Delīrijs

Divdesmit otrā nodaļa

Nesavaldīti cilvēki ir cietsirdīgi un untumaini, vardarbīgi un alkatīgi, nožēlojami un ķildīgi. Tikai tad, kad apvaldīti instinkti un visas pamatemocijas, cilvēki spēj būt laimīgi, dāsni un krietni.

DVL rokasgrāmata

Pēkšņi mani atkal sagrābj bailes. Kuņģis saraujas, it kā kāds būtu sažņaudzis to dūrē, un man trūkst elpas. Es nevaru iet tālāk. Nevēlos neko zināt.

- Varbūt labāk neiesim, - es čukstu. - Sargs taču teica... viņš teica, ka tālāk par piekto nodaļu nedrīkst.

Aleksis pastiepjas, it kā gribēdams man pieskarties, taču, atcerējies, kur esam, piespiež rokas pie sāniem.

- Neuztraucies, - viņš saka, - man te ir draugi.

- Varbūt tā nemaz nav viņa, - mana balss skan jau spalgāk. Baidos, ka tūlīt sabrukšu. Aplaizu lūpas, mēģinādama savaldīties. - Varbūt tā ir milzīga kļūda. Mums vispār nevajadzēja uz šejieni nākt. Es gribu uz mājām.

Zinu, ka izklausos pēc niķīga bērna, tomēr nespēju sev neko padarīt. Ieiet pa šīm dubultdurvīm - nē, tas ir pilnīgi neiespējami.

- Lēna, beidz. Tev man jāuzticas.

Aleksis noglāsta man roku - pieskāriens ilgst pavisam īsu brīdi, viņš tikai pārbrauc ar pirkstu manas delnas virspusei.

- Norunāts? Uzticies man!

- Es uzticos, bet...

Gaiss, smirdoņa, tumsa, puvekļi, kas, kā man šķiet, ir visapkārt - tā visa dēļ es gribu skriet prom.

- Ja viņas šeit nebūs... Nu, tad nebūs labi. Bet, ja būs... tad droši vien viss būs vēl ļaunāk.

Aleksis uzmet man ciešu skatienu.

- Tev ir jāpārliecinās, Lēna, - Aleksis beidzot stingri nosaka, un viņam ir taisnība.

Pamāju. Aši man uzsmaidījis, viņš atver sestās nodaļas durvis.

Ieejam priekštelpā, kas izskatās tieši tā, kā biju Kapenes iedomājusies, - ar betona sienām, kuras, lai cik košas savulaik bijušas, tagad ir netīrā pelēku sūnu krāsā. Augstu pie griestiem spīd spuldze, vāji apgaismodama šauro telpu. Stūri stāv galds, pie kura sēž sargs - šoreiz normāla auguma, pat kaulains, ar bakurētainu seju un matiem, kas atgādina piededzinātus spageti. Tikko mēs pārkāpjam slieksni, viņš automātiski pieskaras ierocim, piespiezdams to pie sāna un viegli pavēršot stobru uz mūsu pusi.

Aleksis sastingst. Es pēkšņi kļūstu ļoti modra.

- Jūs nedrīkstat šeit atrasties, - sargs saka. - Te ir aizliegtā zona.

Pirmo reizi Kapeņu teritorijā redzu, ka Aleksis jūtas neomulīgi. Viņš nervozi rausta savu žetonu.

- Es... es domāju, ka šodien būs Tomass.

Sargs pieceļas kājās. Savādi - kaut augumā viņš nav necik garāks par mani un noteikti ir īsāks par Aleksi, no visiem šodien redzētajiem sargiem šis mani biedē visvairāk. Viņam ir dīvainas acis - trulas un stingas kā čūskai. Pirmo reizi kāds pavērsis pret mani ieroci, un, skatoties tumšajā stobrā, esmu tuvu ģībonim.

- Jā, viņš te ir, viss kārtībā. Nu jau uz visiem laikiem.

Sarga smaidā nav ne miņas no jautrības, un viņa pirksti

bungo pa ieroča gaili. Runājot viņa lūpas izliecas augšup, atklājot līkus, dzeltenus zobus.

- Ko tu zini par Tomasu?

Telpā iestājas spriedzes pilns un elektrizēts klusums kā pirmīt cietuma pagalmā, un man atkal nāk prātā brīdis pirms pērkona dārdiem. Aleksis atļaujas sīku satraukuma izpausmi: viņš saliec un atliec pie augšstilbiem piespiestos pirkstus. Gandrīz redzu, kā viņš cenšas izgudrot, ko teikt. Droši vien viņš saprot, ka nevajadzēja pieminēt Tomasu, -pat es saklausīju sarga balsī nicinājumu un aizdomas.

Iet laiks - man tas šķiet bezgalīgi ilgs, kaut varbūt aizrit tikai pāris sekunžu, un Alekša seja atkal iegūst lietišķu izteiksmi.

- Dzirdējām, ka te bijušas problēmas, tas arī viss.

Visai neskaidra, bet pieņemama atbilde. Aleksis nevērīgi

groza pirkstos žetonu, piesaistīdams sarga skatienu. Redzu, ka uzraugs atslābst. Labi, ka viņš neieskatās uzmanīgāk, jo Aleksim ir tikai pirmās pakāpes laboratoriju sarga caurlaide, kas ļauj apmeklēt tikai vārtu sargbūdu, nevis kā saimniekam maršēt pa aizliegto zonu te vai citur Portlendā.

- Tikai tagad uzzinājāt? - sargs vienaldzīgi izmet. - Tomass te nestrādā jau vairākus mēnešus. Jo labāk KIN, man domāt. Tādas lietas gan nemēdz publiskot.

KIN ir Kontrolētās informācijas nodaļa (Hana to ciniski sauc par Korumpēto idiotu nodaļu). Ja iejaukta KIN, sestajā nodaļā atgadījies kas patiesi nelāgs.

- Jūs jau zināt, kā tas notiek, - Aleksis turpina, pilnībā atguvies no savas pirmītējās mirkļa nedrošības; viņa balss atkal skan raiti un pārliecināti.

- Skaidru informāciju tur reti dzird.

Kārtējais neskaidrais izteiciens, bet sargs pamāj.

- Kā tad.

Pēc tam viņš pamet ar galvu uz manu pusi.

- Un kas tā tāda?

Sarga skatiens pielīp manam kaklam, meklējot un neatrodot procedūras zīmi. Tāpat kā daudzi, ari viņš neapzināti novēršas, taču ar to pietiek, lai man atkal pielavītos pazemojuma un mazvērtības sajūta. Noduru skatienu.

- Nekas viņa nav, - Aleksis atbild.

Zinu, ka viņam tā jāsaka, tomēr krūtīs iezogas trula sāpe.

- Man viņai jāizrāda Kapenes, tas ari viss. Pāraudzināšanas nolūkā, ja saprotat, ko gribu teikt.

Aizturu elpu un esmu droša, ka sargs mūs tūliņ patrieks, un gandrīz vēlos, kaut tā tiešām notiktu. Un tomēr... Tieši aiz sarga krēsla rēgojas smagas, biezas metāla durvis, ko aizsargā ar elektronisko tastatūru. Kaut ko līdzīgu esmu redzējusi Portlendas centrālajā bankā. Aiz durvīm tālumā dzirdu skaņas, šķiet, cilvēka balsi, bet grūti pateikt, vai tā tiešām ir.

Iespējams, ka aiz šīm durvīm ir mana māte. Viņa varētu tur būt. Aleksim taisnība. Man ir jāpārliecinās.

Tikai tagad līdz galam sagremoju, ko Aleksis vakar teica: varbūt visus šos gadus māte ir bijusi dzīva. Es elpoju, un viņa elpoja. Es gulēju, un arī viņa kaut kur gulēja. Kad pamodos, domādama par viņu, varbūt ari māte domāja par mani. Tas ir neaptverami, brīnumaini un reizē neciešami sāpīgi.

Aleksis pārmij skatienus ar sargu, grozīdams pirkstos žetonu, savīdams un atvīdams ķēdi. Rādās, ka tas uzraugu nomierina.

- Nevaru jūs tur laist, - viņš saka, bet nu jau kā atvainodamies.

Nolaidis ieroci, sargs apsēžas. Ātri izelpoju; neapzināti esmu aizturējusi elpu.

- Jūs darāt to, kas jādara, - Aleksis bezkaislīgi saka. - Tātad jūs tagad esat Tomasa vietā?

- Tieši tā.

Sargs atkal pievēršas man, un viņa skatiens vēlreiz pielīp manam kaklam. Man jāpiedomā, lai neaizsegtu to ar plaukstu. Acīmredzot nospriedis, ka neesam bīstami, viņš saka Aleksim:

- Esmu Frenks Dorsets. Mani pārcēla uz šejieni no trešās nodaļas - februāri, uzreiz pēc negadījuma.

Vārdu negadījums viņš izrunā tā, ka man pārskrien auksti šermuļi.

- Traki gāja, vai ne?

Aleksis nevērīgi atbalstās pret sienu. Tikai es saklausu viņa balsī satraukumu. Aleksis cenšas iegūt laiku. Viņam nav ne jausmas, kā tikt tālāk un kā varētu iekļūt nodaļā.

Frenks parausta plecus.

- Tagad jau klusāk, protams. Ne kāds nāk, ne iet. Tikpat kā neviens.

Viņš atkal pasmaida, atklādams savus pretīgos zobus, taču seja ir trula, it kā pār to būtu nolaists aizkars. Interesanti, vai tur vainīga ārstniecība vai ari viņš tāds ir no dzimšanas.

Atgāzis galvu un samiedzis acis, sargs skatās uz Aleksi, vēl vairāk atgādinādams čūsku.

- Kas tad tev par Tomasu pateica?

Aleksis tēlotā bezrūpībā joprojām smaidīdams groza žetonu.

- Baumas skrien vēja spārniem, - viņš parausta plecus. - Pats zini.

- Zinu gan, - Frenks pamāj, - bet KID gan tas nepatika. Turēja mūs zem atslēgas vairākus mēnešus. Ko tieši tu dzirdēji?

Saprotu, ka jautājums nav uzdots nejauši, tā ir tāda kā pārbaude. Uzmanies, domās brīdinu Aleksi, it kā viņš varētu mani dzirdēt.

īsu brīdi klusējis, Aleksis atbild:

- Dzirdēju, ka viņam varētu būt sakari ar to pusi.

Pēkšņi man viss kļūst skaidrs. Aleksis taču teica, ka viņam

te esot draugi, un bija noprotams, ka agrāk viņš varēja piekļūt sestajai nodaļai. Viens no sargiem acīmredzot bija piekritējs, varbūt aktīvs pretošanās kustības dalībnieks. Prātā skan Alekša vārdi: Mūsējo ir vairāk, nekā tev šķiet.

Sargs manāmi atslābst. Acīmredzot atbilde bijusi pareiza un viņš secinājis, ka Aleksim var uzticēties. Sargs noglāsta ieroča stobru, kuru tur starp ceļgaliem kā mājdzīvnieku.

- Tieši tā. Man tas bija kā zibens no skaidrām debesīm. Protams, mēs tikpat kā nebijām pazīstami - dažreiz redzēju viņu atpūtas telpā, reizi divas tualetē, tas ari viss. Viņš lielākoties turējās pats par sevi. Loģiski, ja tā padomā. Droši vien ar slimajiem bija daudz runīgāks.

Pirmoreiz dzīvē dzirdot kādu valdības darbinieku atzīstam Mežonīgās zemes ļaužu esamību, man aiz pārsteiguma aizraujas elpa. Zinu, cik smagi Aleksim ir te stāvēt un nicīgi spriedelēt par draugu, kas apcietināts kā piekritējs. Droši vien sods bija ātrs un bargs - īpaši tāpēc, ka Tomass strādāja tiešā valdības pakļautībā. Visticamāk, viņš ir pakārts, nošauts vai nonāvēts ar strāvu, bet varbūt iemests kamerā.

lai satrūd dzīvs, - gadījumā ja tiesa izrādījusi žēlsirdību un nolēmusi nāves sodu aizstāt ar spīdzināšanu. Tas ir, ja tiesa vispār notika.

Apbrīnojami, bet Alekša balss pat nenotrīc.

- Konfidenciālas informācijas noplūde?

Frenks nebeidz vien maigi glāstīt ieroci, it kā gribēdams to atdzīvināt, un man sametas nelabi.

- Faktiski jau nekādas noplūdes nebija.

Atglaudis matus no pieres, viņš atklāj netīru, sarkanu pieri, kas spīd sviedros. Te ir daudz karstāk nekā citās nodaļās. Droši vien sienās iespundētais gaiss trūd un pūžņo -tāpat kā visur citur.

- Rādās, šis kaut ko zinājis par bēgšanu. Viņš bija atbildīgs par kameru pārbaudi, un tuneļi jau nu vienā dienā nerodas.

- Bēgšana?

Vārds pats izraujas man no mutes. Sirds krūtīs sāk sāpigi sisties. No Kapenēm taču savu mūžu neviens nav izbēdzis.

Frenka roka apstājas uz ieroča, un pirksti atkal sāk dejot pa gaili.

- Nūja, - neatlaizdams acis no Alekša, it kā manis te vispār nebūtu, viņš turpina, - būsi taču par to dzirdējis.

Aleksis parausta plecus.

- Kaut ko pa ausu galam, jā, bet ne no oficiāliem avotiem.

Sargs sāk baisi smieties. Man ienāk prātā kaijas, ko reiz redzēju virs okeāna nelabi brēcam un cīnāmies par barības kumosu.

- Šitais ir oficiāli apstiprināts, - viņš turpina. - Tas bija februārī. Patiesībā trauksmi sacēla pats Tomass. Protams, ja viņš to nedarītu, viņai būtu bijušas vēl sešas septiņas stundas.

Dzirdot vārdu viņa, jūtu, ka sāk brukt mūri. Aši atkāpjos un atduros pret sienu. Varbūt tā bija viņa, nodomāju, vienu šausminošu sekundi vai divas juzdama vilšanos. Tad es atgādinu sev, ka bēgle taču varēja būt jebkura piekritēja vai aģitatore. Taču reibonis nepāriet. Mani pārņem bažas, bailes un izmisīgas alkas - viss reizē.

- Kas šai kaiš? - kā no tālienes dzirdu Frenka balsi.

- Gaiss, - man izdodas izdvest. - Te nav gaisa.

Sargs atkal sāk pretīgi, ķērcoši smieties.

- Tu gribi teikt, ka tas nav labs, - viņš saka, - bet salīdzinājumā ar citām nodaļām te ir paradīze.

Redzot viņa apmierināto, ņirdzošo ģīmi, atceros sarunu ar Aleksi pirms dažām nedēļām, kad strīdējāmies par dziedniecības lietderību. Es teicu, ka bez mīlas nebūtu arī naida, bet bez naida - vardarbības. Trakākais jau nav naids, Aleksis atbildēja, bet vienaldzība.

Aleksis sāk runāt. Viņa balss ir zema un vēl aizvien nevērīga, tomēr jaušu tajā spēku - tā ielu tirgotājs cenšas pierunāt garāmgājējus nopirkt salauztu rotaļlietu vai tūtu ar ne pārāk svaigām ogām. Prece ir laba, problēmu nebūs, vari man ticēt.

- Paklau, ielaid mūs iekšā uz vienu minūti. Tikai minūti. Tu taču redzi, ka viņa aiz bailēm jau galīgi zaudējusi sajēgu. Tāpēc vien šurp nācu, turklāt savā brīvdienā, saproti? Gribēju iet uz līci pamakšķerēt. Vai tad būšu viņu te velti atvedis? Vēl tikai dažas dienas, un vasara gandrīz galā...

- Kāpēc tā jānoņemas? - Frenks pamet ar galvu uz manu pusi. - Ja viņai ir problēmas, tās var viegli atrisināt.

Aleksis greizi pasmaida.

- Viņas tēvs Stīvens Džounss ir laboratoriju pilnvarotais. Negrib nekādu priekšlaicīgu procedūru, nekādu traci, vardarbību vai jezgu. Diez kas nav, pats saproti.

Pārdroši meli. Frenks taču var palūgt, lai uzrādu personu apliecinošu dokumentu, un tad ar mums ir cauri. Nezinu, kāds sods paredzēts par iekļūšanu Kapenēs ar viltus ieganstu, bet nekas labs noteikti nav gaidāms.

Pēkšņi Frenks izrāda par mani interesi un nopēta kā greipfrūtu tirgū. Bridi viņš nesaka ne vārda.

Beigās viņš pieceļas un uzliek ieroci plecā.

- Labi, - viņš saka, - piecas minūtes.

Kamēr sargs knibinās ap tastatūru, ievadīdams kodu un spaidīdams pirkstu nospiedumu lasītāju, Aleksis satver mani aiz elkoņa.

- Ejam, - viņš skarbi, it kā mana izlēciena aizkaitināts, saka.

Taču pieskāriens ir maigs, plauksta - silta un uzmundrinoša. Gribētos, lai tā tur paliek, taču jau pēc mirkļa viņš mani atkal palaiž vaļā. Redzu Alekša acīs skaidru, nepārprotamu lūgumu: Esi stipra! Mērķis ir pavisam tuvu. Esi stipra vēl tikai mazu brītiņu!

Noklikšķ slēdzene, un durvis atveras. Frenks ar plecu atgrūž durvis, un mēs iespraucamies gaitenī. Aleksis iet pirmais, tad es un aiz manis - Frenks. Eja ir tik šaura, ka jāiet pa vienam, un tumsa ir vēl biezāka nekā citviet Kapenēs.

Tomēr vispretīgākā ir smaka: šausmīga trūdoša, pūžņojoša smirdoņa, kas atgādina vasaras tveicē smirdošas zivju iekšas ostas izgāztuvē. Pat Aleksis lādēdamies klepo, ar plaukstu aizklājis degunu.

Sargs mums aiz muguras smīn.

- Sestajai nodaļai ir īpašs aromāts, - viņš saka.

Ejot dzirdu viņam gar kāju sitamies ieroci. Baidos, ka paģībšu, tāpēc turos pie mitrajām sienām, kas pārklātas ar mitrumu un pelējumu. Ik pa brīdim te vienā pusē, te otrā parādās kamera ar drūmu lodziņu šķīvja lielumā. Cauri mūriem, nepārtraukti vibrējot, spiežas klusi vaidi. Ir vēl baisāk nekā pirmīt, dzirdot kliedzienus un spiedzienus: šie cilvēki ir zaudējuši cerību, ka kāds varētu viņus sadzirdēt, tāpēc skaņas kalpo tikai laika, klusuma un tumsas aizpildīšanai.

Jūtos arvien sliktāk. Ja Aleksim ir taisnība, tad mana māte ir tepat, aiz vienām no šīm drausmīgajām durvīm -tik tuvu, ka es varētu viņai pieskarties, ja vien spētu pārbīdīt atomus un izkausēt mūrus. Pat necerēju, ka mēs vēl kādreiz būsim viena otrai tik tuvu.

Manī cīkstas dažādas domas un vēlmes: Nevar būt, ka māte ir te, tad jau labāk, lai viņa ir mirusi. Nē, es gribu redzēt viņu dzīvu! Smadzenēs deg viens vārds: bēgšana, bēgšana, bēgšana. Tas izklausās pārāk neticami, lai būtu patiesi. Ja māte būtu aizbēgusi, es to zinātu. Viņa noteikti mani uzmeklētu.

Sestā nodaļa ir viens garš gaitenis. Saskaitu četrdesmit durvis, četrdesmit kameras.

- Klāt esam, - Frenks saka. - Lielisks ceļojums.

Viņš uzsit ar dūri pa pirmajām durvīm.

- Tur sēž jūsu Tomass, varbūt gribat sasveicināties?

Atkal atskan baisi ķērcošie smiekli.

Atceros, ko sargs pirmīt teica: Viņš te ir gan, nu jau uz visiem laikiem.

Aleksis, kas iet pa priekšu, neatsaucas, taču ievēroju, ka viņa pleci nodreb.

Sargs sāpīgi iegrūž ieroča stobru man mugurā.

- Ko teiksi?

- Drausmīgi, - es noķērcu.

Tāda sajūta, ka rīklē iesprūdusi dzeloņdrāts. Frenks izskatās apmierināts.

- Labāk klausi, ko tev saka, - viņš saka. - Nav vērts beigt dzīvi kā Tomasam.

Apstājamies pie kādas kameras. Frenks pamāj uz lodziņu, un es, negribīgi piegājusi klāt, piespiežu seju pie stikla. Tumsā gandrīz neko neredzu, tomēr, sasprindzinājusi acis, beigās ieraugu gultu ar plānu, netīru matraci, tualeti un spaini, kas droši vien ir kā sunim ūdens bļoda. Stūrī redzu tikai lupatu kaudzi, bet tad apķeros, ka tas ir cilvēks -netīrs, pie zemes pieplacis, kauli un āda ar mežonīgu matu ērkuli. Cilvēks nekustas. Viņa āda ir tik netīra, ka saplūst ar pelēkajām sienām. Ja nebūtu acu, kas visu laiku kustas, it kā meklējot gaisā kukaiņus, nemaz nevarētu pateikt, ka viņš ir dzīvs. Nevarētu pateikt pat to, ka tas ir cilvēks.

Prātā atkal pazib doma: Labāk lai māte ir mirusi. Lai viņas nav šeit. Jebkur citur, tikai ne šeit.

Otrā gaiteņa galā Aleksis dziļi ievelk elpu. Ieskatos un redzu, ka viņš ir pilnīgi sastindzis, un viņa sejas izteiksme mani biedē.

- Kas tur ir? - es prasu.

Aleksis brīdi neatbild. Viņš skatās uz kaut ko, ko es neredzu, - droši vien uz durvīm kaut kur tālāk gaitenī, bet tad strauji pagriežas un nodreb.

- Nekas, - Aleksis ķērcošā balsī saka, un manī uzbango bailes.

- Kas tur ir? - es atkārtoju.

Dodos pie Alekša. Pēkšņi man šķiet, ka viņš ir ļoti tālu un, kad aiz muguras ierunājas Frenks, arī viņa balss skan kā pa lielu gabalu.

- Te viņa bija, - uzraugs saka. - Simt astoņpadsmitajā. Pagaidām priekšniecība nav neko pasākusi ar tām sienām, tā ka viss joprojām stāv noķēpāts. Remontam nepietiek naudas...

Aleksis mani vēro. No viņa savaldības un pašpārliecinātības vairs nav ne vēsts. Acis deg dusmās - vai varbūt sāpēs? mute saviebta. Man galvā sāk dunēt.

Aleksis paceļ roku, it kā grasītos mani apturēt. Mūsu skatieni uz bridi sastopas, kaut kas nozib - brīdinājums vai varbūt atvainošanās un tad es viņam nopakaļ iespraucos 118. kamerā.

Te ir gandrīz tāpat kā citās kamerās, kurās ieskatījos pa lodziņu, - raupja cementa grīda, sarūsējusi tualete, ūdens spainis, kurā lēni riņķo daži prusaki, dzelzs gulta ar matraci papīra biezumā, izvilkta kameras vidū.

Taču sienas!

Sienas ir aprakstītas no vienas vietas. Nē. Pat ne vienkārši aprakstītas - tās ir noklātas ar vienu vārdu, četriem burtiem, kas uzšņāpti katrā brīvajā laukumiņā.

Mīla.

Šis vārds ir rakstīts lieliem vēzieniem, vārgi ieskrāpēts stūros, uzvilkts glītā rokrakstā un iegrebts kārtīgiem, drukātiem burtiem, it kā pamazām pārkausējot sienas dzejā.

Bet zemē pie sienas guļ apsūbējusi sudraba ķēdīte ar amuletu: duncīti ar briljanta acīm un pavisam nodilušu asmeni. Mana tēva dārgums. Manas mātes rotaslieta.

Manas mātes.

Visu šo laiku, katru savas dzīves mirkli, kad domāju, ka māte mirusi, viņa atradās te un skrāpēja, urbināja, greba, ieslēgta akmens mūros kā sen apbedīts noslēpums.

Pēkšņi atkal jūtos kā sapni: stāvu uz klints, cietais pamats zem kājām drūp, pārvēršoties smiltis, kas kā laiks slīd projām. Jau atkal zeme šķiet izgaisusi, un es karājos gaisā īsi pirms kritiena.

- Redzi, cik šausmīgi? Paskaties, ko slimība ar viņu izdarīja. Kas vairs pateiks, cik stundu viņa kā žurka skrāpēja sienas.

Frenks un Aleksis stāv man aiz muguras. Sarga balss skan apslāpēti, it kā viņš runātu caur vati. Iegājusi kamerā, pēkšņi nokļūstu gaismas kūlī, kas kā garš, zeltains pirksts iestiepjas pa sienā izcirsto caurumu. Acīmredzot mākoņi ir izklīduši. Pa caurumu mūra otrā pusē redzu zilo Presums-kotas upi un koku lapas, kas sitas cita pret citu kā trīsoša lavīna. Redzu sauli un jūtu pļavas augu smaržu. Mežonīgā zeme.

Neskaitāmi garas stundas māte dienu no dienas rakstīja uz sienas šos četrus burtus, šo dīvaino, baiso vārdu, kura dēļ bija šeit ieslodzīta vairāk nekā desmit gadus.

Taču beigās tieši šis vārds palīdzēja viņai izbēgt. Vienas sienas apakšmalā vārds MĪLA milzīgiem burtiem ieskrāpēts tik bieži un tik lieliem burtiem, ka akmens padevies - burta “ī” vietā izveidojies tunelis, un māte pa to izkļuvusi brīvībā.