Delīrijs

Divdesmit piektā nodaļa

Ja bēgšu- dzīvošu, ja nē,- man jāmirst.

No Viljama Šekspīra brīdinošā stāsta “Romeo un Džuljeta”,

100 citātu katram dzīves brīdim, Prinstonas Apskatnieks

Kad pēc pusnakts dodos uz Strauta ielu 37, ārā ir auksti, tāpēc aizvelku neilona vējjakas rāvējslēdzēju līdz zodam. Uz ielas ir tumšāks un klusāks nekā parasti. Nedzird pat čukstus un soļu švīkstoņu, nevienā logā nesakustas aizkari, pa aleju neslīd neviena pati ēna, kas liktu man salēkties, nespīd kaķu acis, neskrāpējas žurkas, un tālumā uz ietves nav dzirdami regulatoru soļi, dodoties apgaitā. Tā vien šķiet, ka pilsēta jau sagatavojusies ziemai un sasalusi ragā. Patiesībā sajūta ir mazliet rēgaina. Es atkal atceros māju Mežonīgajā zemē - māju, kurai nesaprotamā kārtā izdevies pārdzīvot zibenskaru un kura, kaut lieliski saglabājusies, tomēr stāv tukša un neapdzīvota, ja neskaita istabās augošās pļavas puķes.

Kad nogriežos gar stūri un ieraugu sarūsējušo metāla žogu, kas apjož Strauta ielas 37 namu, atviegloti nopūšos. Iedomājoties, ka vienā no tumšajām istabām Aleksis saiņo mugursomā segas un konservus, mani pārņem prieks. Šai brīdī aptveru, ka šovasar esmu sākusi uzskatīt Strauta ielas namu par savām mājām. Uzmetu mugursomu augstāk plecā un skrienu uz vārtu pusi.

Taču šodien kaut kas nav tā kā parasti: paraustu vārtus vairākas reizes, bet tie neveras vaļā. Sākumā nodomāju -būs iestrēguši, bet tad ievēroju, ka tiem uzlikta slēdzene. Izskatās jauna. Kad pieskaros, tā spoži iemirdzas mēnesnīcas gaismā.

Nams Strautu ielā 37 ir aizslēgts.

Esmu tik pārsteigta, ka pat nenobīstos un nejūtu nekādas aizdomas. Prātoju tikai par Aleksi: kur viņš varētu būt un vai atslēgu piekāris viņš. Iedomājos, ka varbūt viņš aizslēdzis vārtus, lai kāds nenozog mūsu mantas. Varbūt esmu atnākusi par agru vai par vēlu? Grasos jau lēkt pāri žogam, kad labajā pusē pamanu no tumsas klusi izslīdam Aleksi.

-Aleksi!

Lai gan pēdējoreiz tikāmies tikai pirms dažām stundām, ieraudzījusi viņu, staroju laimē - drīz Aleksis būs mans, pavisam mans. Skriedama viņam pretī, pat aizmirstu pieklusināt balsi.

-Kuš!

Aleksis mani apskauj un, tā kā vārda tiešā nozīmē uzlecu viņam virsū, mazliet pakāpjas atpakaļ. Tomēr, kad paceļu galvu un ieraugu Alekša sejā smaidu, saprotu, ka viņš ir tikpat laimīgs kā es. Aleksis noskūpsta mani uz degungala.

- Mēs vēl neesam drošībā.

-Jā, bet drīz būsim!

Pacēlusies uz pirkstgaliem, maigi viņu noskūpstu. Kā vienmēr, man liekas, ka Alekša lūpu pieskāriens izdzēš visu, kas pasaulē ļauns. Atrāvusies rotaļīgi uzsitu viņam pa roku.

- Starp citu, paldies, ka iedevi atslēgu!

- Kādu atslēgu? - Aleksis apjucis samiedz acis.

- Vārtu.

Cenšos noturēt Aleksi savās skavās, bet viņš, purinādams galvu, atkāpjas un pēkšņi izskatās pavisam nobālējis un pārbiedēts. Un tad es visu saprotu - mēs abi saprotam. Aleksis paver muti, lai ko teiktu, bet klusuma bridis šķiet ilgstam veselu mūžību, un tad es aptveru, kāpēc pēkšņi redzu viņu tik skaidri. Viņš stāv gaismā - kā briedis, kas apjucis un nekustīgs noraugās automašīnu gaismās. Šonakt regulatori izmanto prožektorus. Tumsā nodārd balss:

- Stāt! Abi! Rokas aiz galvas!

Beidzot mani sasniedz Alekša balss:

- Skrien, Lēna, skrien!

Viņš pats jau aiztraucas tumsā, taču man tas tik ātri neizdodas. Kad beidzot izkustos no vietas, akli un bezmērķīgi metos uz pirmo ielu, kur rāda acis. Nakts atdzīvinājusi kustīgas ēnas, kuras mani tvarsta, plēš aiz matiem un kliedz, - simtiem ēnu gāžas lejā no kalna, iznirst no zemes, kokiem, gaisa.

- Ķeriet viņu! Ķeriet!

Sirds lec ārā no krūtīm, un man trūkst elpas. Savu mūžu neesmu bijusi tā pārbijusies. Man šķiet, ka aiz bailēm tūlīt nomiršu. Arvien vairāk ēnu pārvēršas cilvēkos, un visi skrien uz manu pusi, kliedz, gaisā zib metāls, šaujamie un nūjas, asaru gāzes baloni. Locīdamās izvairos no svešām rokām un laužos uz kalnu, kas noslēdz Brendona ceļu, taču veltīgi. Kāds regulators rupji sagrābj mani no mugurpuses. Tikko esmu izrāvusies no viņa tvēriena, uzgrūžos vīram sarga formas tērpā, un mani atkal sagrābj divas rokas. Bailes seko man kā ēna, tās ir kā sega, kas smacē un neļauj elpot.

Blakus atdzīvojas patruļas auto, un pasauli izgaismo rotējošas gaismas. Mirkli vēlāk pasaule kļūst melna, tad -balta, atkal melna un atkal balta. Viss notiek kā palēninātā filmā.

Ieraugu nežēlīgā kliedzienā saviebtu seju, un mirkli vēlāk no kreisās puses izlec suns ar atņirgtiem zobiem. Kāds sauc:

- Gāziet viņu gar zemi! Gāziet!

Es nevaru paelpot, nevaru, nevaru.

Spalga, svelpjoša skaņa, kliedziens, gaisā sastindzis steks.

Steks krīt lejup, suns rūkdams lec augšup, un man caur augumu izšaujas karsts sāpju vilnis.

Tad pasaule satumst.

Kad atveru acis, man ir tāda sajūta, ka pasaule ir sašķīdusi tūkstoš gabaliņos. Redzu tikai gaismas drumslas, kas griežas kā kaleidoskopā. Vairākas reizes samirkšķinu acis, un viss izšķīst, lai pēc mirkļa pārvērstos zvanveida abažūrā un krēmkrāsas griestos, kurus sabojājis milzīgs mitruma traips, kas pēc formas atgādina pūci. Mana istaba. Mājas. Esmu mājās.

Pirmajā acumirklī atviegloti nopūšos. Viss augums sūrst, it kā ādā no vienas vietas būtu sadzītas adatas, un man negribas neko, tikai atspiesties mīkstajā spilvenā, iegrimt tumsā un aizmirsties miegā, līdz pāriet spēcīgās galvassāpes. Bet tad es visu atceros: slēdzeni, uzbrukumu, spietojošās ēnas. Un Aleksi.

Es nezinu, kas ar viņu ir noticis.

Cenšos uzslieties sēdus, taču no galvas uz kaklu izšaujas neciešamas sāpes, un es elsodama atkrītu atpakaļ spilvenos. Aizveru acis un dzirdu, ka čīkstēdamas paveras istabas durvis. No apakšstāva atplūst balsis. Krustmāte virtuvē runā ar kādu vīrieti, kura balss šķiet sveša. Droši vien regulators.

Istabai pāri dip soļi. Cieši aizvērusi acis, izliekos, ka guļu. Pār mani kāds noliecas. Kaklu no sāniem kutina silta elpa.

Bridi vēlāk kāpnēs dzirdu vēl kādus soļus, un tad pie durvīm atskan Dženijas šņāciens:

- Ko tu te dari? Krustmāte tev taču teica, lai turies no viņas pa gabalu. Tūlīt ej lejā, pirms esmu Kerolai izstāstījusi, ko redzēju!

Sega sakustas, un uz gaiteņa pusi aizdip viegli soļi. Mazliet pavērusi acis, redzu, ka Greisija spraucas garām Dže-nijai, kas stāv uz sliekšņa, droši vien uzraudzīdama mani. Cieši aizveru acis. Dženija sper vairākus nedrošus soļus uz manu pusi, tad strauji pagriežas, it kā nevarētu vien sagaidīt, kad varēs tikt no šejienes prom, un iesaucas: “Vēl guļ!” Durvis čīkstēdamas aizveras. Tomēr pirms tam līdz manām ausīm atpeld skaidri sadzirdamas balsis: “Kas tas bija? Kurš viņu inficēja?”

Šoreiz piespiežu sevi uzslieties sēdus, spītējot griezīgajām sāpēm galvā un kaklā un drausmīgajam reibonim, ko izraisa pat vismazākā kustība. Mēģinu nostāties uz kājām, tomēr tam man nav spēka. Noslīgstu uz grīdas un rāpoju uz durvju pusi. Rokām un ceļgaliem pat tas ir par grūtu, un, atlaidusies uz grīdas, es trīcu, bet istaba līgojas turp un atpakaļ kā velnišķīgas šūpoles.

Par laimi, piespiežot galvu pie grīdas, var skaidri dzirdēt sarunu, kas norisinās apakšstāvā, un šobrīd krustmāte saka:

- Bet jūs taču to nelieti vismaz redzējāt.

Savu mūžu neesmu dzirdējusi, ka Kerola runātu tik histēriskā balsī.

- Neuztraucieties, - vīrietis saka, - mēs viņu noteikti atradīsim.

Jūtos atvieglota: tātad Aleksim ir izdevies aizbēgt. Ja regulatoriem būtu kaut mazākā nojausma, kas bija tas puisis, kurš bija kopā ar mani, ja viņiem būtu kaut neskaidras aizdomas, Aleksis noteikti būtu jau apcietināts. Klusi pateicos Dievam, ka Aleksim brīnumainā kārtā izdevies izglābties.

- Mēs neko nenojautām, - Kerola drebošā balsī taisnojas, nepavisam ne tik nosvērta kā parasti. Saprotu, ka krustmāte ir ne vien histēriska, bet ari pārbijusies. - Ticiet taču, mēs tik tiešām neko nenojautām. Ēda kā parasti. Darbu nekavēja. Garastāvokļa maiņas nemanījām...

- Visticamāk, viņa visiem spēkiem centās to slēpt, -regulators pārtrauc, - inficētie bieži tā rīkojas.

Vārdu inficētie viņš izmet ar riebumu, it kā runādams par prusakiem vai teroristiem.

- Ko lai tagad dara? - Kerola vaicā jau vārgākā balsī.

Izklausās, ka viņa ar regulatoru dodas uz viesistabu.

- Mūsu vienības laiku nezaudē, - regulators saka, - ja paveiksies, vēl pirms šīs nedēļas beigām...

Balsis kļūst neskaidras un pārvēršas klusā murdoņā. Bridi turu pieri piespiestu pie durvīm un, spītējot sāpēm, mēģinu dziļi ieelpot un izelpot. Pēc tam uzmanīgi pieceļos kājās. Istaba joprojām šūpojas, tāpēc atspiežos pret sienu, lai izdomātu, ko darīt. Man jāuzzina, kas īsti noticis. Jānoskaidro, vai regulatori jau sen novēroja Strautu ielu 37, un jāpārliecinās, ka Aleksis tiešām ir drošībā. Jāparunā ar Hanu. Viņa man palīdzēs. Viņa zinās, ko darīt. Nospiežu durvju rokturi. Durvis ir aizslēgtas.

Protams, es taču tagad esmu cietumniece.

Kamēr stāvu, uzlikusi roku uz roktura, tas čīkstēdams pagriežas. Aši metos atpakaļ gultā; pat tas sagādā sāpes. Durvis atveras, un ienāk Dženija.

Nepagūstu laikus aizvērt acis, un viņa sauc:

- Pamodusies!

Dženija nes glāzi ar ūdeni, bet acīmredzot nevēlas nākt tuvāk, jo apstājas uz sliekšņa un vēro mani no attāluma.

Diez ko nekāroju runāt ar Dženiju, bet man šausmīgi slāpst. Jūtos tā, it kā būtu norijusi smilšpapīru.

- Vai tas man? - pamājusi uz glāzi, noķērcu.

Dženija apstiprinoši pamāj, sakniebusi lūpas šaurā, baltā svītrā. Vienreiz par visām reizēm viņai nav ko teikt. Viņa aši pieskrien pie gultas, noliek glāzi uz ļodzīgā naktsgaldiņa un tikpat ātri atkal metas uz durvju pusi.

- Krustmāte Kerola teica, ka tas līdzēs.

- Kam tad?

Svētlaimīgi ierauju ūdens malku, un rīkle vairs tik ļoti nesvilst.

Dženija parausta plecus.

- Droši vien pret infekciju.

Skaidrs, kāpēc viņa negrib man tuvoties. Es esmu slima, inficēta, netīra, un Dženijai bail, ka slimība varētu pielipt ari viņai.

- No tā vien, ka būsi manā tuvumā, nesaslimsi, - saku.

- Zinu, - Dženija aši atbild, it kā taisnodamās, tomēr paliek uz sliekšņa un piesardzīgi mani vēro.

Jūtos drausmīgi nogurusi.

- Cik ir pulkstenis? - jautāju.

- Pustris, - viņa atbild.

Kaut kas traks. No brīža, kad devos uz tikšanos ar Aleksi, pagājis pavisam īss laiks.

- Cik ilgi es biju atslēgusies?

Dženija atkal parausta plecus.

- Kad tevi atveda, tu biji bezsamaņā, - viņa lietišķi atbild, it kā tas būtu pilnīgi dabiski, it kā pie visa vainīga būtu es pati, nevis regulatoru bars, kas ar stekiem sita man pa pakausi. Ironiski: uz mani Dženija skatās tā, it kā es būtu traka un bīstama, savukārt tas vīrietis apakšstāvā, kas uz trotuāra gandrīz izšķaidīja manas smadzenes, ir lielais glābējs.

Nespēju uz viņu vairs skatīties un pagriežos ar seju pret sienu.

- Kur ir Greisija?

- Lejā, - Dženija atbild. Viņas balsī atkal parādās ierastā gaudulīgā nots. - Mums bija jāguļ guļammaisā uz viesistabas grīdas.

Protams, Greisiju viņi tur no manis pa gabalu. Galu galā mazā, viegli ietekmējamā Greisija taču ir jāsarga no trakās, slimās māsīcas. Man kļūst nelabi - no dusmām un riebuma. Atkal apceru savu neseno ideju nosvilināt šo māju līdz ar zemi. Krustmātei Kerolai paveicies, ka man pie rokas nav sērkociņu, jo šobrīd es to laikam izdarītu.

- Nu, un kurš tad tas bija? - Dženija šņāc kā sīka čūska, kas bāž šķelto mēli man ausī. - Kurš tevi inficēja?

- Dženij!

Pārsteigta pagriežu galvu - tā ir Reičelas balss. Māsa stāv uz sliekšņa un vēro mūs ar pilnīgi neizdibināmu sejas izteiksmi.

- Tevi sauc krustmāte Kerola, - Reičela pamāj Dženij ai, kura steigšus metas projām, pār plecu uzmezdama man vēl pēdējo skatienu.

Viņas sejā ir gan bailes, gan apbrīns. Iespējams, ka arī pati pirms daudziem gadiem skatījos tāpat, kad Reičela saķēra delīriju un četriem regulatoriem vajadzēja piespiest viņu pie grīdas, lai pēc tam aizvestu uz laboratorijām.

Reičela pienāk pie gultas. Viņas sejas izteiksme joprojām ir neizdibināma.

- Kā jūties? - viņa pajautā.

- Lieliski, - izsmējīgi atsaucos, bet viņa tikai pamirkšķina acis.

- Iedzer šīs. - Reičela uzliek uz galda baltas ripiņas.

- Kas tās par tabletēm? Nerviem?

Reičelas plakstiņi notrīs.

- Ibuprofens, - dzirdu māsas balsī aizkaitinājumu, un tas mani iepriecina.

Man derdzas, ka viņa stāv pie manas gultas tik savaldīga un bezkaislīga un pēta mani tā, it kā es būtu izbāzenis kādā izstādē.

- Vai... Kerola tev piezvanīja?

Prātoju, vai ticēt, ka tas ir ibuprofēns, vai ne, tomēr beigās nolemju riskēt. Galva beidz mani nost, un šobrīd nespēju iedomāties, kā nervu tabletes spētu man kaitēt. Es taču tik un tā nespētu tikt ārā pa durvīm. Noriju abas tabletes, uzdzerot malku ūdens.

- Jā, un es tūliņ nācu šurp. - Reičela apsēstas uz gultas malas. - Zini, es gulēju.

- Piedod, ka sagādāju tev neērtības, bet es jau nelūdzu, lai mani notriec zemē un atvelk uz šejieni.

Nekad vēl neesmu ar māsu tā runājusi un redzu, ka viņa jūtas pārsteigta. Reičela gurdeni paberzē pieri, un īsu mirkli man prātā pazib bērnības ainas: māsa mani kutina, pin man bizes un žēlojas, ka man vienmēr tiek lielākais saldējums.

Tad atgriežas tukšuma izjūta, kas nolaižas pār mani kā plīvurs. Nudien neticami, ka agrāk uzskatīju to par kaut ko pašsaprotamu: to, ka lielākā daļa izārstēto staigā pa pasauli, kā ietīti biezā miega segā. Varbūt tas man šķita normāli tāpēc, ka ari pati biju aizmigusi. Bet Aleksis mani pamodināja, un tagad es redzu pasauli pavisam skaidri.

Kādu bridi Reičela nebilst ne vārda. Ari man nav, ko teikt, tāpēc sēžam klusēdamas. Aizveru acis un gaidu, kad sāpes sāks atkāpties. Cenšos izšķirt balsis apakšstāva murdoņas, soļu dunas, apslāpētu izsaucienu un televizora trokšņu vidū, tomēr neko sakarīgu izlobīt nespēju.

Beigās Reičela ierunājas:

- Lēna, kas šonakt īsti notika?

Atvērusi acis, redzu, ka viņa atkal mani pētījoši vēro.

- Un tu domā, ka es tev to stāstīšu?

Reičela pašūpo galvu.

- Es esmu tava māsa.

- It kā tas tev kaut ko nozīmētu.

Reičela viegli saraujas. Kad viņa atsāk runāt, balss skan skarbi:

- Kas viņš tāds ir? Kas tevi inficēja?

- Ak tad tas ir galvenais? - Es pagriežu viņai muguru un blenžu sienā, juzdama aukstus šermuļus. - Ja atnāci mani zāģēt, nezaudē laiku. Vari mierīgi iet mājās.

- Es esmu te tāpēc, ka uztraucos, - Reičela atbild.

- Par ko tad? Par ģimeni? Par mūsu labo slavu? - Spītīgi blenžu sienā, uzvilkusi plāno vasaras segu līdz kaklam. - Vai varbūt tevi satrauc tas, ka citi domās - tu visu zināji? Baidies, ka tev piespraudīs piekritējas birku?

- Lēna, beidz, - Reičela nopūšas. - Es tiešām uztraucos par tevi. Lēna, man nav vienalga, kas ar tevi notiek. Es gribu, lai tu esi drošībā. Lai esi laimīga.

Pagriežu galvu un skatos uz māsu, dusmu pārņemta -vēl vairāk, es jūtu naidu. Es neieredzu Reičelu, jo viņa man melo. Es neieredzu viņu, jo māsa izliekas, ka uztraucas par mani un ka viņai nav viss vienalga.

- Tu esi mele! - neizturu. - Tu taču zināji par mammu.

Šoreiz plīvurs nokrīt. Reičela salecas kā dzelta.

- Par ko tu runā?

- Tu zināji, ka mamma... ka patiesībā viņa neizdarīja pašnāvību. Tu zināji, ka viņu aizveda projām.

Reičela skatās uz mani samiegtām acīm.

- Lēna, man tiešām nav ne jausmas, par ko tu runā.

Redzu, ka vismaz šajā jautājumā esmu kļūdījusies: Reičela tiešām neko nezina un nekad nav zinājusi. Jūtu gan atvieglojumu, gan nožēlu.

- Reičel, - es jau mierīgāk turpinu, - mamma bija Kapenēs. Visu šo laiku viņa ir bijusi tur.

Māsa labu brīdi raugās manī atvērtu muti. Tad viņa strauji pieceļas un nogludina bikses, it kā notrauktu no tām neredzamus puteklīšus.

- Paklau, Lēna... Tev ir diezgan pamatīgi sasista galva.

. Jau atkal izklausās, ka galvu sasitusi būtu es pati.

- Tu esi nogurusi un apjukusi.

Klusēju. Nav jēgas neko teikt. Galu galā Reičelai tāpat ir par vēlu. Viņa tik un tā vienmēr dzīvos aiz mūra. Visu savu dzīvi viņa pavadīs miegā.

- Centies pagulēt, - māsa saka. - Atnesīšu tev ūdeni.

Reičela paņem glāzi un dodas uz durvīm, pa ceļam

izslēgdama gaismu. Uz sliekšņa viņa apstājas. No gaiteņa iespīd gaisma, kas māsas uzgriezto muguru padara izplūdušu. Viņas augums ir melns un vairāk atgādina ēnu vai siluetu, nevis cilvēku.

- Zini, Lēna, - pagriezusies pret mani, Reičela saka, - viss būs labi. Zinu, ka tagad tu dusmojies un domā, ka mēs neko nesaprotam. Bet es tevi tiešām saprotu. - Reičela apklust un raugās tukšajā glāzē. - Es biju tāda pati kā tu. Atceros, kā dusmojos; biju kaisles pārņemta un ticēju, ka bez tā otra cilvēka nespēšu dzīvot; domāju - tad jau labāk mirt. - Reičela nopūšas. - Bet tici man, Lēna, visas šīs izjūtas ir slimības izpausmes. Tas ir delīrijs, kas liek tev tā domāt. Pēc dažām dienām tu pati redzēsi. Tas, kas ar tevi notiek tagad, šķitīs kā sapnis. Man tā bija.

- Un tagad tu esi laimīgāka? Vai tu priecājies, ka tev veica procedūru? - es jautāju.

Laikam jau Reičela domā, ka viņas teikto esmu ņēmusi vērā. Katrā ziņā viņa pasmaida:

-Jā, es esmu daudz laimīgāka.

- Tad tu neesi tāda pati kā es, nepavisam ne, - nikni atčukstu.

Reičela paver muti, lai kaut ko teiktu, taču durvīs parādās Kerola. Viņas seja ir pietvīkusi un mati - galīgi izspūruši. Taču balss skan mierīgi.

- Viss kārtībā, - krustmāte klusi saka Reičelai. - Viss nokārtots.

- Paldies Dievam, - māsa atsaucas.

Tad viņa drūmi piebilst:

- Bet no laba prāta viņa neies.

- Kurš tad ir gājis no laba prāta? - Kerola lietišķi atsaucas un atkal pazūd.

Krustmātes balss ir uzdzinusi man zosādu. Cenšos atbalstīties uz elkoņiem, taču rokas pārvērtušās plastilīnā.

- Kas ir nokārtots? - Pati brīnos, ka mana balss skan tik neskaidri.

Reičela uzmet man īsu skatienu.

- Es jau teicu, ka mēs vēlam tev tikai labu, - viņa neskanīgi izmet.

- Ko jūs esat nokārtojuši?

Mani pārņem panika, un visu vēl ļaunāku padara smagums, kas samilst krūtīs. Tikai ar pūlēm spēju noturēt vaļā acis.

- Tavu procedūru, - atbild Kerola, atkal ienākusi istabā. - Mums izdevās sarunāt priekšlaicīgu procedūru. Svētdien agri no rīta. Pēc tam, cerams, ar tevi viss būs kārtībā.

- Neiespējami, - es smoku nost.

Līdz svētdienas rītam atlicis mazāk par divām diennaktīm. Es nepagūšu brīdināt Aleksi, un mēs nepagūsim aizbēgt, neko nepagūsim!

- Es neiešu uz procedūru. - Nepazīstu pati savu balsi, kas skan kā garš vaids.

- Kādu dienu tu visu sapratīsi, - Kerola saka.

Kopā ar Reičelu krustmāte nāk uz manu pusi, un tad ievēroju viņām rokās izstieptu neilona auklu.

- Kādu dienu tu vēl teiksi mums paldies.

Mēģinu pakustēties, taču mans ķermenis ir kļuvis neticami smags un acu priekšā sabiezē migla. Domās peld mākoņi, un pasaule pārklājas ar pūkām. Tātad Reičela meloja par ibuprojenu, es nodomāju. Mana nākamā doma - sāp. Plaukstu locītavās iegriežas aukla, un pēc tam es nedomāju vairs itin neko.