas izredzēm - viss glīti uzdrukāts uz baltas papīra lapas ar Port-lendas pilsētas ģerboni augšmalā. Labi vismaz, ka sarakstā nav Endrū Markusa. No visiem puišiem, kas ir sarakstā, pazīstu tikai vienu - Krišu Makdonelu. Spilgts rudmatis ar tizliem truša zobiem. Pazīstu viņu tikai tāpēc, ka pērn, kad laukā spēlējos ar Greisiju, viņš sāka skandināt: Redz, kurjefene ar bāreni. Neko nedomādama, paķēru no zemes akmeni un sviedu uz viņa pusi. Trāpīju pa deniņiem. Pabolījis acis, viņš pielika pirkstus pie deniņiem, un, kad viņš pirkstus atkal noņēma, tie bija tumši no asinīm. Pēc tam vairākas dienas baidījos iziet laukā - baidījos, ka mani apcietinās un iemetīs cietumā. Misters Makdonels ir tehniskās apkopes stacijas vadītājs, turklāt brīvprātīgais regulators. Biju pārliecināta, ka pēc tā, ko nodarīju viņa dēlam, misters Makdonels noteikti ieradīsies, lai aizvestu mani projām.

Kriss Makdonels. Finess Džonstons. Edvards Vungs. Brai-ens Šarfs. Skatos vārdos tik ilgi, līdz burti sajūk, veidojot nejēdzīgus savārstījumus, tādus kā zīdaiņa šļupstus. Maks Kriss, Nosts Džons, Varās Šungs.

Jūlija vidū, kad līdz procedūrai atlikušas vairs tikai septiņas nedēļas, ir laiks pieņemt lēmumu. Daudz nedomādama, sakārtoju vārdus rindā: (1) Finess Džonstons; (2) Kriss Makdonels; (3) Braiens Šarfs; (4) Edvards Vungs. Puišiem jārīkojas tāpat, un tad novērtētāji centīsies izskaitļot labākos pāru variantus.

Pēc divām dienām saņemu oficiālu paziņojumu, ka turpmāko dzīvi pavadīšu kopā ar Braienu Šarfu, kuru interesē ziņas un fantāzijas beisbola skatīšanās un kurš iecerējis strādāt elektriķu ģildē, cerot uz 45 000 dolāru atalgojumu; ar kuru uzturēt divus trīs bērnus. Būšu ar viņu saistīta vēl pirms rudens, kad sākšu mācības Portlendas reģionālajā koledžā. Pēc koledžas beigšanas apprecēsimies.

Guļu nesapņodama un no rīta pamostos ar smagu galvu.